Šodien, lēdijas un džentlmeņi, es ierosinu parunāt par slepkavību. Lielāko daļu cilvēku mūsu dienās pievelk tikai divas tēmas — slepkavība un sekss, bet, ja runa ir par izglītotiem cilvēkiem, tad seksuālslepkavība. Liksim uz brīdi mierā seksu, ja vien tas ir iespējams, un parunāsim par slepkavībām, kuras pastrādā atklāti un katru dienu par diviem dolāriem piecdesmit centiem gabalā.
Kas attiecas uz mani, tad es uz līdzenas vietas atzīstos: ja jau es gatavojos maksāt par grāmatu divarpus dolāru, tad man jābūt pārliecinātam, ka tajā ir vismaz viena slepkavība. Vispirms es ātri pāršķirstu grāmatu, lai redzētu, vai tajā ir nodaļa ar virsrakstu «Līķa atrašana». Un uzreiz saprotu, ka ir tieši tas, kas vajadzīgs, ja izlasu tādu frāzi: «Tas bija labi, bet nekārtīgi ģērbta paveca džentlmeņa līķis.» Ievērojiet — džentlmenis vienmēr ir pavecs. Es netieku gudrs, kas viņiem ir pret mums. Bet, redzat, ja raksta, ka tas bijis sievietes līķis, tā ir traģēdija. Bērna līķis — tās ir šausmas! Bet, ja raksta «tas bija paveca džentlmeņa līķis», — sīka liela. Lai nu kā, bel savu laiku viņš ir nodzīvojis, turklāt nodzīvojis labi (ir taču teikts, ka viņš bijis labi ģērbts). Droši vien pratis arī uzdzīvot (viņa apģērbs nav bijis kārtībā). Tātad viss ir pareizi. No viņa — mirušā ir vairāk jēgas nekā no dzīva.
Faktiski, salasījies tamlīdzīgus stāstus, esmu kļuvis par tādu specu, ka man nav ko gaidīt, kamēr atrod kādu līķi. Man atliek pārlaist acis grāmatas pirmajām lappusēm, un es jau varu pateikl, kam jākļūst par līķi. Tā, piemēram, ja darbība notiek šaipus okeāna, teiksim, Ņujorkā, lasiet pirmo rindkopu, kur rakslīts apmēram tā:
«Sestdienas vakarā, kad steiga bija norimusi, misters Fineass K. Kaktuss sēdēja savā kantorī. Viņš bija viens. Dienas darbi bija paveikti. Klerki bija aizgājuši. Visā ēkā nebija ne dzīvas dvēseles, tikai sētnieks, kas mitinājās pagrabā.»
Ievērojiet — «tikai sētnieks». Mēs viņu atstājam. Viņš vēlāk noderēs, lai būtu kāds, ko apsūdzēt slepkavībā.
«Tā viņš sēdēja, atbalstījis zodu pret roku un domīgi lūkodamies uz papīriem, kas bija nolikti priekšā uz galda, līdz viņam acis aizkrita ciet un uznāca snaudiens.»
Nu, protams, gatavais trakums ir tā iemigt tukšā kantorī Ņujorkā, kur nu vēl Čikāgā. Kātram apķērīgam lasītājam ir skaidrs, ka misters Kaktuss dabūs pa pauri. Viņš ir tas līķis. Neviens cits.
Bet, ja jums nav iebildumu, tad es teikšu, ka Anglijā vide ir piemērotāka šādām situācijām nekā pie mums. Lai radītu ap slepkavību piemērotu atmosfēru, ir vajadzīga zeme ar vecām tradīcijām. Vislabākās slepkavības (vienmēr pavecu džentlmeņu slepkavības) notiek laukos kādā vecā muižā — katram bagātam, padzīvojušam džentlmenim ir muiža —, ko sauc «Klosteris», «Suņu varza», «Medības» vai tamlīdzīgi.
