Kad Krupis aptvēra, ka ir ieslodzīts drēgnā, smacīgā cietumā un viduslaiku pils mūru drūmā tumsa bieza no- gūlusies starp viņu un saulē mirdzošo pasauli ar gludi noklātajām šosejām, kur viņš nupat nesen bija izjutis
tādu laimi, tā līksmojies, it kā būtu ieguvis savā īpašumā vai visus Anglijas braucamos ceļus, — kad dzīvnieks to saprata, viņš nokrita visā augumā uz cietuma klona un lēja rūgtas asaras, un ļāvās melnam izmisumam. «Nu viss pagalam …» (tā viņš šņukstēja) «vismaz Krupim tikpat kā gals klāt — un tas jau ir viens un tas pats —, plaši pazīstamajam, cēlajam dzīvniekam, bagātajam, viesmīlīgajam Krupim, kurš bija tik brīvs, tik bezrūpīgs un tik dāsnu sirdi! Kā gan vairs varu cerēt, ka mani jebkad vēl atbrīvos …» (tā viņš šņukstēja) «mani, kurš tik taisnīgi ieslodzīts par tik varena auto tik pārdrošu zagšanu un par tik izteiksmīgām un sulīgām lamām, ar kādām es apveltīju tik daudzus resnos sarkanģīmjus policistus!» (Te dzīvnieku sagrāba krampjainas elsas.) «Muļķa kustonis, lūk, kas es esmu,» viņš šņukstēja, «un man būs jānonīkst šinī bedrē, līdz ļaudis, kas lepojās, ka mani pazīst, pat Krupja vārdu būs aizmirsuši! Ak, vecais, gudrais Apsīt!» (Viņš šņukstēja.) «Ak, viedais, saprātīgais Žurciņ, apzinīgais Kurmīt! Cik jums veselīgi, pareizi spriedumi, kādas zināšanas par lietām un cilvēkiem! Un tu … ak, nelaimīgais, pazudušais Krupi!»
Tā, sirdēstu plosīts, ieslodzītais vadīja savas dienas un naktis jau nedēļām ilgi, atteikdamies no ēdiena un pastarpām arī no daža laba atspirdzinoša dzēriena malka, lai gan drūmais vecūksnis cietumuzraugs, labi zinādams, ka Krupim kabatas pilnas ar naudu, vairākkārt lika manīt, kādus labumus — jā, pat īstenus gardumus — tas varētu pasūtīt no ārpasaules, protams, ja kārtīgi samaksātu.
Cietumuzraugam bija meita, labsirdīga un jautra draiskule, kas palīdzēja tēvam apdarīt vieglākos darbus. Meitenei ļoti patika dzīvnieki, un bez kanārijputniņa — tā būrītis pa dienu karājās uz cietokšņa sienā iedzītas naglas par īstu sodību tiem ieslodzītajiem, kas gribēja gulēt diendusu, bet pa nakti to savīstītu dīvānsegā nolika viesistabā uz galda — viņai bija vēl vairākas melnraibās peles un vāvere, kas savā krātiņā skrēja bez aprimas. Šī jaukā meitene, kurai ķērās pie sirds Krupja bēdas, kādudien sacīja tēvam: — Papu! Es nespēju noskatīties uz nabaga nelaimīgo kus- tonīti, kā gan viņš novājē! Atļauj man viņu ņemt savā ziņā! Tu zini, cik ļoti es mīlu dzīvniekus. Es pieradināšu viņu ēst no rokas, celties pakaļkājās, visu, visu tam iemācīšu.
Tēvs tikai atsacīja, lai darot ar to dzīvnieku, ko gribot. Viņam līdz kaklam tas Krupis ar savu tiepšanos, augstprātību un skopumu. Un tā meitene to pašu dienu uzsāka savu žēlsirdības misiju, pieklauvēdama pie Krupja kameras durvīm.
— Nu, Krupīt, saņemies! — ienākdama meitene uzmundrinoši teica. — Celies augšā, noslauki asaras un esi reiz prātīgs dzīvnieks! Pacenties iebaudīt kādu drusciņu pusdienās! Te tev būs kaut kas manis pašas gatavots, karsts vēl, tikko no plīts!
