Pirmajos laikos, ar cilvēkiem iepazīstoties, Kalnugaram bija gadījušās dažādas nepatikšanas, un tālab viņš Uģus gadus dzīvoja vienatnē zem kalniem, zemes dziļumā. Viņš bija saīdzis un dusmojās par cilvēkiem un visiem, kas dzīvoja zemes virsu. Beigās taču viņam atkal gribējās redzēt augšpusi. Savu apgabalu apskatīdams, viņš novēroja, ka zeme top arvien vairāk apdzīvota, ka visur nākušas klāt jaunas pilsētas, pilis un ciemi, un tad viņš dusmīgi izsaucās ar savilkto dūri cilvēku mājokļiem draudēdams: "Nelaimīgais tārpu dzimums! Tu tur lejā sāc arvien bezkaunīgāki rīkoties; mani.tu piekrāp un kaitini ar saviem stiķiem un niķiem, par to es tev gan rājdišu, un tālab es tevi trenkāšu uh mocīšu, kamēr tev mati celsies stāvus, dzirdot par darbiem, ko spēj vēl izdarīt gars, kas mājo kalnos."
Tikko viņš ar šiejņ vārdiem bija savas dusmas izgāzis, kad tuvumā bija dzirdamas cilvēku balsis. Trīs jauni amatnieki ceļoja pār kalniem, un drošākais no viņiem kliedza nemitīgi: "Kalnugars, Kalnugars, tu meiteņu zaglis, nāc jel lejā uti parādies mums."
* Šie vārdi sacēla Kalnugarā nāvīgas bailes, jo viņi tam atgādināja kādu vecu notikumu, kurā viņam bija izgājis diezgan bēdīgi ar kādu princesi Emmu. Tātad šis nepatīkamais gadījums bija jau visiem ļaudīm zināms, un tie "pat.iedrošinājās viņu apsmiet un saukt viņu zobgalīgā vārdā! Viņš vai plīsa no dusmām un uzbudinājuma.
Kā Vētra viņš plosījās un skrēja pa mežu, un gribēja mesties nebēdniekam virsu, lai apgrieztu viņam sprandu, bet tajā pašā acumirklī viņam iekrita prātā, ka šāds nedarbs varētu nākt zināms visā apgabalā, ar to visi ceļotāji būtu atkal no kalniem aizdzīti un tad viņam nekad vairs nebūtu izdevības cilvēkiem atriebties. Un tā viņš grieza tikai zobus, kas skanēja kā egļu čīkstēšana, un palaida nebēdnieku šoreiz vaļā.
Nākamā krustceļā šis amatnieks atvadījās no saviem biedriem un devās uz savu ceļa mērķi Briežkalnu. Bet nemanot viņam sekoja Kalnugars, lai uzzinātu viņa dzīvokli, ka vajadzības gadījumā varētu viņu tur atrast. D,abūjis zināt, ko gribēja, Kalnugars devās atpakaļ savos kalnos, bet ceļā viņš satika bagātu žīdu, kurš arī gāja uz Briežkalnu. Kalnugaram tūliņ iekrita prārā, vai viņš fidu "nevarētu izlietot par savas atriebības ieroci.
Acumirklī viņš pārvērtās par jauno amatnieka puisi un piesitās žīdam.
Abi sāka triekt un it piemānot viņš noveda žīdu no ceļa meža biezoknī. Piepeši viņš saķēra žīdam aiz bārdās, iemeta Viņam pāris reizes pa pakausi, norāva viņu gar zemi, atņēma tam maku, kas bija pilns naudas un rotaslietu, deva viņam vēl krietnus kājas spērienus un atstāja Sdu pusdzīvu tajā pašā vietā guļot. •
Labu laiku pēc tam žīds atkal atžilba, kunkstēja un vaidēja pusbalsī, bet neiedrošinājās saukt pēc palīdzības, baidīdamies, ka laupītājs neatnāk atpakaļ un viņu galīgi nenobeidz.
Te piepeši žīdam pienāca klāt kāds Jabi ģērbies pilsonis un vaicāja tam puslīdzcietīgi, puszobgalīgi, kas tad ar viņu esot noticis un kas viņu tik nežēlīgi apstrādājis.
— Gvaltes, lautine, — žīds kunkstēja, — mane aplaupij, mane site, es esme pagalēm kā muse,
— Bet taču nepavisam pagalam, — pilsonis runāja pasmiedamies, — jo es vēl nekad neesmu dzirdējis, ka miroņi vēl var kliegt un runāt.