Minēsim šādu piemēru: -
«Sers Čārlzs Oltorps sēdēja viens savā bibliotēkā pilī «Oltorpas medības». Bija pāri pusnaktij. Uguns kamīnā jau dzisa. Cauri smagajiem aizkariem no ārienes neiekļuva ne skaņa. Ja neņem vērā kalpones, kas gulēja tālākajā spārnā, un virssulaini, kura kambarītis atradās zem kāpnēm, pils šajā gadalaikā bija neapdzīvota. Tā sēžot atzveltnes krēslā, seram Čārlzam galva pamazām noslīga uz krūtīm un viņš iegrima miegā.»
Muļķis! Vai tad viņš nezina, ka iegrimt miegā vientuļā lauku mājā, kur kalpones guļ tālākajā spārnā, ir neprāts? Bet vai jūs ievērojāt? Sers Čārlzs! Viņš ir baronets. Šī detaļa arī piešķir visam šiku. Un vai ievērojāt, ka mēs atstājām pilī virssulaini, tāpat kā iepriekšējā gadījumā atstājām sētnieku? Protams, ne jau nu viņš nogalināja seru Čārlzu, taču vietējā policija vienmēr arestē tieši virssulaini. Lai nu kā, ir redzēts, ka viņš virtuve trin gar biksēm nazi un runa: «Es tam vecajam velnam parādīšu.»
Tātad jums ir materiāls, kas noder par labu sākumu stāstam: sera Čārlza līķi nākamajā rītā atrod «pārbiedētā» kalpone — visas kalpones ir pārbiedētas —, kas «tikko spēj sakarīgi pastāstīt, ko redzējusi», — viņas to nekad nespēj. Tad liek ataicināta vietējā policija (inspektors Higinbotems no Hop- šīras policijas iecirkņa), kas atzīst sevi par «strupceļā iedzītu». Ikreiz, kad lasītājs dzird, ka izsaukta vietējā policija, viņš iecietīgi pasmaida, jo zina, ka policija ierodas tikai tādēļ, lai atzītu sevi par strupceļā iedzītu.
Šajā vēstījuma vietā parādās Dižais Detektīvs, kas speciāli atsūtīts no Skotlendjarda vai ar tā starpniecību. Tas ir vēl viens augstas klases šiks — Skotlendjards. Bet tam nav sakara ne ar pagalmu, ne ar Skotiju. Pazīstot šo iestādi tikai no detektīvromāniem, es iedomājos, ka tas ir tāds kā klubs Londonā netālu no Temzas. Visu laiku tur iet iekšā un no turienes nāk ārā premjerministrs un Kenterberijas arhibīskaps, bet viņi tik stingri ievēro savu inkognito, ka jums ne prātā nenāk, ka tie ir viņi. Un šķiet, ka pat karaliskās ģimenes locekļi dažreiz apspriežas ar šī pagalma gudrajām galvām, bet «karalisks» angļu valodā ir vārds, aiz kura slēpjas kaut kas cits un ar kuru apzīmē pārāk «augstu» priekšmetu, lai par to runātu skaļi.
Lai nu kā, Skotlendjards atsūta Dižo Detektīvu vai nu kā amatpersonu, vai kā privātpersonu, kuras palīdzību Skotlendjards izmanto, kad ir galīgā strupceļā. Un viņš ierodas pilī «Medības», lai atminētu noslēpumu.
Te vēstījuma gaitā rodas nelielas tehniskas grūtības. Mēs gribam parādīt, cik apbrīnojams cilvēks ir šis Dižais Detektīvs, tomēr mēs nevaram padarīt viņu pašu par stāstītāju. Viņš ir pārāk nerunīgs un pārāk bargs. Tāpēc mūsdienās mēdz lietot šādu paņēmienu: detektīvu pavada tāda ka viņa ēna,
Nabaga Vientiesītis, kam mute vaļā aiz sajūsmas,, bet pamaz prāliņa. Kopš Konans Doils ir radījis savu shēmu— Šerloks un Vatsons, visi pārējie ir likai norakstījuši no viņa. Tātad stāstītājs ir šī otršķirīgā persona. Nav šaubu, ka tas ir caurcaurēm Nabaga Vientiesītis. Pievērsiet uzmanību, kā viņš pilnīgi zaudē spēju domāt un atkal atgūst to Dižā Detektīva klātbūtnē. Lūk, kā tas izskatās, kad Dižais Detektīvs sāk aplūkot nolikuma vietā visus tos pašus priekšmetus, kurus jau aplūkojis inspektors Higinbotems.