Šķīvī, kam otrs bija uzvāzts virsū, kaut kas čurkstēja un sīca, un smarža garoja pa visu kameru. Sautētu kāpostu vilinošais aromāts aizsniedza uz grīdas gulošā izmisušā dzīvnieka nāsis un uz brītiņu iedvesa domu, ka varbūt dzīve nav nemaz tik tukša un bezcerīga, kā viņam licies. Tomēr Krupis vēl arvien vaimanāja, spārdījās un neparko negribēja mest raudāšanu pie malas. Tad gudrā meitene aizgāja, lai nerādītos kādu laiku, taču milzum daudz kāpostu smaržas, protams, palika tepat kamerā (tā jau mēdz būt), un Krupis, brīžam dīkdams un šņukstēdams, brīžam iegrimdams pārdomās, pamazām vien sāka apcerēt gluži iedvesmojošas domas: par bruņnieciskumu, par dzeju un varoņdarbiem, kādi vēl būtu jāpaveic; par plašām pļavām, kur govis plūc zāli un vējiņš tās glāsta un saule; par sakņu dārziem, par taisnajām puķu strīpām gar celiņiem un žogiem; par spilgti krāsainajām lauvmutītēm, kas pielidojušas pilnas ar bitēm; un par šķīvju mājīgo tankšķēšanu, kad Krupjapilī klāj galdu, par krēslu kāju skrapstēšanu pret grīdu, kad visi reizē pievirzās tuvāk, lai ķertos pie mielasta .. . Šaurā celle nu rādījās gluži vai rožainā gaismā, domas pievērsās draugiem — tie katrā ziņā varēs kaut ko darīt — un advokātiem — kā tiem patiktu uzstāties viņa lietā! — viņš nudien ir muļķa ēzelis, ka nav ataicinājis dažus no tiem; vispēdīgi dzīvniekam ienāca prātā, cik pats taču ir gudrs un atjautīgs zēns, spējīgs uz itin visu, ja vien savu plašo gudrību liek lietā, un līdz ar šīm domām Krupis jutās tikpat kā pilnīgi atspirdzis.
Kad pēc dažām stundām meitene atgriezās, nesdama paplāti ar garojošu smaržīgas tējas krūzi un pilnu šķīvi ar gluži karstām, sviestu pārziestām grauzdiņmaizītēm, un lielas, zeltainas sviesta piles rietēja no čaganajām šķēlēm kā medus no šūnu kārēm — šo gardumu smarža sāka burtiski sarunāties ar Krupi un turklāt ne jau svešā mēlē: tā stāstīja par siltām virtuvēm, par brokastīm gaišos,
saltos rītos un par mīkstiem atzveltņiem viesistabā pie uguns ziemas vakaros, kad atkal kāds pārgājiens ir beidzies un šļūkātās ieautās kājas atpūšas uz kamīna restēm; par paēdušiem kaķiem, kas dzirnas maļ, un par kanārijputniņu miegaino čivināšanu. Krupis uzslēja ķermeņa augšdaļu no grīdas, noslaucīja asaras, iemalkoja tēju un piekoda klāt maizītes, un drīz vien sāka labprāt stāstīt par sevi, par māju, kas viņam pieder, par saviem darbiem un par to, cik viņš svarīga persona un cik visi draugi par viņu augstās domās.
Cietumuzrauga meita, redzēdama, ka šāda saruna spirdzina dzīvnieku tāpat kā tēja — un patiesi tā bija —, mudināja stāstīt vien tālāk.
— Par Krupjapili es gribētu kaut ko dzirdēt, — meitene sacīja, — Krupjapils … tas skan tik brīnišķīgi!
— Krupjapils, — dzīvnieciņš lepni iesāka, — ir īstena mūslaiku džentlmeņa rezidence, izcili unikāla; daļēji tā saglabājusi savas rašanās laika — četrpadsmitā gadsimta — arhitektūras vaibstus, taču ir apgādāta ar visām modernajām ērtībām. Visjaukākie luksusa sanitārie mezgli. Piecu minūšu gājiens līdz baznīcai, pasta kantorim, golfa laukumam. Tā piemērota arī.. .
— Ak tu dieniņ! — meitene smējās. — Es tak netaisos pirkt to māju! Pastāsti kaut ko īstu par savu Krupjapili! Bet, pag, vispirms es atnesīšu vēl tēju un grauzdiņ- maizes.
Meitene aizsteidzās un tūlīt atgriezās, stiepdama atkal pilnu paplāti, un Krupis, kāri mīcīdams iekšā maizītes, pilnīgi atguvis parasto labsajūtu, stāstīja viņai par laivu šķūni, zivju dīķi, sakņu dārzu vecās mūra sētas iežogā, par cūkkūti un zirgu staļļiem, baložu būriem, vistu kūti, govīm un veļasmāju; par trauku skapjiem un kumodēm, un veļas ruļļiem (par tiem meitenei sevišķi patika klausīties), par banketu zāli un par to, kādi jautri brīži tur aizvadīti, kad sanākuši citi dzīvnieki un sasēdušies ap galdu un Krupis bijis īsta sabiedrības dvēsele — viņš dziedājis, stāstījis anekdotes, un visi priecājušies uz ne
bēdu. Tad meitene vēlējās kaut ko vairāk dzirdēt par viņa draugiem un ar milzīgu interesi klausījās Krupja stāstījumu par tiem — kā tie dzīvo, kā pavada brīvo laiku. Cie- tumuzrauga meita, zināms, noklusēja, ka dzīvnieki viņai patīk piejaucēti, tādi kā klēpja sunīši, jo labi manīja, ka Krupis tad justos briesmīgi apvainots. Kad pirms aiziešanas viņa piepildīja ieslodzītā krūzi ar svaigu ūdeni, uzčubināja salmu cisas un pateica labunakti, Krupis bija gandrīz vai tikpat jautrs un pašapmierināts kā agrākos laikos. Viņš nodungoja pāris dziesmiņu no tām, ar kurām parasti uzstājās saviesīgās pusdienās, tad ierušinājās salmos un brīnišķīgi izgulējās, sapņodams visjaukākos sapņus.
