Atmiņai, šķiet, aizkritis kāds slēģis,
Izgaisis kāds sapnis tāls un kairs:
Atceros, kāds izskatījās nēģis,
Bet, kā garšo, — neatceros vairs.
Nejautā neko man, draugs, par lasi,
Nevajag tik skumjus jokus dzīt.
Neesmu es aplaupījis kasi,
Lai es šodien lašus spētu rīt.
Vienīgi pēc siļķes esmu skrējis.
Neredz siļķi, kaut līdz Jeiskai brauc.
Japānis to esot apprecējis,
Par Ivasi siļķi tagad sauc.
— Kādreiz esmu garšojis pat zuti, —
Saku tantei, kura mencu nes.
Tante paver bezzobaino muti:
— Kādreiz jauna biju arī es!
1982 s