««Bet kādā veidā,» es iesaucos, «kādā veidā — visa neaptveramā vārdā — jūs varat pierādīt, ka noziedzniekam kājās bijušas galošas ?»
Mans draugs rāmi pasmaidīja.
«Apskatiet,» viņš teica, «šo apmēram desmit kvadrālpēdu lielo svaigo dubļu laukumiņu durvju priekšā. Ja palūkosilies uzmanīgi, tad ieraudzīsit, ka tam pavisam nesen gājis pāri cilvēks galošās.»
Es paskatījos. Galošu pēdas bija redzamas diezgan skaidri — vismaz kāds ducis.
«Cik dumjš es esmu bijis!» es iesaucos. «Bet pasakiet — kā jūs uzzinājāt, cik gara bijusi noziedznieka pēda?»
Mans draugs alkal pasmaidīja tikpat rāmi un mīklaini, pat neizdibināmi.
«Izmērot galošas nospiedumu,» viņš mierīgi atbildēja, «un tad atņemot no tā gumijas biezumu, kas reizināts ar divi.»
«Reizināts ar divi!» es iesaucos. «Kāpēc ar divi?»
«Es ņēmu vērā gumijas biezumu purngalā un pāpēdī.»
«Esmu gan es idiots!» es iekliedzos. «Kad jūs izskaidrojat, viss liekas tik vienkārši.»»
Citiem vārdiem sakoL Nabaga Vientiesītis kļūst par apbrīnojamu stāstītāju. Lai kā apmulst lasītājs, viņam vismaz ir mierinājums, ka Vientiesītis ir vēl vairāk apmulsis. Vientiesītis patiešām, var leikt, nezin kāpēc personificē ideālu lasītāju jeb visdumjāko lasītāju, kas netiek vairs nekādā skaidrība par šo noslēpumu un toiner ir iededzies briesmīgā ziņkārē.
Tāds lasītājs jūtas stiprināts, uzzinot, ka policija ir pilnīgi «iedzīta strupceļā», kā par to mēdz sacīt, ka sabiedrība ir «maldināta», ka varas iestādes ir «satrauktas», ka avīzes «taustās pa tumsu» un ka Nabaga Vientiesītis ir galīgā bezizejas stāvoklī». Šie izteicieni ļauj lasītājam pilnā mērā izbaudīt pašam savu muļķību.
Pirms Dižais Detektīvs ir ķēries pie darba vai, pareizāk sakot, kad viņš ķeras pie darba, autora uzdevums ir apveltīt viņu ar raksturu, individualitāti. Nav vērts teikt, ka viņš «nemaz neizskatās pēc detektīva». Protams, neizskatās. Neviens detektīvs nekad neizskatās pēc detektīva. Taču galvenais jau nav tas, pēc kā viņš neizskatās, bet gan tas, pēc kā viņš izskatās.
Vispirms, kaut gan tas ir diezgan nodrāzts epitets, Dižajam Detektīvam jābūt ārkārtīgi tievam, faktiski «vājam kā skeletam». Kāpēc kaulains cilvēks var atminēt noslēpumu labāk nekā tukls, grūti pateikt; laikam tāpēc, ka, jo tievāks cilvēks, jo asāks viņa prāts. Lai nu kā, bet vecās skolas rakstnieki deva priekšroku kārniem detektīviem. Un, starp citu, piešķīra detektīva sejai «vanaga profilu», nesaprotot, ka vanags ir viens no aprobežotākajiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem. Turpretī detektīvs ar orangutana seju izbojātu visu un pilnīgi pazudinātu grāmatu.
