1709. gada pavasaris — 1711. gada sākums — tā romānā «Sumpurņu ciems» datēti še atainotie notikumi, kas lasītājam paver tā- laika Piltenes un Ventspils ainas, kā ari aizved Ugāles vēra vidienē, kur atrodas tā sauktais Sumpurņu ciems, latviešu brīvzemnieku apmetne. Sāda vēsturiska un ģeogrāfiska precizitāte raksturīga Rutku Tēva rakstības manierei. Viņa vēsturisko romānu pamatu pamats vienmēr ir kāds vēsturisks fakts, notikums, epizode, kas rakstnieka iztēlē apaug ar veselu dramatisku norišu gūzmu, savijas ar cilvēku likteņiem, lai Izskanētu kā cildinājums varonībai, patstāvīgai un neatkarīgai personībai, kura spēj un grib celties cīņā par cilvēka tiesībām, mest izaicinājumu pasaules varenajiem. Rakstnieka sirds pieder drosmīgajiem, darītājiem, ne prātotājiem — ari tad, ja tie apzinās savas rīcības neprātīgumu. Parasti viņa romānos skaidri nodalās divas nesamierināmi pretējas sociālās nometnes, kas konkrētajos Latvijas vēstures apstākļos pauž arī nacionālas pretišķības starp latviešu darbatautu un cittautu (visvairāk vācu) apspiedējiem. Viņa romānos sižeta attīstību virza naidīgo spēku sadursmes, tas rit strauji, krasās peripetijās. Negaidīti pavērsieni cilvēku likteņos liek aizrautīgi sekot vēstījuma pavedienam. Lai cik dramatiski risinās sižets, Rutku Tēvs vienmēr atrod vietu straujas, jūsmīgas mīlestības tēlojumam. Mīlētāju likteņi ir gan laimīgi, gan traģiski, kādus nu tos veido konkrētā vēsturiskā situācija un notikumi, kuros romānu varoņi vai nu paši pēc savas gribas piedalās, vai ari tiek ierauti negribot
Vēsturiskais piedzīvojumu romāns, ko iemīļojis un izkopis Rutku Tēvs, pasaules rakstniecībā ir loti populārs. Valters Skots un Aleksandrs Dimā (tēvs) te ir vispār atzītas virsotnes, divi mākslinieki ar labām vēstures zināšanām, spilgtu, bagātu fantāziju, aizrautīgi stāstītāji, kuru darbos vienmēr jūtam paša autora attieksmi, kas viņa iemīļotos varoņus vērš skaistus im drosmīgus, sievietes — maigas, uzticamas un izturīgas, bet viņu pretiniekus — ļaunus, viltīgus, zemiskus un atbaidošus.
Līdzīgā stilā savus vēsturiskos romānus rakstīja Rutku Tēvs, ko 30. gadu kritika nedaudz ironiski ir nodēvējusi par latviešu Dimā. Arī viņa varoņi ir cildeni, pašaizliedzīgi dēkaiņi, kuri piedalās vēsturiskos notikumos. Rutku Tēva simpātijas pieder šiem latviešu tautības zēniem, jaunekļiem un vīriem, kas viņa romānos konkrētos Latvijas \-ēstures apstākļos varonīgi, kaut ari reizēm neprātīgi cīnās pret vācu ordeni, baltvācu muižniecību, Rīgas patriciešiem, zviedru un citiem iebrucējiem, cīnās par savas apspiestās tautas brīvību, par cilvēka tiesībām. Viņa vēsturiskās prozas labākā daļa aizrauj ne tikai ar sižetisko spriegumu, bet ari ar autora emocionālo attieksmi pret tēloto, ar viņa paša mīlu un naidu. Viņa darbos nav nacionālas aprobežotības, nacionālu aizspriedumu, kādus nereti sastopam 30. gadu latviešu vēsturiskajos romānos, kuri tapuši fašistiskās diktatūras laikā, kad buržuāziskais nacionālisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, karojošu un krasi naidīgu jebkurai internacionālisma Izpausmei. Rutku Tēvs arī savos šai laikā tapušajos vēsturiskajos darbos joprojām paliek demokrāts un humānists, kas cilvēku vērtē ne pēc viņa tautības, bet pēc tā, vai viņa rīcība, mērķi un ideāli atbilst laikmeta progresīvajai sabiedriskajai domai, veicina sociāli vēsturisko progresu vai ari — gluži otrādi — kavē to.