Tajā pašā laikā viņš palīdzēja žīdam piecelties kājās, deva viņam dzert no pudeles, kas viņam bija līdzi, uzveda viņu uz pareiza ceļa un aizveda pat līdz Briežkalnam, un, proti, uz to pašu viesnīcu, kurā bija apmeties jaunais amatnieka puisis.
Žīdam trūka vārdu, ko pateikties, un jo vairāk tālab, ka šķirotiespilsonis ielika viņam saujā krietnu dzeramnaudu; viņš piesolīja savam labdarim vēl ļoti labus un ienesīgus veikalus un iegāja tad viesnīcā.
Tikko viņš bija atvēris durvis, kad žīdam aiz bailēm un pārsteiguma iepletās mute. Ko viņš tur redzēja? Starp citiem kroga viesiem omulīgi uri mierīgi sēdēja pie sava vīna kausa tas pats bezkaunīgais laupītājs, kurš viņam kalnos mežā bija atņēmis visu naudu un viņu pašu līdz nāvei piekāvis; un laupītājam blakus uz sola gulēja pat somiņa, kurā viņš bija noslēpis savujaupījumu.
Pirmā acumirklī viņš gribēja, skaļi kliegdams, mesties jaunajam cilvēkam virsū, lai atņemtu tam savu ■ mantu, bet tūliņ viņš atminējās laupītāja smagās dūres, un tālab viftš vispirms nogāja uzmanīgi pie malas, skrēja tad uz tiesu un, skaļi brēkdams, izstāstīja tur, kāda nelaime viņam notikusi, un zvērēja, Mozu un praviešus piesaukdams, ka viss tas, ko viņš sakot, esot skaidrākā patiesība.Uz to tiesnesis pavēlēja ataicināt no viesnīcas amatnieku un vest viņu tiesas priekšā.
Nabaga zēns drīz vien atradās stingrā tiesneša priekšā.
— Kas tu esi, — tiesnesis tam stingri noprasīja, -— un kā tevi sauc?
— Par Benediksu, — tas atbildēja, — esmu godīgs drēbnieka zellis…
: __ Gvalt, r— žīds spiedza, mētādamies ar rokām pa gaisu, — vines esot ģodīges, vines ir laupītajes, slepkaves, zagles!
— Mierā, žīd, — tiesnesis viņu apsauca un griezās pie jaunā amatnieka, prašņādams, no kurienes viņš esot un ko viņš še Briež- kalnā meklējot.
. —Ēsmu no Libenavas, tiesneša kungš, un domāju še meistara atrast darbu.
Tiesnesis savilka pieri un iekāsējās.'
— Tas žīds še saka, tu esot viņam mežā uzbrucis, viņu piekāvis un aplaupījis, — viņš runāja, Be-
nediksu stingri uzlūkodams, — ko tu par to teiksi?
— Ka tas ir meli un nekrietns apvainojums, — Benedikss iesaucās spulgām acīm, — līdz pat šim acumirklim es savā mūžā neesmu šo žīdu redzējis, ne vēl viņu aplaupījis.
Tiesas istabā sanāca daudz ļaužu un starp tiem arī tas pilsonis, kas žīdu bija atvedis uz Briežkalnu, un* visi nu ziņkārīgi raudzījās gan uz jauno amatnieku, gan žīdu un tiesnesi.
— Kā tad tu savu nevainību pierādīsi? — tiesnesis stingri jautāja.
—Ar savu labo apziņu! Pārmeklējiet mani, pārmeklējiet visu, kas
pie manis atrodams, un, ja jūs tur atradīsit kaut vienu grasi, kas nav mans un nav godīgi pelnīts, tad…
Tiesnesis pamāja, lai viņš klusē. Pēc tam viņš pavēlēja atvērt jaunekļa somiņu un pārbaudīt saturu. Atrada drēbes, kurpes un kreklus, un piepeši arī kādu lietu, kurai žīds uzklupa kā vanags laupījumam un, skaļi ķērkdams, turēja augstu gaisā.— Mans maks, māna nauda, mani dārgakmeņi! Un tas vēl liedzas, šis zaglis, šis laupītājs, — viņš ķērca visspalgākā balsī.
Benedikss stāvēja pie tiesas galda kā pērkona ķerts. Kā šis maks varēja rasties starp viņa lietām, kā žīda manta bija tikusi viņa somā? 4 — Bezkaunīgais nebēdni, — tiesnesis uzsauca, vai tu ari šos pierādījumus gribēsi noliegt?
