To, ko es pastāstīšu, kādā ziemas vakarā man pavēstīja mans draugs A Jens mazajā istabiņā aiz savas veļas mazgātavas. A Jens ir kluss sīka auguma ķīnietis nopietnu, domīgu seju un to melanholiski apcerošo raksturu, kas tik bieži vērojams pie viņa tautiešiem. Mani ar A Jenu saista vairāku gadu draudzība, un mēs pavadījām daudzus garus vakarus blāvi apgaismotajā istabā aiz veikaliņa, domīgi kūpinādami pīpes un ļaudamies klusām pārdomām. Mani draugā pievelk galvenokārt viņa bagātā iztēle, kas, manuprāt, ir austrumnieku rakstura iezīme un ļauj viņam paša vadītajā iekšējā dzīvē aizmirst iielu daļu netīro rūpju, kuras saistītas ar viņa profesiju. Bet par viņa prāta asumu, analīzes spēju man nebija ne jausmas līdz tam vakaram, kuru jau minēju.
Istaba, kurā sēdējām, bija maza un patumša, vienīgās mēbeles tajā bija mūsu krēsli un galdiņš, pie kura piebāzām un sakārtojām pīpes, un visu to apgaismoja lauku svece. Pie sienas karājās daži attēli, lielākoties no avīzēm izgrieztas primitīvas reprodukcijas, kurām bija jāapslēpj istabas kailums. Tikai viens attēls bija visādā ziņā vērā ņemams — ar tušu lieliski uzzīmēts portrets. Tajā bija attēlots jauns cilvēks
ļoti skaistu, bet bezgala skumīgu seju. Man jau sen nez kāpēc bija licies, ka A Jens ir pārcietis lielas bēdas, un es saistīju šo apstākli ar minēto portretu. Tomēr allaž biju atturējies izjautāt viņu, un tikai tovakar man kļuva zināms šis stāsts.
Kādu laiku mēs bijām klusēdami smēķējuši, iekams A Jens ierunājās. Mans draugs ir kulturāls, daudz lasījis cilvēks, tātad viņa angļu valoda ir no uzbūves viedokļa nevainojama; izrunā, protams, manāms viņa dzimtajai valodai raksturīgais gausums un plūdenība, ko es gan nemēģināšu te atveidot.
— Es redzu, — viņš teica, — ka tu aplūko mana nelaimīgā, drauga Piecdesmit Sestā portretu. Nekad neesmu stāstījis tev par savu smago zaudējumu, bet, tā kā šodien ir viņa nāves gadadiena, es labprāt mazdrusciņ parunātu par viņu.
A Jens apklusa. Es no jauna aizdedzināju pīpi un pamāju ar galvu, rādīdams, ka klausos.
— Nezinu, — viņš turpināja, — kad tieši Piecdesmit Sestais ienāca manā dzīvē. Saprotams, es varētu to izdibināt pēc ierakstiem savās grāmatās, bet neesmu papūlējies lo izdarīt. Skaidrs, ka sākumā es neinteresējos par viņu vairāk kā par jebkuru citu savu klientu — varbūt pat interesējos pat vēl mazāk, tāpēc ka mūsu saskares laikā viņš ne reizi neatnesa savu veļu pats, bet vienmēr atgādāja to ar izsūtāmo zēnu. Kad drīzumā pamanīju, ka viņš kļuvis par vienu no maniem pastāvīgajiem klientiem, es nosaucu viņu par Piecdesmit Sesto numuru un ņemos prātot, kas viņš tāds ir un kas viņš par cilvēku. Drīz vien es biju izdarījis dažus secinājumus attiecībā uz savu nepazīstamo klientu. Viņa veļas kvalitāte liecināja, ka viņš, kaut arī nav bagāts, vismaz ir diezgan pārlicis. Redzēju, ka viņš ir jauneklis, kas dzīvo, kā kārtīgam kristietim pieklājas, un reizumis parādās sabiedrībā; lo es varēju izsecināt no fakta, ka viņš allaž sūtīja uz mazgātavu vienādu veļas daudzumu, ka mazgāšana allaž iekrita sestdienas vakarā un ka viņš uzvilka iecielinātu virskreklu apmēram reizi jiedēļā. Viņš bija pieticīgas, vienkāršas dabas puisis, jo viņa apkaklīšu augstums nepārsniedza divas collas.
