Pastaigā pa Muļķības dārzu, kura iepazīstinājusi mūs ar gara un miesas muļķībām, ar neveiksmēm un panākumiem, esam nonākuši pie muļķību muļķības, vissenākās un vismodernākās, — pie mīlestības muļķības. Mēs ceram, ka pat visneattapīgākie lasītāji — mēs to īpaši uzsveram — pakavēsies šajā stūrītī un ieinteresēsies par to, kas viņus te sagaida. Mēs tiešām varam teikt, ka veikt šo pētījumu daļu mūs pamudināja vēlēšanās apmierināt plašu sabiedrības slāņu vajadzību — starp citu, vienīgais iemesls, kas vispār mudina mūs kaut ko darīt. Tāpēc mēs ierosinām koncentrētā formā sastādīt kaut ko līdzīgu «Rokasgrāmatai mīlētājiem» vai «Mīlestības mācību grāmatu».
Priekšvārds
Cik svarīgi ir pareizi izvēlēties sievu
Tikai daži apzinās, cik svarīgi ir pareizi izvēlēties sievu. Pietiek uzmest skatienu svešām sievām, lai pārliecinātos, cik vieglprātīgi savā izvēlē bijuši viņu vīri. Dažas no šīm sievietēm ir augumā pārāk mazas, citas — pārāk lielas. Turpretī citas, būdamas piemērotas izmēru ziņā, ir zemas kvalitātes. Dažām ir neveiksmīgs vai vienkārši nenoturīgs krāsojums. īsi sakot, ja vīrietis grib izvēlēties vajadzīgā lieluma un formas, piemērotas krāsas un nevainojamas izturības sievu, kas mazgājot neplūk un saulē neizbal, viņam ir jāziedo laiks un pamatīgi jāizpēta šī problēma. Daudzi jauni cilvēki pēc kāzām sarūgtināti atzīst, ka izvēlējušies sievu pārsteidzīgi: ja būtu pārbaudījis viņas garīgās spējas, viņš nebūtu pre.- cējies; viņš domājis, ka šī sieviete zina to, ko īstenībā, izrādās, nezina; viņas humora izjūta neatbilst viņa prasībām; viņa neprot spēlēt pokeru; vārdu sakot, viņš labprāt izvēlētos sev citu sievu.
Tādiem jauniem cilvēkiem gan vairs nav uz ko cerēt. Viņi jau ir izvēlējušies. Bet tiem, kuriem viss vēl priekšā, mēs ieteiktu laikus ar pienācīgu nopietnību izpētīt sievas izvēles problēmu.
Kada vecuma vīrietim jāprecas
Tātad pirmais jautājums, uz kuru mums jāatbild, ir, kādā vecumā vīrietim jāsāk domāt par precēšanos. Ņujorkas štata un daudzu citu štatu likumos, kā arī parastajā Anglijas likumā, uz kuru pamatojas šie likumi, teikts, ka vīrieši var stāties laulībā no četrpadsmit, bet sievietes — no divpadsmit gadu vecuma. Mēs gan tam nepiekrītam. Mums šķiet, ka tas ir par agru. Vīrietis četrpadsmit gadu vecumā vēl ir pašaurs plecos
Un arī augumā vēl nav padevies. Mēs arī šaubāmies, vai viņa raksturs sasniedzis to briedumu, kādu tas iegūst sešdesmit gadu vecumā. Tāpat arī divpadsmit gadu veca meitene savā ziņā vēl attīstās, īstenībā daudzējādā ziņā ir neattīstīta, viņa vēl nepazīst dzīvi tik labi, lai izraudzītos sava dzīves kuģa kapteini tikpat pārdomāti, kā to dara kuģniecības sabiedrības. Tiesa, mēs zinām, ka Indijā sievietes precas divpadsmit gadu vecumā. Bet vienīgais, ko mēs šajā gadījumā varam darīt, ir ieteikt lasītājiem mūsu rokasgrāmatas indiešu izdevumu. Rietumu sievietes divpadsmit gadu vecumā vēl nav izveidojušās. Prātīgs jauneklis pagaidīs, kamēr viņas paaugas. Ja kāds grib apņemt par sievu vienu no šrtn mazgadīgajām, sīkajām indietēm, viņam ceļš ir vaļā.
