Kā zirgam
tik man izvārtīties.
Kā zirgam zviegt. Kā sunim riet.
… Joprojām čīkst tas zars patiesi,
kur kādreiz mēdzu pakārtiesi.
… Bail man no vilka nakti,
bet vēl vairāk — no blaktīm.
Jānis Baltvilks
(No krājuma «Tu esi glābts»)
Dažs modies rīta rosmi taisa,
Es nesaprotu ļaudis šos.
Es, visas četras cēlis gaisā,
Kā zirgs pa zemi izvārtos.
Tad skaļi nozviedzos un reju,
Un sāku rakstīt jaunu dzeju.
Bet, tiklīdz spalva lapai skaras,
Es atceros, ka jāpakaras.
Kāds prieks, kad zars tik jauki čīkst
Un, manu svaru juzdams, līkst!
Tak vēl par agru sevi bedīt.
Nāk nakts, es sāku blaktis medīt,
Tad ārā atskan kauciens ilgs …
Ej sazin, Baltvilks tas vai vilks?
Vai nezvērs tup pie mana loga,
Vai vārdabrālis nāk no kroga?
Tas viss man jaunu vielu dod.
Tā gribas visu apdzejot!
Lūk, tādēļ, kad es kārties eju,
No jauna mostas dzejotgars,
Un papīrs pacieš manu dzeju
Tāpat kā virvi čīkstošs zars.