—^ Apžēlojaties, — Benedikss, skaļi iekliegdamies, nokrita tiesneša priekšā ceļos un lūgdamies pacēla rokas augšup.
—Es zvēru pie visiem svētajiem, ka esmu nevainīgs, un es nezinu, kā tas maks gadījies starp manām lietām.
— Klusu, tavs noziegums pierādīts — un, ja es tev varu padomu dot, tad atzīsties noziegumā labprātīgi, jo man ir diezgan citu ceļu un līdzekļu piespiest tevi izteikt patiesību!
Nabadziņš apliecināja savu nevainību arvien skaļāki, arvien sirsnīgāki, bet neviens viņam neticēja, turpretim gan nosauca viņu par pilnīgi norūdītu un ietiepīgu ļaundari, kas neesot nekādas žēlastības cienīgs. Uz tiesneša mājienu tad ari iesauca bendi, lai tas uzliktu Benediksam īkšķu, skrūves un ar mocībām piespiestu viņu teikt patiesību un atzīties.
Kad viņš ieraudzīja briesmīgos moku rīkus, tam galīgi saplaka dūša. Viņš juta, ka bija tā kā tā pazudis, — viņam salauzīs pirkstus tā, ka viņš nekad nevarēs ņemt adatu rokā, un tālab viņš pie sevis pārdomāja, ka nav nekādas jēgas vēl sev mokas pagarināt, jo, ja jau noziegums pierādīts* tad labāk atzīties. Un tā nu viņš atzinās noziegumā, par kuru patiesībā nekā nezināja.
Tiesnesim ar to pietika. Grēcinieks bija atzinies, viņš varēja rīkoties tālāk, un tālab viņš sodīja Benediksu ar karātavām un nolēma, ka jāu citu rītu agri tas pakarams.
Visi klātesošie atzina, ka spriedums taisns un pareizs, un sevišķi svešais pilsonis izteica skaļi par spriedumu savu atzinību, un vairākas reizes sauca:" Patiesi, gudrs un taisns tiesnesis!
Un šim pilsonim bija visvairāk iemesla par spriedumu priecāties, jo šis pilsonis nebija nekas cits kā pats Kalnugars, kurš citā ārējā izskatā bija uzbrucis žīdam, viju aplaupījis un laupījumu iebūris nabaga amatnieka somā.
Ļaudīm izklīstot, Benediksu aizveda uz cietumu un saistīja ķēdē, un nu viņš pats varēja gudrot, kā pavadīt laiku, kamēr pienāks pēdējā stundiņa.
Pa to laiku ārpus pilsētas vārtiem jau bija uzceltas karātavas, pie kurām nabaga Benediksam vajadzēja šūpoties. Jau agri no rīta uz karātavu šķērskoka uzmetās liels, melns krauklis, un šis putns nebija nekas cits kā atkal Kalnugars, kurš še gribēja sagaidīt savas atriebības upuri un jau priecājās, ka varēs izknābt tam acis.
Bet viņš izgaidījās velti. Kāds dievbijīgs klostera brālis bija aizgājis pie notiesātā cietumā, lai viņu iepriecinātu un vestu viņu pie. īstas grēku nožēlošanas, bet izrādījās, ka nabaga'jauneklis bija tik liels nepraša un nezinātnieks ticības lietās, ka mūks nemaz nedrīkstēja tādu laist, uz viņpasauli, kas šai zemē tik slikti sagatavots. Mūks tāiab aizgāja pie tiesneša urvlūdza viņu neatlaidījgi, atļaut Benediksam, mazākais, vēl trīs dienas dzīvot, lai viņam, mūkam, būtu iespējams vēl Benediksu padarīt par īstu un patiesu kristīgu cilvēku, kurš, — neraugoties uz lielo grēku nastu, ko viņš sev uzvēlis, — tomēr varētu ierasties viņsaulē.
To dzirdējis, Kalnugars aizlaidās atkal uz savu kalnumitekli nogaidīt tur, kamēr pienāks nāves soda izpildīšanas diena.
