Ak, mana dārgā, kā es priecājos, jūs redzot! Cik burvīgi, ka atnācāt . . . Džeina, paņemiet misis Overveldas mēteli . . . Nāciet iekšā . . . Džeina, paņemiet misis Overveldas cimdus! Kāds prieks redzēt jūs! Kopš esam atgriezušies no Eiropas, mēs ar Čārlzu nudien vai mirstam nost aiz nepacietības parādīt jums visu, ko esam nopirkuši. (Paceldama balsi.) Čārlz! Misis Overvelda ir atnākusi apskatīt mūsu jaunās senlietas. Vai tas nav jauki no viņas puses? . . . Viņš ir savā kabinetā, bet es šaubos, vai viņš mani dzird. Lasot viņš aizmirst itin visu. Čārlzs allaž ir aizrāvies ar senatnes pētīšanu, un, kad viņam piesūta jaunu cenrādi, viņš ierokas tajā līdz ausīm . . .
Man ir tik daudz, ko rādīt jums, ka nevaru vien sagaidīt, , kad atnesīs tēju . . . Šis pulkstenis hallē? Vai tas ir sens? Nu kā tad! Vai nav brīnišķīgs? Tas jr «Salvolatile»[23]! Vai tas iet labi? Ak dievs, kāda iedoma! Skaidrs, ka neiet. Tas vispār neko nerāda. Tas neiet un, cik saprotu, nekad nav gājis. Tāpēc jau ir tik liels pieprasījums pēc «Salvolatile» pulksteņiem. Redzat, viņš ir bijis viens no patiešām dižākajiem pulksteņmeistariem. Neviens no viņa pulksteņiem nekad nav gājis un arī nekad neies.
Čārlz, vai kāds no «Salvolatile» pulksteņiem kādreiz ir gājis? Ko? Tikai imitācija. Pateicos . . . Redzat, tā ir viena no pazīmēm, pēc kurām var pateikt, ka tas ir «Salvolatile» pulkstenis. Ja tas ir īsts, tas neiet. Jūs sakāt, ka tam vairs nav rādītāju. Mana dārgā! Skaidrs, ka tam nemaz nav bijuši rādītāji — pat nav domāti. Mēs uzgājām šo pulksteni kādā jocīgā veikaliņā Amalfi, un saimnieks centās mums iegalvot, ka tam savu mūžu nav bijis rādītāju. Viņš garantēja to. Tā, zināt, ir viena no pazīmēm, kas novērš iespēju kļūdīties. Mēs ar Čārlzu tolaik bijām briesmīgi aizrāvušies ar pulksteņiem un vārda tiešā nozīmē izstudējām visu, kas par tiem rakstīts. Visi autori kā viens apgalvoja, ka īstiem «Salvolatile» nav rādītāju. Izlasiet, kas rakstīts uz tās etiķetītes — tā bija pielīmēta pie pulksteņa, kad mēs to pirkām, un tā arī mēs to atstājām. (Lasa.) «Nr. 5661 X. Sienas pulkstenis «Salvolatile», bez rādītājiem, neiet un nekad nav gājis, bez vēzēkļa . . .» (Pārtrauc lasīšanu, jūsmīgi.) Protams, es biju piemirsusi — bez vēzēkļa . . . Tas padara pulksteni vēl vērtīgāku . . .
Tas lūzums sānos? Ak, mana dārgā, es jau ievēroju, ka jūs skatāties uz to. Bet es ir nedomāju gvelzt to, kas nav . . . Šis lūzums nav īsts. To mums iztaisīja kāds meistars Ņujorkā pirms aizbraukšanas. Vai nav apbrīnojami nostrādāts? Redzat, viņš iztaisījis lūzumu tādu, it kā kāds būtu nosviedis pulksteni zemē un mīdījis kājām. Uzskatu, ka katrs «Salvolatile» ir mīdīts līdzīgā kārtā.
