«rStrāvas vāpe»
«Uguns vāpe»
«Apsviluma vāpe»
«Spirāles vāpe»
<rSpraiguma vāpe»
«Liela nobrieduma vāpe»
… Kur ir tavs pods?
Velta Kaltiņa
(No krājumā «Sarkanmāla vāpe»)
Kad manā daiļradē bij cauri
Ar ziloņiem, kas pūta tauri,
Es sāku lolot mērķus tālus
Un intensīvi mīcīt mālus.
Kas manu dzeju baudīs pliku?
Bet, ja tai piespert keramiku,
Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.
Un tā es sāku veidot vāpi.
Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā.
(Pusdzīvā un pavisam stīvā.)
Te — vāpe spirālē un lokos.
(Kā visi — es ar formu mokos.)
Ir vāpe — strāva, vāpe — uguns.
(Nereti pagadās pat čuguns.)
Top vāpe — spraigums, vāpe — maigums.
(Jo kam tad šodien ir tas svaigums?)
Var vāpe briedums but un tūkurtlš.
(Un reizēm arī mēra trūkums.)
Var vāpe degums būt un svilums
(Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!),
Bet, kritiķis ja dīks kā ods,
Es jautāšu: — Kur ir tavs pods? —
Hā, neņems vis ar roku pliku
Ne Kaltiņu, ne keramiku!