Vienmuļajām dienām ritot, viņi pēc tam vēl daudzreiz iegrima interesantās sarunās, un cietumuzrauga meitai gauži sāka sāpēt sirds par Krupja likteni; meitene domāja, ka tas ir liels kauns — turēt ieslodzījumā nabaga dzīvnieciņu, kā viņai šķita, par gluži smieklīgiem nodarījumiem. Krupis, zināms, savā uzpūtībā iztēlojās, ka meitenes interese rodas no dziļākām maiguma jūtām, un mazliet nožēloja, ka viņu sabiedriskais stāvoklis tik loti atšķiras, jo tā bija mīlīga meiča un acīmredzot iegrā- busies viņā līdz ausīm.
Kādurīt meitene šķita pavisam domīga, atbildēja, kā pagadās, un neizrādīja pienācīgo interesi par Krupja gudrajiem teicieniem un dzirkstošajām asprātībām.
— Krupīt. .. tagad paklausies, lūdzams! — viņa pēc brītiņa sacīja. — Man ir tante, veļassieva …
— Tas nekas, — Krupis žēlsirdīgi un laipni atsaucās, — nedomā vairs par to, nevajag! Man ir vairākas tantes, kurām vajadzētu būt veļassievām.
— Apklusti kaut uz mirkli, tu Krupi tāds! — meitene iesaucās. -— Tu pārāk daudz runā, tas ir tavs lielākais trūkums. Es cenšos kaut ko izdomāt, bet tu man jauc galvu . . . Man ir tante, veļassieva; kā jau teicu, viņa visiem ieslodzītajiem šinī cietumā mazgā veļu .. . mēs cenšamies, saproti, paturēt savā ģimenē ikvienu darbu,
kur atlec kāda drusciņa naudas. Tante savāc veļu pirmdienās rīta pusē un izmazgāto atnes piektdienās pievakarē. Tā, šodien ir ceturtdiena. Redzi, kas man ienāca prātā: tu esi bagāts . .. vismaz pats man visu laiku tā stāsti … un viņa ir gluži nabaga. Dažas sterliņu mārciņas tev būtu tīrais nieks, toties tantei — milzīgs ieguvums. Tā, redz, ja viņu, kā pieklājas, sagatavotu, uzpirktu — tas, manuprāt, ir zvērīgāks, īsti dzīvniecisks vārds —, jūs varētu salīgt, ka viņa atdod tev savu kleitu, aubi un citas drēbes, un tad tu tiktu ārā no cietokšņa kā veļassieva. Tu esi ļoti līdzīgs manai tantei visādā ziņā .. . sevišķi jau pēc auguma.
— Neesmu vis! — Krupis aizvainots iekliedzās. — Man ir ļoti izskatīgs augums… kā krupim!
— Un krustmātei arī, — meitene atkliedza pretī, — kā veļassievai! Ak tu pretīgais, iedomīgais, nepateicīgais dzīvniek! Un man vēl bija žēl tevis, gribēju tev palīdzēt!
— Jā, jā, tā jau ir, liels paldies, no visas sirds! — Krupis steidzīgi atsaucās. — Bet redzi, kas tad iznāk: vai tu patiešām domā, ka misters Krupis no Krupjapils ies vazāties apkārt pa pasauli, pārģērbies kā veļassieva?
— Tad vari tupēt cietumā kā Krupis! — sašutusi atkliedza uzrauga meita. — Nūja, tu jau gribētu aizbraukt no šejienes četrjūgā!
Kā daždien godprātīgs dzīvnieks Krupis vienmēr bija gatavs atzīt savas kļūdas.
— Tu esi jauka, laba un gudra meitene, — viņš teica, — un es nudien esmu uzpūtīgs, iedomīgs krupis! Iepazīstini, lūdzu, mani ar savu lielisko tanti, esi tik laipna, un es nešaubos, ka mēs ar šo cienījamo lēdiju panāksim vienošanos, kas apmierinātu abas puses.
