Domāju, ļoti iespējams, ka, izņemot mani, nav daudz tādu cilvēku, kas būtu paši savām acīm redzējuši alu cilvēku un runājuši ar viņu.
Un tomēr mūsdienās katrs zina par šo alu cilvēku visu. Piecpadsmit centu žurnāliņi un jaunākā daiļliteratūra padarījusi viņu par plaši pazīstamu personu. Tiesa, pirms dažiem gadiem neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Turpretī pēdējā laikā dažādu iemeslu dēļ ir radies liels pieprasījums pēc alu cilvēka. Neviens moderns romāns nav pilnīgs, ja tajā vienu vai divas reizes nav pieminēts viņš. Ja romāna varone atraida varoni, par viņu saka, ka viņš «brīdi izjuta mežonīgu, pirmatnīgu alu cilvēka tieksmi, vēlēšanos sagrābt viņu, aizvilkt sev līdzi, aizvest prom, padarīt par savu». Kad viņš to apskauj, raksta, ka «viņa dzīslās bango visa alu cilvēka stihiskā kaislība». Kad viņš varones dēļ kaujas ar važoni, bandītu, saldējuma pārdevēju vai kādu citu mūsdienu ļaundara paveidu, par viņu mēdz teikt, ka viņš «izjūt visu plēsonīgo cīņas prieku, ko izjutis alu cilvēks». Ja tie viņam ielauž ribas, viņam tas ir pa prātam. Ja tie sit viņam pagalvu, viņš to nemaz nejūt, tāpēc ka viņš šajā brīdī ir alu cilvēks. Bet alu cilvēks, kā zināms, ir pilnīgi nejūtīgs.
Varonei ir tāds pats viedoklis. «Ņem mani,» viņa dveš, iekrizdama varoņa apkampienos, «esi mans alu cilvēks.» Kad viņa saka šos vārdus — tā vismaz mums apgalvo —, viņas acīs iedegas alu sievietes — tikai ar spēku iegūstamas pirmatnīgās sievietes mežonīgā kvēle.
Tāpēc arī es, tāpat kā visi pārējie, kamēr nebiju viņu redzējis, biju augstās domās par alu cilvēku. Gara acīm es skaidri iztēlojos viņu — milzīgu, muskuļotu vīrieti vilkādā un ar smagu vāli rokā. Es iedomājos viņu bezbailīgu, mūsu nīkulīgās civilizācijas neskartiem nerviem; viņš cīnās tāpat kā meža zvēri līdz nāvei, nogalinot bez žēlastības un ciešot sāpes bez vaida.
Es nevarēju nejūsmot par viņa tēlu.
Man patika arī — es nebaidos atzīties — viņa neparastā pieeja sievietēm. Viņa metode, ja es pareizi sapratu, bija tāda: viņš saķēra sievieti aiz skausta un aizveda sev līdzi. Tāds bija viņa mežonīgais, pirmatnīgais sievietes «iekarošanas» paņēmiens. Un viņām tas palika. Tā vismaz mums ziņo tūkstošiem ticamu avotu. Viņām tas patīk. Un mūsdienu sievietēm — tā vismaz mums saka — arī patiktu, ja vien kāds vīrietis uzdrošinātos to izmēģināt. Tur jau ir tā nelaime — ja uzdrošinātos!
Atklāti runājot, esmu redzējis ne mazumu sieviešu, kuras man gribētos sagrābt, pārsviest pār plecu un aiznest sev līdzi vai — atbilstoši mūsdienu apstākļiem — izdarīt to pašu, izmantojot transporta kantora aģenta pakalpojumus. Ievēroju viņas Atlantiksitijā, redzu Piektajā avēnijā — jā, it visur mēdz būt tādas sievietes.
Bet vai viņas nāktu? Tā jau, velns parāvis, ir tā lieta! Vai viņas nāktu tāpat kā alu sievietes, kozdamas man nost ausi,
vai arī ir tā pagrimušas, ka ierosinātu prāvu pret mani, apsūdzot līdzdalībā arī transporta kantori?
