Nav tā meitene, bet dzeja —
Augums slaids un skaista seja,
Eņģels — ja tai spārni būtu!
Sirds pagalam, to es jūtu. —
Naktī mocās Hugo Diegs —
Galva smaga, nenāk miegs.
Tumšs gar acīm, sirdī dur,
Nav vairs miera it nekur.
Otrā rītā Hugo gāja
Meklēt, kur ir pūšļotāja. —
Tā vēl vienīgā var spēt
Manas kaites izdziedēt. —
Procedūra bija grūta —
Klibā Jūle šņāca, pūta,
Ūdeni ar sāli jauca.
Visu svēto vārdus sauca.
Tomēr veltas bija pūles —
Hugo, pārnācis no Jūles,
Bālāks vēl kā berzta grīda
Nevarīgs zem segas līda.
Nelīdz «vārdi», to var manīt.
Atliek tikai ārstam zvanīt,
Lai ar medicīnas drapi
Izdakterē sirdij klapi.
Tiklīdz Ienāk ārste jaunā.
Diegu pamet kaite ļaunā. —
Jūs tā pati! — eņģel balto!
Projām dzināt nāvi salto. —