Es skatījos uz A Jenu mazliet pārsteigts. Kāda iecienīta romānista jaunākajos daiļdarbos biju sastapies ar šādu analīzes procesu, taču no sava Austrumu drauga lādu atklāsmi gan nebiju gaidījis.
— Kad tikko biju iepazinis viņu, — A Jens turpināja, — Piecdesmit Sestais studēja universitātē. Uzreiz es to, protams, neaptvēru. Taču vēlāk es to secināju pēc tā, ka visus četrus vasaras mēnešus viņš nebija pilsētā, kā arī pēc lā, ka eksāmenu sesiju laikā es saņēmu viņa kreklu aproces noraibinātas ar datumiem, formulām un teorēmām. Es ar diezgan lielu interesi vēroju viņu universitātes nodarbību laikā. Visos šajos četros gados es mazgāju viņam veļu ik nedēļu. Regulārie sakari ar viņu un iespēja novērojot ielūkoties šī cilvēka pievilcīgajā raksturā pārvērta manu sākotnējo cieņu par dziļu pieķeršanos, un es sāku raizēties par viņa likteni. Katra nākamā eksāmena laikā es palīdzēju Piecdesmit Sestajam, cik vien bija manos spēkos: es iēcietinaju viņa kreklu piedurknes gandrīz līdz elkoņiem, lai būtu iespējami vairāk vietas piezīmēm. Savu satraukumu pēdējā eksāmena laika es nemaz nemēģināšu aprakstīt. Par lo, ka Piecdesmit Sestajam studiju gaitās jāiztur galējs sasprindzinājums, es varēju spriest pēc viņa kabatas lakatiņu stāvokļa: tos viņš acīmredzot neapzināti gala pārbaudījumos lietoja spalvu slaucīšanai. Viņa izturēšanās eksāmenu sesijas laika apliecināja tikumisko evolūciju, kas bija norisinājusies viņa raksturā studiju gados, tāpēc ka daudzie pieraksti uz aprocēm pirmo eksāmenu laikā tagad bija sarukuši līdz dažām piezīmēm un tās pašas attiecās uz tik sarežģītām lietām, kuras bija grūti paturēt atmiņā. Es nodrebēju aiz prieka, jūnija sākumā sestdienas veļas saini beidzot atradis saburzītu cietināto kreklu, kam krūtis bija no vienas vietas notašķītas ar vīnu, un sapratis, ka Piecdesmit Sestais ar banketu atzīmējis mākslas bakalaura grāda iegūšanu.
