Zinātnes progress ir nudien brīnišķīga lieta. Cilvēks nevar nejust lepnumu par to. Es, jāsaka, arī lepojos. Ikreiz, kad man iznāk runāt ar kādu — protams, ar cilvēku, kas no visa tā saprot mazāk nekā es, — piemēram, par apbrīnojamiem sasniegumiem elektrības jomā, es it kā jūtos personiski atbildīgs par to. Kas attiecas uz linotipu, aeroplānu un putekļu sūcēju, tad man nudien sāk likties, ka es pats esmu tos izgudrojis. Domāju, ka cilvēki ar plašu redzesloku izjūt to pašu.
Taču neba par to es gribu runāt. Gribu parunāt par progresu medicīnā. Tur, tā sakot, notiek kaut kas apbrīnojams. Katrs, kam mīļa cilvēce vai vismaz viens no tās dzimumiem un kas pārskata līdzšinējos medicīnas sasniegumus, nevar nejust sirdī prieku, nevar nejust labo sirds kambari pamatotā lepnumā paplašināmies perikarda stimulatora iespaidā.
Padomājiet vien! Vēl pirms simt gadiem nebija ne baciļu, ne saindēšanās ar ptomaīnu1 , ne difterijas, ne apendicīta. Trakumsērga tikpat kā nebija pazīstama un bija sastopama ārkārtīgi reti. Par visa tā rašanos mēs esam pateicību parādā medicīnai. Pat tādas slimības kā zvīņu ēde, cūciņa un tripa- nosomoze, kas tagad kļuvušas pavisam ikdienišķas, agrāk pazina tikai nedaudzi, un plašām masām tās bija pilnīgi nepieejamas.
Vai arī aplūkosim šīs zinātnes panākumus no praktiskā viedokļa. Pirms simt gadiem mēdza uzskatīt, ka drudzi var izārstēt, nolaižot asinis; tagad mēs skaidri zinām, ka tas nav iespējams. Vēl pirms septiņdesmit gadiem domāja, ka drudzis ir izārstējams ar narkotiskām vielām; tagad mēs zinām, ka tā nebūt nav. Kas attiecas uz šo pašu drudzi, tad vel nesen, pirms gadiem trīsdesmit, ārsti domāja, ka viņi lo var izārstēt ar stingru diētu un aukstiem apliekamiem; tagad viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka nevar. Šie piemēri rada nepār traukto progresu drudža ārstēšanā. Tādi paši iedvesmojoši panākumi vērojami arī visās pārējās medicīnas nozarēs. Ņemsim reimatismu. Vēl nesen mūsu senči, slimodami ar reimatismu, nēsāja kabatās apaļus kartupeļus, jo ticēja, ka tie palīdz izārstēties. Tagad ārsti atļauj nēsāt visu, kas vien slimniekam patīk. Ja grib, var staigāt ar arbūzu pilnām ka batām. Tas neko negroza. Vai arī ņemsim epilepsijas ārstēšanu. Mēdza uzskatīt, ka pēkšņas lēkmes gadījumā ir jāatpogā slimniekam apkaklīte, lai viņam būtu vieglāk elpot; tagad, gluži otrādi, daudzi ārsti uzskata, ka labāk ir aizpogāt apkaklīti, lai slimniekam trūktu elpas.
Tikai vienā ziņā medicīnas sfērā nav bijis galīgi nekāda progresa, proti, laika posmā, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu praktisko ārstu. Vecajos labajos laikos cilvēks, nomā- cījies divas ziemas un apbruņots ar nepieciešamajām zināšanām, «izlidoja» no koledžas, bet vasaras pavadīja, pludinādams ^baļķus kokzāģētavai. Daži studenti tika «izlidināti» pat ātrāk. Mūsu laikos visur vajag no pieciem līdz astoņiem gadiem, lai kļūtu par ārstu. Protams, visi ir pārliecināti, ka studenti kļūst ar katru gadu dumjāki jun slinkāki. Šo faktu labprāt apstiprinās katrs, kam pāri par piecdesmit. Bet arī tādā gadījumā liekas savādi, ka cilvēkam tagad jāstudē astoņi gadi, lai iegūtu tās pašas zināšanas, kuras viņš agrāk ieguva astoņos mēnešos.
Starp citu, tas nav svarīgākais. Galvenā doma, ko es gribu izvērst, ir tā, ka mūsdienu ārsta amats ir ārkārtīgi vienkāršs un to var apgūt pāris nedēļās. Tas notiek šādi.
Pacients ieiet pieņemamā telpā.
— Dakter, — viņš saka, — man šausmīgi sāp.
— Kur?
— Te.
— Piecelieties, — saka ārsts, — un uzlieciet rokas uz galvas!
Tad ārsls nostājas pacientam aiz muguras un no visa spēka iegāž viņam pa muguru.
— Vai jūs kaut ko jutāt? — viņš jautā.
— Jutu, — atbild pacients.
Tad ārsts negaidot pagriežas un ar saliektu kreiso roku iesit viņam mazliet zemāk par sirdi.
— Bet vai tagad jutāt? — viņš ļauni jautā, pacientam sa brūkot uz dīvāniņa.
— Piecelieties! — ārsts saka un skaita līdz desmit.
