— Vai vēlaties apskatīt veikalu? Bet, lūdzu, ser, — viņš teica.
Tad, pilsētnieciski berzēdams rokas, viņš caur brillēm pievērsa man asu skatienu.
— Tajā kaklā pa kreisi, — viņš norādīja, — jūs varat sameklēt kaut ko interesantu. Mums ir jauni izdevumi sērijā «Universālas zinības no Aristoteļa līdz Arturam Balfuram» — par septiņpadsmit centiem gabalā. Bet varbūt jūs apskatītu «Mirušo autoru panleonu» par desmit centiem gabalā. Mister Sperov! — viņš pasauca. — Parādiet šim džentlmenim mūsu jaunos klasikas izdevumus — desmit centu sērijas.
To pateicis, viņš pamāja ar roku pārdevējam un izmeta mani no prāta.
Citiem vārdiem, viņš momentā bija sapratis, kas es esmu. Man nebija nekādas jēgas pirkt sev Brodvejā salvijzaļu filca cepuri un sportisku kaklasaiti, kas izrotāta ar ripuļiem piecu centu monētas lielumā. Šīs mazās greznumlietiņas nevarēja apslēpt cilvēka dvēseli. Es biju profesors, un viņš to zināja vai vismaz, kā jau profesionālis, spēja uzreiz noprast.
Cilvēks, kam pieder lielākais grāmatu veikals desmit kvartālu robežās, nekļūdās klienta vērtējumā. Un viņš, protams, zināja, ka es neesmu nekāds labais profesors. Es biju iegriezies veikalā, kā jau visi profesori mēdz ienākt grāmatu veikalos, gluži tāpat kā lapsenes lido pie vaļējas ievārījuma burkas. Viņš zināja, ka es te grozīšos pāris stundu, maisīšos visiem pa kājām un beidzot nopirkšu kādu lētu izdevumu — Platona «Dialogus» vai Džona Miltona «Prozas darbus», vai Loka «Eseju par cilvēka sapratni», vai kādu citu tamlīdzīgu murgojumu.
Kas atliecas uz īstu literāro gaumi — spēju novērtēt pēdējā mēneša laikā iznākušu pusotra dolāra romānu ar pavasarīgu apvāku un tango dejotājiem uz titullapas —, tad tās man nebija, un viņš to zināja.
Viņš, protams, nicināja mani. Bet tas jau ir grāmatu tirdzniecības princips: tāds profesors, kas kaut kur veikala stūrī vandās pa grāmatām, izskatās labi. īstajiem pircējiem tas patīk.
Un tāpēc pat tik mūsdienīgs vadītājs kā misters Seljers pacieta manu klātbūtni kaut kur veikala nostūrī, un tāpēc man bija izdevība novērot viņa apiešanos ar īstajiem pircējiem: šīs apiešanās metodes, jāsaka, bija tik efektīvas, ka ne velti visas izdevniecības uzskata viņu par vienu 110 galvenajiem literatūras balstiem Amerikā.
Man nebūt nenāca prātā stāvēt kaklā un klausīties kā spiegam. Īstenībā mani uzreiz bija ieinteresējis Epiktēta «Prātojumu» jaunais tulkojums. Grāmata bija ļoti rūpīgi iespiesta un diezgan labi iesieta un tika piedāvāta par astoņpadsmit centiem, tāpēc kādu brīdi man stipri kārojās šo grāmatu iegādāties, kaut gan likās, ka prātīgāk būtu vispirms to izšķirstīt.
Es tikko biju pārlasījis pirmās trīs nodaļas, kad manu uzmanību piesaistīja saruna pie letes.
— Vai esat pārliecināts, ka tas ir viņa pats pēdējais romāns? — misteram Seljeram jautāja moderni ģērbta sieviete.
— Jā gan, misis Raseljera, — atbildēja veikala vadītājs. — Ticiet man, tas ir pats pēdējais viņa romāns. Faktiski mēs saņēmām šīs grāmatas tikai vakar.