Rutku Tēvs, īstajā vārdā Arveds Mibelsons (1886—1961), aktieris un rakstnieks, ir sarakstījis desmit vēsturisko romānu un stāstu, kas publicēti 30. gados. Aizrautīgi iedziļinājies Rīgas vēsturē, pētījis dokumentus, sekojis vēsturnieku publikācijām un arheologu atradumiem, Rutku Tēvs visvairāk pievērsies Rīgas pagātnei. Visvecākais Rīgas vēstures posms, ko viņš atspoguļojis, ir 14. gadsimts romānā «Klibā skrodera iela». Plašāku ieskatu Rutku Tēva darbi paver 16. un 17. gadsimta notikumos — «Dumpīgā Rīga», «Mūk- salas brāļi» un citi. Arī no divām Rīgas kinostudijas filmām tik populārie trīs vella kalpi no šāda paša nosaukuma Rutku Tēva romāna savu dēkaino mūžu izdzīvo 17. gadsimta Rīgā un Latvijā.
Otra iemīļota tēma Rutku Tēvam ir Kurzemes hercogistes vēsture, tās dramatiskās lappuses. Tā, piemēram, romāns «Aklais Valentīns» ataino partizāņu karu Kurzemē pret zviedru Iebrucējiem, kuri 1658. gadā ar viltu sagūsta hercogu Jēkabu un aizved gūstā. Aklais Valentīns, īstajā vārdā leitnants Lībeks, ir. reāla vēsturiska persona, ap kuru pulcējās latviešu zemnieki, nereti no muižniekiem aizbēguši jaunekļi un vīri, lai cīnītos pret zviedru iebrucējiem, ar kuriem ātri kopēju valodu atrada baltvācu muižnieki. Tiem bija apnikuši hercoga Jēkaba mēģinājumi ierobežot viņu varu un tiesības. TidSjādi cīņa pret zviedriem latviešu zemniekam reizē ir cīņa pret f.aviem visniknākajiem ienaidniekiem — muižniekiem.
Apmēram tas pats laikposms atainots arī romānā «Gambija». Te stāstīts par izbēgušiem latviešu dzimtcilvēkiem, kas uzmunsturējas uz hercoga kuģa, kurš dodas uz Gambiju, lai tur kļūtu brīvi cilvēki.
Kurzemes hercogistē norisinās ari darbība romānā «Sumpurņu ciems», kas pirmoreiz publicēts 1937. gadā. Romāns mūs ieved interesantā vidē — Piltenes autonomajā apgabalā, kas romānā atspoguļotajā laikposmā bija Kurzemes hercogistes sastāvdaļa.
Kurzemes hercogiste (oficiāli: Kurzemes un Zemgales hercogiste Livonijā) Izveidojās pēc Livonijas kara uz Livonijas feodāļu 1561. gada padošanās līguma pamata. Tās valdnieks — Kurzemes hercogs bija Polijas karaļa vasalis, kura varu ierobežoja arī lielās ekonomiskās un politiskās privilēģijas, kas tika piešķirtas muižniekiem. Hercogam praktiski piederēja tiesiskā un administratīvā vara tikai viņa paša īpašumos, kas veidoja vienu trešdaļu no visas hercogistes, pārējā zemes daļā muižnieki bija neierobežoti noteicēji pār saviem īpašumiem līdz ar tanīs dzīvojošiem latviešu zemniekiem. Ierobežotā hercoga vara ļauj Kurzemes hercogisti pamatoti dēvēt par «muižnieku republiku», kur zemnieku dzimtļaužu liktenis bija ārkārtīgi smags; ne velti zemnieki bēga no saviem dzimtkungiem gan uz hercoga muižām, gan mežos, gan uz Vidzemi un Lietuvu. Nelīdzēja pat visbargākie likumi, kas paredzēja kājas nociršanu par otrreizēju bēgšanu.
Kurzemes hercogiste teritoriāli apvienoja lielāko daļu no bijušās Livonijas ordeņa zemes Zemgalē un Kurzemē. Ārpus tās palika Kurzemes bīskapija un līdz 1609. gadam arī Grobiņas un Liepājas novads, kas bija ieķīlāts Prūsijas hercogam.
