Karabass Barabass un Purvadūķis iestiprinājās ar ceptu sivēntiņu. Traktiernieks lēja glāzēs vīnu.
Karabass Barabass, apkrimzdams sivēna kājiņu, sacīja saimniekam:
— Tas tavs vīns ir tīrais draņķis, ielej man, rau, no tās krūzes!— Un viņš parādīja ar kaulu uz krūzi, kurā sēdēja Buratino.
— Sinjor, tā krūze ir tukša, — saimnieks atteica.
— Nav tiesa, parādi.
Tad saimnieks pacēla krūzi un pagrieza ar dibenu gaisā. Buratino no visa spēka sasprieda elkoņus krūzes sānos, lai neizveltos laukā.
— Tur tā kā pazibēja kaut kas melns! — Karabass Barabass nogārdza.
— Tur tā kā pazibēja kaut kas balts, — apstiprināja Purvadūķis.
— Sinjori, lai tad man pumpa iemetas mēles galā, lai man dūrējs iedur pakrūtē, ja krūze nav tukša!
— Tādā gadījumā liec to uz galda, — mēs tajā sviedīsim kaulus.
Krūzi, kurā sēdēja Buratino, novietoja starp leļļu teātra direktoru un dziedniecības dēļu pārdevēju. Buratino uz galvas sāka birt apgrauzti kauli un garozas.
Karabass Barabass, izdzēris labu tiesiņu vīna, izstiepa savu bārdu pret pavarda uguni, lai nopil pielipušie sveķi.
— Uzlikšu Buratino uz delnas, — viņš lielījās, — un, kā plāšu ar otru delnu, tā slapjums vien paliks.
— Nelietis to pilnām nopelnījis, — Purvadūķis apstiprināja, — taču iepriekš derētu uzlikt viņam dēles, lai izsūc visas asinis…
— Nē! — Karabass Barabass uzgāza ar dūri pa galdu. — Vispirms es viņam atņemšu zelta atslēdziņu…
Sarunā iejaucās saimnieks, — viņš jau zināja par koka cilvēciņa bēgšanu.
— Sinjor, jums nav ko nogurdināt sevi ar meklēšanu. Tūdaļ es pasaukšu divus nadzīgus puišus, — kamēr jūs iestiprināsieties ar vīnu, viņi viens divi pārmeklēs visu mežu un atstieps šurp Buratino.
— Lai notiek. Sūti šurp puišus, — piekrita Karabass Barabass, pasliedams pret uguni savas milzīgās pēdu apakšas. Un, tā ka viņš jau bija piedzēries, tad sāka pilnā rīklē aurot dziesmu:
Lai šie koka ļautiņi Stulbi, dumji, ērmīgi, Lellu valdnieks toties Tas esmu es, proties… Bargais Karabass, Dižais Barabass…
Lelles manā priekšā Lien vai zemē iekšā. Lai tu nez cik skaista, — Pletne darbā laista Septiņastaina, Septiņastaina.
Tik ar pletni padraudi — Mani rātnie ļautiņi Uzdzied dziesmu brašu, Naudiņu vāc aši Manā kabatā Nepiepildāmā…
Tad Buratino no krūzes dibena gaudulīgā balsī ierunājās:
— Atklāj noslēpumu, nelaimīgais, atklāj noslēpumu!… Karabass Barabass aiz pārsteiguma skaļi noklakšķināja žokļus un pabolīja acis uz Purvadūķi.
— Vai tas biji tu?
— Nē, es tas nebiju…
— Kas tad teica, lai es atklājot noslēpumu?
Purvadūķis bija māņticīgs; bez tam arī viņš bija izdzēris daudz vīna. Aiz bailēm seja viņam kļuva zila un sagruinbojās kā ķervelis.
Viņā raugoties, arī Karabass Barabass sāka klabināt zobus.
— Atklāj noslēpumu, — atkal iegaudojās noslēpumainā balss 10 krūzes, — citādi tu vairs no šā krēsla nepiecelsies, nelaimīgais!
Karabass Barabass dzīrās uzlēkt kājās, taču nevarēja pat ne drusciņ pacelties.
— Kā-kā-kādu no-no-noslēpumu? — viņš stostīdamies iautāja.
Balss atbildēja:
— Bruņurupuča Tortila noslēpumu.
Purvadūķis aiz šausmām lēni noslīdēja pagaldē. Karabasam Barabasam atkārās žoklis.
— Kur atrodas durvis, kur atrodas durvis? baiss kauca ka rudens naktī vējš dūmenī…
— Atbildēšu, atbildēšu, stāvi klusu, stāvi jel klusu! Karabass Barabass nočukstēja. — Durvis ir veca Kai lo kambarīti aiz uzgleznotā pavarda…
Tikko viņš bija šos vārdus pateicis, no āra Ienāca saimnieks.
— Āre, uzticami ļaudis, par naudu tie jums, sinjor, atvedis kaut pašu velnu…
Un viņš norādīja uz lapsu Alisi un runci Bazilio, kuri stavēja uz sliekšņa. Lapsa godbijīgi noņēma veco platmali.
— Sinjors Karabass Barabass uzdāvinās mūsu nabadzībai desmit zelta gabalus, un mēs nodosim jūsu rokās nelieti Buratino, no šās vietas neizkustēdamies.
Karabass Barabass iebāza roku vestes kabatā zem bārdas un izvilka desmit zelta gabalus:
— Te būs nauda, bet kur ir Buratino?
Lapsa vairākkārt pārskaitīja naudas gabalus, nopūtās, atdodama pusi runcim, un parādīja ar ķepu:
— Viņš ir šai krūzē, sinjor, jums tepat deguna gala…
Karabass Barabass pakampa no galda krūzi un trakās dusmās trieca to pret akmens grīdu. No lausku un apgrauzto kaulu čupas izlēca Buratino. Kamēr visi stāvēja, mutes iepīt tuši, viņš kā bulta izšāvās no traktiera pagalmā — taisni pie gaiļa, kas lepni te ar vienu, te ar otru aci aplūkoja nobeigušos tārpiņu.
— Tu esi tas, kas mani nodevis, tu, vecā kotlešu guļa! degunu nikni pastiepis, Buratino viņam uzbrēca. Nu, tagad šķin, ko nagi nes…
Un viņš cieši ieķērās gailim varenajā astē. Gailis, neka nesa prazdams, izplēta spārnus un deva kājām ziņu. Buratino tenteriski vien tam pakaļ, no kalna lejā, ceļam pāri, pa lauku uz mežu.
Karabass Barabass, Purvadūķis un traktiernieks pedīgi attapās no izbrīna un izskrēja Buratino pakaļ. Taču, lai cik viņi lūkojās uz visām pusēm, Buratino nekur nebija Ieraugāms, tikai tālumā pa lauku pilnā sparā diedza gailis. Bet, ta ka visi zināja, ka gailis ir muļķis, tad neviens viņam nepievērsa uzmanību.