Nākamās dienas pievakarē cietumuzrauga meita ieveda Krupja kamerā savu tanti ar dvielī iesietu veļas sainīti pie rokas. Vecā lēdija jau iepriekš bija sagatavota uz šādu tikšanos un, pamanījusi uz galda zeltaini spīdam vairākas sterliņu mārciņu monētas, ko Krupis ar gudru ziņu tur bija nolicis, piekrita visam bez liekām runām.
Par savu naudu dzīvnieks pretī dabūja raibu katūna kleitu, priekšautu, plecu lakatu un apvalkātu melnu au- bīti; vecā dāma no savas puses tik vien pieprasīja, lai viņu sasien, iebāž mutē vīkšķi un pamet kameras kaktā. Ar tādu ne visai ticamu viltību, ko tante vēl izpušķotu ar pašizdomātu briesmu stāstu, viņa cerēja, par spīti visām aizdomām, saglabāt sev darbavietu.
Krupi tāds ierosinājums gluži sajūsmināja. Tas deva iespēju aizbēgt no cietuma smalkā stilā — par viņu pa- klīstu valodas kā par pārgalvīgu un bīstamu zēnu —, tālab dzīvnieks ar skubu palīdzēja meitenei sasiet tanti, lai tā jo pārliecinošāk izskatītos pēc upura, kas nav spējis pretoties pārspēkam.
— Un tagad, Krupīt, tava kārta, — meitene sacīja. — Met nost svārkus un vesti, tu jau tā esi krietns resnulis.
Smiedamās viņa ieģērba un iekņopēja dzīvnieku raibajā katūna kleitā, uzmeta plecos lakatu, pārkrustoja un sasēja to kā veļassievai un sasēja pušķī zem zoda vecās aubes lentītes.
— Nu taisni kā mana tante! — viņa smējās. — Varu derēt, nekad savā mūžā tu vēl neesi bijis tik iespaidīgs! Nu, tad ar to dieviņu, Krupīt, laimīgi! Ej atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru te ieradies! Ja kāds no zaldātiem tevi uzbildīs, kā viņi to, vīrieši būdami, parasti dara, var jau, zināms, drusciņ pazoboties pretī, tikai atceries, ka tu esi
atraitne, gluži viena visā pasaulē, sieviete, kura baidās samaitāt savu labo slavu.
Ar pukstošu sirdi, taču sperdams jo drošākus soļus, Krupis ielaidās šinī aušīgajā un riskantajā pasākumā, tomēr drīz vien, priecīgi pārsteigts, atskārta, cik viegli viss izdodas, vienīgi dvēselē krājās tādas kā sūras mieles: redz, viņš iedveš uzticību taisni tāpēc, ka neizskatās vairs pēc īsta vīra un nebauda agrāko cieņu! Veļasmazgā- tājas druknais stāvs pazīstamajos katūna brunčos kalpoja gluži kā caurlaide, lai atvērtos visas restotās durvis un dzelzu vārti; pat tanīs reizēs, kad gājējs saminstinājās, nezinādams, kurp griezties, sargs pie nākamajiem vārtiem pats viņu izpestīja no kļūmīgā stāvokļa: baidīdamies nokavēt pēcpusdienas tēju, viņš uzsauca, lai tak nākot drīzāk un neliekot viņam gaidīt līdz vēlai naktij. Ķircināšanās un zobgalības, ko nācās noklausīties un kas prasīt prasījās pēc ašām, trāpīgām atbildēm, tiešām bija galvenās bēgļa briesmas, jo viņš bija dzīvnieks ar augsti attīstītu pašcieņas izjūtu, turklāt kacināšanās skanēja sekla un neveikla un zobgalībās nepavisam nebija humora. Tomēr viņš savaldījās, lai gan tas nenācās viegli, piemērodams savas replikas šīs sabiedrības gara līmenim un savai lomai un turēdamies visnotaļ labas gaumes robežās.
Vairākas stundas likās aizritam līdz brīdim, kad viņš šķērsoja pēdējo cietuma pagalmiņu, atraidīja neatlaidīgos aicinājumus iegriezties, kas skanēja no pēdējām sardzes telpām, izvairījās no beidzamā cietumsarga, kurš tēlotā sirdskvēlē plijās virsū, lūgdams vēl vienu vienīgu atvadu skāvienu . . . Tad galā dzīvnieks izdzirda noklink- stam aiz sevis milzīgo cietokšņa vārtu mazās izejas durtiņas, sajuta ārpasaules spirdzinošo vēsumu noglaužam karsto pieri un saprata — nu viņš ir brīvībā!