Nākamajā ziemā paradums ar kabatas lakatu slaucīt spalvu, ko biju ievērojis pēdējā eksāmena laikā, kļuva viņam hronisks, un es sapratu, ka viņš sācis studēt jurisprudenci. Togad viņš strādāja vaiga sviedros un cietinātie krekli iikpat kā nebija atrodami iknedēļas sainī. Bet nākamajā ziemā, otrajā likumu studiju gadā, sākās viņa mūža traģēdija. Es pamanīju, ka ar viņa mazgājamo veļu ir notikušas pārvērtības, viena, augstākais, divu cietināto kreklu skaits nedēļā pieauga līdz četriem, un audekla kabatas lakatiņu vielā parādījās zīda mutautiņi. Man kļuva skaidrs, ka Piecdesmit Sestais ir atteicies no stingrā studentu dzīvesveida un sācis iet sabiedrībā. Pēc kāda laika pamanīju vēl kaut ko: Piecdesmit Sestais bija iemīlējies. Drīz par lo vairs nebija nekādu šaubu. Viņš mainīja septiņus kreklus nedēļā; audekla kabatas lakati pavisam pazuda no viņa veļas; apkaklīšu augstums pieauga no divām collām līdz divām un vienai ceturtdaļai collas un visbeidzot līdz divarpus collām. Man no tā laika saglabājies viens no viņa veļas sarakstiem; pietiek tikai uzmest aci šim sarakstam, lai saprastu, ar kādu pedantiskumu viņš aprūpējis sevi. Labi atceros to dienu austošās cerības, kuras mijās ar visdrūmāko izmisumu. Katru sestdienu, drebēdams nepacietībā, es raisīju vaļā veļas saini, tiekdamies atrast tajā atgūtas mīlestības pierādījumus. Es palīdzēju savam draugam, kā vien spēju. Viņa krekli un apkaklītes bija manas mākslas šedevri, kaut arī, šķīdinot cieti, mana roka nereti drebēja no uztraukuma. Viņa bija braša, kārtīga meitene, to es zināju, viņas ietekme padarīja cildenāku visu Piecdesmit Sestā būtni. Līdz šim viņš bija valkājis piepogājamas manšetes un neīstus cīsiņus. Tagad viņš atteicās no tiem — vispirms no neīstajiem cīsiņiem, ar nicinājumu noraidīdams jau pašu domu par neīs- tumu un pēc kāda laika sajūsmā atteikdamies pat no man- šelēm. Atskatīdamies uz šīm gaišajām, laimīgajām dienām, es nevaru valdīt nopūtu.
Piecdesmit Sestā numura laime likās ienākam manā dzīvē un piepildām lo. Es nevarēju vien gaidīdams sagaidīt sestdienu. Kad parādījās neīstie elsiņi, es gāzos visdziļākajos izmisuma bezdibeņos, kad to nebija, cēlos cerību kalngalos.
Kad ziema kļuva pielaidīgāka un atdeva vietu pavasarim, Piecdesmit Sestais sadūšojās uzzināt savu likteni. Kādu sestdienu viņš atsūtīja man jaunu, baltu vesti, apģērba gabalu, no kura viņš, kā jau vienkāršas dabas cilvēks, līdz šim bija vairījies. Man vajadzēja to sagatavot vilkšanai mugurā. Es liku lietā visu savu mākslu: es sapratu, kādam nolūkam veste kalpos. Nākamajā sestdienā veste atgriezās pie manis, un es ar prieka asarām acīs ievēroju, kur maza, silta rociņa mīļi atdusējusies uz labā pleca, un sapratu, ka Piecdesmit Sestais ir savas iemīļotās izredzētais.
A Jens apklusa un kādu laiku nosēdēja, nebilzdams ne vārda. Viņa pīpe sprikstēdama bija izdzisusi un auksta gulēja plaukstā, acis piekaltas sienai, kur sveces blāvajā gaismā svaidījās ēnas. Beidzot viņš atkal ierunājās:
