Mēs viņu nosauksim par Fizioloģisko Fīlipu, kas karstā jūnija sākuma dienā pastaigājās pa aleju un bija labi veidota jauna cilvēka paraugs. Ar to mēs saprotam, ka viņa kaulu karkass bija garāks par caurmēru un ka viņš gāja, nevis saliecies kā pērtiķis, bet gan izslējies taisni, balansējot galvaskausu uz mugurkaula tā, kā tas pat muzejā reti novērojams. Jaunais paraugcilvēks likās esam pati veselība jeb, pareizāk sakot, viņa ķermeņa temperatūra bija 36,2°, elpošana normāla, vienmērīga, āda gluda, bez mazākajām kasķa, rozes vai tropu iekaisuma pazīmēm.
Šādi pastaigājoties pa aleju, ieklausoties dzīvespriecīga putniņa dziedāšanā, — tā bija viņa vēdera dobumā notiekošas ķīmiskas reakcijas rezultāts, lai gan viņam pašam par to nebija ne jausmas, — Fizioloģisko Fīlipu pildīja prieks. Protams, prieks Fīlipu pildīja tāpēc, ka viņa veselības stāvoklis bija lielisks un viss viņa organisms izjuta ieelpotā skābekļa starpmolekulārās difūzijas labvēlīgo ietekmi. Tieši tāpēc viņš bija prieka pilns.
Takas līkumā Fīlips pēkšņi ieraudzīja nākam pretī jaunu meiteni. Kaut arī mugurkauls viņai bija īsāks nekā Fīlipam, tas tomēr bija diezgan garš un taisns, un Fīlips uzreiz saprata, ka šī meitene nav šimpanze. Viņai galvā nebija cepures, un matu biežņa, kas sedza viņas galvaskausu, vilnīja saules staros un krita zemu pār acu dobumiem. Viņas gaitas at- sperīgums it nemaz neliecināja, ka viņa slimotu ar aklās zarnas piedēkļa iekaisumu vai ataksiju, bet jebkuru domu par ekzēmu, masalām vai pigmenta plankumiem izslēdza meitenes ādas gludums un vienmērīgā krāsa.
Ieraugot Fīlipu, meitenes sejas zemādas pigmentācija kļuva intensīvāka. Vienlaikus jaunā cilvēka sirdspuksti radīja viņa sejā īslaicīgu uzliesmojumu, kam par cēloni bija sejas audu nepietiekama apskābļošana.
Viņi satikās, un viņu rokas instinktīvi savienojās, pirkstu kauliņiem savstarpēji sakļaujoties: šādu kustību pazīst tikai cilvēki un vēl cilvēkveidīgie pērtiķi, bet tā nekad nav novērota suņiem.
Kādu brīdi abi mīlētāji (par to, ka viņi ir iemīlējušies, liecināja minētie fizioloģiskie simptomi, kaut gan šī kaite nav bīstama, ja to laikus un kā pienākas ārstē) nespēja bilst ne vārda. Taču tas liecina (sk. Bārkera «Nervu sistēmu») nevis par smadzeņu metabolisma bremzēšanu, bet drīzāk par īpašu lūpu gļotādas stāvokli, kas arī nav nekas nopietns.
Pirmais ierunājās Fīlips. Tas ir gluži dabiski, jo, kā pirmais konstatējis Darvins, tēviņiem nervu mezglu vadība ir daudz stabilāka nekā mātītēm.
Kā es priecājos, ka esat atnākusi, — viņš teica. Vārdi bija vienkārši, patiesi, diez vai maz ir iespējams pateikt vienkāršāk. Bet, lai cik vienkārši bija vārdi, tie saviļņoja jauno meiteni līdz sirds dziļumiem — acīmredzot tāpēc, ka izraisīja to nervu reakcijas formu, ko tik spoži aprakstījis Hakslijs savā pētījumā par ārējo kairinātāju iedarbību uz barības sagremošanu.
— Es nevarēju nenākt, — viņa nočukstēja.
Šī vieta tekstā mazliet mulsina. Meitene, bez šaubām, atsaucās uz kaut kādu bremzēšanu kāju pēdās, kura viņai traucēja kustināt īkšķus. Tā ir maz pētīta slimība, un seram Viljamam Osleram ir nosliece uzskatīt to par pārmērīga alkoholisma sekām. Var jau gadīties, ka meitene, slimoja ar to. Diemžēl romantiskā stāsta darbība risinās tik strauji, ka dziļāka izpēte nav iespējama.
Fīlips izstiepa rokas un pievilka meiteni sev klāt.
- Tādā gadījumā mana atbilde ir jāvārds! — viņš iegavilējās. Lai to izrunātu, viņš dziļi ieelpoja un tad izgrūda visu plaušu saturu straujā izelpā. Sunim šādā gadījumā iznāktu rējiens. (Sk. sera Maikla Fostera «Dzīvnieku fizioloģiju»-.)
— Jā! — viņa izdvesa.
Fīlips cieši piekļāva meitenes ķermeni savējam, tā ka abi augumi atradās paralēli viens otram, joprojām palikdami perpendikulāri attiecībā pret zemi, tad, saliecis mugurkaula augšējo daļu uz priekšu un iesāņus, Fīlips tuvināja savu seju meitenes sejai.
Šajā pozā, kurā grūti palikt ilgāku laiku, viņš savienoja savu augšlūpu ar apakšlūpu, pastiepa tās uz priekšu un maigi uzspieda uz meitenes lūpām: lādu kustību novēro arī orangutāniem, turpretī nīlzirgi tā nekad nedara.
Šī skūpsta saderinātie mīlētāji, rokās sadevušies, gāja atpakaļ pa aleju, bet putniņš zarā dziedāja vēl līksmāk — iespējams, tāpēc, ka viņa diafragma bija izplelusies vēl vairāk.