Tātad kādā vecumā meitene vai jaunietis var sākt domāt par precēšanos? Norādīt precīzi kādu mūža momentu mēs nevaram. Bet katra jauna cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jaunas tieksmes un jaunas vēlmes pievērš viņa domas laulībām. Ja jaunai meitenei rodas vēlēšanās pašai pēc savas mājas — pēc lielas mājas — ar virssulaini un šoferi, ar diviem automobiļiem un ložu operā, tas nozīmē, ka viņai laiks meklēt vīru. Tēvs viņai nekad nedos šīs lietas. Tas pats notiek ar jaunieti. Pienāk brīdis, kad viņam sāk apnikt apkārtējie, kad viņu vairs neapmierina vakari biljarda marķētāju, profesionālu bokseru un suņu mīļotāju sabiedrībā, kad viņam gribas pavadīt laiku kopā ar mīļāku būtni nekā bokseris un dārgāku būtni - ja vien tas ir iespējams — nekā suņu mīļotājs. Un tad mēs sakām, turklāt sakām ar pārliecību, ka jaunajam cilvēkam jāprecas.
Kas jazina jaunajiem cilvekiem
Acumirkli pagaidiet! Iekams jaunietis vai meitene kaut ko pasāk laulību jomā, viņiem vispirms ir jāsagatavojas šim notikumam. Visas rokasgrāmatas šajā ziņā ir vienis prātis.
Jauniešus nedrīkst skubināt braukt iekšā laulības ostā, iekams viņiem nav attiecīgo zināšanu par daudzām nepieciešamām lietām, kas būs ļoti svarīgas laulības dzīvē. Mūsu jaunajiem cilvēkiem ārkārtīgi svarīgi ir iepazīties ar higiēnas likumiem jeb, īsāk sakot, iegūt priekšstatu pašiem par savu ķermeni. Mūsu jaunieši un jaunietes, lai gan ir brīnišķīgās doktora Snaida, doktora Snūpa un citu rokasgrāmatiņas, zina par savu organismu nožēlojami maz. Mēs paši nesen sastapām meiteni — pieaugušu meiču, nevis kaul kādu indusu sku- ķēnu—, kas nezināja, kur viņai ir barības vads. Acīmredzot viņa divdesmit gadu bija staigājusi pa zemes virsu, pat nezinādama, ka viņai tāds ir. Tālāk iztaujājot, atklājās, ka viņai nav ne jausmas arī par diafragmu un par to, kāda tai nozīme, bet smadzenītes viņa uzskatīja par pēdas daļu.
Šī ārēji apburošā meitene — par citām īpašībām mēs nevaram spriest — bija acīm redzami nesagatavota laulības dzīvei. Mēs kategoriski iesakām katram jaunam cilvēkam, kas ir iemīlējies, raudzīties, lai viņam neiesmērē tādu neziniti. Jaunietim pirmām kārtām, pieklājīgi iztaujājot, jāizdibina, kāds ir viņa iecerētās līgavas zināšanu līmenis šajā jomā. Viņš var izteikt savus jautājumus maigā balsī ar tādu aprēķinu, lai vājinātu iespējamās aizdomas. Apmēram tā: «Pačuksti man, dārgā, ko tu uzskati par galvenajām aknu funkcijām,» — vai: «Saki man, visumīļotā, kādas ir galvas koagulā- cijas pirmās pazīmes.»
Ja satrauktais pielūdzējs jūt, ka nespēj noskaidrot savas izredzētās zināšanas bez citu palīdzības, viņš var mierīgi ņemt talkā testus, kurus lieto medicīnas koledžās. Šajā nolūkā viņam tikai jāiesprauž pa kādam mīlestības pierādījuma vārdiņam, un drīz vien mērķis būs sasniegts. Viņa testā var ietilpt, piemēram, tādi jautājumi:
1. Pastāsti, dārgā, pēc iespējas īsi, kur atrodas tauku dziedzeri un kā tie funkcionē.
2. Nosauc man, kā tu tik jauki proti darīt, galvaskausa kaulus, bet pēc tam noskūpsti mani.
3. Kādi, mīļumiņ, pēc tavām domām, ir kustību ataksijas pirmie simptomi, un ko mana mīļotā darītu, ja man sāktos šī slimība?
