Rozmarija neguļ. Sēž uz dīvāna parastajā vietā un parastajā pozā, pārmetuši kailās kājas vienu pār otru un saspringto seju pavērsusi pret durvīm, pa kurām šai mirklī ienāku istabā.
— Ai, Pjēr! Kā jūs mani pārbiedējāt!
— Vai mani negaidījāt?
— Augu vakaru gaidīju un gaidīju… Un bendēju nervus. Domāju, ka tik jums atkal nav uzbrukuši… un varbūt nekad vairs jūs neredzēšu.
Piecas vai sešas līdz galam neizkūpinātas cigaretes pelnu traukā apstiprina viņas patiesos vārdus. Tik lielu devu viņa mēdz izsmēķēt pa visu dienu.
— Velti uztraucāties, mīļā. Slepkavības mēģinājumi nenotiek katru vakaru. Pat mūsu mierīgajā Bernē.
— Pjēr, jūs esat vienīgais cilvēks, uz kuru varu paļauties. Izrādās — pat Violeta nav diez cik pateicīgs radījums…
Brīdinoši paceļu roku, likdams saprast, lai viņa maina plati, un ne no šā, ne no tā pajautāju:
— Kā iet jūsu draugiem — impresionistiem? Vai aizvien vēl ataino acumirklīgus iespaidus jeb kā tur teikts? Netveramo un mūžīgi mainīgo…
— Pēdējā laikā pārmaiņu bijis liku likām tepat, jums apkārt, — īrniece atbild. — Diemžēl visas kā viena diezgan netīkamas.
— Paši esam vainīgi: neprotam priecāties par dzīvi,— dziļdomīgi saku. — Ko jūs teiktu, ja mēs šais dienās aizbrauktu un pastaigātos pa Zenēvu?
Rozmarija pārsteigta uzlūko mani, pūlēdamās izprast, kas slēpjas aiz mana ciešā skatiena, un ir ar mieru:
— Kādēļ gan ne! Tad jau tikšos ar tēti.
«Ar tēti Grāberu,» pārlaboju viņu domās un, ne vārda nebildis, dodos uz virtuvi. Rozmarija seko man pa pēdām; samanīdams, ka viņa nevar vien nociesties kaut ko nepateikuši, aizsoļoju garām virtuvei un pa sētas durvīm izeju dārzā.
— Kāpēc jūs šovakar izturaties kā *ķerts?— viņa vaicā klusinātā balsī, ar bijību ņemdama vērā manu sazvērniecisko mājienu. — Ko gan nozīmē jūsu dīvainā mīmika? Vai domājat, ka mūs noklausās?
— Pat esmu pārliecināts par to.
— Kopš kura laika noklausās?
— Droši vien kopš Peneva nāves. No tās dienas viss sarežģījās, stipri sarežģījās.
— Kālab jums jātiek Zenēvā?
— Nevaru neko pastāstīt, iekāms nav noskaidrojušies daži apstākli.
— Jūsu dēļ atkal būs jābendē nervi…
— Ko tur bendēt nervus? Labāk ejam un ieēdām ceptas olas ar šķiņķi!
Brauciens uz Zenēvu ietrāpās trešdien agri no rīta, jo tikai otrdienas vakarā atradu lakonisku Borislava norādījumu slēptuvē — volvo un veselas divas stundas līdz apnikumam līkumoju pa ielām, kamēr atrāvos no kārtējā uzmākteņa. Bentons ir izpildījis solījumu: neviens mani neaizskar, toties neatlaidīgi izseko. Tā uz īsu brītiņu tiku vaļā no uzraudzības un tad atkal apzināti ietapu uzmākteņa redzes laukā, lai nemodinātu liekas aizdomas.
Spriežot pēc tautas ticējuma, trešdiena ir nelaimīga diena — iekrīt tieši nedēļas vidū. Taču, ņemot vērā ticējumu, pirmdiena — vēl nelaimīgāka, nemaz nerunājot par otrdienu, kuras nelāga slavai nav vajadzīgi nekādi komentāri, tas pats sakāms par ceturtdienu un galvenokārt — par sasodīto piektdienu, tā nu atliek izvēlēties sestdienu vai svētdienu, bet tās ir izejamās dienas.