Runājot viņš rādīja uz milzīgā kaudzē sakrautām grāmatām koši zilos un baltos apvākos. Es saskatīju ar lieliem zelta burtiem iespiesto nosaukumu— «Zelta sapņi».
— Jā, jā! — atkārtoja misters Seljers. — Tā ir mistera Slaša pēdējā grāmata. Tai ir lielisks noiets.
— Tad jau labi, — teica dāma. — Zināt, reizēm gadās iekulties ķezā. Pagājušnedēļ es pie jums nopirku divas grāmatas, kas man ļoti iepatikās, un, tikai mājās pārgājusi, es ievēroju, ka tās abas ir vecas, izdotas pirms sešiem mēnešiem.
— Ak vai, misis Raseljera, — teica vadītājs kā atvainodamies, — man ārkārtīgi žēl! Atļaujiet aizsūtīt pēc grāmatām, un mēs jums apmainīsim tās.
— O, tas nav tik svarīgi, — teica dāma. — Es pati, protams, tās nelasīju. Es atdevu grāmatas kalponei. Viņa varbūt nemaz nepamanīs, ka tās ir tik vecas.
— Jādomā gan, ka nepamanīs, — piekrītoši smaidīdams, piebalsoja misters Seljers. — Protams, kundze, — viņš turpināja, kļūdams runātnīgs kā jau mūsdienīgs grāmatu tirgotājs, — tādas kļūmes dažkārt atgadās. Vēl vakar mēs piedzīvojām ļoti bēdīgu gadījumu. Viens no mūsu vecākajiem klientiem ieskrēja nopirkt grāmatas, ko paņemt līdzi uz tvaikoņa, un, iekāms mēs aptvērām, kas noticis, — viņš acīmredzot bija izvēlējies grāmatas tikai pēc nosaukumiem, kā daži vīrieši paraduši darīt, — viņš jau bija paņēmis divas pērnā gada grāmatas. Mēs uz karstām pēdām telegrafējām uz tvaikoni, bet diezin vai nebija jau par vēlu.
—Nu, bet šī grāmata? — jautāja dāma, laiski pāršķirdama lapas. — Vai tā ir laba? Par ko tajā ir?
— Tā ir ārkārtīgi spēcīga, — atbildēja misters Seljers. — Var teikt — meistardarbs. Kritiķi apgalvo, ka tā varbūt pat ir sezonas spēcīgākā grāmata. Tai ir . . . ē . . . — Te misters Seljers ieturēja pauzi, un šajā mirklī viņš atgādināja mani pašu, kad man auditorijā ir jāizskaidro kaut kas, ko es pats nezinu. — Tai ir . . . ē-ē . . . spēks, kā sacīt jāsaka, sevišķi neparasts spēks. Faktiski bez pārspīlējuma var teikt, ka tā ir visspēcīgākā grāmata šajā mēnesī. Patiesi, — viņš piemetināja, — tai ir neparasti panākumi.
— Jums, kā rādās, ir daudz šo grāmatu, — teica dāma.
— O jā, — atbildēja vadītājs. — Pēc šīs grāmatas pastāvīgi ir pieprasījums. Tā, zināt, izraisīs sensāciju. Patiesību sakot, zināmās aprindās runā, ka šo grāmatu neesot vajadzējis . . .
Mistera Seljera balss kļuva tik klusa un lišķīga, ka es nevarēju sadzirdēt teikuma nobeigumu.
— Patiešām? — iesaucās misis Raseljera. — Nu, tad gan es to ņemu. Jāzina taču, kas tā par grāmatu, par kuru tik daudz runā.
Viņa jau bija sākusi pogāt ciet cimdus un kārtot spalvu boa, ar kuru bija notraukusi no letes lieldienu atklātnītes, kad pēkšņi kaut ko atcerējās.