Tādas šaubas atturējušas mani no aktīvas rīcības. Bet tās atstāj mani tāpat kā daudzus citus vīriešus, kurus sajūsminājis un apbūris alu cilvēks.
Tātad var iedomāties manu ārkārtīgo interesi, kad es patiešām sastapu dzīvu alu cilvēku. Tas notika gluži vienkārši, drīzāk nejauši nekā ar nolūku, tas varēja gadīties kuram katram.
Iznāca tā, ka es pavadīju atvaļinājumu Kentuki, bet šajā apgabalā, kā visi zina, ir daudz alu. Tās stiepjas — un šis fakts arī ir visiem zināms — simtiem jūdžu tālu. Dažviet tās ir tumši tuneļi, kuros neiekļūst saule, un melno klusumu tur iztraucē tikai no augšas pilošās lāses; cituviet tās ir platas velves kā pazemes tempļi ar milzīgām akmens arkām, kuras sniedzas līdz kupolam, un neizmērojami dziļiem, klusiem ūdeņiem grīdas vietā; šur tur pa spraugām zemes garozā alās iespīd gaisma, tās ir sausas un nokaisītas ar smiltīm — tātad derīgas cilvēkam dzīvošanai.
Tādās alās, kā gadsimtiem ilgi ietiepīgi apgalvo leģenda, vēl joprojām dzīvojot alu cilvēki, atlikušie savas rases pārstāvji, kuru skaits aizvien sarūk. Te es arī nejauši satiku Alu cilvēku.
Reiz ieklīdu alās daudz tālāk, nekā bija atļauts manā ceļvedī. Man līdzi bija revolveris un kabatas baterija, taču spožā saules gaisma, kas aizvien vairāk piepildīja alu, padarīja bateriju nevajadzīgu.
Un tur jau viņš sēdēja — milzu vīrietis, ietinies lielā vilkādā. Blakus pa tvērienam bija nolikta smaga vāle. Viņam uz ceļiem gulēja mednieka šķēps, ap kuru, savilkdams ar muskuļoto roku, viņš tina cīpslas. Viņš bija pilnīgi aizmirsies darbā. Savēlušies mali krita pār acīm. Viņš neredzēja mani, kamēr nebiju piegājis pa alas smilšaino grīdu viņam pavisam klāt. Tad es viegli ieklepojos.
— Atvainojiet, — es teicu.
Alu cilvēks uztrūkās kājās kā dzelts.
— Ak dievs, kā jūs mani pārbiedējāt! — viņš izsaucās.
Es pamanīju, ka viņš dreb pie visām miesām.
— Jūs pienācāt klāt tik negaidīti, — viņš teica, — ka es satrūkos. — Tad viņš nomurmināja vairāk pats sev nekā man: — Viss no tā sasodītā alas ūdens! Man jābeidz to dzert.
Es apsēdos uz akmens blakus Alu cilvēkam, piesardzīgi nolikdams revolveri aiz muguras. Atklāti sakot, pielādēts revolveris, īpaši man kļūstot vecākam, padara mani nervozu. Baidījos, ka alinieks nesāk blēņoties ar to. Tā nav nekāda joka lieta.
Lai uzsāktu sarunu, es pacēlu Alu cilvēka vāli.
— Ir nu gan pamatīga boze, ko? — es teicu. — Fū, cik smaga!
— Uzmanīgi!—mazlietiņ satraukts, uzsauca Alu cilvēks, atņemdams man vāli. — Neblēņojieties ar to! Vāle ir pielādēta. Zināt, jūs viegli varat nosviest to uz kājām sev vai arī man. Ar pielādētu vāli vienmēr jāapietas piesardzīgi.