Gluži vai apreibis no apziņas, ka drosmīgais varoņdarbs izrādījies tik vienkārši paveicams, viņš steigšus aizsoļoja pilsētas uguņu virzienā, nemaz īsti neaptverdams, kas tagad vispirms būtu jādara, vien tas bija
skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek projām no šīspuses, kur dzīvoja vecā lēdija, kuru viņš patlaban spiests tēlot un kuru visi te pazina vaigā un ieredzēja.
Steigdamies un bažīdamies viņš pamanīja kaut kādas zaļas un sarkanas ugunis pilsētas vienā malā, tad izdzirda lokomotīves pukšķus un šņācienus un sliežu pārmiju noklakstēšanu.
— Ahā! — dzīvnieks sevī noteica. — Nu tā tik ir cūkas laime! Nekas visā pasaulē man šobrīd nav tā
vajadzīgs kā dzelzceļa stacija! Un nebūs nemaz jākuļas cauri pilsētai, lai to sasniegtu, nebūs jāspēlē šī pazemojošā loma, bārstot veiklas atbildes, kuras gan izrādās iedarbīgas, bet nepavisam neceļ īsta dzīvnieka pašcieņu.
Tā viņš nonāca stacijā, izpētīja sarakstu un atrada vilcienu, kas gāja uz Krupjapils pusi un kuram pēc pusstundas vajadzēja atiet.
«Labāk vairs nevar būt!» Krupis nopriecājās un, omai strauji uzlabojoties, devās pie kases pēc biļetes.
Viņš nosauca staciju, kas atradās vistuvāk ciemam, kurā Krupjapils bija visiespaidīgākā celtne, un pēc paraduma taustīja tanī vietā, kur vajadzēja būt vestes kabatai. Un te nu katūna kleita, ko viņš tik augstprātīgi bija noniecinājis un galīgi piemirsis, atgādināja par sevi, visas viņa pūles darīdama veltīgas. Dzīvnieks grābstījās gluži kā murgos, it kā cīnītos ar briesmīgu lietuvēnu, kas sasaista rokas, visas pūles padara nesekmīgas un vēl bez aprimas smejas par tevi; citi braucēji tikmēr, sastājušies rindā aiz muguras, nervozi mīņājās, deva dažnedažādus padomus, bez lielas jēgas izspriezdamies par viņu. Galu galā — Krupis pats nemaz nespēja aptvert, kā tas notika — viņš pārvarēja apjukumu, attapās, ko īsti meklē, pataustīja tai vietā, kur taču vienmēr un mūžam ir bijusi vestes kabata, bet neatrada … ne tikai naudu — arī kabatas nebija, kur varētu glabāties nauda, un visbeidzot — nebija pat vestes, nemaz nerunājot par kabatu!
Ar šausmām viņš atcerējās: gan veste, gan svārki — viss bija palicis kamerā, turpat arī kabatas portfelis, nauda, atslēgas, pulkstenis, sērkociņi — itin viss, ar ko daudzkabatu dzīvnieks, radības kronis, paceļas pāri zemākiem — vienkabatas un bezkabatu radījumiem, kuri gan
var lēkāt un skraidīt zināmā aplocē, taču nepavisam nav sagatavoti īstajai dzīves cīņai.
Tā savā nelaimē Krupis spēra izmisuma soli: atminējies labās manieres, viņš teica — pa pusei kā angļu muižnieks, pa pusei kā augstskolas profesors:
— Redziet, kāda lieta! Es konstatēju, ka esmu atstājis mājās naudas maku. Vai nevarētu, lūdzu, tagad izsniegt man biļeti, un rīt es atsūtītu naudu? Es esmu labi pazīstams šinī apkaimē.
Kasieris paskatījās uz viņu, uzmeta acis noplukušajai aubei, tad iesmējās.
— Man domāt, — viņš teica, — ja jūs tā biežāk uzsāktu šitādu spēlīti, jūs tiešām kļūtu labi pazīstama šinī apkaimē. Bet tagad, lūdzu, paejiet nost no lodziņa, kundzīt, jūs aizkavējat pārējos pasažierus!
Vecs džentlmenis, kurš jau kādu brīdi iepriekš bija sācis bikstīt Krupim mugurā, tagad pastūma to sānis un — kas pats briesmīgākais! — nosauca vēl par «labo sieviņu»; tas dzīvnieku aizskāra vairāk par visiem pārējiem šīvakara pazemojumiem.
