Milda Geidāne
Puisikciems
jūs zināt, kur atrodas Puisiķciems? Tas ir tajā mūsu zemītes malā, kur piecdesmit garus gadus neviens latvietis bez īpašām atļaujām nedrīkstēja kāju spert. Granti klāts zemes ceļš jūras krasta tuvumā ved no vienas lielās Kurzemes pilsētas uz otru. Iepretim Puisiķciemam dižceļa otrā pusē padomju armijai bija apmācību poligons. Ik dienas tur rēca tanki, gaisu tricināja šāvienu dārdoņa. Poligona klajums ir dziļu, ūdeņu pilnu gravu izvagots. Tās radās, kad milzīgās mašīnas rēkdamas savos kausos grāba zemi un bēra augšup, veidojot uzbērumus tanku ceļiem. Vēlāk tos nolīdzināja, sablietēja, lai izturētu kāpurķēžu smagumu. Visi šie ceļi stiepās taisnā līnijā uz rietumiem. Tuvāk jūrai bija ieguldīti gulšņi, kas balstīja sliedes. Ne visus pa tām ripojošos mērķus skāra tanka lādiņš, krietna to daļa iekrita jūrā.
Jūra aiz sīko priedīšu un kadiķu apauguma šalca tāpat kā gadu tūkstošiem ilgi, veldama pret akmeņaino krastu zaļgani zilus viļņus, baltām putu mežģīnēm izrotātus. Pēc rudens lielajām vētrām, kad bangas vēlās pāris metru augstumā un jūra dārdēja kā smagsvara vilciens, krastā starp oļiem mirdzēja sīkas dzintara lauskiņas. Bet nebija roku, kas tos drīkstētu pacelt, un nākamā vētra paņēma jūras klēpī atpakaļ. Gar jūras krastu bija savilkti stiepļu žogi, tajos plūda nāvējoša elektriskā strāva. Pat
zaķi neuzdrošinājās ļepatot pāri ik ritu svaigi uzartajai smilšu joslai kāpās.
Tā kādreiz bija. Tagad tikai vietējo iedzīvotāju sarunvalodā palicis apzīmējums "tanku ceļi". Gandrīz visi tie smilgām, pelašķiem, madarām un bišu amoliņu aizauguši. Tikai viens, pats platākais, mašīnu un traktoru riteņu nosliedēts, vēl derīgs braukšanai. Bet, kad poligonā būs uzlasīts pēdējais metāllūžņu gabaliņš un izrakts pēdējais kabeļa galiņš, aizaugs arī šis. Līdz jūrai pa to nevar tikt, vismaz ne ar vieglo automobili. Nelīdzens, bedrains ir tālāk šis ceļš. Bet tā malās uz daudzajiem pauguriņiem pavasaros zied violetās silpurenes, un vasarā viss gaiss saldi tvan mārsiliņu smaržā.
Pirms daudziem gadiem Puisiķciems ar desmitiem apdzīvotu māju un iekoptiem laukiem pletās abās dižceļa pusēs. Tagad šur tur var manīt akmens krāvumus, ēku pamatus. Vecie augļu dārzi ir visīstākie un vienīgie liecinieki, ka tur dzīvojuši cilvēki. Gadu desmitiem nekoptās ābeles ik pārgadus dod sīkus, tārpu sagrauztus ābolīšus. Ap tām aug dzīvelīgie ceriņi, spirejas, kāds jasmīnkrūms, kastanis, kupla liepa, ozols, kļava.
Aizdārdēja pēdējais tanks, aizbrauca karavīri, atstādami ēkas abās poligona daļās, kuras šķir neliels mežs. Tad kā izbadējušies kraukļi uz kritušu dzīvnieku tām metās virsū ļaužu bari. Rāva, lauza, plēsa, raka un veda prom visu, kam tika klāt, - logus, durvis, elektrības kabeļus, sliedes, šīfera jumtus, beidzot pat ķieģeļus. Ēku vietā palika drupas.
Vispirms poligons pārvērtās par postažu, tad tur parādījās zāle, arī sīciņas priedītes, dziļo gravu krasti apauga kārkliem, bērziņiem un apsītēm, bebri aizdambēja gravas, izveidoja dīķus. Tanku ceļu malās putniņi iesēja mežrozītes. Sapostītā zeme sāka atdzīvoties.
Poligonam iepretī, lielceļa kreisajā pusē, vēl palikušas četras mājas - Puisiki, Lūriki, Rudzīši un Ģīgas. Ceriņus Indriksonu Kārlis, nopirkdams kazarmas ēku un iekopdams zemi ap to, radīja no jauna. Aiz meža, poligona pusē, ir Jēči.
Dažādi cilvēki dzīvo šajās sešās mājās, un par viņiem stāstīšu.