(Ķā las cilvēks aug un mainās)
Vēl nesen kā ganu Trīna
Suņu sēnēm mēdza spert —
Tām, kas aug ap govju «mīnām».
Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,
Stāsta citām tantēm miestā
Un ar tādu smīniņu:
— Šampinjoni jācep sviestā,
Jābauda ar vīniņu. —
Tad, kad vilka šķidro gāzi,
Grieta klaigāja: — Ak dies!
Beigti lieli būs un mazi,
Nu tā būda gaisā ies! —
Tagad viņai cila dziesma:
— Lai to malku jupis rauj! —
Un, kad beidzas zilā liesma,
Pati Grieta zilu spļauj.
Labs ar labu sasatika.
Pirmais sāk nu skandināt:
— Man par bulli diploms tika —
Var pa visu sienu klāt! —
Otrs arī gluži priecīgs.
Katrs izpelnās, ko var.
— Man par tejicm rakstiņš niecīgs,
Bet pie tā vēl moskvičs ar. —
Šodien nebrīnās pat avens —
Vai nu tur ir brīnums kāds,
Lopkopis ja sportists slavens,
Kombainieris — deputāts.
Kalniņmāte trešo reizi
Atpūsties uz Sočiem brauks.
Vecais Kalniņš lūr jau greizi:
— Vai tik radies nav kāds draugs?
Gan pie Drāmas, gan pie Dailes
Lauku autobusi stāv.
Pilsētnieku mudž, ka bailes!
— Liekas biļetītes nav? —
Kolhozniekiem labās vietas,
Kolhozniekiem kasē blats …
Es jau zinu šitās lietas,
Esmu diedelējis pats!
1975