Ar kirgizu suņiem, zirgiem un
ēzeļiem
man ir tā iespēja latviski runāt.
… Re, un mēs runājam klusi par
mājām
(vai stalli un būdu), par zaļu
zāli,
līdz apjēdzam, ka šajā pasaulē
nestāvam cits citam tāli.
Jānis Liepiņš
(«Sarunas ar dzīvniekiem»)
Tic mūsu pašmāju ēzeļi
Un vietējie zirgi nav diez kas,
Tādēļ pēc svešiem lopiņiem
Reizēm uzrodas ieskā.
Ka pravieti mājās neciena,
Man atausa prātā likums,
Kad es ar zirgiem un ēzeļiem
Kirgizu zemē tikos.
Tur mani lieliski saprata
Gan jaunie, gan veterāni.
Es viņiem sacīju laipni «Salam!»,
Bet šie man: «Sveicināts, Jāni!»
Mēs kopā ūdeni iedzērām,
Kopā uzkodām zāli
Un nospriedām, ka šai pasaulē
Nestāvam cits citam tāli.
Tagad, kad raugos spoguli,
Uzlikdams hūti vai šalli,
Liekas, ka pretī man raugās kāds draugs,
Redzēts pļavā vai stallī.