— Ak, gandrīz vai piemirsu! — viņa teica. — Vai jūs pie viena neaizsūtītu kaut ko uz mājām arī misteram Raseljeram? Viņš brauc atvaļinājumā uz Virdžīniju. Jūs taču zināt, kādas grāmatas viņam patīk, vai ne?
— Kā tad, kundze, — atbildēja vadītājs. — Misters Rasel- jers pa lielākai daļai lasa darbus par . . . par . . . Man šķiet, viņš pērk galvenokārt grāmatas par . . . par . . .
— Par ceļojumiem un tamlīdzīgas, — pateica priekšā dāma.
— Pilnīgi pareizi. Es nešaubos, ka mums ir, — viņš norādīja uz leti pa kreisi, — grāmatas, kas patīk misteram Rasel- jēram. — Un viņš norādīja uz veselu rindu glīti izdotu grāmatu.— «Septiņas nedēļas Sahārā» —septiņi dolāri, «Seši mēneši furgonā» — seši piecdesmit neto, «Pēcpusdienas vēršu pajūgā» — divi sējumi, četri trīsdesmit ar divdesmit centu atlaidi.
— Man šķiet, ka viņš tās jau ir lasījis, — teica misis Raseljera. — Katrā ziņā mājā ir ļoti daudz grāmatu, kas liekas līdzīgas šīm.
— 0, ļoti iespējams. Te vēl ir «Starp Korfu cilvēkēdājiem» . . . Jā, tā, manuprāt, viņam arī ir . . . «Starp . . .» Tā, liekas, arī ir. Bet šī, esmu pārliecināts, viņam patiks, šorīt saņēmām. «Starp Jaungvinejas pērtiķiem» — desmit dolāri neto.
To teikdams, misters Seljers uzlika roku uz jauno grāmatu kaudzes, kas acīm redzami bija tikpat liela kā «Zelta sapņu» kaudze.
— «Starp pērtiķiem», — viņš atkārtoja gandrīz mīļi.
— Liekas par dārgu, — ierunājās dāma.
— Pareizi, ļoti dārga grāmata, — vadītājs jūsmīgā tonī piebalsoja. — Redziet, misis Raseljera, tā ir ilustrēta, ar īstām fotogrāfijām, — viņš ātri šķīra lapas, — ar īstu pērtiķu fotogrāfijām, kas uzņemtas ar aparātu. Un ievērojiet, kāds papīrs! Īstenībā, kundze, mums pašiem šī grāmata maksā deviņus dolārus deviņdesmit centus. Protams, mēs ar to neko nenopelnām, bet tirgošanās ar to mums sagādā prieku.
Katram patīk, ka viņu iepazīstina ar biznesa tehniskās puses detaļām, un, pats par sevi saprotams, katram ir patīkami, ka grāmatu tirgotājs cieš zaudējumus. Es sapratu, ka tās ir divas no mistera Seljera rīcības aksiomām.
Tāpēc bija gluži dabiski, ka misis Raseljera nopirka «Starp pērtiķiem», bet misters Seljers pēc brīža lika pārdevējam pierakstīt adresi un, zemu klanīdamies, pavadīja dāmu līdz pašām durvīm.
Kad viņš bija atgriezies pie letes, viņa izturēšanās likās krasi mainījusies.
— Ar lo pērtiķu grāmatu, — dzirdēju viņu čukstus sakām pārdevējam, — laikam būs liela noņemšanās.
Bet viņam nebija laika spriedelēt tālāk.
Veikalā ienāca kāda cita dāma.
Šoreiz pat ar mazāk ievingrinātu aci nekā misteram Seljeram pēc tumšajām, dārgajām sēru drānām varēja pateikt, ka darīšana ir ar sentimentālu atraitni.