Kurzemes bīskapija kā viena no Livonijas feodālajām valstiņām izveidojās 1234. gadā, to nodibināja vācu ordeņa brāļi kuršu apspiešanai. Par bīskapa sēdekli kļuva Piltene, kas atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes, pašā bīskapijas centrā. Ar saviem apmēram 172 tūkstošiem hektāru aramzemes Kurzemes bīskapija bija vismazākā feodālā valstiņa Livonijā. Livonijas ordeņa zemes Kurzemes bīskapiju sašķēla trijās daļās (ziemeļos atradās Piltenes—Dundagas novads, dienvidos Aizputes—Embūtes novads, bet rietumos pie Baltijas jūras — Sakas—Cīravas novads). Bīskapijas īpašums bija arī Roņu sala. 1558. gadā Kurzemes bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim, kas par jauniegūtās zemes valdnieku iecēla savu brāli — «Livonijas karali» Magnusu. Pēc viņa nāves 1583. gadā sākās t. s. Piltenes mantojuma karš starp Poliju un Dāniju, kas norisinājās Kurzemē un smagi to izpostīja. Ar 1585. gada 10. aprīļa Kroneborgas līgumu Dānija par 30 000 dālderiem atteicās par labu Polijai no šīs teritorijas. Kurzemes hercogi centās panākt bīskapijas pievienošanu hercogistei, tomēr 1617. gadā no bijušās Kurzemes bīskapijas izveidoja autonomu Piltenes apgabalu, ko tieši pakļāva Polijas karalim. 1655. gadā Piltene krita zviedru rokās, kas to pārdeva Kurzemes hercogam Jēkabam. Tomēr 1717. gadā Polijas karaļa ieceltā īpašā komisija atkal atņēma hercogistei Piltenes apgabalu, no jauna to tieši pakļaujot Polijai. Tikai pēc 1795. gada, kad Piltenes apgabalu kopā ar Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, šī novada likteņi vairs neatšķīrās no pārējās Kurzemes vēstures, lai gan te līdz pat 1938. gadam daļēji (mantošanas tiesībās) paliek spokā 17. gadsimtā apstiprinātie likumi, t. s. Piltenes statūti.
Būdama Polijas karaļvalsts sastāvā, Kurzemes hercogiste, tāpat Piltenes apgabals, tika ierauti visos karos, ko izkaroja Polija. Bez jau minētā Piltenes mantojuma kara hercogiste smagi cieta zviedru-poļu karā (1600—1629), kad to postīja divi karaspēki, turklāt 1602. gadā Augšzemgalē plosījās bads un mēris. Mēris atkārtojās 20. gadu beigās. Pēc dažiem gadu desmitiem Kurzemē iebruka, laupīja un slepkavoja iekarotāji — šoreiz tie bija zviedri, kas 1658. gadā Jelgavā sagūstīja hercogu Jēkabu, aizveda trimdā, no kuras viņš atgriezās pēc diviem gadiem un atrada Kurzemi izpostītu un ,mērī tukšu kļuvušu. Ari Jelgavā bija apmiruši trešdaļa iedzīvotāju un pils tik ļoti sapostīta, ka hercogs bija spiests apmesties Grobiņā. Un atkal atelpas, miera periods bija īss — 1700. gadā ar sakšu karaspēka pēkšņu uzbrukumu Rīgai, kas tolaik kopā ar Vidzemi piederēja Livonijai, sākās Ziemeļu karš, ko izcīnīja Krievija kopā ar Dāniju un Poliju un Saksijas karalisti pret Zviedriju. Karadarbība norisinājās arī Latvijas teritorijā, to smagi izpostot ekonomiski un prasot daudzu mierīgo iedzīvotāju, visvairāk latviešu zemnieku dzīvibu.