Lai šai starplaikā pakavētu laiku viņš pārstaigāja kalnus krustām un šķērsām. Piepeši viņš pamanīja zem kāda koka jaunu meiteni, kas drūmi lūkojās apkārt, bija atspiedusi galvu uz ceļgala un rūgti
raudāja.Meitene neviļus atgādināja viņam Emmu, kas arī tik bieži viņa pilī bija raudājusi^ .un piepeši viņam pamodās ziņkārība, kādas gan. var bjīt dziļās bēdas, kuras meitene acīmredzot pašlaik cieta. Piepeši bija aizmirsts viņa nolūks cilvēkus tikai izjokot un mocīt. Viņā pamodās pat kaut kas līdzīgs dziļai līdzcietībai un tajā pašā acumirklī
viņš sajuta tieksmi meiteni ieprie- cināt. Tālab viņš ātri vien pārvērtās atkal par pilsoni, šai veidā pienāca meitenei klāt, un vaicāja viņai, vai viņš tai nevarot kaut kā , palīdzēt..
Ieraugot pilnīgi svešo vīrieti, meitene sākumā izbijās, bet ieskatījusies viņa laipnajā sejā un gaišajās acīs, viņa sāka tam jo ātri uzticēties.
— Ak, mīļais kungs, — viņa runāja, dziļi nopūzdamās, — tas ir skaisti, ka jūs esat ievērojuši manas bēdas, bet man nevar neviens cilvēks palīdzēt, un arī jūs nē.
— Nu, kas zin, varbūt taču.
— Ai, nē! Jo es esmu uzkrāvusi sev grūtu pārkāpumu.
—Tu?
;— Jā, es,— meitenei sāka atkal ritēt lielas asaras, — jo es ne vien esmu nelaimīga, bet ari vēl ļauna, jo es esmu slepkava.
Šāda atzīšanās sacēla Kalnugarā vislielāko izbrīnu, jo viņš nebūt nebija sagatavojies dzirdēt'tik šausmīgas lietas. — Tu — slepkava? — viņš izsaucās, — tu, kas esi vēl tik jauna un izskaties tik nevainīga. Cilvēki jau nu gan no paša sākuma ir ļauni, bet tava atzīšanās man tomēr izliekas mīklaina.
Bēdu nospiestā meitene dziļi nopūtās. — Tad es jums Šo mīklu izskaidrošu, ja jūs tā vēlaties.
— Jā! Nu, stāsti!
— Nu, tad labi! — viņa klusi runāja. — Man bija jaunības rotaļu biedrs, dievbijīgas atraitnes dēls, un mēs bijām kaimiņu bērni. Neviens nebija tik labs un krietns kā viņš, un viņš ari mani no sirds mīlēja. Viņš mani tā mīlēja, ka ieguva arī manu sirdi, un es zvērēju viņam mūžīgu uzticību. Un taču es esmu pie tam vainīga, ka viņš noklīdis uz neceļiem un tagad dabū bēdīgu galu.
Kalnugars brīnījās arvien vairāk. Šis gadījums sāka viņu patiesi saistīt
—Jā, kungs, tā ir, kā es teicu, es esmu viņu ierosinājusi uzbrukt kalnos kādam žīdam un nolaupīt tam naudas maku. Tagad nu Briežķalna pilsētas kungi viņu notvēruši, notiesājuši uz karātavām, un nu viņam jāmirst.
Pie šiem vārdiem Kalnugaram palika savādi ap dūšu, un caur galvu viņam šaudījās visādas ērmīgas domas un pat pārmetumi.
— Tātad tas tevi spiež, — viņš bubināja, — un viss ir tikai tava vaina, vai tas arī patiesi tā ir?
— Diemžēl gan. Benedikss, tā sauc manu jaunības draugu, kad bija izmācījies savu amatu — viņš, zināt, ir drēbnieks — devās pāri kalniem pasauli apskatīties. Atvadoties viņš man teica: — Paliec man, Klāriņ, uzticama. Kad ābeles ziedēs trešoreiz un bezdelījga vīs sa
vu ligzdiņa trešoreiz, tad es nākšu atpakaļ un mēs dzersim kāzas. Un to viņš man apsolīja, svēti zvērēdams. Patlaban nu jau ziedēja ābeles trešoreiz, un bezdelīga jau trešoreiz bija novijusi savu ligzdiņu. Tad arīpārnāca Benedikss un atgādināja man izpildīt doto solījumu. Bet es yiņam atbildēju vīzdegunīgi, kas t' tu gan tāds esi, un cik tu man vērts; pirms iegādā Sev pilnu maku ar spožiem dālderiem un tad pienāc atkal un vaicā, vai es gribu būt tava sieva?
