Dažiem cilvēkiem — protams, ne jums un ne man, tāpēc ka mums ir tik ārkārtīgi stingrs raksturs, — ir joli grūti pateikt «sveiki», kad viņi uz brītiņu ieskrējuši pie paziņām vai pavadījuši pie tiem vakaru. Juzdams, ka tuvojas promiešanas brīdis, ciemiņš pieceļas un stomīgi saka:
— Tā, es domāju, ka man . ..
Tad saimnieki saka:
— Ak jūs jau uz promiešanu? Vēl taču ir tik agrs!
Un iet vaļā nožēlojama stīvēšanās.
Manuprāt, pats bēdīgākais no visiem man zināmajiem šāda veida gadījumiem bija gadījums ar manu nabaga draugu Melpomenusu Džonsu — draudzes mācītāja palīgu, bezgala jauku jaunekli, kuram bija tikai divdesmit trīs gadi. Viņš nevarēja aiziet prom no viesiem, un cauri. Viņš bija parak kautrīgs, lai melotu, un pārāk dievticīgs, lai atļautos būt rupjš. Kādu reizi pašā pirmajā vasaras atvaļinājuma dienā viņš iegriezās pie dažiem saviem draugiem. Atlikušās sešas nedēļas bija pilnīgi viņa rīcībā — viņam galīgi nebija ko darīt. Viņš drusku papļāpāja, izdzēra divas tases tējas, tad sadūšojās un negaidot sacīja:
— Tā … Es domāju, ka man . . .
Bet mājasmāte iebilda:
— Ak nē, mister Džons! Vai tiešām jūs nevarat vēl brītiņu palikt?
Džonss vienmēr bija patiesīgs, tāpēc viņš teica:
— Ak jā, protams, es . . . hm . •. . varu palikt.
— Tad, lūdzams, noejiet prom!
Viņš palika. Viņš izdzēra vienpadsmit tases tējas. Sāka tumst. Viņš atkal piecēlās.
— Nu lā, — viņš bikli teica. — Es domāju, ka man tiešām . . .
— Jums ir jāiet? — pieklājīgi apjautājās mājasmāte. — Varbūl jūs varētu paliki uz pusdienām . . .
— Ak ja, varētu, zināt, — Džonss leica, — ja vien . . .
— Tad palieciet, lūdzams! Esmu pārliecinātā, ka vīrs būs ļoti priecīgs.
— Labi, — viņš vārgi piekrita, — es palikšu, — un atkal atslīga krēslā, pārdzēries tēju un nelaimīgs.
Pārnāca tētis. Viņi ēda pusdienas. Maltītes laikā Džonss lauzīja galvu, kā lai liek projām pusdeviņos. Visa ģimene minēja, vai misters Džonss ir dumiķis un īgņa vai tikai du- rniķis.
Pēc pusdienām māmuļa apņēmās izkustināt ciemiņu un sāka rādīt viņam fotogrāfijas. Viņa parādīja tam visu ģimenes muzeju, veselu lērumu uzņēmumu: tēla tēvoča un viņa sievas, māmuļas brāļa un viņa dēlēna fotogrāfijas, šausmīgi interesantu fotogrāfiju, kurā bija redzams tēta tēvoča draugs bengāļu uniformā, šausmīgi labi izdevušos tēta vecālēva kompanjona suņa fotogrāfiju un šausmīgi riebīgu tēta fotogrāfiju— lēlis masku ballē, pārģērbies par velnu.
Pusdeviņos Džonss bija izskatījis septiņdesmit vienu fotogrāfiju. Vēl neizskatītas bija palikušas apmēram sešdesmit deviņas. Džonss piecēlās.
— Nu gan man jāatvadās, — viņš lūdzoši sacīja.
— Jāatvadās? — leica saimnieki. — Ir taču tikai pusde- viņi! Vai jums ir kādas darīšanas?
— Nav gan nekādu, — viņš piekrila, nomurmināja kaut ko par atlikušajām sešām nedēļām un tad rūgti iesmējās.
Tieši šajā brīdī alklājās, ka ģimenes mīlulītis, tāds burvīgs mazs nebēdnieks, noslēpis mistera Džonsa platmali, tāpēc tētis sacīja, ka ciemiņam vēl japaliek, un ierosināja uzvilkt dūmu un papļāpāt. Tēlis uzvilka dūmu un patērzēja ar Džonsu, bet ciemiņš kā negāja, tā negāja projām. Ik brīdi viņš gatavojās spert izšķirošo soli, bet nevarēja. Džonss bija pamatīgi apnicis tētim un sanervozējis viņu, un beidzot lēlis ar jautru ironiju sacīja- , ka labāk lai Džonss paliekot pa nakti, gan jau guļamvieta atradīšoties. Džonss nesaprata ironiju un ar asarām acīs pateicās tētim, bet tētis apguldīja Džonsu brīvajā istabā, no visas sirds lādēdams viņu.
Otrā dienā pēc brokastīm tētis ai'zgāja uz darbu Sitijā, atstādams satriekto Džonsu rotaļājamies ar mazuli. Džonsa nervi bija galīgi čupā. Viņš augu dienu gatavojās iet projām, taču doma, ka viņš varētu būt nepieklājīgs, nomāca ciemiņu, un viņš gluži vienkārši nespēja to izdarīt. Vakarā atgriezies mājā, tētis bija pārsteigts un apbēdināts, ka Džonss vēl aizvien ir te. Viņš nolēma ar jokiem izdabūt ciemiņu ārā un teica, ka vajadzēšot piedzīt samaksu par pansiju, ha-hā! Nelaimīgais jauneklis brīdi blenza, acis pārgriezis, tad nikni- sagrāba tēta roku, samaksāja par mēnesi uz priekšu un pēkšņi sāka šņukstēt kā bērns.
Nākamajās dienās viņš bija saīdzis un nepieejams. Visu laiku viņš dzīvoja, protams, viesistabā, un svaiga gaisa un kustību trūkums sāka slikti ietekmēt viņa veselību. Viņš īsināja laiku, dzerot tēju un aplūkojot fotogrāfijas. Stundām ilgi viņš varēja skatīties uz bengāļu uniformā tērptā tēta tēvoča drauga fotogrāfiju, sarunādamies ar lo, bet reizumis lamādams. Bija skaidri redzams, ka ar Džonsa saprātu iet uz slikto pusi.
Beidzot nolika katastrofa. Džonsu uznesa augšā neganta ārprāta lēkmē. Slimnieka stāvoklis kļuva šausmīgs. Viņš nepazina nevienu — pat tēta tēvoča draugu bengāļu uniformā ne. Laiku pa laikam viņš trūkās augšā no gultas un spalgi kliedza:
— Zināt, es domāju … — bet pēc tam, drausmīgi smie damies, atkrita atpakaļ uz spilvena. Pēc brīža viņš atkal lēca augšā un kliedza:
— Vēl vienu tasi tējas un dažas fotogrāfijas! Vēl dažas fotogrāfijas! Ha-ha-hā!
Beidzot, pēc mēnesi ilgām, mocībām, sava atvaļinājuma pēdējā dienā viņš nomira. Stāsta, ka, pēdējam brīdim tuvojoties, viņš piecēlies gultā sēdus un, skaistam, paļāvīgam smaidam apstarojot vaigu, teicis:
— Eņģeļi aicina mani. Tagad gan man laikam ir jāiet. Ardievu!
Un viņa gars izlidojis no sava cietuma tik ātri, kā vajāts kaķis pārlec pār dārza žogu.