Taču daudz labāk būtu, ja varētu iztikt bez tādas pārbaudes. Mēs dodam padomu katrai jaunai meitenei, kas domā precēties, izstudēt attiecīgu sagatavošanas kursu. Vispirms mēs iesakām viņai izlasīt Greja «Anatomiju», papildinot to ar Arčibalda mācību grāmatu «Kaulu slimības»; piedevām vēl var izlasīt Ādami «Patoloģiju», Toda «Parazitoloģiju» un jebkuru kustību ataksijas elementārkursu. Ja meitene turklāt būs uzzinājusi šo to par sanitāriju, iepazinusies ar kanalizācijas pamatiem un atkritumu likvidēšanas noteikumiem, tad jebkurš jauns cilvēks labprāt dalīsies ar viņu savā mājā — īpaši pagrabā un pieliekamajā.
Taču arī jaunietis nedrīkst būt nezinis. Savs ķermenis viņam jāpazīst kā pieci pirksti. Viņam bez sagatavošanās ir jāprot pateikt, cik viņa kājām pirkstu, kur atrodas ausis, cik mugurkaulam skriemeļu, kāds ir viņa sejas leņķis, galvaskausa tilpums un mutes platums. Pats par sevi saprotams, ka tas ir jāzina. Tomēr jaunajam cilvēkam nav jāsteidz apprecēties, iekams viņš nav daudzmaz iepazinies ar pasauli un jo sevišķi ar biznesu un naudu. Nesen mēs salikām kādu jaunu cilvēku — mēs vienmēr satiekam viņu gluži nejauši—, kurš pavisam drīz gatavojās precēties, nezinādams galīgi neko par federālo rezervju sistēmu, cenu indeksu un valūtas kursa celšanos un krišanu. Mēs tūlīt iedevām viņam Gustava Kasela «Ārzemju valūtu aritmētiku» un profesora Dž. M. Kei- nesa «Naudas standarla inkubāciju». Un tas bija izdarīts īstajā laikā. Jaunais cilvēks nosprieda, ka neprecēsies.
Aplidošana, tas metodika un etiķete
Pieņemsim, ka visas šis sagatavošanas posma grūtības ir aiz muguras. Iedomāsimies, ka mūsu jaunie cilvēki ir sasnieguši laulību vecumu un apguvuši nākamajai ģimenes dzīvei nepieciešamās zināšanas.
Tad nāk mīlestības un aplidošanas laiks, pēc vispārēja atzinuma — vissvētlaimīgākais posms cilvēka mūžā. Kaut arī jaunais cilvēks ir jau izvēlējies sev dzīvesbiedri, viņš vēl nav uzdrošinājies atzīties. Viņš ir cerību un baiļu, ekstāzes un izmisuma pilns. Vienu brīdi viņš ir laimes kalngalos, nākamajā — izmisuma dzelmē. Viņš paceļas gaisā un krīt lejup. Viņš svārstās šurp un turp, te tiek mests uz priekšu, te grūsts atpakaļ. Dažbrīd viņu pasviež sāņus vai parauj diezin kur. Kā mīlētājam jāizturas šajā vētraino emociju posmā? Kā jāpavada laiks? Kā lai amortizē drausmīgos triecienus, kurus viņš saņem citu pēc cita?
Mums nav nekādu šaubu, kādas ir atbildes uz šiem jautājumiem. Visām autoritātēm ir vienots viedoklis šajā ziņā. Jaunietim, kas ir iemīlējies, jāpavada laiks tiešā saiknē ar dabu. Viņam jābēg prom no trokšņainā pūļa un jāpatveras mežā; te, pašā biezoknī, viņam jaizstiepjas visā garumā zemē, jāraugās debesīs un jādomā, ka viņš tāds tārps vien ir. Vai arī jāuzkāpj kalna virsotnē un jānostājas galvu reibinošā augstumā uz klints, ļaujot vējam pluinīt matus. Turklāt viņam jādomā par to, cik maz kas mainītos, ja vējš izkliedētu viņa pīšļus. Viņam jāklimst apkārt jebkuros laika apstākļos. Viņam jāļaujas vētras brāzmām. Viņam jāļaujas lietusgāžu pļaukām. Viņam jāgriež krūtis pretī visiem pērkona grāvieniem.
