Kad mamma bērnam buču dod,
Pastarpām dūmu uzvelkot,
Ak šausmas, ko gan viņa dzird:
«Fui, mamm, kā tavi dūmi smird!»
«Kuš!» mamma mazulīti bar.
«Kā tādus vārdus lietot var?
Nekad tā nesaki vairs man.»
Bet mazais tiepjas: «Smirdi gan!»
Ja bērns ir ļoti samaitāts,
Varbūt var derēt pantiņš tāds:
Silta," jauka istabiņa,
Bērza malkas kurināta.
Vēl siltāka, vēl jaukāka,
Kad māmiņa uzpīpēja.
Nav jau bez smakas nikotīns,
Tāpat kā alus, šņabis, vīns …
Bet kādēļ brēkt, lai visi dzird,
Ka mammas cigarete smird,
Un sacīt «šņabdeguns» tūlīt,
Kad tētis sagrīļojies krīt?
Kā viņš var zināt, kā var just,
Pēc kuras glāzes prāts sāk zust?
Ai, bērniņi, ai, bērniņi,
Cieniet tēvu, māmuliņu!
Ne mūžam tētis dzers,
Māte pīpi kūpinās.
Reiz izaugs bērns un sapratis,
Un citus vārdus atradīs:
«Dod, mīļo māmiņ, uzpīpēt!»
«Dod polšam naudu, mīļo tēt!»
Ja mīļais tētis būs vēl dzīvs,
Ja, polšus dzerdams, nekļūs stīvs.
Ja māmiņa vēl dzīva būs,
No dūmiem galu nedabūs …
Jā, bērnus audzināt ir grūt',
Tikpat kā allaž skaidrā būt!
1983