Pacients pieceļas. Ārsts klusēdams uzmanīgi skatās uz
slimo un pēkšņi tā iebelž viņam pa vēderu, ka viņš sametas līkumā aiz sāpēm un nejaudā izdvest ne vārda. Ārsts pieiet pie loga un brītiņu lasa rīta avīzi. Pēc tam viņš pagriežas un sāk murmināt kaut ko — vairāk gan pats sev nekā pacientam.
— Hm, — viņš saka, — tā ir viegla bungādiņas anestēzija.
— Vai tiešām? — pamiris aiz bailēm, jautā pacients. — Ko lai es daru, dakter?
— Es iesaku jums pilnīgu mieru, — atbild ārsts. — Jums jāliekas gultā, jāievēro gultas režīms un miers.
Patiesībā ārstam, protams, nav ne jausmas, kas šim cilvēkam īsti kaiš, toties viņš zina, ka tad, ja slimnieks liksies gultā un gulēs mierīgi, pilnīgi mierīgi, tas vai nu mierīgi atlabs, vai arī mierīgi nomirs. Bei, ja pa šo laiku ārsts katru rītu dauzīs un kratīs pacientu, tas kļūs paklausīgs un varbūt ārstam izdosies piespiest to atzīties, kas īsti tam kaiš.
— Bet kā ar diētu, dakter? —jautā pacients, kuram dūša galīgi saskrējusi papēžos.
Atbildes uz šo jautājumu ir ļoti daudzveidīgas. Tās atka rīgas no tā, kā jūtas pats ārsts un pirms cik ilga laika viņš ir ēdis. Ja tuvojas pusdienas laiks un ārsts ir izsalcis kā vilks, viņš saka:
— O, ēdiet droši, nebaidieties! Ēdiet gaļu, dārzeņus, cieti, līmi, cementu — visu, ko gribat.
Bet, ja ārsts ir nupat pabrokastojis un tik tikko var padvest pēc melleņu pīrāga, viņš stingri jo stingri piekodina:
— Nē, es jums iesaku neēst — nevienu pašu kumosu ne. Badošanās jums nekaitēs. Neliela sevis ierobežošana ēšana ir vislabākās zāles pasaulē.
— Bet kā ar dzeršanu?
Ari šajā gadījumā ārsta atbildes var būt dažādas. Viņš var teikt tā:
— O, jā, jūs drīkstat šad un tad iedzert pa glāzei gaišalus vai, ja jums tas garšo labāk, džinu ar zelteri vai viskiju ar Apolinārisas minerālūdeni. Bet pirms gulētiešanas jums derētu iedzert skotu viskiju, siltu, kurā iepriekš iemetiet divus eukurgraudus, citrona miziņu un sarīvētu muskatriekstu vēl pa virsu.
Visu to ārsts saka no sirds, un viņa acis mirdz nesavtīgā mīlestībā uz savu profesiju. Turpretī, ja ārsls pavadījis iepriekšējo vakaru nelielā savu amata brāļu pulciņā, viņam ir stipra tieksme aizliegt pacientam alkoholu jebkurā veidā un atlaist slimo īsti bargi.
Protams, pati par sevi tāda ārstēšana var likties pārāk primitīva un var neiedvest pacientam pienācīgo paļāvību. Taču mūsdienās šo trūkumu atsver laboratorijas darbs. Lai pacients sūdzētos par ko sūdzēdamies, ārsls uzstāj, ka viņam jānogriež viss, kas vien griežams, un jānosūta uz kādu noslēpumainu vietu, lai tur iztaisītu analīzes. Viņš nošķērē pacientam matu šķipsnu un uzraksta zīmīti: «Mistera Smita Mati, 1910. gada oktobris.»- Tad ārsts nogriež viņa auss ļipiņu, ielin to papīrā un pielīmē etiķeti: «Mistera Smita Auss ļipiņa, 1910. gada oktobris.» Tad viņš ar šķērēm rokā noskata savu pacientu no galvas līdz kājām un, ieraudzījis kādu skaistu ķermeņa daļu, nogriež to un ietin papīrā. Un, lūk, tieši tas, lai cik dīvaini arī būtu, iedveš pacientam nozīmīguma apziņu, par kuru ir vērts maksāt.
— Jā, — mazliet vēlāk lajā pašā dienā viscaur apsaitētais pacients stāsta dažiem satrauktiem draugiem, — dakteris domā, ka tā var būt viegla prognozes anestēzija, bet manu auss ļipiņu viņš nosūtīja uz Ņujorku, manu aklo zarnu — uz Baltimoru, manu matu šķipsnu — visiem medicīnas žur nālu izdevējiem. Man pašam ieteikts pilnīgs miers un katru pusstundu jādzer silts viskijs ar citronu un muskatriekstu.
To pateicis, viņš vārgi atslīgst spilvenos, juzdamies bez gala laimīgs.
Un vai tomēr nav savādi?
Gan jūs, gan es, gan mēs visi — kaut arī labi zinām to —, līdzko sasirgstam, drāžamies pie ārsta tik ātri, cik ātri vien ekipāža jaudā pabraukt. Es pats dodu priekšroku sanitārajai mašīnai ar zvaniņu. Tas nomierina.