Patiesi, Dižā Detektīva sejai ir pat svarīgāka nozīme nekā viņa stāvam. Šajā ziņā pastāv pilnīga uzskatu vienotība. Viņa sejai jābūt «neizdibināmai». Lūkojieties tajā, cik vien jums tīk, jūs neko tur neizlasīsit. Salīdziniet to, piemēra pēc, ar vietējās policijas inspektora Higinbotema seju. Tajā var atspoguļoties «pārsteigums», «atvieglojums» vai — visbiežāk— «pilnīgs apjukums».
Turpretī Dižā Detektīva sejai tādas pārvērtības ir svešas. Nav brīnums, ka Nabaga Vientiesītis ir galīgā neziņā. Pēc šī dižā cilvēka sejas izteiksmes nav noprotams, vai divriči, kuros viņi brauc, krala vai arī pēc viesnīcā ielurētās mailītes viņam sākušies gremošanas traucējumi.
Dižā Detektīva sejas aprakstu mēdz papildināt ar sen!ai cīgo īpašību, kas neļauj viņam ne ēst, ne dzert. Un, kad pie visa tā vēl piebilstāka šajā apmēram astoņas dienas ilgajā laikā slepenpolicists it nemaz neguļ, lasītājs var iedomāties, cik lieliskā formā jābūt viņa prāta spējām, lai izkaltu savu «nepielūdzamo loģikas ķēdi».
Tomēr mūsdienās tas viss ir citādi. Dižais Detektīvs ne vien ēd, bet ēd labi. Bieži viņu attēlo kā lietpratēju uztura jautājumos. Piemēram:
««Acumirkli pagaidiet!» saka Dižais Detektīvs Nabaga Vientiesītim un inspektoram Higinboteinam, kurus viņš, kā parasti, vazā sev līdzi. «Līdz vilciena atiešanai no Padingtonas mums vēl ir pusstunda laika. Paēdīsim pusdienas. Es zinu te tuvumā kādu itāliešu restorāiiu, kur varžu kājiņas Marengo mērcē gatavo labāk nekā jebkurā Londonas restorānā.»
Pēc dažām minūtēm mēs jau sēdējām pie galdiņa mazā, tumšā ēdnīciņā, kuras izkārtne ar uzrakstu «Restauranto Itciliano» ļāva man secināt, ka tas ir itāliešu restorāns. Es jutos pārsteigts, atklājot, ka mans draugs te acīmredzot ir savs cilvēks, bet viņa rīkojums atnest «trīs glāzes chianti1 ar diviem spageti katrā» lika pateicīgajam padrone2 iztapīgi paklanīties. Sapratu, ka šis apbrīnojamais cilvēks tikpat labi orientējas itāliešu vīnu jautājumos kā saksofona spēlē.»
Varam turpināt. Mūsdienās detektīvam daudzos gadījumos ir atļauts ne tikai labi paēst, bet arī kārtīgi iedzert. Kāds moderns, ražīgs angļu autors nepagurdams piedāvā Dižajam Detektīvam un viņa draugiem «stipru viskiju ar zelteri». Ikreiz, tuvojoties atrisinājumam, viņiem pasniedz dzeramo.
Tā, piemēram, ko viņi dara, atraduši seru Čārlzu Oltropu, Oltropas pils īpašnieku, guļam beigtu — briesmīgs skats -
' Sarkanais sausais vīns.
2 Restorāna saimnieks.
bibliotēkā uz grīdas? Viņi attaisa bufeti un ielej sev «stipru viskiju ar zelteri». Tā tiešām ir iedarbīga metode.
Kopumā tomēr var teikt, ka visa šī blēņošanās ar ēšanu un dzeršanu ir zaudējusi savu nozīmi. Laiks atrast citu paņēmienu, kā padarīt slavenu Dižo Detektīvu.
Te nu ir īstā reize runāt par viņa muzikālajām spējām. Izrādās — ne uzreiz, bet vēstījuma pirmajā pauzē —, ka šis diženais cilvēks ne vien prot atklāt noziegumu, viņam piemīt arī ārkārtīgas muzikālās spējas, īpaši, ja runa ir par visnopietnākā rakstura lirisko mūziku. Līdzko viņš paliek vienatnē ar Nabaga Vientiesīti, tūlīt izvelk savu saksofonu un sāk to veikli skaņot.
