Publika zālē sauca:
— Ak, cik pārsteidzoši! Kā viņš to dara?
Bet Apķērīgais, kas sēdēja pašā priekšā, skaļi čukstēja saviem tuvākajiem kaimiņiem:
— Tā … bija . . . viņam . . . piedurknē.
Un cilvēki priecīgi māja ar galvu Apķērīgajam un leica:
— Nu protams.
Un visā zālē bija dzirdami čuksti:
— Tā . . . bija . . . viņam . . . piedurknē.
— Mans nākamais numurs, — teica burvju mākslinieks, — ir slavenie indiešu gredzeni. Ievērojiet, ka šie gredzeni nav cits ar citu savienoti. Vienā rāvienā tie visi savienosies. Dzin! Dzin! Dzin! Presto!
Bija dzirdama pārsteiguma dūkoņa, bet Apķērīgais nočukstēja:
— Jādomā … ka . . . viņam . . . piedurknē . . bijuši . . . ciii . . . gredzeni.
Visi atkal māja ar galvu un čukstēja:
— Citi . . . gredzeni . . . bija . . . viņam . . . piedurknē.
Burvju mākslinieka uzacis dusmīgi vilkās kopā.
— Tagad, —: viņš turpināja, — es jums parādīšu visinteresantāko triku: es izņemšu no cepures jebkuru daudzumu olu. Vai kāds no džentlmeņiem nebūtu tik laipns un neaizdotu man savu cepuri? Tā, paldies. Presto!
Viņš izņēma septiņpadsmit olas, un trīsdesmit piecas sekundes publika bija mēma aiz sajūsmas. Tad Apķērīgais pieliecās tuvāk pirmajā rindā sēdošajiem un viszinīgi sāka apslāpēti klāstīt:
— Viņam . . . piedurknē … ir . . . vista.
Un visi čukstēja cits citam:
— Viņam . . piedurknē … ir . . . vesels . . . lērums . . . vistu.
Triks ar olām bija izgāzies.
Tā turpinājās visu vakaru. No Apķērīgā čukstiem kļuva zināms, ka burvju mākslinieka piedurknē paslēpti ne tikai gredzeni, vistas un zivs, bet piedevām vēl vairākas kāršu kavas, maizes klaips, lelles šūpulītis, dzīva jūras cūciņa, piecdesmit centu monēta un šūpuļkrēsls.
Burvju mākslinieka reputācija ātri vien noslīdēja zem nulles. Izrādes beigās viņš pēdējo reizi mēģināja kaut ko saglābt.
— Lēdijas un džentlmeņi, — viņš teica, — noslēgumā es parādīšu jums slaveno japāņu triku, ko nesen izgudrojuši Tiperērijas iedzimtie. Vai jūs, ser, — viņš turpināja, uzrunādams Apķērīgo, — nebūtu tik laipns un nepasniegtu man savu zelta pulksteni?
Viņam pasniedza prasīto.
— Vai jūs atļaujat man ielikt to šajā miezerī un sagrūst gabalos? — viņš jautāja ar nežēlīgu pieskaņu balsī.
Apķērīgais piekrītoši pamāja ar galvu un pasmaidīja.
Burvju mākslinieks iesvieda pulksteni miezerī un paķēra 110 galda kalēja veseri. Atskanēja iznīcinošs brīkšķis.
— Viņš … to . . . bija . . iebāzis . . . piedurknē, — čukstēja Apķērīgais.
— Bet tagad, ser, — turpināja burvju mākslinieks, — vai jūs neatļautu man paņemt jūsu mutautiņu un izdurt lajā caurumus? Pateicos. Redzat, lēdijas un džentlmeņi, tā nav nekādā krāpšana, caurumi ir redzami ar neapbruņotu aci.
Apķērīgajam seja starot staroja. Šoreiz triks šķila viņam patiesi noslēpumains un apburošs.
— Bet tagad, ser, vai jūs nebūtu tik laipns un nepasniegtu man savu cilindru un neatļautu man padejot uz tā? Pateicos.
Pēc dažiem straujiem kaju piecirtieniem burvju mākslinieks parādīja līdz nepazīšanai samīcītu cilindru.
, — Un vai jūs, ser, nenoņemtu savu celuloīda apkaklīti un neatļautu man sadedzināt to uz sveces? Pateicos, ser. Vai jūs neatļautu sasist ar veseri jūsu acenes? Pateicos.
Šoreiz Apķērīgā sejā parādījās apjukums.
— Tas mani mulsina, — viņš čukstēja. — Nu es vairs neko nesaprotu.
Zālē valdīja klusums. Tad burvju mākslinieks izslējās visā augumā un, uzmetis iznīcinošu skatienu Apķērīgajam, noslēdza savu uzstāšanos ar šādiem vārdiem:
— Lēdijas un džentlmeņi, jums bija iespēja redzēt, kā es ar šī džentlmeņa atļauju sadauzīju viņa pulksteni, sadedzināju viņa apkaklīti,' sadragāju viņa acenes un izdejojos uz viņa platmales. Ja viņš atļaus man uzvilkt zaļas svītras uz sava mēteļa vai arī sasiet mezgla savus bikšturus, es ar lielāko prieku uzjautrināšu jūs. Ja ne, izrāde ir beigusies.
Un, orķestrim triumfāli nograndot, priekškars nokrita, un skatītāji izklīda, pārliecināti, ka tomēr ir arī tādi triki, kuriem nav nekāda sakara ar burvju mākslinieka piedurkni.