Pat ja no tevis birst jau smilts
Un tev pie spieķa jāpieturas —
Pie kādas piederi tu cilts
Un kāda uguns tevi kuras?
Vai bise tevi krūmos velk
Vai smailīte pie upes saista,
Vai motocikls ir tavs elks,
Vai dārzā gaida rozes skaistas?
Vai retas pastmarkas tu vāc
Vai vadā pastaigāties bobi,
Vai tev uz meičām nesas prāts? …
Nu, īsi sakot, kāds tavs hobī?
Ja tev vēl nav ne auksts, ne silts
No visiem augšminētiem niekiem,
Ir tāda bļitkotāju cilts.
Ak dievs, kas tie par ziemas priekiem!
Vēl bieza tumsa, agrs rīts,
Guļ kaimiņiene ziņkārīgā,
Dod sieva sviestmaizītes līdz,
Un, lūk, jau atstāta ir Rīga.
Visapkārt ledus klajums zilgs,
Trīc roka, zivis spārdās kastē,
Un sēdi tu kā vientuļš vilks,
Kam ledū iesalusi aste.
Bet pilnīgi ir izslēgts risks,
Ka vientulība būs par traku,
Jo bļitkotājs ir sabiedrisks —
Ja ķeras citam — sēžas blakus.
Un tā ap tevi bariņš augs
Un ledu urbinās un kapās,
Un pulcēsies pie drauga draugs,
Ka tev pat jālaižas būs lapās!
Nāks vakars, mājās sprakstēs plīts,
Steigs sieva zivis cept un vārīt…
Nu ko, var būt, ka brauksi līdz,
Ja citusvētdien nav ko darit?
Bet, iekams kastē zivis krīt
Un atskan jautrā ledus šķinda,
Mums jāsatiekas ir jau rīt —
Pie zoobodes, tārpu rindā.
1970