Reiz kombainieris Jānis Stops
Bij darbā apdzēries kā lops.
Viņš meža malā auzas pļāva,
Tad pēkšņi grāvim pāri rāva,
Tik tikko nenožmiedza teļu
Un sāka sētā novākt veļu.
Sit priekšsēdētājs galdā dūres:
— Nost šito pļēguru no stūres! —
Bet Stops it mierīgs mājās guļ
Un skalo rīkli: buļ, buļ, buļ…
Kur pārliecības šim tik daudz?
Kādēļ nekas to neuztrauc?
Nav šoreiz atminējums grūts.
Lec, protams, dusmās sirds no krūts,
Ir priekšsēdētājs cilvēks ar,
Bet sakiet — kas lai pļauj un ar?
Un rītā viņš pie Stopa brauc
Un laipni Stopu darbā sauc.
Un Stops to zin, ka viņu sauks,
Jo nevar palikt nekopis lauks,
Un atkal piedzēries viņš brauks …
Bet citādi viņš cilvēks jauks.
1972