To teikdams, viņš piecēlās, aiznesa vāli uz alas otru stūri un pieslēja pie sienas. Tagad, kad viņš stāvēja un es varēju viņu kārtīgi aplūkot, Alu cilvēks vairs neizskatījās tik liels. Īstenībā viņš nemaz nebija liels. «Druknuma iespaidu,» es nodomāju, «laikam būs radījusi tikai lielā vilkāda, kurā viņš ietinies.» JKaut ko tamlīdzīgu man bija gadījies novērot Lielajā operā. Es pirmo reizi pamanīju, ka ala, kurā mēs atradāmies, ir, kaut arī primitīvi, tomēr iekārtota kā dzīvojamā istaba.
— Jauku vietiņu esat izvēlējies, — es teicu.
— Uz goda, vai ne? — viņš piekrita, pārlaizdams skatienu alai. — Viņa to iekārtoja. Viņai ir izkopta gaume. Paskatieties uz to māla bufeti! Tā ir ko vērta! No pirmās šķiras māliem. Nav vis tādi kā jūsu lētie bruģakmeņi. Lai to dabūtu gatavu, bija jāstiepj māli divas jūdzes. Bet paskatieties uz to appīto spaini! Vai nav lielisks? Tikpat kā netek, vienīgi no sāniem, un varbūt dibens drusciņ laiž cauri. Viņa to appina. Uz pīšanu viņai zelta rokas.
Runādams viņš staigāja pa alu un rādīja man visu savu nelielo mantību. Viņš bija uz mala kā Hārlemas iedzīvotājs, kas rāda viesim, cik ērts ir viņa miteklis. Lai nu kā, Alu cilvēks nepavisam vairs nelikās tik liels. īstenībā viņš izskatījās pavisam maziņš, bet, atmetis no pieres garos, melnos matus, viņš izskatījās tikpat gurds un vainīgs kā mēs visi. Augstākai būtnei, ja tāda eksistē, mūsu nenozīmīgās sejiņas visas kopā un katra atsevišķi droši vien liekas aizkustinošas.
Es sapratu, ka viņš runā par savu sievu.
— Kur viņa ir? — es jautāju.
— Mana sieva? — viņš pārjautāja. — Ā, viņa aizgāja ar mazo pastaigāties pa alām. Vai jūs, nākot šurp, nesatikāt mūsu mazo? Nē? Zināt, viņš ir visprātīgākais zēns, kādu jūs jebkad būsit redzējis. Deviņpadsmitajā augustā viņam palika tikai divi gadi, bet jūs dzirdēsit, ka viņš saka «papu» un «mammu» kā pieaudzis. Man šķiet, viņš ir visprātīgākais zēns, kādu es jebkad esmu redzējis. Protams, es runāju tā ne jau tāpēc, ka esmu viņa tēvs. Es runāju tā, it kā viņš būtu kāda cita dēls. Tātad jūs viņu nesatikāt?
— Nē, — es atbildēju, — nesatiku gan.
— Nūja, — Alu cilvēks turpināja, — te ir tik daudz eju un pāreju. Viņi, jādomā, būs aizgājuši uz citu pusi. Sievai vispār patik no rītiem pastaigāties un paciemoties pie kaimiņiem. Bet es nudien, — viņš piepeši attapās, — laikam esmu aizmirsis, kā jāuzņem viesi. Atļaujiet piedāvāt jums alas ūdeni! Ņemiet šo akmens krūzi! Sakiet, kad pietiek. Kur mēs to dabūjam? Tepat alā, kur tas sūcas cauri zemei. Stiprs? Apmēram piecpadsmit grādi būs, es domāju. Daži stāsta, ka šajā štatā visa zeme esot piina ar tādu ūdeni. Apsēstieties un jūtieties kā mājās, bet, kad padzirdat nākam manu sievu, paslēpiet krūzi aiz tā akmens, lai nekrīt acīs. Sapratāt? Bet tagad pamēģiniet vienu no šiem gobu sakņu cigāriem! Ņemiel lak tādu kārtīgu — cigāru ir, cik uziet!