To gan mēs nevaram paskaidrot, kāpēc viņam tas viss jādara. Bet mēs zinām, ka tā mīlētājam ir vienīgā iespēja, kā nonākt pašpazemošanās un ekstāzes stāvoklī, kas viņu var padarīt pielūgtās meitenes cienīgu.
Tā kā šādu izturēšanās veidu atzinušas dzejnieku un mīlētāju paaudzes, mēs iedrošināmies savā rokasgrāmatā to mazliet vienkāršot līdz shēmai. Tādējādi iemīlējies jaunietis, kurš varbūt vēl lāgā nezina, ar ko un kā sākt, var ķerties pie savu pienākumu pildīšanas pēc noteiktas sistēmas.
Paraugmīlētāja dienas režīms
5.30. Rītausma. Piecelties pēc bezmiega nakts.
6.00. Nomazgāties urdzošā strautā vai, ja tas nav iespējams, pabāzt galvu zem krāna.
6.30—7.30. Rāpties tuvākajos kalnos.
8.00. Piecelties no galda brokastis neēdušam.
8.30—12.00. Gulēt uz vēdera augstā zālē, aizrautīgi lasot grāmatu.
12.00. Dienas vidus. Atgriezties uz brīdi ļaužu burzmā vai pārpildītā tirgū, kā saka, aiziet uz pilsētu, lai uz ielas zagšus palūkotos uz pielūgsmes objektu, un tūlīt pat — prom.
12.30 līdz tumsai. Mežā vienatnē ar dabu: ieklausīties koku sirdspukstos, iebrist un tupēt varžu dūksnājā, kvarkšķot kā varde.
8.30—9.30 vakarā. Vienu īsu stundiņu pabūt kopā ar savu iecerēto; nomaļš vērotājs redzēs mūsu jaunietī tikai solīdu džentlmeni, kas brauc tramvajā kopā ar solīdu lēdiju, kaut gan īstenībā nepārtraukti notiek aizvien vēl tā pati amortizēšana, svārstīšanās un sāniskā šūpošanās.
10.00 vakarā. Traukšanās brīvā dabā. Laukā zem zvaigznēm. Skaitīt tās. Domāt, vai tās lūkojas lejup arī uz viņa iemīļoto.
12.00 pusnaktī. Likties gultā, bet, zinot, ka naktī nenāks miegs, atvērt līdz galam logu un ļaut dzestrajam nakts vējam glāstīt seju.
Mēs ne tikai apgalvojam, bet pat esam ar mieru galvot, ka šis dzīves veids, ja to piekops regulāri kādu mēnesi, uzturēs iemīlējušos jaunieti viņa mērķim atbilstošā stāvoklī. Viņš aizvien vairāk tuvosies punktam, kad liks uz spēles visu savu nākotni — bildinās meiteni.
Bet, iekams ļaujam jaunajam cilvēkam spert šo pēdējo soli, ir īstā reize pavērot, kā izturas viņa mīlestības objekts. Ko viņa dara? Ko jūt? Vai tiek svaidīta šurp un turp,» augšup un lejup un griezta uz visām pusēm tāpat kā viņas mīļotais? Tā giuži nav.
Jaunajai meitenei viņas pirmās mīlestības rītausma ir šaubu, svārstīšanās un nepārtrauktas noskaņojuma maiņas laiks. Viņa ir jāvada. Tāpat kā dūja, kas taisās plest spārnus tālam lidojumam, viņa ir spiesta jautāt pati sev, kurp lidot. Un kas tas būs par lidojumu.
Vai tad viņa nav gatava atzīties, ka mīlestība tomēr ir atnākusi? Bet viņa nezina, vai tas, ko viņa izjūt, ir mīlestība vai kas cits. Viņas sirds baidās galīgās atzīšanās.
Šajā situācijā meitenei ir vajadzīgs padoms. Par laimi, viņai ir ar ko aprunāties. Agrāk viņai bija lemts paliki vienatnē ar-savu apmulsušo dvēseli. Tagad ir citādi. Viņai tikai jāuzraksta kādas pirmšķirīgas avīzes cienījamam sestdienas vakara pielikumam, un meitene saņems katrai viņas jaunā romāna stadijai atbilstošu padomu un informāciju. Meitenei ne vien atbildēs uz katru vēstuli, kurā atklātas viņas biklās jūtas, bet atbildēs drukātā veidā ar tādu aprēķinu, lai iepriecinātu visu viņas lielo draugu pulku.
