No Slīvena Līkoka portreta uz mums raugās cilvēks ar smieklu velniņiem acīs un lūpās. Bet vaibsti vien, tāpat kā cepure vecvecajā parunā, neliecina par cilvēku visu. Jo sevišķi, ja cilvēks ir personība.
S. Līkoku par tādu var saukt bez šaubīšanās. Tāpēc viņam pieder stabila vieta ne tikai divdesmitā gadsimta kanādiešu literatūrā. Viņš ierindojams visas pasaules humoristiskā vārda meistaru saime. Tajā, kurā pēc izturētas gadu pārbaudes ieskaitīti Č. Dikenss, M. Tvens, O. Henrijs, Dž. K. Džeroms, K. Čapeks … Ne velti no pirmajiem trim viņš tik daudz mācījies un droši vien arī kaut ko aizguvis. Bet, ja aizguvis, tad sava talanta ēzē parkausējis cilā kvalitātē.
Asprātīgs un ass, māksloti naivs un pēkšņi pārsteidzoši dziļredzīgs — tāds ir šis pēc pirmā acu uzmetiena jautrais cilvēks. Un katrā ziņā talantīgs. Pierādījums tam — viņa daudzie humoristiskie stāsti un literārās parodijas.
Vērīgam lasītājam pat šī nelielā grāmatiņa liks saprast, ka autora nolūks nav viņu vien sasmīdināt. Tematikas daudzpusība, absurdās situācijas, drosmīgie pārspīlējumi, nereti jēdzieniski noslogotie personāža vārdi — viss vērsts pret buržuāziskās mietpilsonības sadzīvi, tikumiem un psiholoģiju. Katrs S. Līkoka stāsts ir triepiens gleznā, kura mūsu priekšstatos rada vispārinātu autora laika sabiedrības tēlu. Kad lasītājs, sekojot rakstnieka domu gaitai, ir to atģidis, kļūst arī skaidrs, kāpēc dažā darbā komisms ir palīdzējis maskēties skumjām . . Tālad esam iepazinuši arī domājošu un savu laiku izprotošu cilvēku.
S. Līkoka laiks bija pagājušā gadsimta beigas un mūsu gadsimta sākums.
Rakstnieks dzimis 1869. gadā Anglijā, septiņu gadu vecumā nonācis Kanādā, kur viņa vecāki kļuvuši par fermeriem. Pēc Toronlo universitātes beigšanas strādājis par skolotāju. Trīsdesmit gadu vecumā sācis studijas otrreiz — Čikāgā. Ieguvis filozofijas doktora grādu, ar panākumiem lasījis ASV un Eiropā lekcijas par politisko ekonomiju. Tikai četrdesmit gadu vecumā pievērsies literatūrai. Šo svarīgo pagrieziena punktu viņa mūžā iezīmē ne visai apjomīgais humoristisko stāstu krājums «Literārie misēkļi», ko mūsu izlasē pārstāv pirmie seši stāsti.
Spalvas darbs visauglīgākais bijis desmitajos un divdesmitajos gados. Nākamajos divos gadu desmitos daļēji kā paša pieredzes rezumējums tapuši nopietnie apcerējumi par humora problēmām: «Humors, tā teorija un tehnika» (1935), «Izcilākās amerikāņu humora lappuses» (1936), «Humors un humānisms» (1938), «Kā rakstīt» (1944).
S. Līkoks palicis līdz galam uzticīgs sev. Pēdējā darbā viņš raksturīgajā jokojošā manierē māca: «Rakstniekam ir tikai viena recepte: ņem litru vai drusku vairāk cilvēku asiņu, sajauc tās ar pudeli tintes un pilnu karoti ļaužu asaru un lūdz dievu, lai viņš piedod tev tavus klekšus.»
1944. gadā aprāvās S. Līkoka dziļi cilvēcīgie smiekli. TačuViņa jautrības dzirkstis cilvēkiem ir vajadzīgas vēl tagad, jo smaidu nekad nevar būt par daudz; tāpat mums ir tuvas un noderīgas viņa domas, jo kapitālistiskajā pasaulē ar savu kultūru un tikumiem vēl aizvien dižojas buržuāziskā sabiedrība.
Tulkotājs