Mums bija tas prieks intervēt Aftersotus viņu skaistajā ārpilsētas mājā Vūnegensetā. Paklausot viņu sirsnīgajam ielūgumam, mēs kājām nogājām tās četrpadsmit jūdzes no tuvākās dzelzceļa stacijas. Jā, tiešām: uzzinājuši par mūsu nodomu apciemot viņus, Aftersoti tūlīt ieteica mums pastaigāties. «Diemžēl mums nav iespējams aizsūtīt Jums pretī automobili,» viņi rakstīja, «jo ceļi ir tik drausmīgi putekļaini, ka
mēs baidāmies apputināt savu šoferi.» Šāda maza uzmanības izpausme ir viņu rakstura galvenā iezīme.
Aftersoti dzīvo burvīgā, vecā savrupmājā ar logiem uz lielu dārzu, kas savukārt pāriet plašā upmalas terasē.
Izcilais Romānists sagaidīja mūs pie vārtiem. Mēs bijām iedomājušies, ka «Eindželriversas» un «Vēlmju dārza» autors ir bāls, melanholisks tips (iedami intervēt, mēs bieži pieviļamies). Mēs nepratām apslēpt pārsteigumu (mums tas patiešām izdodas reti), ieraugot druknu cilvēku, kas acīmredzot daudz laika pavada svaigā gaisā un svēra, kā viņš pats mums teica, simt stounu' bez zābakiem (šķiet, viņš teica «stounu»).
Mēs sirsnīgi sarokojāmies.
— Nāciet apskatīt manas cūkas, — viņš aicināja.
— Mēs gribējām pajautāt jums šo to par jūsu grāmatām, — mēs iesākām, iedami pa celiņu.
— Vispirms apskatīsim manas cūkas, — viņš palika pie sava.—„ Vai jūs nodarbojaties ar cūkkopību?
Savās intervijās mēs vienmēr cenšamies būt lietas kursā par visu, kas attiecas uz mūsu sarunu biedriem. Taču šoreiz bijām spiesti atzīties, ka cūkkopībā gan neesam nekādi lielie speci. _
— Ā, — teica Izcilais Romānists, — tad jūs varbūt vairāk ko saprotat no suņkopības?
— Galīgi neko, — mēs atbildējām.
— Bet varbūt no biškopības? — viņš jautāja.
— Kaut ko, — mēs atteicām. (Vienu reizi mums iedzēla bite.)
— Tādā gadījumā iesim taisnā ceļā pie stropiem, jā?
Mēs mēģinājām viņu pārliecināt, ka labāk gan būtu apskatīt stropus vēlāk.
— Tad iesim uz cūkkūti, — aicināja Izcilais Romānists un piebilda: — Jums droši vien nav nekāda lielā sajēga par jaunlopu audzēšanu.
Slouns — apm. 6,33 kg.
Mēs pietvīkām. Mums ienāca prātā piecas mazās galviņas pie galda: lai sagādālu viņām uzturu, mēs rakstījām šīs intervijas.
— Nē, — mēs teicām, — mums nav nekādas lielās sajēgas par jaunlopu audzēšanu.
— Nu, — jautāja Izcilais Romānists, kad bijām sasnieguši mērķi, — kā jums patīk šī kūts?
— Ļoti, — mēs atbildējām.
— Es ierīkoju te noteku no flīzītēm. Pēc paša zīmējumiem. Ievērojiet, cik tīrs tagad te ir!
Mēs to nebijām ievērojuši.
— Droši vien visas cūkas vēl guļ, — teica Romānists.
Mēs lūdzām, lai viņš tās nemodina. Viņš sacīja, ka atvēršot
mazās sānu durtiņas, lai mēs varētu četrrāpus ielīst kūtī. Mēs pastāvējām uz to, ka nevēlamies traucēt dzīvniekus.
— Mēs ļoti gribētu, — mēs teicām, — uzzināt kaut ko par jūsu darba metodēm, rakstot romānus.
Šos vārdus izsacījām sevišķi degsmīgi. Nerunājot nemaz par intervijas tiešo mērķi, mums briesmīgi gribējās uzzināt, kā raksta romānus. Ja mums tas izdotos, mēs paši varētu ķerties pie rakstīšanas.
— Vispirms iesim paskatīties manus vēršus, — teica Romānists. — Te, aplokā, stāv pāris vērsēnu, kas varētu jūs interesēt.
Mēs bijām pārliecināti par to.
Viņš pieveda mūs pie zema, zaļa žodziņa. Aiz tā, ēzdami drabiņas, stāvēja divi mežonīga izskata dzīvnieki. Mutes griezdami, viņi izvalbītām acīm skatījās uz mums.
— Nu, kā jums patīk šie? — viņš jautāja.
Mēs atbildējām, ka tie mūsu izpratnē ir pats vēršu pilnības iemiesojums.
