Vēl bērnībā dauzīts es tiku,
kad ābolus spēru vai kāvos.
Kad nopirku motociklu —
zem smagās mašīnas žāvos …
Un rezultātā ir sanācis
negribot, nevis gribot,
ka mēdzu es ne vien staigājot,
bet ari domājot klibot.
Valdis Artavs
(«Pašapcerējums»)
Es bieži runājos ar sevi,
Kaut sieva nebeidz mani rāt.
Ar gudru cilvēku, vai zināt,
Ir patīkami parunāt.
Un, visus pārskatot pēc kārtas,
Kas dzejas druvā pļauj un sēj,
Mēs secinām, ka Valdis Artavs
Ir vienīgais, kas kaut ko spēj.
Mans dakters, mani labi zinot
Un regulāri pārbaudot,
Šo patiesību apstiprina.
Tik lūdz, lai citiem nestāstot.
Jo skaudība pie mums ir traka,
Bet paškritikas — pamaz gan.
(Man aizdomas, ka viņš to saka
Ne tikai vienīgajam man!)