««Ko jūs spēlējāt?» es vaicāju, kad mans draugs beidzot lika'iemīļoto instrumentu futrālī.
«Bēthovena sonāti Q dūrā,» viņš kautri atbildēja.
«Dieva dēļ!» es izsaucos.»
Līdz pat šim brīdim stāstam—jebkuram detektīv- stāstam — ir šausmīgi panākumi. Līķis ir atrasts, visi ir iedzīti strupceļā un pilni ar viskiju un zelteri, un viss ir uz goda. Vienīgā nelaime — kā lai turpina. Nekas nesanāk. Noziegums ir īsti interesants tikai pašā sākumā. Žēl, ka varoņiem jārīkojas tālāk, ka viņi nevar palikt strupceļā iedzīti un ar viskiju pilni — un beigta balle.
Bet tad sākas kļūdas un literāri misēkļi, kas izbojā detektīvromānu. Šajā posmā parādās varone — varone!—kam nav nekāda sakara ar stāstu par slepkavību, bet kas ir tikai mīlestības romāna palieka. Parādās Margareta Oltorpa, gluži kā bez prāta kļuvusi un izspūrusi. Nav jau arī brīnums, ka viņa ir gluži kā bez prāta palikusi. Kurš tad viņas vietā tāds nekļūtu? Bet izspūrusi … Ak jā, mūsu labākie rakstnieki vienmēr šādā veidā sajauc savām varonēm matus. Tātad parādās gandrīz paģībusi Margareta Oltorpa. Ko dara inspektors Higinbotems un Dižais Detektīvs? Viņi ielej sievietē «stipru viskiju ar zelteri» un arī paši mazlietiņ ierauj.
Tas viss, kā redzat, novirza vēstījumu sāņus, lai iznāktu romāns varonei, kam nav nekāda sakara ar šo notikumu. Senākos laikos, kad lasītāju bija maz, radīt varoni bija tīrais nieks. Autors tikai iztēlojās tāda tipa meiteni, kas patika viņam pašam, un ar to pielika punktu. Valteram Skotam, piemēram, patika mazas meitenes — trešais augums — «silfīdām līdzīgas», kā viņš pats mēdza teikt. īstenībā varone bija meitēns, jo mci lēnīgāka, jo labāk.
Bet Margaretai Oltorpai vajadzēja patikt visiem uzreiz. Tāpēc viņa aprakstīta apmēram šādi:
«Margareta Ollorpa nebija nedz liela, nedz maza auguma.» Tas nozīmē, ka viņa izskatījās diezgan gara, kad stāvēja kājās, bet sēžot viņas augums saruka.
«… Viņas sejas krāsa nebija nedz tumsnēja, nedz arī gaiša, pēc reliģiskās piederības viņa nebija nedz protestante, nedz arī katoļticīgā. Viņa nebija sausā likuma piekritēja, bet nekad neizdzēra vairāk par divām glāzēm džina. Viņas moto bija: «Nē, zēni, vairāk es nespēju turēt.»»
Tāds vismaz ir šādu aprakstu gars. Bet pat tāds varones raksturojums autoram nešķiet apmierinošs. Vēl paliek jautājums par varones «temperamentu». Ja vien viņai ir «temperaments», viņa var dzīvot cepuri kuldama, bet «temperaments» izpaužas tādējādi, ka visīsākajā laikā ar varoni notiek milzums fizioloģisku pārvērtību. Minēšu, piemēram, fizioloģiskās pārmaiņas, kas notika ar varoni grāmatā, kuru es lasīju pirms dažām dienām, ja nemaldos, septiņpadsmit minūšu laikā. «Viss viņas augums atkal notrīsēja priekā.»
«Pār viņas augumu pārskrēja drebuļi (jādomā, ka pretēja virzienā).»
«Viņas būtības dzīlēs pamodās kaut kas miris.»
