Laika gaita, laika gaita
Tā kā milzu upe plūst…
… Kas gan Limbaži bez Lielezera!
… Toreiz peldkostīmus
tur neviens vēl nepazina …
… — Dzejnieki Dzejnieki
Kur jūs esat? —
… Dzejnieks?
Kas par veltu!
… Melna, noplukuši «hūte» virzās
sāņus,
Atsedz seju, apaugušu sariem …
… Tad, kad tikām draugos,
Parādām ir savas vārsmas.
Izlasījis Diženā jo Bernhards ilgi domā.
… Ilgi domā, klusi saka:
«Nevajaga, puikas, nevajaga …»
Arvīds Grigulis
Tas vēl bija tajos laikos,
Kad mēs lēkājām pa kokiem,
Dzīvojām pie lielas peļķes,
Visi plunčājāmies barā.
Apģērbu vēl nepazinām,
Ne to mini, ne to māksi,
Gūžu jostām nodīrājām
Kādu mamutu vai taksi.
Toreiz daudz mēs nerunājām,
Līdzskaņu vēl bija pamaz —
Tikai m no vārda mamuts,
N no vārda nopūdelēt.
Katru burtu nācās skrāpēt
Granītā vai dolomītā,
Honorārus nemaksāja,
Tādēļ dzejnieks bija retums.
Drukas darbi nāca ārā
Tikai vienā eksemplārā.
Reiz pie mūsu lielās peļķes
Uzradās kāds dīvains hipijs.
Tāds ar drūmi garu spalvu,
Neparasti lielu galvu.
Saucām to par Lielo Drūmo,
Dzīvoja viņš biezos krūmos.
Drūmais svešvalodas prata,
h un I mums iemācīja.
H drīz iepatikās puišiem
(Ilipī, hepī, hali gali),
F it labi jaunām meitām.
Pat vēl tagad «fui!» tās saka,
Nelieto vairs veco «kaka».
Kamēr citi ķircinājās,
Grauza saulespuķu sēklas,
Čaulas izspļaujot ar blīkšķi,
Drūmais, prātodams pie sevis,
Mēdza sūkāt kājas īkšķi.
Izmantodams rakstu ztmeS,
Sacerēja garas rīmes.
Mēs, tie mazie, viņu skaudām,
Mēģinājām atdarināt.
Taču Drūmais laidās lapās,
Sacīdams mums šādus vārdus:
«Mīļie puikas, labāk nehal…»
Un vēl klusi bilda — «turēt».
Teica vēl kaut ko par upi.
Nesapratām. Bijām glupi.
Nu vairs nevar nehal turēt,
Vairs to upi neapturēt.