Protams, mūsu lūzums ir tikai imitācija, bet tā ir ārkārtīgi meistarīga, vai ne? Ja gribam kaut ko salauzt, mēs ejam pie Ferudži, zināt, ir tāda maza darbnīciņa Ceturtajā avēnijā. Tur ir viens lielisks cilvēks. Viņš jums sadauzīs visu ko . . .
Jā, un lajā dienā, kad mēs gribējām sadauzīt savu pulksteni, mēs ar Čārlzu aizgājām paskatīties, kā viņš to dara. Tas nudien bija brīnišķīgi, vai ne, Čārlz? (Paceldama balsi.) Vai atceries to meistaru pie Ferudži, kurš mums sadragāja pulksteni? Man šķiet, ka viņš nedzird. Bet tas meistars bija īsts sava amata pratējs. Viņš nolika pulksteni uz grīdas, pagrieza uz sāniem, pastāvēja, vērīgi skatīdamies uz to, pēc tam staigāja apkārt pulkstenim, visu laiku purpinādams itāliski, it kā lamātu to. Pēc tam viņš palēcās ar abām kājām un krita atpakaļ … ar tik apbrīnojamu precizitāti.
Mūsu draugs misters Epins Haifens Smits — liels speciālists, kā jūs zināt, — pagājušajā nedēļā apskatīja mūsu pulksteni un teica, ka lūzums esot brīnišķīgs, tikko atšķirams no īstas fraktūras[24] . . . vēl es atcei-os, viņš teica, ka labāk esol izmest pulksteni pa ceturtā stāva logu. Redzat, tik augstas bijušas itāļu mājas trīspadsmitajā gadsimtā . . . Tas taču bija trīspadsmitajā gadsimtā, Čārlz, vai ne? Čārlz! Vai las bija trīspadsmitais gadsimts? Es domāju, kad itāļu pulksteņus meta laukā pa logu. Ak četrpadsmitajā gadsimtā? Pateicos, dārgais! Man allaž jūk, kas kurā gadsimtā tiem itāļiem noticis . . .
Protams, ja kolekcionē senlietas, noteikli ir jāzina gadsimts, citādi var sarunāt pēdējās muļķības. Nesen es šausmīgi kļūdījos, runājot par kādu karoti: es nosaucu to par divpadsmitā gadsimta karoti, lai gan īstenībā tā piederēja vienpadsmitajam ar pusi. Protams, karotes saimniece (viņa tās krāj) jutās briesmīgi šokēta. Redzat, divpadsmitā gadsimta karotei tikpat kā nav nekādas vērtības. Neviens no dižajiem itāļu karošu meistariem pirms vienpadsmitā gadsimta vēl nebija dzimis . . . Vai es varbūt esmu kaut ko sajaukusi! Vismaz līdz tam laikam, mana dārgā, labas karotes gatavoja tikai ēšanai, bet pēc tam dižais karošu meistars . . . Čārlz! Kā sauca to dižo itāļu karošu meistaru? Karotuči? Nu, protams, kā es tā varēji: piemirst! Karotuči taisīja karotes, ar kurām nevarēja ēst, un lad ap tām, protams, izcēlās ažiotāža . . .
Vai šī stikla lādīte nav interesanta, ko? Diezin vai bez palielināmā stikla jūs to saskatīsit . . . Pamēģiniet ar šo te. Tie ir autogrāfi, visi uzlīmēti un ierāmēti . . . Daži patiesi ir apbrīnas vērti . . . Tas ir karalienes Elizabetes autogrāfs . . . Protams, ja jūs to nepazīstat, to grūti atšķirt no pārējiem. Kaut gan, ja labi ieskatās, var salasīt lielo «K» … Nē, es tomēr domāju, ka tas ir Pēteris Lielais . . . īsti labus autogrāfus allaž grūti atšķirt, bet Čārlzs prot tos atšifrēt . . .
