Mūsu tēvs debesīs,
kamēr tu vēl esi pie varas,
pasargā mūs no «Autoservisa»,
Rigas kinostudijas filmām
un stikla taras.
Mūsu dienišķo maizi
dod mums papilnam, nevis skopi,
sevišķi to,
ko iecienījuši lopi.
Piedod mums mūsu parādus,
kad halturējam vai darbu kavējam,
bet algu un prēmiju, protams, saglabā.
Par ko tad mēs tevi slavējam!
Un neieved mūs kārdināšanā
uzsākt strīdu ar autoinspektoriem,
kad viņu rokās mūsu tiesību vāki,
jo tu esi visuvarenais dievs,
bet viņi vēl varenāki. Arnen!
AGLONAS BRĪNUMI
Kad Latgales pakalnos kombaini ganās
Un puišeļi dārzos jau ābolus sper,
Uz Aglonu ticīgie ļautiņi manās
Un klusībā katrs uz brīnumu cer.
Te dievmāte teikusi zemniekam kādam
(Vai skaidrā viņš bija vai ņēmis uz krūts?),
Ka nākotnē viņai daudz brīnumu rādāms,
Lai visi tik baznīcai ziedo un lūdz.
Un, lūk, tajā vietā, kur viņi reiz tikās,
Stāv baznīca stalta un altāris skaists.
Un augusta vidū ik gadu — kā likums —
Te darbā tiek brīnumu kombināts laists.
Plūst cilvēku straume, nu, tā kā uz tirgu.
Gan kāto ar kājām, gan visādi brauc.
Te redzams, cik Latgalē palicis zirgu
Un cik šodien privāto mašīnu daudz.
Dūc ērģeles priekā par dievnamu pilnu,
Un, Mariju slavējot, večiņas dzied.
Un baznīcas kalpi cērp bagātu vilnu
No visiem, kas labprāt to noziedot iet.
Sēž mācītājs krēslā ar tādu kā šalli,
Un kautrīga jaunava grēkus tam sūdz.
Varbūt viņu kaimiņu puisis pēc balles
Uz atvadām spiedis tā stiprāk pie krūts.
Bet šoferis Donāts, kas iebrauca gravā,
Kad žvingulī atteicās paklausīt «mazs»,
Cer atgūt caur dievmāti tiesības savas
Un zvēr, ka pie stūres vairs nedzers nemaz.
Met slaucēja Matilde cītīgi krustus:
«Lai dēliņam augstskolā konkurss nav smags!»
Un uzmācas dievmātei cūkkopis Justins,
Kas, žiguli gaidot, jau kļuvis vai traks.
No svētbildes Marija noraugās viņos.
Kā dāmai aiz letes tai vienaldzīgs skats:
Jā, viņa tam kungam šīs prasības ziņos,
Bet saprotiet paši, cik maksā tāds blats!
Un cilvēki maksā, lai svecītes mirgo,
Par svētīto ūdeni naudiņu dod …
Jo kas gan ir desmitnieks tantei, kas tirgo,
Un vīram, kas darbnīcā halturēt prot.
Pie baznīcas dārzā daudz pakaušu slaistās,
Čukst sieviņas: — Veiskups! — Un, lūk, tur viņš nāk;
Pland baldahīns vējā, un sakraments laistās,
Bet agrākais spožums jau apsūbēt sāk.
Par bezdievjiem gaužas viņš uzrunā garā,
Tad seko par dievmātes brīnumiem stāsts —
Ko veikusi viņa, ko reizēm vēl dara,
Cik liels viņas glābto un dziedēto klāsts …
Nudien viņas priekšā var nobālēt ārsti
Un medmāsas skaudībā pirkstos sev kost.
Hei, draugs, kādēļ klīnikas durvis tev vārstīt?
Met krustu — un klepus būs momentā nost!
Smīn baznīcas korī dažs meitēns un zellis,
Un nez vai šai plašajā dārzā ir kāds,
Kam, dzirdot par brīnumiem, debesīm, elli,
Bez ierunām visu to uzņemtu prāts.
Kurš cilvēks, lai vairāk vai mazāk viņš skolots,
Vēl šaubīsies šodien vai apstrīdēs mUs,
Ka teiksmainā dievmāte, brīnumus solot,
Pat nespēja nojaust, kas nākotnē būs.
Ka bijušie nabagi Jezups un Antons
Ar moskviču savu un žiguli brauks,
Tak ne jau lai klausītos pātaru pantos,
Bet tāpēc, lai draugu te satiktu draugs.
Ka abiem būs mājās gan vanna, gan gāze,
Ka abiem būs kabatās naudas, ka biezs,
Ka ne jau nu ļerga, bet konjaks līs glāzēs,
Ko brūvējis armēņu vīndaris — dievs.
Ar zvaniem un glāzēm tiek Aglonā zvanīts,
Un galvenais brīnums vēl jāpiemin man:
Neviens pēc šiem svētkiem nav veselāks manīts,
Bet slimāks viens otrs ir palicis gan!
1976
'