Iegājis bankā, es apmulstu. Mani mulsina komiji, mani mulsina lodziņi, mani mulsina naudaszīmes — mani mulsina viss.
Brīdī, kad pārkāpju pāri bankas slieksnim un mēģinu izdarīt kādu finanšu operāciju, es kļūstu par galīgu idiotu.
Es zināju lo jau agrāk, taču, kad mana alga bija sasniegusi piecdesmit dolāru mēnesī, es nospriedu, ka vienīgā īstā vieta tai ir banka.
Tā nu es šļokanām kājām iegāju bankā un sāku bikli skatīties uz ierēdņiem. Man nezin kāpēc likās, ka pirms rēķina atvēršanas klientam katrā ziņā vispirms jāprasa padoms pārvaldniekam.
Es piegāju pie lodziņa, virs kura bija uzraksts «Grāmatvedis». Šis grāmatvedis bija garš, aukstasinīgs tips. Viņa izskats vien jau mulsināja mani. Mana balss skanēja kā no kapa.
— Vai varu parunāt ar pārvaldnieku? — es jautāju un svarīgi piebildu:1 —Aci pret aci. — Pats nezinu, kāpēc es teicu «aci pret aci».
— Protams, — atbildēja grāmatvedis un aizgāja pēc pārvaldnieka.
Pārvaldnieks bija nopietns cienīga izskata vīrietis. Es turēju savus piecdesmit dolārus kabatā sažņaugtus apaļā kumšķī.
— Vai jūs esat pārvaldnieks? — es jautāju. Dievs mans liecinieks, ka man par to nebija šaubu.
— Jā, — viņš atbildēja.
— Vai varu parunāt ar jums aci pret aci? —es jautāju. Man negribējās atkārtot «aci pret aci», taču citādi tas viss būtu licies pārāk skaidrs.
Pārvaldnieks palūkojās uz mani mazliet satraukts. Viņš noprata, ka gribu atklāt kādu briesmīgu noslēpumu.
— Nāciet šurp, — viņš aicināja, ieveda mani kādā kabinetā un pagrieza atslēgu slēdzenē.
— Te mūs neviens netraucēs, — viņš sacīja. — Sēstieties!
Mēs abi apsēdāmies un skatījāmies viens uz otru. Es jutu, ka esmu zaudējis balsi. Viņš vaicāja:
— Jūs, jādomā, esat viens no Pinkertona cilvēkiem?
Pēc manas noslēpumainās izturēšanās viņš bija secinājis,ka esmu slepenpolicists. Es zināju, ko viņš domā, un man kļuva vēl nelāgāk.
— Nē, es neesmu no Pinkertona cilvēkiem, — es atbildēju, il kā likdams noprast, ka esmu ieradies no konkurējošas aģentūras. — Taisnību sakot, — es turpināju, il kā līdz šim kāds būtu spiedis mani melot, — es nemaz neesmu slepenpolicists. Es atnācu atvērt rēķinu. Esmu nolēmis glabāt visus savus ietaupījumus šajā bankā.
Šķita, it ka pārvaldniekam akmens būtu novēlies no sirds, taču viņš joprojām bija nopietns. Tagad viņš laikam sprieda, ka esmu barona Rotšilda dēls vai Gulds, jaunākais, un tāpēc godbijīgi apvaicājās:
— Summa, jādomā, ir prāva?
— Diezgan prāva, — es nočukstēju. — Esmu paredzējis iemaksāt piecdesmit sešus dolārus uzreiz, bet turpmāk piecdesmit dolārus katru mēnesi.
Pārvaldnieks piecēlās un atvēra durvis. Viņš pasauca grāmatvedi.
— Mister Montgomerij! — viņš teica nepatīkami skaļā balsī. — Šis džentlmenis atver rēķinu, viņš grib iemaksāt piecdesmit sešus dolārus. Ar laburītu!
Es piecēlos.
Istabā bija vaļā smagas dzelzs durvis.
— Ar laburītu! — es teicu un iekāpu seifā.
— Nāciet ārā, — salti uzaicināja pārvaldnieks un norādīja man uz otrām durvīm.
Es piegāju pie grāmatveža lodziņa un pabāzu viņam bumbiņā samurdzīto naudu ar tik strauju, drudžainu kustību, it kā rādītu kādu triku.
Seja man bija līķa bālumā.
— Te būs, — es teicu, — noguldiet to uz mana rēķina.
Manu vārdu tonis likās tulkojams šādi: «Nodarīsim šo mokošo operāciju, kamēr mums vēl ir dūša.»
Viņš paņēma naudu un nodeva to otram komijam.
Tad man lika uzrakstīt summu uz blankas un parakstīties kaut kadā grāmatā. Es vairs neapzinājos, ko daru. Visa banka izplūda man acu priekšā.
— Vai noguldījums ir nokārtots? —es jautāju dobjā, drebošā balsī.
— Jā, — atbildēja grāmatvedis.
— Tādā gadījumā es gribu izrakstīt čeku.
Es biju nodomājis izņemt sešus dolārus kārtējām vajadzibām. Kāds pasniedza man pa lodziņu čeku grāmatiņu, bet kāds cits sāka skaidrot, kā jāaizpilda čeks. Bankas ierēdņiem radās iespaids, ka esmu kāds slims miljonārs. Es kaut ko uzrakstīju uz čeka un pasniedzu to komijam. Viņš paskatījās uz čeku.
Kā? Jūs ņemat to visu atkal laukā? — viņš pārsteigts jautāja.
Tad es aptvēru, ka skaitļa «seši» vietā esmu uzrakstījis «piecdesmit seši». Taču nu jau bija par vēlu prātot. Es manīju, ka vairs nav iespējams skaidrot notikušo. Visi komiji, mitējušies rakstīt, blenza uz mani.
Ar izmisīgu pārgalvību es metos bezdibenī.
— Jā, visu.
— Jūs ņemat laukā no bankas visu savu naudu?
— Visu, līdz pēdējam centam.
— Vai jūs vairs nedomājat neko noguldīt? — pārsteigts jautāja kasieris.
— Nekad.
Pēkšņi man pavīdēja muļķīga cerība: vai tikai viņi nedomā, ka, rakstot čeku, esmu par kaut ko apvainojies un tāpēc grozījis savu nodomu?
Es izdarīju nežēlojamu mēģinājumu izlikties par briesmīgi nesavaldīgu cilvēku.
Kasieris gatavojas izmaksāt man naudu.
— Kā jūs vēlaties to saņemt? — viņš jautāja.
— Ko?
— Kā jūs vēlaties to saņemt?
Ak tā . . . Beidzot es sapratu, ko viņš gribējis ar to teikt, un atbildēju bez kādas domāšanas:
— Piecdesmit dolāru banknotēs.
Viņš iedeva man piecdesmit dolāru banknoti.
— Bet tos sešus? — viņš dzedri jautāja.
— Sešu dolāru banknotēs, — es atbildēju.
Viņš pasniedza man naudu, un es drāzos laukā.
Kad smagās durvis man aiz muguras bija aizcirtušās, es sadzirdēju dārdošu smieklu atbalsis, kas cēlas līdz pašām bankas velvēm. Kopš tā laika es vairs nelieku naudu bankā. Naudu ikdienas vajadzībām es turu bikšu kabatā, bet savus ietaupījumus sudraba dolāros glabāju zeķē.