— Vai negribat ieiet aplokā? — jautāja Romānists, atvērdams vārtiņus.
Mēs pakāpāmies atpakaļ. Vai būtu pieklājīgi traucēt vēršus?
Izcilais««Romānists pamanīja mūsu šaubas.
— Nebaidieties! — viņš teica. — Tie diezin vai aizliks jūs. Es katru rītu bez jebkādas šaubīšanās sūtu savu algādzi iekšā pie tiem.
Mēs ar apbrīnu skatījāmies uz Izcilo Romānistu. Mēs sapratām, ka viņš, tāpat kā daudzi citi mūslaiku rakstnieki, aktieri un pat domātāji, ir caurcaurēm īsts dabas bērns.
Tomēr mēs papurinājām galvu.
Mēs paskaidrojām, ka vērši nav tā joma, kuras pētīšanai esam gatavojušies. Mēs tikai gribētu uzzināt kaut ko par viņa darba metodēm.
— Manām darba metodēm? — viņš pārvaicāja, atiedams nost no aploka. — Es nudien nezinu, vai man vispār ir lādas metodes.
— Kādu plānu vai metodi jūs lietojat, — mēs jautājām, vilkdami laukā bloknotus un zīmuļus, — sākot rakstīt romānu?
— Parasti mans plāns ir tāds, — paskaidroja Romānists. — Es atnāku uz šejieni un sēžu kūtī tik ilgi, kamēr atrodu vajadzīgos varoņus.
— Cik ilgi jūs te sēžat? — mēs taujājām.
— Ne pārāk ilgi. Parasti, mierīgi nosēdējis pusstundu starp šīm cūkām, es atrodu vismaz galveno varoni.
— Un ko jūs darāt tālāk?
— Nu, es parasti aizsmēķēju pīpi un dodos uz dravu meklēt kādu epizodi.
— Un jūs to atrodat?
— Noteikti. Pēc tam es šo to piezīmēju, tad paklainoju kādas desmit jūdzes ar savām laikām un steidzos atpakaļ, lai apstaigātu lopu aplokus un padraiskotos ar vērsēniem.
Mēs nopūtāmies. Te nu nekas nebija līdzams. Romānu rakstīšana mums likās vēl nesasniedzamāks mērķis nekā iepriekš.
— Vai jūs turat arī kazu? — mēs pajautājām.
— Nu prolams. Lielisku vecu āzi. Iesim apskatīt!
Mēs papurinājām galvu. Nebija šaubu, ka vilšanās lasāma mūsu sejās. Tā bieži gadās. Mēs nopratām, ka tā ir pilnīgi pareiza un derīga metode, ar kādu tiek rakstīti slavenie mūsdienu romāni, — ar kazu, cūku un vērsēnu palīdzību. Taču mēs arī nopratām, ka šī metode nav domāta mums.
Mēs atļāvāmies uzdot vēl vienu jautājumu.
— Cikos no rīta jūs ceļaties?
— Starp četriem un pieciem, — atbildēja Romānists.
— Un, līdzko esat augšā, tā ejat nopeldēties aukstā ūdenī — pat ziemā?
— Eju.
— Jūs, jādomā, — mēs teicām ar vāji slēptu sarūgtinājumu, — dodat priekšroku iespējami biezākam ledum?
— Nu protams!
Mēs apklusām. Mēs jau sen bijām tikuši skaidrībā par savas dzīves neveiksmes cēloni, taču bija sāpīgi vēlreiz dzirdēt tā apstiprinājumu. Šis ledainās peldes jautājums stāvēja mūsu ceļā jau četrdesmit septiņus gadus.
Šķita, ka Izcilais Romānists ir pamanījis mūsu nomākto garastāvokli,
— Iesim uz māju! — viņš aicināja. — Sieva pacienās jūs ar tēju-.
Pēc brīža mēs aizmirsām visas savas raizes, jo bijām kopā ar vienu no visapburošākajām Chātelaines kādu liktenis mums bija lēmis satikt.
Mēs apsēdāmies uz zemiem ķeblīšiem blakus Etelindai Aftersotai, kura ar viņai piemītošo grāciju rīkojās ar tējkannu.
— Tātad jūs gribat iepazīties ar manām darba metodēm? — viņa jautāja, apliedama mums kājas ar karstu tēju.
— Jā, — mēs atbildējām, vilkdami laukā bloknotiņus un kaut cik atgūdami iepriekšējo entuziasmu. Tas nekas, ka mūs applaucē ar karstu tēju, ka tikai izturas pret mums cilvēciski.
— Vai varat pateikt, — mēs turpinājām, — pie kādas metodes jūs turaties, sākot romānu?
— Es vienmēr sāku ar pētīšanu, — atbildēja Etelinda Aftersota.
