Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,
Kur apcer viņš gan cilvēkus, gan lopus.
Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas
Un pantus cep kā kartupeļu bliņas…
Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,
Ka cita viela būtu man par grūtu.
Bez tam — kas ūdensgabalam var sieties
oVai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:
Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,
Kas īstā vārdā nosauc savu preci!
Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:
Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,
* Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums.
Un iedvesma (kad galvā sakāpj šķidrums).
Ja nebūtu mums upes līču skaistu,
Kur rūpniecība atkritumus laistu?
Bez somu pirts mēs garlaicību justu,
Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.
Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,
Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,
Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,
Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.
Nāk pavasaris — ceļas ūdens pali.
Nāk revīzija — ūdenī gaist gali.
No sievas laisties — tas ir atstāt ostu,
Bet ieskatīties glāzē — palaist plostu.
Tā ūdens spiežas visās dzīves jomās,
Ne tikai daža satīriķa domās.
Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,
Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.
Bet, cenšoties un gaidot lielo balvu,
Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.
Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.
Ir visa dzīve viena mazgāšanās!
Un vēl mazliet par ūdeni, kam grādi,
Kas nodara mums visiem lielu skādi.
Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,
Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!
Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu
Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.
Tik žēlosies dažs labs, pie ārstiem nīkstot,
Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)
Un, diagnozei neticis uz pēdām,
Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.
1976