Mēs diezgan ērti iekārtojāmies mīkstajās smiltīs un, atspiedušies ar muguru pret laukakmeņiem, sūcām alas ūdeni un smēķējām gobu sakņu cigārus. Man šķita, ka es, atgriezies civilizācijas klēpī, sarunājos ar viesmīlīgu mājastēvu.
— Jā, — teica Alu cilvēks labsirdīgā un aizbildnieciskā tonī, — dienā es vispār jauju sievai iet, kur viņai tīk. Viņa un citas sievietes mūsdienās dibina visādas kustības, bet es uz to skatos tā: ja viņai patīk skraidīt apkārt, runāt un apmeklēt sapulces, lai. Protams, — viņš piebilda, cenzdamies izskatīties ļoti stingrs, — tiklīdz es piesperu kāju . . .
—•_ Kā tad, kā tad, — es teicu. — Pie mums ir tāpat.
— Vai tiešām? — viņš ieinteresēts jautāja. — Bet es iedomājos, ka Ārpasaulē ir pavisam citādi. Jūs taču esat no Ārpasaules, vai ne? Es nopratu to pēc ādas, kas jums mugurā
— Vai jūs nekad neesat bijis Ārpasaulē? — es pajautāju.
— Protams, ne, — atteica Alu cilvēks. — Tas nav priekš manis. Te, alās, tīrā pazemē un lielāko tiesu tumsā, viss ir labi. Te ir ērti un droši. — Viņš it kā noskurinājās. — Fū, jums tur, ārpusē, gan jābūt ar stipriem nerviem, lai staigātu gar pašu pasaules malu, kur uz galvas var uzkrist zvaigznes un vispār ar jums var notikt sazin kas. Bet jums, Ārpasaules iedzīvotājiem, ir kaut kāda dabiska stihiska drosme, kuru mēs, alu cilvēki, esam zaudējuši. Es tik tiešām biju pamatīgi nobijies, kad pacēlu acis un ieraudzīju jūs te stāvam.
— Vai tad jūs nekad nebijāt redzējis cilvēku no Ārpasaules? — es jautāju.
— Nē, kāpēc ne, — viņš atbildēja, — biju, bet ne tik tuvu. Esmu jau gan kādreiz piegājis pie pašas alas krants, paraudzījies laukā un paskatījies uz viņiem, vīriešiem un sievietēm no Ārpasaules, bet tikai no tālienes . . . Starp citu, lai nu kā, — bet mēs, alu cilvēki, zinām par viņiem visu. Un, par ko mēs apskaužam jūs, Ārpasaules vīriešus, tā ir jūsu māka apieties ar sievietēm. Velns parāvis, jūs gan nepiedodat sievietēm viņu muļķības — jūs, puiši, esat īsti pirmatnīgi, civilizācijas neskarti cilvēki. Mēs šīs īpašības esam zaudējuši.
— Ko jūs, mans dārgais … — es iesāku.
Bet Alu cilvēks, pēkšņi apsēdies taisnāk, pārtrauca mani.
Mudīgi! Mudīgi!—viņš uzsauca. — Paslēpiet to nolādēto krūzi! Viņa nāk. Vai tad jūs nedzirdat?
Tad arī es izdzirdēju sievietes balsi kaut kur no alas ieejas puses.
— Tā, Villij, — viņa teica — acīmredzot Alu bērnam, - tūlīt ejam atpakaļ uz mājām, un, ja tu vēlreiz tā nosmērēsies, es vairs nekad neņemšu tevi līdzi, to tu liec vērā!
Viņas balss kļuva skaļāka. Viņa ienāca alā — zvērādās ģērbusies sieviete lieliem kauliem, bet viņai pie rokas bija aizkustinošs mazulītis zaķādā, zilām acīm un slapju degunu.
Es sēdēju tā, ka Alu sieviete mani acīmredzot nevarēja pamanīt, tāpēc viņa, nenojauzdama manu klātbūtni, uzrunāja vīru.