Izmisis, iedzīts strupceļā, viņš klīda kā akls pa peronu, kur stāvēja vilciens, un abpus degunam pāri vaigiem tam ritēja lielas asaras. Cik briesmīgi, dzīvnieks domāja, tu jau tikpat kā esi izglābies, tikpat kā mājās, bet viss tev brūk un izjūk dažu draņķa šiliņu un daža laba algota ierēdņa pazemojošās neuzticēšanās dēļ! Bēgšanu drīz vien atklās, sacels kājās ķērājus un tevi notvers, lamās ļauniem vārdiem, saslēgs važās un iemetīs atpakaļ cietumā, un tu gulēsi atkal salmos, pie maizes un ūdens, un tev pieliks divkāršu apsardzi, dubultos sodus un — vai dieviņ! — cik dzēlīgi tevi izzobos cietumuzrauga meita! Ko te lai dara? Nekāds lielais skrējējs viņš nav, un visi pretimnācēji tādu krupi ievēro. Varbūt palīst vagonā zem sola? Viņš bija redzējis skolas puikas tā ceļojam, kad gādīgās mammas vai tēva iedotā nauda iztērēta citiem, daudz svarīgākiem mērķiem .. . Prātodams viņš bija aizklīdis līdz vilciena galam un apstājies iepretī lokomotīvei;
drukns vīrs ar eļļas kanniņu vienā, lupatvīkšķi otrā rokā patlaban to ar lielu mīļumu slaucīja, glāstīja, eļļoja un spodrināja.
— Labsvakars, mammiņ! — mašīnists uzsauca sveicienu. — Kas tad nu atgadījies? Jūs izskatāties tāda noraudājusies.
— Ak dievs, ser! … — Un Krupi no jauna sagrāba raudas. — Es esmu nabaga nelaimīga veļasmazgātāja, pazaudēju maku ar visu naudu un nevaru nopirkt vairs biļeti, bet man jātiek šovakar mājās par katru cenu, es nezinu, ko lai iesāk . .. Vai dieviņ! Vai dieviņ!
— Bēdīgi, ja-ā … — mašīnists domīgi piekrita.
— Pazaudēt naudu … un netikt vairs mājās . .. Bērniņi laikam ari gaida, ja drīkstu zināt?
— Ko nu, vesels pulks! — Krupis šņukstēja. — Un visi būs izsalkuši, spēlēsies ar sērkociņiem, mazie nejēgas … Saplēsīsies, un tad ies vaļā! Vai dieviņ! Vai man dieviņ!
— Zināt, ko es jums sacīšu, — mašīnists līdzjūtīgi ierunājās. — Jūs tātad strādājat pie veļas mazgāšanas, vai ne? Ļoti labi, un es esmu mašīnists, kā pati redzat, un nav ko liegties, tas ir gaužām netīrs darbiņš. Kreklu vien cik nav vajadzīgs, vai ne, un mana mīļā sieviņa noņemas ar tiem melnās miesās. Ja jūs varētu izmazgāt
man kādu mazumiņu to pašu kreklu, es paņemtu jūs līdzi un aizvizinātu mājās lokomotīvē. Tas gan ir pret dzelzceļu sabiedrības noteikumiem, bet šajos nomales ceļos neviens to tik ļoti neņem vērā.
Kamēr Krupis rāpās lokomotīves kabīnē, viņa izmisums pārtapa karstā sajūsmā. Zināms, dzīvnieks nekad mūžā nebija mazgājis kreklus, un droši vien, ja viņš mēģinātu, nekas labs tur nesanāktu, bet viņš arī nemaz netaisījās to darīt, viņš domāja: kad būšu sveiks un vesels atgriezies Krupjapilī un kad man atkal būs nauda un kabatas, kur to glabāt, es aizsūtīšu mašīnistam krietnu summu, ar ko samaksāt par milzum daudzu kreklu mazgāšanu, un tas jau būs tas pats vai vēl labāk.
Dzelzceļa uzraugs pavēcināja signālkarodziņu, mašīnists par atbildi jautri nosvilpināja dampi, un vilciens izripoja no stacijas. Ātrumam palielinoties, kad Krupis patiešām redzēja abpus ceļam traucamies garām tīrumus, kokus, dzīvžogus, zirgus un govis un kad iedomājās, ka ik mirklis nes viņu tuvāk mājām, tuvāk mīļajiem draugiem un naudai, ko pašķindināt kabatā, un mīkstai gultai, kur atdusēties, un garšīgai maltītei, ko viņš ēdīs, un apbrīnai un sajūsmai, kad viņš stāstīs par saviem piedzīvojumiem un izcilo atjautību, — kad Krupis to visu redzēja un iedomājās, viņš sāka lēkāt un klaigāt, un dziedāt jautru dziesmiņu rindas; mašīnists skatījās platām acīm, jo viņš bija gan agrāk redzējis veļasmazgātājas, tomēr nekad nebija sastapis tādu kā šī.
