Pie sevis es reizēm
Kā šakālis reju,
Kad izkauties vajag,
Pasmaidu jauki…
Un bijušam draugam
Ar liekuļa seju
Es mierīgi saku:
— Paliksim …
Draugi…
(No dzejoja «Nepaliksim»)
Nu kādēj tik briesmīgi
Kritizēt sevi?
Mums tiešām no kauna
Ir jānolaiž skats.
So to jau mēs domājām
Reizēm par tevi,
Bet ne jau tik traki,
Kā raksti tu pats!