Par to viņš ļoti noskuma un teica: — Ak, Klāriņ, vai tad tu tikai par naudu un mantu vien domā, vai tad tev auksts zelts izliekas vērtīgāks par uzticamu sirdi? Priekš trim gadiem, kad mēs viens otram zvērējām mīlestību un uzticību, tu gan tā nedomāji. Ak, es baidos, vai tikai kāds bagātnieks tev nestāv prātā, un tālab tu negribi zināt no manis, kas trīs ilgus gadus negrozāmā uzticībā domājis tikai par tevi! — Viņš lūdzās un locījās, viņš cerēja, ka es savas domas mainīšu, bet es paliku pie vienreiz izteikta vārda. Es tev būšu laba, tāpat kā agrāk, Benedikss, es sacīju, bet pirms tev nav pilns maks cietu, spožu dālderu, es tevi negribu redzēt. — Tad viņš grūti nopūtās un atbildēja: — Labi, . kā gribi, tad es atkal došos svešumā, es strādāšu, nabagošu un, ja vajadzīgs — zagšu, es rausīšu naudu visādiem līdzekļiem, un tikai tad tu atkal mani redzēsi, kad būšu nopelnījis algu, kura tevi apmierinās. — Tad viņš man pagrieza muguru un aizgāja sarūgtināts un dusmīgs. Un tā nu viņš t-āgad iedarījis smago noziegumu, no kā viņa sirds būtu ar īgnumu novērsusies, ja es šo sirdi nebūtu saviem ģeķīgiem vārdiem saindējusi.
Svešais pilsonis sakoda lūpas un kļuva domīgs, ļļj Tas taču ērmīgi, — viņš norūca. Bet tad, pret meiteni pagriezies, turpināja: — Un, ja nu tā ir, kā tu saki, kālab tad tu še sēdi un kliedz, un brēc, kad taču ne asaras, ne nožēlas ne tev, ne tavam līgavainim nevar līdzēt.
— Mīļais kungs, — Klāriņa atbildēja,—es gribēju aiziet līdz Briežkalnam un paraudzīt, vai es tomēr vēl kaut ko nevarētu par labu griezt, ko esmu sabojājusi, bet es sabruku zem sava posta nastas, un man vajadzēja zem šī koka palikt nespēkā sēdot un izraudāties!
— Tu gribēji iet uz Briežkalnu, — Kalnugars vaicāja mazliet nedroši, — un labot, ko tu nogrēkojusies, es nesaprotu, kā tu domā, runā skaidrāki.
Tagad meitene visu smalki izstāstīja, kas vien viņai bija uz sirds. Viņas jaunības draugs saticis nejauši mežā bagātu žīdu, un nu kārdinātājs viņam iedvesis, ja nu viņš žīdu aplaupītu, tad viņam yienā mirklī būtu vajadzīgie dālderi rokā. Viņš tad arī noziegumu patiesi izdarījis, bet jau tajā pašā dienā šausmīgais darbs atklāts, un Benedikss tālab nu notiesāts uz kauna pilnu nāvi. — Ak, — viņa beidzot nopūtās, — man jātiek katrā ziņā Briežkalnā, gribu visu, visu izstāstīt un lūgt sava mīļākā dzīvību žēlot, jo es nespēju ciest tālāk šo dzīvi, apzinoties, ka. aiz manas vainas, aiz manas lepnības viņam jāiet n^vē. Un, ja-man tomēr neizdosies labo puisēnu glābt, tad, mazākais, es gribu ar viņu kopā mirt. - Šis nostāsts atstāja uz Kalnugaru neaprakstāmu iespaidu. Viņš jupās aizkustināts un satriekts, un līdz ar to, likās, it kā lietuvēns viņu žņaugtu. Vai viņš savā spriedumā pārcilvēkiem taču varbūt bija maldījies, spriezdams par viņiem par daudzbargi pēc pirmās, paviršās satiksmes? Vai varbūt taču ne visi viņi bija viltīgi, valšķīgi un ļauni? Vai viņš, dusmodamies uz atsevišķiem cilvēkiem, tomēr nedarīja pāri visai cilvēku ciltij, to ar vienu rāvienu atzīdams par ļaunu un nekrietnu? Piepeši viņš aizmirsa visas atriebības domas un viņš sajuta rui tikai vienīgo vēlēšanos — palīdzēt un griezt atkal par labu visu to, ko viņš savās dusmās bija darījis "ļaunu.