«Viņas būtni pārņēma kvēlas ilgas.
«No viņas likās dvešam kaut kas tads, kas nebija viņai raksturīgs un neattieeās uz viņu.»
«Viņā viss pārtrūka.»
Pēdējais, manuprāt, nozīmē, ka viņā kaut kas atpogājās.
Citiem vārdiem, visus detektīvstāstus lasot, pienāk tāds moments, kad lasītājam zūd pacietība un viņš saka pats sev: «Paklausieties, kāds tomēr ir nogalinājis seru Čārlzu! Klājiet jel vaļā!» Bet rakstniekam nav ko atbildēt. Visi agrākie mēģinājumi atbildēt pārliecinoši ir novecojuši. Senāk mīklainā nozieguma vaininieku atklāja vienkārši un viegli — konstatējot, ka slepkavību pastrādājis «klaidonis». Karalienes Viktorijas laikos nelaimīgajam radījumam, ko sauca par klaidoni, nebija nekādu tiesību, ko baltajam cilvēkam vajadzētu respektēt, ne daiļliteratūrā, ne ārpus tās. Klaidoni kāra tikpat bezrūpīgi, cik bezrūpīgi ķēra tauriņu. Bet, ja viņš piederēja pie personām, ko sauca par «klaidoņiem, kuri izskatās pēc ļaundariem», viņu ieskaitīja pirmajā kategorijā un viņa nāves soda izpildīšana (pieminēta, bet ne aprakstīta) bija laimīgo beigu sastāvdaļa līdzās Margaretas Oltorpas laulībām ar Nabaga Vientieslti — sižeta blakuslīnija —, nevis ar Dižo Detektīvu. Laulība nav domāta viņam. Viņš ķeras pie nākamā noslēpumainā nozieguma izmeklēšanas, par kuru lielu interesi izrāda pati «karaliskā augstība».
Bet visi šie stāsti par klaidoņiem sen vairs nav modē. Kad miljoniem cilvēku iztiek no bezdarbnieku pabalsta, mēs neuzdrīkstamies skubināt viņus uz slepkavību. Mums ir jā atrod cits atrisinājums.
Te-Līs viens no tiem, ko izmantojušas daudzas paaudzes bet kam joprojām ir lieli panākumi. Slepkava ir atrasts Jā, viņš ir atrasts un atzinis savu vainu, bet viņa fiziskais stāvoklis nepārprotami ir tāds, ka viņam drīz būs «jāstājas augstākā soģa priekšā». Taču tā nebūt nav augstākā tiesa.
Tieši tajā brīdī, kad Dižais Detektīvs un inspektors Higinbotems grābj noziedznieku ciet, viņš ņemas «rejoši kāsēt». Tā ir viena no tām briesmīgajām kaitēm, kas sastopamas tikai romānos — tāda kā «smadzeņu iekaisums» vai «lauztā sirds», — pret kurām nav zāļu. Patiešām, šādos gadījumos, kolīdz noziedznieks sāk savu grēksūdzi, klepus dēļ viņš tikko jaudā parunāt.
«Jā,» teica Garts, pārlaizdams skatienu nelielajai policijas ierēdņu grupiņai, «mana dziesmiņa ir nodziedāta — 'khe, khe! — un tagad es varu atklāt savas kārtis —'khe, khe, khe!»
Dzirdot šo klepu, katrs pieredzējis lasītājs skaidri zina, pie kā tas noved. Sis noziedznieks, kas vēl iepriekšējā nodaļā, pēc tam kad gandrīz vai bija aizžņaudzis dziesmu jaunākajam inspektoram Džaginsam, izlēca pa trešā stāva logu, tagad laiž garu laukā. Viņš ir saķēris to briesmīgo slimību, kas romānos pazīstama kā «nedziedināma kaite». Labāk nedot tai precīzu nosaukumu, citādi kāds vēl sadomās ķerties tai klāt un izārstēt to. Pazīmes ir sauss klepus, neparasti maiga izturēšanās, pilnīgs lādēšanās trūkums un nosliece visus saukt par «džentlmeņiem». Šīs parādības nozīmē finis1 .