— Kaut ko jaunu no daiļliteratūras, — atkārtoja vadītājs.— Jā, kundze, te ir burvīga lietiņa— «Zelta sapņi»,— viņš ar mīlestību virknēja vārdus, — ļoti jauks romāns, neparasti jauks. Patiesībā, kundze, kritiķi apgalvo, ka tas esot visjaukākais darbs, kādu vien misters Slašs ir uzrakstījis.
— Vai tā tiešām ir laba? — jautāja dāma.
Es sāku aptvert, ka šo jautājumu uzdod visi pircēji.
— Burvīga grāmata, — teica vadītājs. — Tas ir mīlestības romāns, ļoti vienkāršs un jauks, apbrīnojami burvīgs. Recenzijās teikts, ka tā esot mēneša visburvīgākā grāmata. Mana sieva lasīja to skaļi vēl vakarvakarā. Viņa tā raudāja, ka gandrīz vai nevarēja palasīt.
— Tā, jādomā, ir gluži nevainīga grāmata, vai tā nav? — jautāja atraitne. — Es gribu to nopirkt savai meitiņai.
— Gluži nevainīga, — atbildēja misters Seljers g.andrīz tēvišķā tonī. — Patiesībā uzrakstīta pilnīgi vecajā garā, kā rakstīja vecajos labajos laikos. Gluži kā . . . — Te misters Seljers aprāvās, un viņa skatienā bija lasāmas zināmas šaubas. — … Dikenss, Fīldings, Sterns un citi. To ļoti daudz pērk garīdzniecība, kundze.
Dāma nopirka «Zelta sapņus», kurus viņai ietina spīdīgā papīrā, un izgāja no veikala.
— Vai jums nav kāda viegla lasāmviela atvaļinājuma laikam? — skaļā, līksmes pilnā balsī jautāja nākamais apmeklētājs. Viņš izskatījās pēc biržas māklera, kas brauc atvaļinājumā.
— Jā, — teica misters Seljers, un viņa seja izplūda smaidā,— ir viena lieliska lietiņa— «Zelta sapņi», visjautrākā sezonas grāmata. Gluži vienkārši var pārsmieties! Mana sieva lasīja to skaļi vakarvakarā. Viņa tā smējās, ka gandrīz vai nevarēja palasīt.
— Cik maksā? Dolāru? Pusotra . . . Labs ir, tiniet iekšā!
Uz letes noskanēja nauda, un apmeklētājs bija prom. Es
sāku aptvert, kāda loma grāmatu tirdzniecībā ir profesoriem un koledžu audzēkņiem, kas vēlas nopirkt Epiktetu par astoņpadsmit centiem un «Pasaules klasiķu sēriju» par divpadsmit centiem sējumā.
— Lūdzu, tiesneša kungs, — vadītājs uzrunāja nākamo apmeklētāju — ciertīgu milzīga auguma personu mīkstu filca platmali galvā. — Jums jūras stāstus? Nu, kā tad! Lieliska lasāmviela, nav nekādu šaubu, ja smadzenes tā pārslogotas kā jūsējās. Te būs jaunums — «Starp Jaungvinejas pērtiķiem». Agrāk maksāja desmit dolārus, tagad palētināla līdz četrarpus. Izdošana vien izmaksā seši astoņdesmit. Mēs jau gandrīz visu esam pārdevuši. Paldies, tiesneša kungs! Aizsūtīt jums? Labi. Ar laburītu!
Pēc tam pircēji nāca un gāja bez mitas. Es ievēroju: lai gan veikals ir pilns ar grāmatām — to, jādomā, bija kādi desmit tūkstoši —, misters Seljers, kā redzams, piedāvā pircējiem tikai divas. Katra sieviete, kas ienāca veikalā, izgāja no tā ar «Zelta sapņiem», katram vīrietim tika pasniegts «Jaungvinejas pērtiķu» eksemplārs. Vienai dāmai «Zelta sapņi» tika pārdoti kā labākā lasāmviela atvaļinājumam, otrai — kā vislabākā grāmata, ko lasīt pēc atvaļinājuma, trešā nopirka šo grāmatu lasīšanai lietainā dienā, bet ceturtā — kā īsto lasāmvielu saulainai dienai. «Pērtiķi» tika pārdoti kā stāsti par piedzīvojumiem jūrā, uz sauszemes, džungļos un kalnos, bet cenu misters Seljers noteica atkarībā no klienta pirktspējas.