— Ir nu gan prieks par šo slinkummaisu! — viņa iesaucās. — Vāļājas pa smiltiņām, — viņa nospraustajās, — un smēķē …
— Manu -dārgumiņ … — iesaka Alu cilvēks.
— Izbeidz dārgumol! — viņa aprāva. — Paskaties sev apkārt! Nekas vēl nav sakārtots, bet diena jau pusē! Vai uzliki vārīties aligatoru?
— Es tikai gribēju teikt … — vēlreiz mēģināja sākt Alu cilvēks.
— Gribēju teikt! Es, protams, nešaubos, ka tu gribēji teikt. Ja vien es ļautu, tu visu dienu vārstītu muti. Es tev jautāju tikai vienu: vai esi uzlicis vārīties aligatoru pusdienām vai neesi? Ak dievs! — Viņa pēkšņi aprāvās, ieraudzījusi mani. — Kāpēc tu uzreiz neteici, ka mums ir viesis? Ak tu debestiņ! Tu te sēdi — un ne pušplēsta vārda, ka pie inums atnācis džentlmenis!
Viņa bija aizskrējusi uz alas otru galu un steigšus kārtoja matus, izmantodama peļķi par spoguli.
— Ak vai! — viņa iesaucās. — Esmu nudien pēc īsta biedēkļa! Piedodiet, — viņa piemetināja, pagriezusies pret mani, — ka esmu tādā izskatā. Es ātrumā uzrāvu mugurā šo veco kažokādu blūzi un aizskrēju pie kaimiņienes, un man ne prālā nenāca, ka viņš gaida viesus. Tas izskalās pēc viņa. Baidos, ka mums ir tikai saulēts aligators, ar ko paciehāt jūs, bet, ja jūs paliksit uz pusdienām, tad gan . . .
Viņa, šī viesmīlīgā primitīvā mājasmāte, jau rosījās, grabinādama uz māla galda akmens šķīvjus.
— Man tiešām… — es iesāku. Taču tālāk netiku, jo Alu cilvēks un Alu sieviete pēkšņi vienā balsī iebrēcās:
— Villijs! Kur .ir Villijs?
— Ak tētīt! — kliedza sieviete. — Viņš maldās apkārt viens . . . Ak, steidzies, meklē viņu rokā! Ar viņu kaut kas var nolikt! Ka tikai viņš neiekrīt ūdenī! Ātrāk, ātrāk!
Viens divi viņi bija nozuduši alas tumšajās ejās.
— Villij! Viliij!
Viņu balsīs jautās nāves bailes.
Bet pēc mirkļa — tā man likās — viņi jau bija atpakaļ ar šņukstošo Villiju rokās. Viņa zaķāda bija slapja kā mārks.
— Augstais dievs! — iesaucās Alu sieviete.—-Viņš, nabadziņš, iekritis taisni ūdenī. Ātrāk, dārgais, sadabū kaut ko sausu, kur viņu ietīt! Ak dievs, kā es izbijos! Ātrāk, mīļumiņ, iedod man kaut ko, lai varētu saberzēt viņu!
Alu vecāki rosījās ap bērnu, pilnīgi aizmirsuši strīdu.
— Bet paklausieties, — es teicu, kad viņi bija kaut cik nomierinājušies, — tur, kur Villijs bija iekritis, — tajā galerijā, pa kuru es nācu, ūdens ir tikai trīs collas dziļš.
— Tā jau nu ir, — viņi vienā balsī piekrita, — bet iedomājieties, ka varēja būt trīs pēdas.
Vēlāk, kad ar Villiju viss bija kārtībā, viņi atkal lūdza, lai palieku uz pusdienām.
— Vai tad jūs neteicāt, — atgādināja Alu cilvēks, — ka gribot savākt šādus tādus materiālus par atšķirību starp alu cilvēkiem un jūsu—mūsdienu pasaules cilvēkiem?
— Pateicos, — es atbildēju, — esmu jau savācis visus materiālus, kādi man bija vajadzīgi.