Jūdžu jūdzes klājās un izzuda aizmugurē, un Krupis jau sāka apsvērt, ko vislabāk būtu ēst vakariņās, kad pārradīsies mājās, bet tad viņš ievēroja, ka mašīnists ir izkāries sāniski laukā no lokomotīves un apmulsušu seju saspringti ieklausās. Pēc tam mašīnists metās tupu rāpu augšā tenderī uz ogļu blāķa un raudzījās pāri vagoniem tālumā; atgriezies viņš pavēstīja Krupim:
— Dīvainas lietas! Mēs esam pēdējais vilciens, kas šovakar brauc šinī virzienā, bet es varu apzvērēt, ka aizmugurē nāk vēl viens!
Muļķīgā jautrība pārgāja Krupim kā nebijusi. Dzīvnieks sarāvās drūms un nelaimīgs, trula sāpe iedūra krustos un aizstīdza pa stilbiem lejup, tā radīja vēlēšanos pie- plakt pie zemes un nedomāt, nedomāt par visu to, kas nu draudēja notikt.
Tobrīd uzlēca mēness, un mašīnists, nostājies uz ogļu kaudzes, varēja pārskatīt lielu ceļa gabalu vilcienam aizmugurē. Pēkšņi viņš iekliedzās:
— Tagad redzu to skaidri! Tā ir lokomotīve, nāk mums pa pēdām milzīgā ātrumā! Izskatās, ka dzenas mums pakaļ!
Nelaimīgais dzīvnieks saguma ogļu putekļos, visiem spēkiem cenzdamies aptvert, ko nu lai dara, bet galvā bija tikai nožēlojams tukšums.
— Viņi mūs strauji panāk! — mašīnists sauca. — Dampis pilns ar kaut kādiem dīvainiem ļaužiem! Tādi kā senlaiku cietumsargi tur vicina karacirvjus, policisti ar ķiverēm galvā, gumijas rundziņām rokās, kaut kādi tipi apnēsātās drānās, ar «katliņiem» galvā vicina revolverus un nūjas — pat no šāda tāluma skaidri redzams,
ka tie ir privātdrēbēs pārģērbti okšķeri, un visi vicinās, un visi kliedz vienu un to pašu: «Stāt! Stā-at! Stā-at!»
Tad Krupis nokrita pie ogļu kaudzes ar lūgšanā paceltām rokām un ievaimanājās:
— Paglābiet, tikai paglābiet mani, mīļo, labo mister mašīnist, un es jums atzīšos visos savos grēkos! Es nemaz neesmu vienkārša veļasmazgātāja, kāda izskatos! Un man nav bērnu, kas mani gaidītu mājās, ne palaidnīgu, ne rātnu! Es esmu krupis … jā, visiem zināmais un pazīstamais zemes īpašnieks misters Krupis; pateicoties savai drosmei un atjautībai, es tikko izbēgu no pretīga cietuma, kur naidnieki mani bija iegrūduši, un, ja tie tēvaiņi mani atkal noķers, tad nabaga nelaimīgais un nevainīgais Krupis atkal būs ķezā, atkal būs salmu cisās pie maizes un ūdens!
Mašīnists bargu skatu paraudzījās viņā no augšas, tad teica:
— Bet tagad tu izstāsti man patiesību! Par ko tevi iebāza aiz restēm?
— Gluži par niekiem, — teica nabaga dzīvnieks, nosarkdams kā vēzis. — Es tikai aizņēmos automašīnu, kamēr tās saimnieki ēda pusdienas, viņiem tobrīd tā nemaz nebija vajadzīga. Patiešām, mašīnu zagt man nenāca ne prātā, tikai citi … it sevišķi tiesneši … nezin kāpēc tik bargi nosoda patiesībā vien sīku izpriecu.
Krietni sadrūmis vilciena vadītājs teica:
— Laikam gan tu tiešām esi ļoti slikts krupis, un, taisnību sakot, man vajadzētu tevi nodot bargo tiesnešu rokās. Tikai tu, kā redzams, esi lielās bēdās un izmisumā, un es tevi negribu pamest nelaimē. Automobiļi man bijuši nebijuši, tas ir viens, un otrs — es nekad nepieļaušu, ka šādi tādi policisti sāktu mani izrīkot, kad es braucu ar savu vilcienu, un trešais — kad redzu raudošu dzīvnieku, man vienmēr paliek ap sirdi tā jocīgi, žēl viņa .. . Saņemies nu, Krupīt! Es darīšu, ko vien varēšu, gan mēs viņiem vēl parādīsim!
Viņi piemeta krāsnī ogles, sirdīgi rīkodamies ar šķipelēm; kurtuve ierūcās, uzšāvās dzirksteles, un lokomotīve salēkdamās un svaidīdamās rāvās uz priekšu, bet vajātāji tik un tā nāca tuvāk. Mašīnists pārvilka sev ar lupatvīkšķi pār pieri un nopūtās.
