«Pa kuru laiku karavīri guļ?»
Bij frontes vīriem kādreiz dziesma tāda.
Es gribu citu dziesmu uzdziedāt:
Pa kuru laiku priekšsēdētājs strādā?
Nupat, nupat viņš galus savilkt sāk
Ar sēšanu, ceļ trauksmi, strostē plenci…
Bet telegramma klabēdama nāk:
«Uz rajonu! Uz sporta konferenci!»
Nupat viņš sāk ar kombainieriem spriest
Par pļaušanu. Bet nav vēl pieņemts lēmums,
Kad nākas atkal visu malā mest,
Jo Rīgā sanāk dabas draugu plēnums.
Kā histēriķi telefoni trīc:
— Cik novācāt, cik aparāt, cik iesēts? … —
Un, tiklīdz jaunais pārskats parakstīts,
Ir ieradies no centra svarīgs viesis!
Kad beidzot velns to augsto viesi trenc
Uz somu pirti vai pie sievas sāniem,
No radio jau reportieri lenc:
— Kā, priekšsēdi, jums šogad iet ar plāniem?
Un smaida viņš un atkal skaitļus min.
(Viņš tos no gaisa veikli pagrābj delnā.)
Un iespaids tāds, ka viņš it visu zin
Un saņem algu, nedarot ne velna!
1983