Viņš saņēmās un sacīja meitenei, kas vēl arvien klusi raudāja: — Apmierinies un saņem dūšu. Vēl nemaz nav tik ļauni, kā tev liekas. Vēl nebūs pienācis vakars, kad tavs mīļākais jau būs'brīvs. Rīt pirmajos gaiļos esi nomodā. Tad kāds klaudzinās pie tava loga, un tas būs Benedikss. Bet sargies viņu atkal sarūgtināt un atmet tavu tiepību. Tad zini arī to, tavs mīļākais nav to noziegumu izdarījis, par kuru viņu apsūdz, un arī tu neesi nekā noziegusies, jo tava ietiepība nav viņu pavedinājusi izdarīt kādu ļaunu darbu.
Klāriņa nesaprata, kas ar viņu notiek. Šie vārdi skanēja kā skaistākā mūzika. — Ai kungs, — viņa iesaucās, ja tas, ko jūs sacījāt, ir patiesība, tad tiešām, jūs esat pravietis vai mana mīļā Benediksa sargeņģelis.— Neesmu nekāds pravietis un sargeņģelis jau pavisam nē, — Kalnugars pārsteigts .atbildēja. — Es esmu .tikai pilsonis no Briežkalna un biju tai brīdī klāt, kad tavam līgavainim pilsētas namā sprieda tiesu. Bet pa to laiku viņa nevainība ir pierādījusies. Man pie tiem kungiem pilsētā ir liels iespaids, un es tev dodu savu vārdu ķīlām, ka tavam mīļākam nekritīs ne mats no galvas. Tātad esi mierījga, ej mājā un nepiemirsti, ko es tev jau teicu.
Pirms meitene vēl spēja krietni attapties, kas notiek, pilsonis bija jau nozudis.. Un tā viņa nebija pat paspējusi viņam tā īsti un no sirds pateikties. Tomēr viņa jutās brīnišķīgi iepriecināta un pilnu sifdi visjaukāko cerību viņa steidzās mājup.
Pa to laiku dievbijīgais klostera brālis bija visiem spēkiem pūlējies apcietināto iepriecināt un viņu pienācīgi sagatavot grūtajam nāves gājienam. Un viņam patiesi arī izdevās Benediksu samierināt ar viņa
ļauno likteni, tā kā jauneklis mierīgi gaidīja savu beidzamo stundiņu.
Bija pienācis soda dienas priekšvakars. Mūks patlaban bija aizgājis no sava iepriecināmā, un, rožukroņi rokā turēdams, nāca no cietuma ārā. Še viņu sastapa Kalnugars, kas neredzams klejoja ap cietuma mūnem, un pašlaik vēl īsti nezināja, kā varētu Benediksu atsvabināt. Klostertēvu ieraugot, viņam ienāca laba doma galvā. Viņš steidzās mūkam pakaļ, un, kad tas bija nonācis klosteri'un nolicies gulēt, viņš
paņēma viņa paltraku, ielīda tajā, pieņēma mūka veidu un griezās tad atpakaļ uz drūmo vietu, kur sēdēja nabaga grēcinieks.
Cietumsargs, mūku pazīdams, tūliņ atvēra vārtus un noveda viņu Benediksa kambarī.
Benedikss izbrīnījies skatījās šķietamā mūkā, kurš tikai nupat bija aizgājis, un vaicāja, kālab viņš nācis atpakaļ.— Rūpes par tavas dvēseles svētlaimību spieda mani vēlreiz atnākt pie tevis, — Kalnugars svinīgi teica. — Man ienāca prātā, ka tev vēl kaut kas varētu būt uz sirds, par ko tu varbūt vēlētos ar mani parunāties, un arī par to es varētu tevi apmierinot. Vai tu vēl domā par savu līgavu Klāriņu un vai tu viņu vēl mīli? Un vai pirms tavas nāves tev viņai nav vēl kaut kas sakāms, tad uztici arī to man, ka es viņai vēlāk to varu paziņot.
Šie vārdi nabaga puisēnu satrieca. Klāriņas tēls, kuru viņš līdz šim visiem spēkiem bija pūlējies atvairīt, atkal pacēlās tik gaišs un dzīvs viņa dvēselē, ka viņu pārņēma neizsakāmas sāpes, viņš sāka elsodams raustīties un aiz asarām un žēlabām nespēja izrunāt neviena vārda. Lāga zēna piepešais sāpju izplūdums ļoti aizkustināja Kalnugaru, viņš uzlika tam līdzcietīgi roku uz pleca un teica: — Galvu augšā, Benediks! Tev nebūs jāmirst. Tava nevainība ir celta gaismā, un es atnācu tevi atsvabināt. — To sacīdams, viņš aizskāra ķēdes, kurās Benediksa rokas un kājas bija iekaltas, un ķēdes tūliņ nokrita zemē.