— Baidos, Krupīt, ka tas nelīdzēs! Viņi, redzi, brauc tukšā, un tā ir labāka lokomotīve. Zini ko, mums palikusi vairs tikai viena iespēja, tālab klausies labi uzmanīgi, ko es tev sacīšu. Drīz mums būs jābrauc cauri garam tunelim, un aiz tuneļa abās pusēs sliedēm aug biezs mežs. Braucot pa tuneli, es uzdzīšu vislielāko ātrumu, kādu vien varēšu, bet viņi, dabiski, piebremzēs, baidīdamies, ka neuzskrien mums virsū. Un, kolīdz izbrauksim otrā galā ārā, es izslēgšu tvaiku, pievilkšu bremzes, cik vien iespējams, un, kad būs klāt īstais brīdis un varēs izlēkt, tu metīsies lejup, mežā iekšā un — tutū! — iekams šie būs laukā no tuneļa un tevi pamanījuši. Pēc tam es atkal laidīšu pilnā gaitā, un tad viņi varēs dzīties man pakaļ, cik ilgi un cik tālu viņiem patiks. Bet nu esi uzmanīgs, sagatavojies, lai vari lēkt, kad es sacīšu!
Viņi piemeta atkal kurtuvē ogles, un vilciens iedrāzās tunelī; dampis krāca un rībēja, dārdēdams dārdēja, līdz izšāvās otrā galā laukā zem klusām mēnessgaismas pielietām debesīm, un abpus sliedēm melnēja glābējs mežs. Mašīnists izslēdza tvaiku, iedarbināja bremzes, Krupis nostājās uz pēdējā pakāpslīša, un, kad vilciens bija tiktāl palēninājis gaitu, ka dzīvnieks gandrīz varētu skriet tam līdzi, mašīnists iekliedzās:
— Nu, aiz-iet!
Krupis lēca, nokūleņoja pa šauro uzbērumu, pietrūkās kājās — nekur nekas nesāpēja —, cirtās krūmos un paslēpās.
Pavēries pa zaru starpu, viņš noskatījās, kā vilciens, uzņemdams ātrumu, aiztraucas un nozūd naktī. Tad no tuneļa svelpdama un dārdēdama izbrāzās lokomotīve ar visu raibo varzu iekšā; vajātāji bļāva, vicinādami savus briesmīgos ieročus:
— Stāt! Stāt! Stā-at!
Kad viņi bija aizjoņojuši garām, Krupis smējās vai līdz asarām — pirmo reizi kopš tiem laikiem, kad tika ieslodzīts cietumā.
Bet drīz viņš noklusa, apjauzdams, ka ir vēls vakars, tumsa nāk virsū un vēsums, un viņš ir viens nepazīstamā mežā — kur lai ņem naudu, kur vakariņas? — draugi un mājas tik tālu, un kapa klusums, kas sabiezēja visapkārt pēc vilcienu klaudzoņas, dārdoņas, stindzināja asinis dzīslās. Neuzdrīkstēdamies pamest sargātāju mežu, viņš devās tajā dziļāk iekšā ar vienu domu: jātiek iespējami tālāk prom no dzelzceļa.
Pēc tik daudzu nedēļu ilgas uzturēšanās ieslodzījumā mežs likās naidīgs un svešs, it kā patiesi būtu gatavs izspēlēt ar viņu ļaunus jokus. Vakarlēpju sausā parkšķi- nāšana tā vien lika domāt, ka biezoknis ir pilns ar cietum-
sargiem un tie okšķerēdami saslēdzas viņam apkārt. Kāda pūce bez skaņas metās lejup, pāršāvās pāri, ar spārnu aizķerdama Krupja plecu, un dzīvnieks salēcās šausmās: likās, viņu tver kāda roka! — tad pūce nozuda tumsā kā naktstauriņš, nosmiedamās zemā rīkles balsī: — Ho-o, ho-o, ho-o! — «Cik prastas izdarības!» Krupis nodomāja. Un vēl viņš satika dižmanīgu lapsu tēvaini; tas apstājās, nicīgi nopētīja viņu no augšas un izmeta:
— Ohei, veļastantiņ! Šonedēļ trūkst puspāris zeķu un spilvendrāna! Skaties, lai tas nekad vairs neatkārtotos! — Un lepni aizlīgojās garām, smalko degunu šņaukādams. Krupis paskatījās apkārt, vai neredzēs kaut kur akmeni, ar ko mest viņam, bet akmens neatradās, un tas skumdināja dzīvnieku vairāk par visu. Galu galā viņš, izbadējies un pārguris, sameklēja pajumti kādā izdubuša koka stumbrā, kur no zariņiem un pērnajām lapām uztaisīja sev guļasvietu, cik nu vien ērtu varēja, un saldi nošņācās līdz pat rītam.