Sien Runcis kaklasaiti
Un ilgi ūsas glauž,
Bet Kaķu māte rozi
Pie vakarkleitas sprauž.
Būs šodien kaķu balle,
Ir visiem līksms prāts.
Būs bufete un danči,
Kad beigsies referāts.
Iet večiem līdzi meita,
Par Tincīti to sauc,
Vēl neprecēta viņa,
Bet pielūdzēju daudz.
Un dēls, jau puiša gados,
Ar baltu vesti, skaists.
Kā visi jaunie runči,
Liels dejotājs un slaists.
Pa gabalu var manīt,
Cik tautas plūst —■ o jē!
Mudž garderobē kaķi,
Un pilns ir foajē.
Un, kad pēc trešā zvana
Ir vietas jāieņem,
Tie, kam nav krēslu gana,
Cits citu klēpī ņem.
«Vai ir uz Marsa kaķi?» —
Tāds šodien referāts,
Kas turpinās trīs stundas,
Līdz puse kaķu krāc.
Un, noklausoties visu,
Tik vienu saprast var:
Ja dzīvotu tur peles,
Tad būtu kaķi ar!
Rīb aplausi, blaukš krēsli,
Steidz kaķi — jauns un vecs;
Cits citam pāri galvai
Uz bufeti tie lec.
Nu tikai nažus, dakšas
Ar skubu visi tver,
Grauž ceptas peļu astes
Un krējumiņu dzer.
Sāk muzikanti spēlēt,
Laiks kājām vaļu ļaut!
Jau solists angļu mēlē
Pie mikrofona ņaud.
— Mai ledi peles medī! —
Viņš brēc, ka aizkrīt auss.
Un nevar lāgā saprast,
Vai skan tur Pauls vai Strauss.
Dažs dāmu pasviež gaisā,
Dažs gaisā asti sviež,
Bet Runčuks Punčuks Tinci
Pie vestes cieši spiež.
Un arī vecais Runcis
Uz deju sievu lūdz:
— Ja reiz nu esam ballē,
Tad lai tā būda rūc! —
Lec kaķi bugi—vugi,
Tad seko tvists un šeiks …
Un nav nevienam bēdas,
Ko kaimiņš Krancis teiks.
Bet Krancis gultā grozās —
Tam darbā jābūt rīt,
Tak nevar ne uz mirkli
Viņš acis aizdarīt.
— Mai ledī peles medī! —
Ņaud skaļrunis kā traks.
— Un, kad mai ledī medī,
Uz pelēm viņai nags! —
Te pēkšņi atsprāgst durvis,
Grand Kranča bargā balss:
— Vau! Kaķi, šķic pa mājām!
Un kaķu ballei gals.
1978