Mums Haigeitā ir pazīstams vīrelis, kas mums vāc kopā autogrāfus, kur vien var, un viņš allaž pasaka, kas tie par autogrāfiem. Lūk, Napoleons. Vai nav brīnišķīgi apzināties, ka to tiešām rakstījis viņš pats ar savu roku? Ak nē, piedodiet, tas nav Napoleons —tas ir F. T. Barnums[25]. viņš, manuprāt, bija viens no Napoleona maršaliem . . . Čārlz, vai F. T. Barnums bija viens 110 Napoleona maršaliem? Viņa privāt- sekretārs? Nu kā tad .. . Bet es esmu aizmirsusi lēju. Piedodiet, zināl, es tā aizraujos ar senlietām, ka aizmirstu visu. Ieiesim viesistabā un iedzersim tēju . . . Ak, acumirkli! Kamēr vēl neesmu apsēdusies, atļaujiet parādīt jums šo tējkannu . . . Ak nē, ne jau to, lajā vāra tēju, no tās nav ko redzēt. Mēs nopirkām to Ņujorkā pie Hofeni tējas vārīšanai. Tā, protams, ir taisīta no tīra sudraba un tamlīdzīgi, bet pat Hofeni atzina, ka tējkanna taisīta Amerikā un droši vien ne senāk kā pirms gada vai apmēram tā un ka līdz šim to neviens cits nav lietojis. Patiesībā viņš par to nevarēja galvot.
Bet atļaujiet man ieliet jums tēju no tās, un tad paskatieties uz to tiešām burvīgo tējkannu plauktā turpal jums blakus! Neaiztieciet gan, lūdzu, tā tikpat nestāvēs . . . Nē, tā ir viena no pazīmēm. Pēc tās mēs spriežam, ka tas ir īsts svātsmāhers. Neviena šīs markas tējkanna nestāv.
Vai es to nopirku tepat? Ak dievs, kur nu — tādas lietas te nav nopērkamas! Faktiski mēs to sameklējām kādā džina pagrabiņā … Kā sauca to vietu Holandē? Čārlz, kā sauca to vietu Holandē, kur mēs uzgājām džina pagrabiņu? Kā? Ober . . . Kā? Ak tā, nu protams — Oberhellandama.
Visi, šie holandiešu nosaukumi ir tik gleznaini, vai nav tiesa? Vai esat bijusi Oberhellandarnā? Nē? Tā ir vienkārši burvīga vietiņa. Nekā cita kā tikai mazi, smirdoši veikaliņi, kas bāztin piebāzti ar brīnišķīgām lietām — visas vecas, un neviena nav vesela. Viņi galvo, ka veikaliņā nav nevienas mantas, kas nebūtu sadauzīta vismaz pirms simt'gadiem . . . Paskatieties uz etiķeti . . . Tur rakstīts holandiski . . . «Tay poot» — tas, manuprāt, holandiešu valodā nozīmē «tējkanna». «Gesmosh» — tas nozīmē «sadragāts» . . . «Hog» . . . Čārlz! Ko holandiešu valodā nozīmē «hog»? Etiķete uz tējkannas «hog ivort». Augstākā labuma? Nu protams . . .'
Vai tajā var uzvārīt labu tēju? Ak, es domāju, ka jāiznāk brīnišķīgai tējai, tikai tējkanna tek. Tā ir viena no pazīmēm, kas jāzina. Lietpratēji vienmēr pārbauda, vai svātsmāhers tek. Ja netek, tad tā manta ir viltota un nav vecāka par divdesmit gadiem . . . Sudrabs? Ai nē, tas ir kas cits. īsti svātsmāheri allaž taisīti no alvas un apjozti ar dzelzs stīpām, kas noņemtas no džina mucām. Tagad mēģina imitēt šīs tējkannas, taisot no sudraba, bet nekas neiznāk. Redzat, sudrabs nekļūst blāvs.