Beidzot, pēc divām rosīgas tirgošanās stundām, veikals uz brīdi kļuva tukšs.
— Vilfred, — misters Seljers uzrunāja vecāko pārdevēju, — es eju brokastīs. Cik vari, tik spied, lai liekam vaļā no šīm divām grāmatām. Vēl kādu dienu mēģināsim pārdot, un tad pieliks. Pieskriešu pie izdevējiem Dokema un Diskanta un sacelšu skandālu. Redzēs, ko tad šie iesāks.
Es nospriedu, ka esmu aizkavējies te pārāk ilgi. Ar Epik- telu rokā es piegāju klāt misteram Seljeram. , — Jā, ser, — viņš teica, vienā mirklī atgūdams savu profesionālo toni. — Epiktets? Burvīga lietiņa. Astoņpadsmit cenlu. Paldies. Varbūt mums ir vēl kaut kas cils, kas var jūs interesēt. Tajā plauktā ir dažas lietotas grāmatas, varbūt gribat apskatīt. Tur ir Aristotelis divos sējumos, jauka lietiņa, tikpat kā nesalasāma, bet jums tā var būt pa prātam. Ciceronu saņēmām vakar. Labākais no labākajiem darbiem, tikai cietis no mitruma. Mums laikam ir arī Makiavelli — pavisam neparasts darbs, tikpat kā saplēsts gabalos un bez iesējuma. Rets, vecs izdevums, ser, ja esat lietpratējs.
— Nē, paldies, — es atteicu, bet tad, nepārvaramas ziņkāres dzīts, apjautājos: — Šo gramatu «Zelta sapņi» jūs laikam uzskatāt par apbrīnas cienīgu darbu?
Misters Seljers uzmeta man urbīgu skatienu. Viņš zināja, ka es nedomāju pirkt šo grāmatu, un šobrīd viņam, kā cilvēkiem reizēm gadās, iespējams, bija uznākuši vaļsirdības uzplūdi.
Viņš pašūpoja galvu.
— Ar šo grāmatu mums neveicas, — viņš gaudās. — Izdevēji uzgrūduši to mums, un mums jādara viss, kas vien ir mūsu spēkos. Viņi, cik es saprotu, ir iekrituši ar to un tagad gaida palīdzību no mums. Viņi plaši reklamē grāmatu un var dabūt cauri savu. Izdevība, protams, ir. Bet ej nu sazini. Var gadīties, ka mums izdodas pievērst grāmatai garīdznieku uzmanību. Tādā gadījumā viss ir kārtībā. Bet, ja tas neizdodas, tad esam ķezā. Man rādās, ka tā ir galīgi nejēdzīga grāmata.
— Vai tad jūs neesat to lasījis? — es jautāju.
— Nē, mans mīļais, — teica vadītājs. Viņš izskatījās pēc piena pārdevēja, kam piedāvāta glāze no viņa paša piena- kannas. — Tas gan būtu jauki, ja cs mēģinātu vēl izlasīt jaunās grāmatas! Pietiek jau, ja es izsekoju, kā tās nāk klajā.
— Bet tie, kas nopirka no jums šo grāmatu, — es turpināju dziļā neziņā, — vai viņi nejutīsies vīlušies?
Misters Seljers papurināja galvu.
— O, nē, — viņš atbildēja. — Redzat, viņi taču to nelasīs. Viņi nekad nelasa.
— Bet jūsu sievai, — es paliku pie sava, — šis romāns taču patika.
Misters Seljers izplūda platā smaidā.
— Es neesmu precējies, ser, — viņš sacīja.