Tāpēc mums diezin vai ir jāpiebilst, ka, gatavojot šo rokasgrāmatu, mēs sevišķu uzmanību esam pievērsuši šāda veida sarakstei. Mēs šajā gadījumā esam centušies ietvert to arī sistēmā jeb vispārējā formā, lai izveidotu tipu vai modeli, kurā jaunā meitene, kam vajadzīga mūsu palīdzība (un mēs no visas sirds apsveicam viņas rīcību), varētu atrast vispusīgus norādīj umus.
Pievienojam nelielus vēstuļu paraugus no daudzajiem mūsu rīcībā esošajiem. Detaļās ir iespējamas variācijas, bet galvenās idejas paliek nemainīgas. Sevišķu uzmanību pievēršam tam, kā maigā, šaubu plosītā meitene, paklausot mūsu padomiem, beidzot pilnīgi apzinās pati sevi. Tā tam arī jābūt: ko mēs nevaram iemācīt, to viņai nemaz nav vērts zināt.
Samezglotas mīlestības problēmas, kā tas izklāstītās mūsu rokasgrāmatas vēstuļu nodaļā
1. vēstule. Mūsu korespondente mis Lftsinda Bezcerīgā —
mums. Starp citu, mēs izdomājām viņai vārdu. Mēs zinām,
kādu vārdu kuro reizi izvēlēties.
Aizvakar mani tramvajā iepazīstināja ar kādu džentlmeni. Vakar es šo džentlmeni satiku uz ielas un viņš uzaicināja mani kādu pēcpusdienu pastaigāties. Nezinu, vai es viņu mīlu, tāpēc ka esmu redzējusi viņu tikai to vienīgo reizi tramvajā. Varbūt. Jūs varat man pateikt, vai es rīkotos pareizi, kādu pēcpusdienu iedama ar viņu pastaigāties, un vai tāda rīcība piedien kārtīgai meitenei. Ja es iešu ar viņu pastaigāties, kā ir pareizi — vai vīrietis vai sieviete iet labajā pusē?
2. vēstule. Mēs — Lūsindai.
Jā, mēs uzskatām, ka Jūs droši varat pieņemt sava jaunā paziņas uzaicinājumu pēcpusdienās pastaigāties ar viņu. Vai Jūs esat kreisajā vai labajā pusē, tas atkarīgs no apstākļiem. Ja viņš ir pazaudējis kreiso aci, ejiet labajā pusē, bet pārējĢs gadījumos izvēlieties pati, kā Jums ērtāk.
Bet iegaumējiet, Lūsinda, Jums jau pašā sākumā ar visu savu izturēšanos jāliek viņam manīt, ka Jūsu attieksme pret viņu ir tikai draudzīga, ne vairāk. Ja neesat salta pret viņu, tad lai Jūsu manierēs izpaužas vismaz tā augstprātības un savaldības nianse, kas liks viņam noprast, ka esat kārtīga meitene.
Citiem vārdiem sakot, neatļaujiet viņam neko tādu. Vai sapratāt mūs?
Līdz šim, ja paziņas mani uzaicināja kaul kur vakarā, vienmēr līdzi nāca māmiņa. Kā Jūs domājat, vai es nekompromi- tēšos, aizejot ar šo jauno cilvēku uz kino, un vai Jūs manā vietā ņemtu līdzi māmiņu?
4. vēstule. Mēs — Lūsindai.
Mēs daudz domājām par Jūsu jauko vēstulīti, dārgā Lūsinda, tāpēc ka saprotam, cik apmulsusi un satraukta esat. Vispār mēs domājam, ka tagad Jūs vakaros droši varat pastaigāties ar savu jauno draugu, tikai paturiet prātā, ka, dodot šīs tiesības, Jums jāliek viņam saprast, ka joprojām esat tā pati kārtīgā meitene. Jums cienīgi jāpretojas jebkuram nepiedienīgam tuvošanās mēģinājumam no viņa puses. Mēs ieteiktu Jums nēsāt līdzi nelielu veserīti, un, ja Jūsu jaunais draugs atļaujas kaut ko, gāziet viņam pa pauri. Starp citu, dariet mums zināmu, kad viņš atļaujas kādas vaļības. Tādas lietas mūs vienmēr interesē.