Kurzemes hercogiste karā tika ierauta jau pašā sākumā, kad caur Palangu Kurzemē ienāca sakšu karaspēks. Savukārt zviedri, sakāvuši sakšus pie Rīgas, ari iebruka Kurzemē, nogalināja iedzīvotājus, dedzināja un laupīja. 1704. gadā pie Sēlpils notika zviedru kauja ar poļiem. Bet 1705. gadā, vajādams zviedrus, Kurzemē savukārt ienāca krievu karaspēks. Pēc gada to nomainīja zviedri. 1709. gadā Kurzemes hercogistes teritorijā no jauna ienāca krievu armija. «Zemei cauri ejošās armijas ņēma milzīgas kontribūcijas, kas galu gailā bija jāsamaksā Kurzemes un Zemgales zemniekiem. Zemnieki, ko kareivji vienkārši aplaupīja, bieži vien nevarēja tikt galā ar nodevām. [..] Daudz zemnieku bija apkauti, vēl vairāk aizbēguši,» — tā šī kara radītais posts raksturots «Latvijas PSR vēsturē» (R., 1953, 1. sēj., 269. lpp.).
Jau 1707. gadā postam un visām citām kara nelaimēm pievienojas baku epidēmija, bet no 1710. gada līdz 1711. gadam visā Latvijā plosījās cita, vēl baisāka epidēmija, t. s. lielais mēris, kura upuru skaits precīzi nav zināms. Kurzemē mēri apmira apmēram 200 000 cilvēku jeb puse no hercogistes iedzīvotājiem. Karā un sērgās Kurzemes hercogistē aizgāja bojā ap 80% Iodu, nopostīts ap 70% ēku (Latvijas PSR vēsture, 1. sēj., 269. lpp.)
Visa šī pagarā atkāpe vēsturē bija vajadzīga, lai skaidrāka pavērtos konkrētā vēsturiski politiskā situācija, kura ietekmēja Rutku Tēva romāna «Sumpurņu ciems» sižetiskās norises, cilvēku likteņus. Tas stāsta par Pilteni Ziemeļu karā, laikā, kad zviedrus te nomainījusi krievu armija. Kad tā 1710. gadā atstāja hercogistes teritoriju, tronī no Prūsijas atgriezās astoņpadsmitgadīgais hercogs Fridrihs Vilhelms. Lielais mēris Pilteni, šo ziedošo pilsētiņu (tanī 18. gs. sakumā dzīvoja 700—800 iedzīvotāji), pārvērta līdz nepazīšanai. Zaudējusi arī savu ostas nozīmi, Piltene vairs nav sasniegusi kādreizējos ziedu laikus. Uz šī vēsturiskā fona risinās vēstījums romānā «Sumpurņu ciems», kas kara notikumus neatspoguļo, toties paver mēra posta ainu Piltenē un tās apkārtnē.
Romāns «Sumpurņu ciems», kā Rutku Tēvam parasts, rakstīts krasos pretstatos, cilvēki dalās divās pretējās, vienotrai svešās un naidīgās nometnēs. Vienu te veido vāciskā Piltene ar tās mācītāju Gosvinu Huneku un bezzobaino tiesnesi Ādamu Kunci priekšgalā, kas abi ir pārliecināti demonologi, tic raganām, visvisādiem nešķīstiem gariem un visās nelaimēs vaino latviešus, kas joprojām tikai ārēji pakļaujas luterticībai. Otra pasaule ir latviešu brīvzemnieku apmetne Ugāles vērī — meža ciems, ko māņticīgie pilsētnieki sauc par Sumpurņu ciemu un kur bargā kristiešu dieva vietā tur godā senās latviskās dievības. Romānā viscaur jūtams šis pretstats — ar viduslaiku demonoloģiju apaugusī kristietība un latviešu pagāniskā ticība. Ne velti autors «Sumpurņu ciemam» devis apakšvirsrakstu «Senu dienu mīlas un māņu romāns».