— Tā, — mūks turpināja, ļP- tagad apvelc manu paltraku un soļo pa cietuma ejām līdzīgi klostera brālim visiem sargiem garām uz cietuma izeju. Bet, ķad tu esi ticis brīvībā, tad ņem kājas pār pleciem. Ej pār kalniem uz Libenavu, tā ka vari tur nonākt rīta agrumā, un pieklauvē pie tavas līgavas durvīm, jo viņa tevi jau ar ilgošanos gaida.
Krietnajam zēnam likās, ka viņš sapņotu. Sirds viņam pārplūda no pateicības, viņš gribēja mesties savam glābējam pie kājām un apkampt viņa ceļus. Bet tas nepielaidās un tikai skubināja viņu pasteigties, iedeva viņam pat vēl kukuli maizes un lielu desu, lai viņam būtu nakti ejot pa ceļam ko stiprināties.
Atsvabinātais grīļodamies aizsteidzās garām sargiem, kuri nemaz neiedomājās tuvāk pārliecināties, kas īsti slēpjas melnajā paltrakā, un iznāca beidzot brīvībā. Tad viņš deva papēžiem ziņu un drīz vien Briežkalna pilsētiņa viņam bija jau tālu aiz muguras.
Pa to laiku Klāriņa sēdēja vientuļa savā istabiņā un baigi klausījās nakts klusumā. Saldas cerības pildīja viņas sirdi, bet līdz ar to plosīja viņas krūtis baigas šaubas, jo viņa gandrīz nespēja ticēt, ka laipnā pilsoņa vārdi un solījums patiesi piepildīsies. \
Ārā vējš šalca kokos. Vai simto reizi meitenei likās, ka viņa dzirdētu pa ciema ceļu kādu nākam, vai simto reizi viņa skatījās pa logu, domādama, ka nupat jau nāk mīļākais, bet allaž un allaž izrādījās, ka viņa vīlusies. Tā pagāja nakts un tālu austrumos jau sāka svīst gaisma.
"Ai, Benediks," viņa bēdās nopūtās. "Ai, Benediks, vai tu patiesi paksi jeb viss būs tikai māņi un , viltus?"
Apvārsnis rīta pusē pašlaik krāsojās asins sarkanumā, un,, to uzskatot, sirds viņai aiz bēdām un šaubām sažņaudzās. Viņa apsēdās uz gultas iņalas, aizsedza rokām vaigu un'sāka rūgti raudāt un elsot. Aiz loga atskanēja klauvējiens.
Skaļi iekliegdamās, viņa uzlēca kājās un klausījās. ,
— Klāriņ, Klāriņ, — atskanēja ārā kāda-balss, vai tu vēl esi nomodā? Augstais Dievs, tā taču bija Benediksa balss!
Viņa metās no istabas laukā un atgrūda mājas durvis. — Benediks, vai tu, Benediks? Mūku ieraugot, viņa gandrīz sastinga aiz bailēm-un streipuļojot atsitās pret sienu/domādama, ka viņai ptāti jukuši. Bet piepeši viņa sajuta, ka viņu apkampj divas stipras rokas, un divas svaigas, siltas „ lūpas kļaujas pie viņas lūpām.
Jaunieši stāvēja ilgi apkampušies un sarunājās. Pēdīgi viņi iegāja istabā, un, kad Benediks vairākas reizes bija izstāstījis savu brīnišķīgo izglābšanos, tas piepeši nomanīja, ka viņam uzmācas šausmīgs
nogurums un viņu moka briesmīgas slāpes..Klāriņa tūliņ izskrēja laukā apgādāt viņam krūzi ūdens. Kad viņš bija atspirdzinājies, viņš sajuta arī lielu izsalkumu. Bet Klāriņaibija tikai sāls un maize mājā. Tad Benediksam ienāca prātā, ka viņam vēl ir desa, kuru mūks viņam bija iedevis līdzi. Viņš to izvilka no kabatas un brīnījās, kādēļ tā tik ārkārtīgi smaga. Desu pārlaužot, no tās izripoja spoži zelta gabali.