Vēl Jūs jautājat, vai mēs ņemtu līdzi māmuļu, ja būtu Jūsu vielā. Nē, dārgā, mēs gan neņemtu.
5. vēstule. Lūsinda — mums.
Kopš tā laika, kad uzrakstīju Jums pēdējo reizi, es pavadīju divus vakarus kopā ar jauno draugu, par kuru stāstīju. Nezinu, vai es viņu no tiesas mīlu, bet viņam firmā gaidāms algas pielikums, jo viņš ir lielisks pārdevējs. Iepriekšējo reizi pastaigājoties viņš jautāja, vai man garšojot omāri, tāpēc ka zinot, kur varot dabūt labus omārus, bet es atbildēju, ka negaršo, jo nospriedu, ka vīrietis cienīs meiteni vairāk, ja viņa atraidīs vīrieša piedāvājumu kopā ēst omārus. Visu pastaigas laiku viņš uzvedās kā īsts džentlmenis un neko neatļāvās. Kā Jūs domājat: vai piekrist, ja viņš vēlreiz uzaicinās mani ēst omārus?
veiksmīgas. Un ir patīkami uzzināt, ka viņš nav atļāvies nekādas vaļības, bet ir uzvedies kā īsts džentlmenis.
Bet, ja jau esat nonākuši līdz omāriem, tad runājiet par kaut ko tādu, ko mēs zinām un par ko varam droši spriest. Jums nepieklājas pieņemt uzaicinājumu kopā ēst omārus, iekams neesat pilnīgi pārliecināta, ka tādā veidā viņš Jūs bildina.
Ir pienācis laiks, dārgo meitenīt, būt ļoti stingrai. Jums jāielūdz draugs pre sevis un jāiepazīstina ar savu māmuļu. Ja viņš ir kārtīgs cilvēks, viņš piekritīs. Bet, ja viņš mēģinās izlocīties un atkal piedāvās omārus, ir skaidrāks par skaidru, ka viņš rotaļājas ar Jūsu sirdi. Tādā gadījumā ļaujiet, lai viņš iet savu ceļu. Kādu laiku Jums pasāpēs sirds, bet tas pats notiktu, ja Jūs būtu nogaršojusi omārus. No otras puses, ja Jūsu stingrība uzvarēs, Jūs iegūsit vīru un ģimenes pavardu.
Tātad dodam padomu — rīkojieties, Lūsinda!
Pēc tādas sarakstes mums vienmēr ir milzu prieks saņemt pēdējo — laimē dzirkstošo vēstuli, kurā paziņots, ka bildināšana ir notikusi un bildinājums pieņemts, un jautāts, kādas dāvanas un cik daudz meitene drīkst pieņemt 110 līgavaiņa. Un visdīvainākais ir tas, ka džentlmenis ar omāriem un iemīlējies jauneklis, kas klīst pa mežiem, ir viena un tā pati persona, tikai no dažādiem aspektiem aplūkota.
Bildinašana
Taču mēs esam mazliet aizsteigušies uz priekšu. Mēs esam apgājuši jautājumu par bildināšanu — vissvarīgāko, vissatraucošāko nodaļu visā mīlestības rokasgrāmatā.
Kā — mums jautāja, un arī mēs jautājam — ir jābildina? Te mums jāpaskaidro, ka visbiežāk bildināšana notiek tiešās runas formā, tas ir, mutiski. Tam ir zināmas priekšrocības — panāktās vienošanās ratifikācijas tiešums, ātrums un vieglums. Taču nav noliedzams, ka šim paņēmienam pietrūkst vispusīgas pilnības, harmonijas un pabeigtības. Tāpēc mēs bez šaubīšanās dodam priekšroku bildināšanai rakstiskā veidā. Tas dod iespēju mīlošajam jaunietim formulēt savas jūtas tik precīzi un tik negrozāmi, ka atteikt ir grūti, ja ne pat neiespējami.