To uzsver ari romāna sākums — kad 1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni pie Vendzavas un Piltene zaudē savu ostas nozīmi, māņticīgie rātskungi ir cieši pārliecināti, ka tas ir paša sātana darbs, un kopā ar namniekiem ir gatavi noticēt, ka zvērādās tērpies svešinieks, kas iet pa pilsētas ielu, ir sumpurnis. Fanātiskais demonoloģijas piekritējs mācītājs Huneks, kas savā apmātībā viduslaikos izgudrotos piecpadsmit sātana kara virsniekus saskata latviešu pagāniskajās dievībās, savukārt nešaubās, ka nevis karš un kontribūcijas Pilteni noveduši nabadzībā, bet gan «šīs negantās pagānu tautas dēmoni». Mūsdienās tas šķiet absurdi, smieklīgi un neiespējami, bet romānā tēlotajā laikā šāda tumsonība bija loti izplatīta. Ļaudis ticēja visādiem pārdabiskiem gariem, ticēja burvju un raganu esamībai. 16. un 17. gadsimtā Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, bieži liesmoja sārti, kutos sadega burvestībās apsūdzēti vīri un sievas Burvjiem ticēja kā zemnieki, tā muižnieki un pat samērā izglītotie valdnieki. Tā, piemēram, pēc Eiropā savam laikam labu izglītību guvušā hercoga Jēkaba pieprasījuma 1679. gadā tiek spīdzināts un notiesāts par viņa noburšanu Ikšķiles mežsargs Toms Bērziņš. Ir zināmi daudzi līdzīgi fakti, turklāt šīm burvju prāvām bija tikai viens iznākums: vainīgā atzīšanos parasti panāca ar spīdzināšanu, bet, ja viņš tomēr neatzinās, lietoja t. s. ūdens pārbaudi, kad apsūdzēto sasietu iemeta upē vai ezerā, — ja tas tūdaļ nogrima, tad nav bijis vainīgs, ja ne — vaina skaitījās pierādīta un apsūdzēto gaidīja nāve sārtā. Tūkstošiem cilvēku tā aizgāja bojā, protams, nemantīgie un beztiesīgie, galvenokārt latviešu dzimtzemnieki; par buršanas dēl tiesātiem muižniekiem vēsture klusē.
Romānā mēs esam aculiecinieki divām šādām prāvām. Trūde Huneka tiek apcietināta pie tēva šķirsta kā ragana un tiesāta par sakariem ar nelabo. Interesants ir pats šīs raganu tiesas process — bezzobainā Kunces stereotipajos jautājumos ietverto apsūdzību izglītotajai, gudrajai meitenei atspēkot ir viegli, jo tie ir bezjēdzīgi savā būtībā. Otra tiesa ir piet Piltenes skolotāju Ādainu Huneku, Trūdēs tēvabrāli, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Romānā dokumentāli precīzi attēlots notiesātā pēdējais gājiens — feodālajai pilsētai raksturīga sadzīves aina.
Kad mēris plosās pilsētā, aiz vecuma pamuļķais rātskungs Hausers kapos rīko orģijas — sātana vesperu. Baisas ir šīs lappuses par cilvēkiem, kas nāves bailēs zaudējuši saprātu. Tikai amtmaņa (citiem vārdiem — Piltenes pilskunga) Šarfenberga ierašanās kopā ar jātniekiem izkliedē bezprātīgo pūli un atkal nodibina kārtību pilsētā, Vāciskajā Piltenē, kādu mēs to redzam romānā, kur latviešu namnieku kārtas pārstāvji nav tēloti, Sarfenbergs ir vai vienīgais cilvēks ar veselīgu domāšanu, sen sapratis pesteļošanas un visa veida māņticības bezjēdzību un kaitīgumu.
No demonoloģijas un citas māņticības pārņemtās Piltenes ainām autors lasītājam ik pa bridi m (auj atelpot un atgūties Sumpurņu ciemā, kam briesmīgs ir tikai nosaukums, bet kur rit mierīga, harmoniska dzīve.
Se sastopamies ar savdabīgu ģimenes formu — tā saukto lielo jeb nedalīto tēva ģimeni. Atšķirībā no mazās ģimenes (vecāki, viņu neprecētie bērni), kas ir šķiru sabiedrības pamatšūna un līdz ar to jaunāka forma, lielā jeb tēva ģimene jau feodālisma laikmetā, kas parādīts romānā «Sumpurņu ciems», bija vēl sastopama kā palieka no pirmatnējās sabiedribas, tās rudiments. Vairāki apstākļi veicināja tās saglabāšanos — zemais ražošanas līmenis, saimniecības naturālais raksturs, kā arī līdumu līšana. Tādējādi veidojusies- ari romānā tēlotā mežinieku ģints. Ermanis Zviedris, divkaujā nogalinājis hercoga galminieku, kas tikojis pēc viņa līgavas, bijis spiests bēgt no Jelgavas pils, kur tolaik kalpojis. Abi ar līgavu viņi apmetušies Ugāles vērī, meža vidū, te paliek arī viņu pieaugušie dēli, kas līgavas nolūko tuvējās sētās un aizved sev līdzi. Tāpat rīkojas mazdēli, bet meitu viri savukārt kā iegātņi ienāk ģimenē. Tā ir lidum- nieku cilts, brīvi ļaudis, kas šīs brīvības dēļ negrib aizprecēties uz dzimtzemnieku mājām.
