— Ka viņa ir šeit! — Vortons ierēcās.
Priesteris ar skatienu viņu apklusināja. — Vai jūs, mans dēls, redzējāt, ka viņas pēdas ved tieši uz šo būdu? — Apķērīgais tēvs Rubo! Viņš taču bija papūlējies tās rūpīgi nomīdīt, kad pirms stundas pats nāca pa šo stidziņu.
— Es nemaz neapskatījos, es… — Edvina Bentema acis ar aizdomām pavērās blakusistabas durvīs, tad pievērsās priesterim. Tas pakratīja galvu, tomēr Bentema aizdomas, šķiet, neizgaisa.
Tēvs Rubo, vienā elpas vilcienā klusībā noskaitījis īsu lūgšanu, piecēlās. — Ja nu jūs man neticat, tad… — Viņš izlikās, ka grasās atvērt durvis.
Priesteri nekad nemelo. Edvins Bentems to bija bieži dzirdējis un par to nešaubījās.
— Protams, ticu, tēvs! — viņš steigšus pārtrauca. — Es tikai nevarēju saprast, kur mana sieva palikusi, un
nodomāju, sak, varbūt… Jādomā, viņa būs aizgājusi pie misis Stentonas uz Franču aizu. Jauks laiciņš, vai ne? Vai esat dzirdējuši jaunākās ziņas? Miltu cena esot nokritusi uz četrdesmit dolāriem par simt mārciņām, un stāsta, ka che-cha-quas bariem vien braucot pa upi lejup. Bet nu gan man jāiet. Palieciet sveiki!
Durvis aizcirtas, un pa logu viņi noskatījās, kā Edvins Bentems aiziet uz Franču aizas pusi turpināt meklējumus.
Dažas nedēļas vēlāk, tikko bija noskrējuši jūnija palu ūdeņi, divi vīri iegrūda laivu straumes vidū un apmeta tauvu ap garām peldošu priedes baļķi. Tas sastiepa nostiprināto tauvu un sāka rāvieniem vien vilkt trauslo kuģīti uz priekšu gluži kā velkonis. Tēvam Rubo bija dots rīkojums atstāt augšgala novadu un atgriezties pie savas tumšādainās draudzenes Minukā. Tur esot uzradušies baltie cilvēki, un tagad indiāņi pārāk maz sava laika ziedojot zvejai, bet pārāk daudz — zināmai dievībai ar pagaidu mitekli neskaitāmās melnās pudelēs. Tā kā arī Meilmutam Kidam bija darīšanas lejgala novados, tad viņi ceļoja kopa.
Tikai viens vienīgs vīrs visā Ziemeļzemē pazina cilvēku, vārdā Pols Rubo, un šis vīrs bija Meilmuts Kids. Tikai viņa priekšā tēvs Rubo atļāvās nomest priestera ietērpu un parādīt savu dvēseli tādu, kāda tā ir. Un kāpēc arī ne? Šie divi cilvēki pazina viens otru. Vai tad viņi nebija dalījuši savā starpā pēdējo zivs kumosiņu, pēdējo tabakas šķipsniņu, vispēdējās, visdziļāk slēptās domas gan Beringa jūras tukšajos plašumos, gan Lielās Deltas neat- mudžināmajos labirintos, gan drausmīgajā ziemas ceļojuma no Barova raga līdz Porkjupainai?
Tēvs Rubo, spēcīgi pakšķinādams savu daudz pieredzējušo pīpi, raudzījās sarkanajā saules diskā, kas skumīgi kavējās virs ziemeļpuses apvāršņa. Meilmuts Kids uzvilka pulksteni. Bija tieši pusnakts.
— Nenokar galvu, vecais! — Kids, acīm redzot, atkal uzņēma kādas aizsāktas sarunas pavedienu. — Šādus melus dievs noteikti piedos. Es tev to pateikšu ar kāda dzejnieka vārdiem, un viņš arvien trāpa naglai uz galvas:
Ja viņa teikusi vārdu, tev mute ir jātur ciet;
Kas izpaudis noslēpumu, ar kauna traipu lai iet.
Ja Hervardu gaida bēdas un glābiņš vien melos ir, Tad melo, lidz nokalst mēle vai dzīvs kāds, kas tevi dzird[7]
Tēvs Rubo izņēma pīpi no mutes un iegrima pārdomās. — Dzejnieks runājis patiesīgi, bet ne jau šis jauta jums satrauc manu dvēseli. Kā meli, tā grēku izpirkšana ir dieva rokā, bet… bet…
— Nu kas tad? Tavas rokas taču ir tīras.
— Nav vis. Es, Kid, esmu izdomājies šā un tā, bet, kas ir, tas paliek. Es taču visu zināju un tomēr gribēju viņu piespiest iet atpakaļ pie vīra.
Mežiem klātā krasta biezoknī ieskanējās sarkankrūtīša dzidrā melodija, kaut kur tālumā dobji nodunēja paipalas sauciens, krastmala trokšņaini šļakstinājās lasis, bet divi cilvēki laivā klusēdami smēķēja.