Tas pats ir ar visām senlietām. Tās rūsē un pūst tā, ka gluži vienkārši nav iespējams tās atdarināt. Man ir vecs vīna rags, tūlīt parādīšu jums .. . Devītais gadsimts, vai ne, Čārlz? No iekšpuses tas viscaur klāts ar ļoti skaistām zaļām gļotām, absolūti neiespējami atveidot . . . Stāsta, ka tas tiešām neesot iespējams. Jā, es aiznesu to uz skvīzio, itāliešu veikalu Londonā. Tie, zināt, ir lieli speciālisti ragu jautājumos, viņi prot precīzi noteikt gadsimtu un govs šķirni. Un tur man pateica, ka viņi velti izmēģinājušies atdarināt tik neparasti skaistus puvekļus. Viens no viņu vadošajiem speciālistiem teica: viņš domājot, ka šis rags, iespējams, nomaukts beigtai govij, kura nogulējusi zemē piecdesmit gadu. Tas jau, zināt, ir tas, kas padara lietu vērtīgu. Mēs pajautājām viņam, tam speciālistam, cik ilgi, pēc viņa domām, govij jānoguļ zemē, lai tā varētu ieinteresēt senlietu cienītājus, un viņš teica, ka uz to ļoti grūti atbildēt, bet katrā ziņā esot jāguļ gadiem ilgi … .
To mēs dabūjām zināt Londonā, bet šo tējkannu mēs, protams, nenopirkām Londonā. Londona nekur neder, tā ir tikpat bezcerīga kā Ņujorka. Tur vispār nevar nopirkt neko prātīgu … Tā nu mēs vācam kopā mantas, kur vien pagadās, pat visnomaļākajos nostūros.
Šo mazo ķeblīti mes atradain aiz govju kuts Loheberloher- tijā. Viņi to lietoja, slaucot govis. Un šie divi ķeblīši — vai tic nav brīnišķīgi? Tiesa gan, divi vienādi krēsli vienā istabā ir tīrā aplamība. Tos mēs atradām nobāztus mazā krodziņā Gelvejā. Krēslus nopirkām no kāda veca īra, un viņš atzinās, ka viņam neesot ne jausmas, cik gadu tiem ir. Tie varot būt taisīti piecpadsmitajā gadsimtā, bet vai būt arī ne . . . Ak jā, un tad man nāk prātā, ka es nupat saņēmu vēstuli no Džeinas (Džeina, zināt, ir mana māsa), un tā mani briesmīgi satrauca. Kādā Bretaņas miestiņā viņa uzgājusi galdu, kurš, pēc viņas domām, tieši iederoties mūsu kāršu istabā. Viņa raksta, ka tas galīgi nelīdzinoties pārējai istabas iekārtai un ka tam nepārprotami neesot ne mazākā sakara ar kāršu spēli. Bet ļaujiet man labāk nolasīt, ko viņa raksta. Jā, te tas sākas:
«… neparasti mīlīgs galdiņš. Sākumā tam droši vien bijušas četras kājas un vēl tagad ir divas. Man teica, ka tas esot vērtīgs atradums, jo vairumam cilvēku esot jāsamierinās ar vienu pašu kāju. Man paskaidroja, ka to varot atsliet pret sienu vai arī pakārt sudraba ķēdē pie griestiem. Galda virsā trūkst viena dēļa, bet man apgalvoja, ka tam neesotnozīmes, tāpēc ka visiem labākajiem Bretaņā taisītajiem eksemplāriem trūkstot vismaz viena dēļa.»
Vai tas nav burvīgi? Čārlz, es nupat nolasīju misis Over- veldai Džeinas vēstuli par Bretaņas galdiem. Kā tu domā, vai tu neaizsūtītu telegrammu, lai pataupa galdu? Kā, es domāju gan. Bez tam pajautā, Čārlz, cik viņi prasa papildus par vienas kājas nol aušanu! Bet tagad, mana mīļā, iedzeriet tēju! Jums tā garšos: es dabūju speciālu šķirni — ovelnu, ļoti vecu Ķīnas tēju, kas atstāta naftas mucā, lai iepūst. Jums tā iegaršosies.