— Es nekavēšos pie laimīgajām dienām, kas sekoja šim notikumam, — spilgto vasaras kaklasaišu un balto vestu dienām, nevainojami tīro kreklu un augsto apkaklīšu dienām. Mūsu laime likās pilnīga, un es nelūdzu liktenim neko vairāk. Ak vai, tomēr lai pienāca gals! Kad gaišās vasaras dienas nomainīja rudens, es ar skumjām ievēroju nejaušu strīdu pazīmes — tikai četrus kreklus septiņu vietā vai pamesto manšetu un neīsto elsiņu parādīšanos. Tad nāca izlīgums ar nožēlas asarām uz baltas vestes pleca un atkal para- dījās septiņi krekli. Taču strīdi atkārtojās aizvien biežāk, un tad sākās vētrainu jūtu laiks, kas atstāja salauztu vestes pogu pēdas. Kreklu skaits palēnām samazinājās līdz trim, tad līdz diviem, bet mana nelaimīgā drauga apkaklīšu augstums saruka līdz vienai un trīs ceturtdaļām collas. Veltīgi es pēc labākās sirdsapziņas rūpējos par Piecdesmit Sesto. Manai izmocītajai dvēseftrr šķita, ka viņa kreklu un apkaklīšu spodrums varētu atkausēt pat akmens sirdi. Ak vai, jebkuri mani pūliņi samierināt viņus likās lemti neveiksmei. Pagāja briesmīgs mēnesis: atkal atgriezās neīslie cīsiņi un piepogājamās apkaklītes, šķila, ka nelaimīgais mīlētājs lepojas ar lo nodevību. Beidzot kādā drūmā vakarā, atraisījis saini, es ieraudzīju, ka viņš nopircis veselu lērumu celuloīda apkaklīšu, un sirds pateica man, ka meitene pametusi viņu uz visiem laikiem. Es nevaru tev ne izteikt, kā masts nabaga draugs toreiz cieta. Pieliek sacīt, ka no celuloīda apkaklītēm viņš pārgāja uz ziliem flaneļa krekliem, bet no ziliem — uz pelēkiem. Sarkanais kokvilnas mutautiņš, ko es beidzot atradu jaunekļa veļā, bjja brīdinājums, ka viņa pieviltā mīlestība iedragājusi viņa saprātu, un es baidījos no visļaunākā. Tad iestājās mokošs trīs nedēļu starplaiks, kad viņš nesūtīja man itin n.eko, bet pēc tam pienāca sainis — pēdējais sainis ' no viņa, miizonīga pauna, kurā, šķiet, bija visa viņa veļa. Tajā es ar šausmām ieraudzīju kreklu, kura krūteža bija notraipīta ar tumšām asinīm un kurā rēgojās caurums ar robainām malām vietā, kur viņa sirdī bija ieurbusies lode.
Man nāca prātā, ka pirms divām nedēļām avīžu puikas bija klaigājuši par kādu drausmīgu pašnāvību, un tagad es sapratu, ka runa bijusi par viņu. Atguvies no pirmā bēdu trieciena, es nolēmu saglabāt šo cilvēku savā piemiņā, uzzīmējot viņa portretu, kas karājas jums iepretī. Es mazliet pieprolu zīmēšanu un esmu pārliecināts, ka man ir izdevies uztvert viņa sejas izteiksmi. Portrets, protams, ir izdomāts, jo, kā jūs zināt, es nekad netiku redzējis Piecdesmit Sesto.
Pie ārdurvīm nošķindēja zvaniņš, vēstot, ka ienācis klients. A Jens piecēlās ar viņam piemītošo rāmas samierināšanās izskatu un izgājis kādu laiku palika otrā istabā. Kad A Jens atgriezās, viņš, liekas, nebija noskaņots runāt par zaudēto draugu. Es drīz atvadījos no viņa un noskumis devos mājup. Ejot es daudz prātoju par savu mazo Austrumu draugu un aizkustinošo viņa iztēles dīvainību. Tomēr man kaut kas nospieda sirdi — vārdi, kurus es labprāt pateiktu viņam, bet kurus nespēju izrunāt. Es nespēju atrast sevī drosmi sagraut viņa fantāzijas radīto gaisa pili. Es taču biju dzīvojis noslēgti un vientuļi un nebiju izjutis tādu mīlestību kā mans ideālais draugs. Tomēr mani vajāja atmiņas par kādu milzīgu veļas aizsaini, kuru biju nosūtījis viņam apmēram pirms gada. Trīs nedēļas es biju bijis prom no pilsētas, tādējādi mazgājamās veļas sainis bija krietni prāvāks nekā parasti. Un, ja nemaldos, šajā sainī atradās nodriskāts krekls, kas bija neglābjami notraipīts ar sarkanu tinti no mana koferī saplīsušas pudelītes un apsvilināts tajā vietā, kur, saiņojot veļu, bija uzbiruši pelni no mana cigāra. Es neesmu pilnīgi pārliecināts par visu, taču to gan zinu, ka apmēram pirms gada, kad sāku nest veļu uz modernāku uzņēmumu, mans nododamās veļas numurs pie A Jena bija 56.