Ir manā dzimtā ciematā
Tikai slita viena,
Man zirga nav un nebūs vēl —
Ir pašam jāpiesienas.
Lūk, šodien esmu atvilcis
Es vezumu ar dzeju …
Un parīt, ja to vajadzēs,
Būs ratos kartupeļi
(Kas smeceri apēdīs —
rakstinieks kļūs).
Antons Kūkojs
(No krājuma «Varaunieks»)
Jā, kādu brīnumu tik nav …
Bet kas ir tādu lūkoj's:
Pie slitas, ratos iejūgts, stāv
Pats dzejnieks Antons Kūkojs!
Nupat, nupat kā atvesti
Pa mālainajiem ceļiem,
Guļ ratos svaigi dzejoļi
Starp svaigiem kartupeļiem.
Lai piepildītu ieceri,
Kā iesaka mums Antons,
Ir jāēd cūkas smeceris.
Tad vārdi gulstas pantos.
Bet šodien, pētot vezumu;
Viens otrs domīgs saka:
— Tie kartupeli tā nekas,
Bet dzeja visai švaka. —
Ir, protams, visur ķeceri,
Bet vajag drusku prasties:
Ja nevar dabūt smeceri,
Kas labs var dzejā rasties?