— Ak tu, žēlīgais tētiņ! Kas tad tas? — Klāriņa iesaucās, jo viņa domāja, ka tā būs daļa no zelta, kas nolaupīts žīdam. Bet Benedikss dievojās svēti un neapšaubāmi, ka šo bagātību viņam iedevis dievbijīgais ordeņa brālis, un viņš esot pārliecināts, ka šī nauda viņam dota kā pabalsts kāzām. Klāriņa ' arī tam drīz vien noticēja, un abi jaunieši priecājās kopīgi par savu negaidīto laimi. '
Pa to laiku Briežkalnā notika, lūk, kas. Tā kā Kalnugars bija Benediksu no cietuma izlaidis, viņš pats pieņēma viņa veidu, nosēdās cietuma kambarī uz soliņa un gaidīja ritu. Jau agri atvērās cietuma durvis un ienāca mūks, kuru viņa dievbijīgā centība jau laikus bija modinājusi no nakts miera, lai tas būtu nabaga grēciniekam klāt viņa pēdējās stundiņās.
Viņš priecājās, ka Benedikss bija tik mierīgs, teica viņam laipnus priecināšanas vārdus, apgalvoja, ka tik daudz eņģeļu viņu sagaidīšot viņāsaulē, cik cilvēku viņu še pavadīšot uz soda vietu, un, noklausījies noziedznieka pēdējo grēku-izsūdzējumu, pasludināja viņam visu grēku piedošanu.
Tikko šis svētais paradums bija.iepildīts, ieradās kārtībnieki, lai saņemtu cietumnieku aizvešanai uz soda vietu. Vispirms viņu vēlreiz ieveda tiesas zālē, kur tiesnesis un tiesas vīri, savos sēdekļos sēdēdami, viņu sagaidīja.Tiesnesis viņam nolasīja priekšā nāves spriedumu, paņēma pēc tam- baltu spieķi, salauza* to, nāvei nolemtajam pār galvu turēdams, un salauztos gabalus nometa viņam pie kājām.
Tad sērīgais gājiens devās no pilsētas laukā uz karātavu kalnu. Kad Kalnugars atradās zem karātavām, bende viņam sasēja rokas uz muguras, uzkāpa ar-viņu pa trepēm augšā un aplika viņam cilpu ap kaklu. •
Pēc tam viņš to nogrūda no trepēm. Bet pakārtā ķermenis nenoslīga smagi lejup, — tas sāka ķepuroties un mētāties rokām un
kājām. Viņa seja nekļuva zila, viņš taisīja acis cieti un vaļā, izbāza mēli un vilka viņu atkal atpakaļ, īsi sakot, taisīja tādus jokus, ka bendem sāka līt baiļu sviedri, jo apkārtstāvošie ļaudis sāka neganti brēkt, ka tik neveikls nemākulis esot nositams, kas tik slikti protot savu amatu un noziedznieku velti mokot. Lai novērstu vēl lielāku nelaimi, Kalnugare izstiepās tievs, garš un izlikās par mirušu. Tad ļaudis izklīda.
Bet, kad dažas stundas vēlāk daži iedzīvotāji atkal bija saskrējusi ap karātavām, lai skatītos pakārtajā, Kalnugars sāka atkal no jauna ērmoties un tik briesmīgi vaibstīja seju, ka visi pārbijušies aizbēga pa galvu, pa kaklu projām.
Tā tas turpinājās visu dienu, un tālab pret vakaru izpaudās ziņa, ka pakārtais nemaz nespējot nomirt. Šādas valodas spieda tiesas kungus nākošā rītā izsūtīt laukā pie karātavām pāris pilsētas domnieku gadījumu izmeklēt.
Svarīgām sejām viņi iznāca pa pilsētas vārtiem, bet, pie karātavām nonākot, šīs sejas izskatījās izbrīnījušās un gandrīz muļķīgas. Jo viņi redzēja, ka pie karātavu šķērskoka nekarājās vis līķis, bet, no salmiem izbāzts un skrandās ietērpts, baidēklis, kādu dažbrīd nostāda zirņu laukā zvirbuļu baidīša-
nai.Tās viņiem izlikās savādi, dēkaini un brīnišķīgi. Viņi tālab lika salmu kūli noņemt no karātavām un sadedzināt, un izlaida baumas, ka vējš esot vieglo skrodeli aizpūtis pār robežu.
Protams, tā nebija taisnība. Bet Benedikss tomēr nepalika Šai zemē dzīvot. Viņš ar savu Klāriņu aizgāja uz Prāgu, nopirka tur ar Kalnu- gara naudu māju, ierīkoja drēbnieka darbnīcu un kļuva par cienījamu
un turīgu cilvēku. Un, ja viņš, un viņa Klāriņa vēl nav miruši, tad vini dzīvo vēl šodien.