Stiepj kalpi lādi smagāko
Un pieskrūvē pie ratiem to.
Drīz pajūgs klāt. Pikārs vēl aši
Steidz aizkavētos darbus veikt.
Grāfs Nuļins aizbrauc. Ar to pašu
Laiks būtu pasaku šo beigt.
Bet vēl kaut ko es vēlos teikt.
Kad grāfs bij prom, vīrs uzzināja,
Kā viņa sievai naktī klājies;
Pat kaimiņiem bij izstāstīts
Par grāfa dēkām svešās mājās.
Bet kas Nataljai smējās līdz
Vissirsnīgāk par jautro stāstu?
To neuzminēsiet nekad.
Vīrs? — Kur nu! Vīrs bij dusmīgs pat.
Viņš lamājās un sauca lāstus:
Sak, pienapuika, idiots,
Un, ja nu tā, ja aizskarts gods,
Gan viņš, sak, grāfu īstā brīdī
Vēl pārmācīs, ar suņiem rīdīs …
Bet tas, kurš smējās kundzei līdz,
Bij kaimiņš Lidins, muižnieks glīts.
Nu droši sacīt varam, raugi,
Ka sieva, kura godu glābj
Un savu vīru nepiekrāpj,
Nav šodien retums, mani draugi.
.