Brīvzemnieki 17. un 18. gadsimta mijā bija Kurzemes hercogistē vēl samērā izplatīta ļaužu grupa, gan ne vairs privātās muižās, kur tie bija pārvērsti par klaušu saimniekiem, bet gan hercoga īpašumos — t. s. domēnēs. To pienākumos ietilpa dienests hercoga lēņu rotās (Ermanis Zviedris ir karojis hercoga pulkos kopā ar tēvu un brāli), arī dažas citas klaušas un nodevas. Sis tiesības pārgāja no paaudzes paaudzē (tā ir romānā tēlotajā ģimenē), bet dažkārt hercogs par īpašiem pakalpojumiem arī klaušu zemniekus pārvērta par brīvniekiem. Vēsturnieki uzskata, ka šis iedzīvotāju slānis kā hercogam visuzticamākais Kurzemes hercogistē bija skaitliski krietni lielāks un mazāk apdraudēts nekā Vidzemē.
Pēc tradīcijas lielās ģimenes galva ir vecākais vīrietis, še — Ermanis; ciemā drīkst dzīvot tikai ģimenes locekļi. Lai gan tik stingrs šis noteikums Ermaņa valdītajā ciemā nav. Viņš ir uzcēlis īpašu namiņu savam draugam Kasparam, kas kļuvis par invalidu; te dzīvo arī viņa vedeklas māte — vecā Vālodze. Visa ciema saime — romānā teikts, ka tanī ir ap divdesmit cilvēku (tas ari ir parastais lielās ģimenes locekļu skaits 16. un 17. gadsimtā), — strādā no rīta līdz vakaram atbilstoši vecumam un dzimumam. Tāpat kā zeme. arī darba augļi pieder visiem kopīgi, ienākumu sadale ir ģimenes galvas ziņā, katra privātīpašums ir vienīgi personiskā lietojuma priekšmeti. Sai ziņā Rutku Tēvs bijis precīzs, tāpat kā to vēstures notikumu attēlojumā, kas skar Pilteni.
Patiess ir arī latviskās reliģijas tēlojums — smaržīgu zāļu dedzināšana upuraltārl pie svētozola, melnā gaiļa upurēšana, ve|u mielasts, līgosvētku ainas. Visas šis no senās pagātnes saglabātās Izdarības, tāpat kā savu mirušo apbedīšana ārpus iesvētītām kapsētām senču atdusas vietās vēl 19. gadsimta sākumā, tracināja baltvācu mācītājus, jo latvieši spītīgi turējās pie sava. Jo vairāk tā bija romānā tēlotajā laikā, kad, pēc vēsturnieku atzinuma, latvietis vienkārši bija pierakstīts tai pašā ticībā, kur viņa dzimtkungs, bet baznīcā bijis iedzenams tikai ar varu, ar sodiem. Visa mūsu tautas garīgā dzīve tad noritēja savas mājas ielokā, svētbirzis, ziedokļi bi)a vai katrā zemnieka sētā, vienalga, vai tā bija dzimtzemnieka vai brīvzemnieka apmetne. Jo brīvāk seno reliģiju varēja kopt tādā meža apmetnē, kāda romānā parādīta. Ari te minētās latviešu dievības — dievs jeb debestēvs, Māra, Laima, vējamāte, Iaukumāte, mežamāte un citas — sastopam mūsu folklorā, tautasdziesmās, tās kā dēmonus, velnus un ļaunus garus apkarojis Kurzemes superin- tendants Pauls Einboms 17. gadsimtā un citi mācītāji pirms un pēc viņa. Dažkārt gan šo dievību skaidrojums romānā aiziet ārpus folklorā stingri pamatotā (piemēram, Māra kā zemesmāte); te autors ir pārņēmis romāna tapšanas laikā populārus, bet ne īsti zinātniskus uzskatus. Vietām gan šī latviskā reliģijas un maģijas pasaule šķiet nedaudz idilliska; bija jau arī ticība ļaunu spēku esamībai dabā, pasaulē un cilvēkos. Velni, vilkači un vēl citas pārdabiskas būtnes, arī tie paši sumpurņi folklorā ieņem lielu vietu, tāpat šai laikposmā tautas apziņā un garīgajā pasaulē. Par burvjiem un ra ganām ari latvieši apsūdzēja cits citu, to liecina senie tiesu protokoli. Bet, kā jau teicu, Rutku Tēvs mīlēja rakstīt krasos kontrastos — Piltene romānā ir savdabīgs visa veida māņticības un pesteļošanas koncentrāts, bet Sumpurņu ciems savukārt tēlots gaišos, idilliskos triepienos. Taču krāsu sabiezinājums kā Piltenes, tā arī ciema ainās nepārsniedz mākslinieciskā paspilgtinājuma robežas, uz ko tiesīgs katrs rakstnieks. Romāns ir patiess kopīgā laikmeta tvērumā, konkrētā vēstures posma atainojumā.
