… Vīd veceņu pulkā kāds pusaizmirsts
vaigs
Pie kapsētas klusajiem vārtiem.
Un acis arvien vēl kā turcietei spīd
Ar skatienu dzedru un slīpu.
Bet krustu spocīgās ēnas krīt
Pār mirušu mīlestību.
Vai tiešām šai vielā jau pulcēties sāk
Pa vienai jau meitenes manas?
Laimonis Vāczcmnieks («Pie vārtiem»)
Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk
Tādi kā redzēti skuķi.
Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,
Bet daža pat velkas ar kruķi.
Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods
Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!
Sīs dāmas reiz pavest bija mans gods.
(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)
Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,
Dur sirdi cauri kā ilens.
Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:
— Mēt, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! —
Pār kapsētu spocīgas ēnas slīd …
Es saucu: — Jums nodoms nav peļams,
Bet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.
Kas beigts, tas vairs augšā nav ceļams! —
Šņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,
Un, bēgot no kapiem, man papēži klaudz.