Sacerot šādu vēstuli, tomēr nav prātīgi paļauties vienīgi uz iztēli. Te atkal labāk dot priekšroku sistematizētiem paraugiem. Galvenās prasības šādai vēstulei mēs izklāstīsim tālāk, izmantojot formulējumus no dažiem visautoritatīvākajiem avotiem.
«Nevainojamā bildinājuma vēstulē mīlošajam jaunietim vispirms jāpakavējas pie savas mīlestības dziļuma un nevil- totības. Vienlaikus viņam jāizsaka sava cieņa un atzinība ģimenei, par kuras locekli viņam, cerams, būs tas gods kļūt. Nobeigumā viņam vīrišķīgi un vaļsirdīgi jāpastāsta par savu stāvokli sabiedrībā un nākotnes izredzēm.»
Mēs uzdrošināmies ieteikt šādu paraugu:
Dārgā mis Domu zīme!
Kopš iā laika, kad man bija tas gods iepazīties ar Jums pie zāģskaidu kaudzes kokzāģētavas tuvumā Kristīgās jauniešu asociācijas piknikā pagājušā gada 18. jūnijā, es sapratu, ka jūtu pret Jums pavisam ko citu, nekā esmu jutis pret kādu no tām personām, pret kurām vispār kaut ko esmu jutis. Ienākot manā dzīvē, Jūs esat ienesusi tajā kaut ko tādu, kā nav bijis pirms Jūsu ienākšanas. Man nav nekādu cerību kaut kādā veidā būt Jūsu cienīgam, un, jo vairāk domāju par Jums, jo vairāk nicinu sevi un domāju, ka pirms iepazīšanās ar Jums es neatturami slīdēju lejup, bet pēc iepazīšanās ar Jums esmu sācis celties, un domāju, ka ar Jūsu palīdzību varētu celties vēl augstāk un noturēiies uz kājām. Pēc iepazīšanās ar Jums,man ir bijis tas prieks iepazīties arī ar Jūsu māti un tēvu, un es esmu iemācījies mīlēt un godāt viņus. Man šķiet, ka nav tādas lietas, kam Jūsu tēvs nebūtu par saprātīgu. Vai tovakar savā samta jakā viņš neizskatījās taisni valdzinošs? Manas jūtas pret Jūsu māti, domājams, arī var stiprināt inanas cerības uz Jūsu labvēlību. Man pašam nekad nav bijis mātes. Bet tagad, iepazinies ar jūsējo, es zināmā mērā esmu par to priecīgs.
Manas nākotnes izredzes ir tādas, ka man būs iespēja nodrošināt Jums tādu pašu dzīvi, kāda Jums ir nodrošināta tagad. Manas algas, kas pagaidām gan nav nekāda lielā, pieliks, lai uzturētu un apģērbtu Jūs — vismaz daļēji, un tas arī ir viss, ko es pašreiz uzdrīkstos vēlēties. Pēc tēvoča nāves ceru mantot prāvu summu, un no tā izriet — lai iegūtu pieklājīgu stāvokli sabiedrībā, man tikai jānoindē tēvocis.
Uz visa teiktā pamata es uzdrīkstos precību nolūkā lūgt Jūsu roku un lūdzu pagodināt mani ar drīzu atbildi uz šādu adresi: pasta nodaļa B, p/k 606.
Diezin vai ir nepieciešamība pateikt priekšā bildinājuma vēstules pareizo formu. Tā kā visas meitenes apgūst lietišķās sarakstes iemaņas jau vidusskolā, tad uzrakstīt tādu vēsluli ir vieglāk par vieglu. Mēs tikai varam atgādināt, ka augstākajās aprindās tā parasti ir šāda:
Dārgais ser!
Jūsu šā mēneša 18. datuma vēstule ir saņemta, un tās saturs ir ņemts vērā. Atbildot uz to, paziņoju, ka pieņemu Jūsu piedāvājumu ar noteikumu, ka preci piegādā mājā uz Jūsu rēķina. Prece tiks pieņemta jebkurā laikā.