Vecajai Vālodzei, kurai zintnieces amats rada īpašu stāvokli Ermaņa lielajā ģimenē, kā arī viņas pēctecei Huneka Trūdei autors piešķīris spējas paredzēt nākotni. Tad, kad rātskunga dēls Gotlībs no Piltenes tiši ievazā mēri arī Sumpurņu ciemā, Vālodze ar Ermani pavēl veselajiem to atstāt, nodedzina ciemu un arī paši aiziet bojā uguns nāvē. Starp citu, šīs lappuses sauc atmiņā Friča Brīvzemnieka balādi par krivu krīvu, kas pats labprātīgi kāpj sārtā. Vālodzes pirmsnāves paredzējums par vienotas un laimīgas latviešu tautas izveidošanos gan konkrētajā vēsturiskajā situācijā neskan pārliecinoši, tā ir nodeva romāna sarakstīšanas laika valdošajai ideoloģijai.
Rutku Tēva romāns «Sumpurņu ciems», kas jaunajā izdevumā nedaudz rediģēts, ir saistoša lasāmviela. Savdabīgā vidē — pasenā vēstures posmā te rit pilnasinīga dzīve, darbojas dažādu tautību cilvēki. Vēstījums vienmēr bijis Rutku Tēva talanta stiprā puse, nereti tas viņa darbos atsver visu pāTējo — plastisku vides tēlojumu, cilvēku psiholoģiju. Romāns «Sumpurņu ciems» rakstīts citādi. Te ir detalizēta, vēsturiski precīzi izzīmēta darbības vide, īpaši Sumpurņu ciems un Piltene, jūtama laikmeta elpa, kura nosaka arī romāna personu raksturus, viņu rīcību un domāšanu. Arī šai romānā nekādus psiholoģiskus dziļumus cilvēka garīgās pasaules, viņa domāšanas un izjūtu atspoguļojumā neatradīsim. Tomēr galvenie literārie tēli izstrādāti rūpīgi, autors atšķirīgu veidojis arī viņu garīgo pasauli, domāšanu. Straujā Trūde nav sajaucama ar lēno, mierīgo Mārietu, apmātais Huneks — ar drosmīgo, taisnīgo Sarfenbergu utt. Psiholoģiski viņi nav daudzpusīgi, toties precīzi, nedaudzām līnijām veidoti, it kā ar savdabīgu psiholoģisku vadmotīvu. Atkārtodamies, variēdamies romāna gaitā, tas literārajiem tēliem piešķir noteiktas, stingras kontūras. Vēsturiskā īstenība, pats atspoguļotais laikmets še nav tikai aizraujošu un dramatisku notikumu izraisītājs. Cilvēku likteņi, arī viņu iekšējais veidols, psiholoģiskais satvars un īpatnības šai darbā ir vēsturiski nosacītas, laikmeta apzīmogotas. Tāpēc pamatoti varam «Sumpurņu ciemu» ierindot Rutku Tēva labāko romānu skaitā. Romāns publicēts pēc 1937. gada izdevuma.
INGRIDA KIRSENTALE