— Ar pētīšanu? — mēs pārjautājām.
— Jā. Es domāju — ar īstu faktu pētīšanu. Ņemsim, piemēram, manas «Lapaspuses no veļas mazgātājas dzīves» . . . Vai vēl ieliet tēju?
— Nē, nē, — mēs teicām.
— Redzat, lai uzrakstītu šo grāmatu, es vispirms nostrādāju divus gadus veļas mazgātavā.
— Divus gadus! — mēs iesaucāmies. — Bet kāpēc?
— Lai izjustu atmosfēru.
— Tvaika? — mēs jautājām.
— Ak nē, — atteica misis Aftersota, — ar to es nodarbojos īpaši. Par tvaiku es mācījos tehniskajā skolā.
— Vai tas ir iespējams? — mēs jautājām, dūšai atkal saskrienot papēžos. — Vai tas viss bija nepieciešams jūsu grāmatas sižeta risinājumam?
— Es nezinu, kā citādi varētu uzrakstīt. Darbība sākas — jūs, bez šaubām, atceraties . . . tēju? … — veļas mazgātavas katlu mājā.
— Jā, — mēs teicām, pavilkdami nost kājas. — Nē, paldies!
Mēs piekrītoši pamājām ar galvu.
— Meistardarbs, — mēs teicām.
— Mana sieva, — iejaucās Izcilais Romānists, gremodams sviestmaizi, barodams ar to milzīgu dāņu dogu, kura galva gulēja viņam klēpī, un vienlaikus kārtodams mākslīgo ēsmu foreļu makšķerēšanai, — ir ļoti čakla.
— Vai jūs vienmēr strādājat ar šo metodi? —mēs jautājām.
— Vienmēr, — viņa atbildēja. — Lai uzrakstītu «Frede- riku no fabrikas», es pusgadu pavadīju adītavā. Lai uzrakstītu «Margaritu no māla būdiņas», es mēnešiem ilgi nodevos speciāliem pētījumiem.
— Kādiem? — mēs jautājām.
— Pētīju mālus. Mācījos veidot. Redzat, lai ķertos pie tāda darba rakstīšanas, vispirms pamatīgi jo pamatīgi jāizpēta māli — visas iespējamās tā šķirnes.
— Bet kāds būs jūsu nākamais darbs?—mēs gribējām zināt.
— Mana nākamā grāmata, — teica Romāniste, — būs veltīta — tēju? — marināžu ražošanai . . . pilnīgi jaunai tēmai.
— Aizraujoša sfēra, — mēs nomurminājām.
— Pie tam pilnīgi jauna. Daži no mūsu rakstniekiem attēlojuši lopkautuvi, bet Anglijā diezgan daudz darīts marmelādes aprakstīšanā. Taču marinādes vēl neviens nav attēlojis. Ja man izdotos, es labprāt, — piebilda Etelinda Aftersota ar viņai raksturīgo apburošo pieticību, — padarītu šo romānu par pirmo marinādes romānu sērijā, parādot visu marinādes rūpniecības rajonu un varbūt izsekojot četru vai piecu šīs nozares strādnieku paaudžu liktenim.
— Četru vai piecu! — mēs jūsmīgi iesaucāmies. — Aprakstiet desmit paaudzes! Bet vai jums ir kaut kādi tālāki plāni?
— Jā, protams, — iesmiedamās atbildēja Romāniste. — Es vienmēr plānoju, ko darīšu. Pēc tam es gribu no iekšienes izpētīt cietumu.
— No iekšienes? — mēs nodrebēdami iesaucāmies.
— Jā. Šajā nolūkā es, protams, divus trīs gadus pasēdēšu cietumā.
— Bet kā jūs tiksit tur iekšā? — mēs jautājām, ar šausmām vērodami šīs trauslās sievietes rāmo apņēmību.
— Es to pieprasīšu ar pilnām tiesībām, — viņa mierīgi paskaidroja. — Es iešu pie varas orgāniem entuziasma pārņemtas sieviešu nodaļas priekšgalā un pieprasīšu, lai mani liek cietumā. Pēc visa tā, ko esmu paveikusi, es noteikti esmu to pelnījusi.
— Protams, — mēs dedzīgi piekritām.
Tad mēs cēlāmies, lai ietu.
Abi rakstnieki sirsnīgi spieda mums roku. Misters Aftersots pavadīja mūs līdz parādes durvīm un parādīja īsāko ceļu gar dravu, kurš mūs pāri vēršu ganībām aizvedīs līdz šosejai.
Mēs gājām prom biezējošajā krēslā dziļa miera pārņemti. Mēs bijām samierinājušies, ka romānu rakstīšana nav domāta mums. Mums jātiek cietumā kaut kā citādi.
Bet mēs nospriedām, ka nebūs par ļaunu publicēt šo interviju par pamācību citiem.