I
— Jūdi dusmās kļūst vai traki.
Bēgsim, Jēzu, iznāks švaki!
Beidz tu lugties dienu augu! —
Saka Pēteris uz draugu.
Garos svārkos pīdamies,
Reizēm atskatīdamies,
Abi iemūk mežā iekša.
Pēkšņi sargkareivis priekšā:
— Stāviet, kungi! Jūsu pasi! —
Jēzus atbild: — Kam tu prasi?
Vai es nekārtības taisu?
Paej sānis, nejauc gaisu! —
Tomēr manevrs neizdodas:
Kā no zemes Jūdass rodas,
Pienāk, bučo dieva dēlu,
Viss ir zaudēts, viss par vēlu,
Sardzi neapvest ap stūri,
Jāiet patupēt uz būri.
Tā, lūk, Jēzu arestēja,
Maigās rokas virvēm sēja
Un pār nevarīgo miesu
Sāka nežēlīgu tiesu.
Ko tik viņam nedarīja —
Galvu dzeloņdrātīm vija,
Bārdu plēsa, ūsas rāva,
Rakstīt mājās neatļāva,
Kārtis ņēma, smēķēt liedza
Un pat maizi neizsniedza.
Lūk, ko viņam pārciest nācās,
To lai katrs saprast mācās!
Beidzot sita stunda baiga:
Sviedru pilieniem uz vaiga
Viņi lika nest tam krustu,
Lai viņš vairāk moku justu.
— Vienu mirkli! — Jēzus pauda.
— Man ir atlikusi nauda.
Kādēļ dzīt šo skumjo joku?
Kādēļ nest šo smago koku?
Es to uzskatu par zemu,
Ļaujiet, fūrmani lai ņemu! —
Jūdi, protams, sāka smieties:
— Skat, cik gudrs nācarietis!
Gravas dziļas, kalni stāvi,
Brauciens savienots ar nāvi,
Tādā ceļā zirgs var beigties.
Stiep tik pats, mums nav kur steigties!
Jēzus vairāk nerunāja,
Tikai gāja, gāja, gāja…
Galošas no kājām krita,
Viņu lamāja un sita,
Raudzījās, lai neapstātu,
Kamēr Golgātā nav klātu.
Lūk, jau viņu izģērbj pliku.
Sievietes ar labpatiku
Pētī viņa miesas būvi,
Kamēr bende piegriež skrūvi.
Norma maza, darbi sokas:
Asas naglas, mīkstas rokas …
Drīz vien krusts ir zemē rakts,
Visi izklīst, pienāk nakts.
Kad šo lietu izdarīja,
Divi laupītāji bija
Jēzum līdzās krustos rauti.
Bļāva tie kā vepri kauti:
— Jēzu, palīdzi mums glābties!
Palīdzi mums lejā rāpties!
Kam tev savu mākslu taupīt?
Laidies pats un ļauj mums laupīt!
Bet bez atbalss skaņas vēlās,
Jēzus galva nepacēlās.
Spēkus zaudējis un varu,
Bija izlaidis viņš garu.
Pagāja kāds laiks. Un raugi
Sāka sapulcēties draugi.
Dziļas bēdas katrā sejā:
Kā lai veco dabū lejā?
Beidzot viņi gudri sprieda,
Visu naudu kopā svieda,
Desas sapirka un šņabi,
Sardzi iedzirdīja labi,
Tumsā noklaudzēja rīki,
Atbrīvojot stīvo līķi.
Tad tie viņu apbedīja.
Nu, un, tā kā bailes bija,
Ka to šakāls neapgrauž,
Bandīts zārku neuzlauž, —
Vēla virsū akmens bluķi.
Lai neviens tur nebāž snuķi!
iti * *
Dažs, kas izlasīs šo stāstu,
Mani apveltīs ar lāstu:
— Ko tu smej par svētām lietām!
Dievs par tevi ari cieta! —
Ko tur taisnoties man gari,
Es par viņu cietu ari —
Veselus divtūkstoš gadus
Manus senčus, draugus, radus
Dedzināja, krustā sita,
Nu bet tagad — esam kvitā!
Pietiks ūdeni reiz duļķot:
Muļķu nav, un nav ko muļķoti
1919- 19C1