Reiz bija laiks —^ tas briesmu laiks,
Bet nu jau sen tas pāri,
Kad vienās bailēs dzīvoja
Kāds blēdīgs žurku paris.
Viņš noliktavā strādāja
Pie cukura un miltiem,
Bet viņa rāvās ceptuvē
Pie pīrādziņiem siltiem.
Te «nožuvums», te «nobirums»,
Te sverot maza «kļūda» …
Un to, kas pāri palika,
Pa kaktiem žurkas grūda.
Bet ko ta lielā manta dod,
Kas negodīgi krāta,
Ja nevari to izmantot,
Ja allaž restes prātā?
Un žurkas tā kā ubadzes
Pusnoplukušas klīda:
Ne kristālu, ne paklāju,
Vien cisu maiss uz grīdas.
Bet tad viss pēkšņi grozījās
Reiz, kādā dienā jaukā,
Un nu vairs žurkas nebaidās
Vilkt salaupīto laukā.
Var blēži priecāties un smiet,
Lai cik ir pilns tas vadzis:
Ja runcis noķēris nav ciet,
Vairs neskaitās, ka zadzis!
Bet ko viņš, nabags, nosargās,
Ja žurkas malu malās
No galdiem ķer, no maisiem sper
Un savā starpā dalās.
Ja kāda žurka ķezā tiek,
Tad arī nav ne vainas.
Tās vietā citu žurku liek,
Un aina neizmainās.
Un atkal visas sper un dzer,
Un veikli vilto aktus …
Bet runcis ķepas noplāta:
— Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! —
Nu žurku pārim blēdīgam
Ir atraisītas rokas:
Pie Rīgas uzcelts grezns nams
Un somu pirts pie Slokas.
Par sagādnieku žurka likts
Un spriezdams pīpi ļurkā:
— Ir izredzes vēl augstāk tikt,
Mans draugs — vēl lielāks žurka!
Ir žurkām savs lukss «Žigulis».
Kad viņas brauc tai kastē,
No priekšas zelta zobi viz,
Bet pakaļ velkas aste.
Tā šodien daudzas žurkas brauc,
Ceļ vasarnīcas greznas,
Pa restorāniem tostus sauc
Un pasūta pat gleznas.
Es vienu gleznu redzēju:
Glaims žurka resnu punci
Ar sievu dodas pastaigā
Un ved pie saites runci.