No knaiblēm tādas naglas baidās,
Kas it neko vairs nesatur
Un savas beigu stundas gaidās
Mums svārkus plēš un rokās dur.
Kur vien šīs naglas tiek pie vārda,
Tās tūdaļ izmisīgi bļauj,
Ka knaibles visu ēku ārda,
Ka knaibles visu svēto grauj.
Bet knaiblēm skaidrs, kas par lietu,
Ko vērts šis liekulīgais vaids.
Kas jūtas drošs par savu vietu,
To nevar biedēt knaibļu spaids!