Būtībā viss, kas šobrīd ir vajadzīgs, ir — lai Dižais Detektīvs sacītu: «Džentlmeņi (šajā vēstījuma daļā visus sauc par džentlmeņiem), augstākā tiesa, kas stāv pāri visiem laicīgajiem likumiem, ir piespriedusi …» — uti., utt. Tad priekškars krīt un visi saprot, ka noziedzniekam šajā pašā naktī ir jāaiziet no šīs pasaules.
' licigas (lai. vai.).
Tā ir labāk, noleikli labāk. Un tomēr tādām beigām pietrūkst jautrības.
īstenībā tādā atrisinājumā jūtams zināms gļēvums. Tā nav drosmīga izturēšanās izšķirošā momentā.
Var piedāvāt vēl vienu tikpat pliekanu atrisinājuma variantu. Tas ir šāds.
«Dižais Detektīvs stāvēja, raudzīdamies apkārt un mierīgi šūpodams galvu. Brīdi viņa skatiens kavējās pie zemē gulošā jaunākā inspektora Bredšova, tad pievērsās apaļajam caurumam loga rūtī.
«Tagad man viss ir skaidrs,» viņš murmināja. «Man vajadzēja to uzminēt jau ātrāk. Nav šaubu, kas to ir izdarījis.»
«Kas?» es jautāju.
«Zilais Edvards,» viņš mierīgi atbildēja.
«Zilais Edvards!» es iesaucos.
«Zilais Edvards,» viņš atkārtoja.
«Zilais Edvards?» es pārjautāju. «Bet kas ir Zilais Edvards?»»
Nav šaubu, ka to pašu grib zināt arī lasītājs. Kas tad ir Zilais Edvards? Uz šo jautājumu nekavējoties atbild pats Dižais Detektīvs.
«Tas fakts, ka jūs nekad neesat dzirdējuši par Zilo Edvardu, tikai liecina, kādā neziņā esat dzīvojuši. Zilais Edvards taču ir četru kontinentu bieds. Mēs izsekojām viņu Šanhajā, bet atradām tikai Madagaskarā. Tas bija viņš, kas noorganizēja briesmīgo aplaupīšanu Irkutskā, kad desmit krievu zemnieki lika uzsperti gaisā ar rūgtās sāls pudeli.
Tas bija Zilais Edvards, kas gadiem ilgi terorizēja Filadelfiju un vēl ilgāk turēja nervu sasprindzinājumā Oškošu Viskonsinas štatā. Būdams pa visu zemeslodi sazarotas noziedznieku bandas priekšgalā, bruņots ar dziļām zināšanām, kas dod viņam iespēju ļoti viegli lasīt, rakstīt un lietot rakstāmmašīnu, Zilais Edvards faktiski gadiem ilgi neļauj visas pasaules policistiem izkļūt no bezizejas stāvokļa.
Jau pirmajā brīdī es nopratu, ka tā ir viņa roka. Jau no paša sākuma dažas detaļas liecināja, ka las ir Zilā Edvarda darbs.»
Pēc tam visi policijas inspektori un skatītāji šūpo galvu un čukst: «Zilais Edvards, Zilais Edvards,» — tik ilgi, kamēr lasītājs ir pietiekami ietekmēts.
Lai nu kā, bet rakstnieks nevar pielikt punktu savam stāstam, nevar pat tad, ja tas ir kārtīgi samezglots jau pašā sākumā. Nav tāda nobeiguma, kas apmierinātu lasītāju.
Šajā situācijā nelīdz pat iepriecinoša.vests, ka varone ieslī- gusi Nabaga Vientieša apkampienos, lai nekad vairs neraisītos vaļā no tiem. Pat ziņa par to, ka viņi uzcēluši seram Čārzlam skaistu pieminekli vai ka Dižais Detektīvs veselu uedeļu spēlējis saksofonu, nevar pilnība atlīdzina! mušu pārdzīvojumus.