Skūpstu. Jūsu mīlošā Lūsinda
Mīlestības fizioloģija
Risinot jautājumu par to, kas jaunajiem jāzina par saviem barības vadiem un tā tālāk, mums ienāca prātā papildināt šo pārrunu ar ziņām par mīlestības fizioloģiju. Toreiz mēs ne- bildām par to ne vārda, bet no prāta izgājis tas mums nebija. Temats varēja likties pārdrošs, bet mēs to skaidrojām citāda griezumā. Mūsu nodoms bija un ir izmantot to literārā darbā, lai piešķirtu beletristikai spilgtumu. Mums šķita, ka mūsdienu daiļliteratūra jau ir daudz pateicības parādā fizioloģijai un varētu veiksmīgi iet tālāk tajā pašā virzienā.
Tā domāt mūs vispirms pamudināja kāds moderns krimi«ļ nālromāns, kurā mēs ievērojām šādas psiholoģiskas pārvērtības, kas piecās minūtēs atspoguļojās detektīva sejā.
Vispirms:
To sedza bezkaislīga maska.
Tad:
Tajā ātri pavīdēja aizdomas.
To padarīja cietu stingra apņēmība.
Uz tās parādījās sviedru lāses.
Tai pāri aizslīdēja smaids.
Uz īsu brīdi tajā uzplaiksnīja saprāts.
To savilka grumbās neziņa.
To pēkšņi apgaismoja uzvaras prieks.
Un beidzot:
To atkal aizsedza bezkaislīga maska.
Šīs spējās sejas izteiksmes maiņas acīmredzot saistītas ar noziedznieka vajāšanu. Ja kāds grib visu mūžu nodotiesļ noziegumiem — vienalga, pastrādāt vai izmeklēt tos —, viņanJ jāiemācās izmantot savu seju šādā veidā. Viņam jāprot padarīt to cietu, atsprindzināt, pēc vēlēšanās izstiept platā smaidā unļ ja rodas nepieciešamība, uzlikt tai masku, it kā paslēpjot seju aiz sienas.
Bet mēs esam ievērojuši, ka pavisam citādi ir tajos stāstosj par mīlestību, kuros tās centrs liekas atrodamies vēderā]
Tajā pašā detektīvromānā, kur ar slepenpolicista seju notika dažādas pārvērtības, mēs novērojām līdzīgas fizioloģiskas pārmaiņas, kas laiku pa laikam notika ar sievieti. Sajā gadījumā gan simptomi neatspoguļojās viņas sejā, kas bija vajadzīga citiem nolūkiem. Tie bija iekšēji simptomi. Tie radās, līdzko viņa salika varoni, un katrs var viegli izsekot visam viņu mīlestības stāstam. Lūk, kā tas risinājās:
Nepazīts prieks pārņēma visu viņas būtni.
Pār viņas ķermeni parskreja trīsas.
Viņa pamodas kaut kas tads, kas jau bija miris.
Viņa uzjundijas svelošas ilgas.
Šķita, ka viņā uzvilnī kaut kas viņai svešs.
Viņa viss paspruka vaļa.
Šis pēdējais simptoms ir tik nopietns, ka ar to grāmala beidzas. Mēs tiešām pamanījām — līdzko varonē kaut kas pasprūk vaļā, tas nozīmē, ka ir atāķējies kaut kas ļoti svarīgs un nepieciešams.
Pavisam citādi ir ar varoni — stipro vīrieti. Šajā gadījumā visa darbība balstās uz spraigumu, pārspīlējumu un sasprindzinājumu. Viņš savelkas «kā stiegra» vai kļūst «ciets kā akmens», viņa muskuļi «pārvēršas tērauda trosēs» —viņam nudien var mierīgi slēgt klāt šujmašīnu.
Nav šaubu, ka šie fizioloģiskie apraksti ir apbrīnojami paliesi. Vienīgā nelaime tā, ka tie nav pietiekami zinātniski. Mums likās, ka ar labas mācību grāmatas palīdzību varētu panākt lielisku literāru efektu un, padziļinot šo fizioloģisko analīzi, padarīt stāsta varoņus no anatomiskā un bioloģiskā viedokļa pilnīgi taustāmus. Lai ilustrētu teikto, pievienojam tadas romantiskas epizodes paraugu. Šo stāstu sauc «Fizioloģiskais Fīlips», un tajā nav aprakstīts nekas vairāk kā divu iemīlējušos tikšanās alejā.