Samierinos ar neiepriecinošo prognozi par trešdienu un lieku priekšā Rozmarijai braukt abiem ar viņas mašīnu. Sarkanais folksvāgens tiešām ir pārāk uzkrītošs, toties taisni tas vislabāk atklās vajātājiem manus labos nodomus. Cerēt, ka izdosies ar tik spilgti sarkanu automobili pazust kāda skatienam mašīnu straumē, ir tikpat kā domāt, ka iespējams kamieli noslēpt zosu barā.
— Vai jūsu volvo sabojājies?— Rozmarija apvaicājas, kamēr slauķu folksvāgena priekšējo stiklu.
— Nemaz ne. Es pat baidos, ka, man promesot, tam pielikta papildu detaļa.
— Kas var galvot, ka arī man nav veltīta šāda uzmanība?1
— Neviens nevar galvot. Bet es nojaušu, mīļā, ka pēdējā laikā dažiem zudusi interese par jums. Baidos, ka — arī par Floru.
— Vai jums tāpat zudusi?— viņa iesaucas uzspēlētā izbrīnā.
— Labi zināt, ka allaž esmu interesējies par vienu vienīgu sievieti. Es taču neesmu impresionists.
Rīts uzaust saulains un sola siltu dienu, kas var būt tīkama un reizē mazliet netīkama atkarībā no tā, cik liels karstums pieņemsies. Ļauju, lai Rozmarija pati vada mašīnu — galu galā tā pieder viņai, nevis man, tomēr brīdinu, ka viņa nedrīkst bez vajadzības pārsniegt ātrumu un vispār radīt iespaidu, ka bēgam no kaut kā.
Minēto «kaut ko» es pietiekami skaidri redzu atskata spogulī, un tas patiesībā ir melns sitroens, elegants kā lakādas kurpe,— mašīna mums seko šķietami bezrūpīgi pa nelielu gabalu.
— Tas gan kaitina… — Rozmarija nomurmina, arī ievērojusi sitroenu.
— Tikai sākumā. Tik ilgi, kamēr pierod. Vēlāk pārtop ieradumā. Un pat jūtamies aizskarti, ja neviens mums nedzenas pakaļ. Šķiet, mūs apvaino un nicina.
— Tā vien rādās, ka jūs jau sen esat pieradis.
— Nav palicis atmiņā, kad tieši.
— Pjēr, man vispār nemaz nav zināma jūsu pagātne. Tovakar, kad ļoti gaidīju jūs pārnākam, pēkšņi nodomāju: ja neatgriezīsities, tā arī aiziesiet no manas dzīves, neko nepastāstījis par sevi. Tiešām dīvaini: ilgus mēnešus dzīvoju kopā ar cilvēku zem viena jumta, guļu vienā gultā, bet nenieka nezinu par viņu, par viņa pagātni, bērnību…
— Ko lai stāstu par bērnību, ja man tās nav bijis,— atbildu nevērīgi. — Esmu atradenis, izaudzis bāreņu patversmē, nevis tā kā jūs — turīgā ģimenē.
— Ak tu mūžs, turīgā ģimenē! — viņa izsmējīgi iesaucas. — Tā tikai ir Grābera safabricētā izkārtne. Ha, turīgā ģimenē!
Pārkāpdama satiksmes noteikumus, viņa satraukti nospiež signāla pogu, lai smagā mašīna, kas rībina mums pa priekšu seguma vidū, ievirzītos ceļa labajā pusē. Pēc tam taurē atkal un atkal, līdz smagā mašīna bez liekas steigas beidzot atbrīvo ceļu.
— Rajons, kurā dzīvojām, patiesi bija bagāts, toties mēs nepiederējām pie bagātniekiem, un mazu bēniņu mājokli tēvam palīdzēja dabūt priekšnieks, kam bija as- toņistabu dzīvoklis otrā stāvā. Taču bēniņu mājokli vajadzēja izmaksāt nevis priekšniekam, bet tēvam, problēma, kā lai izmaksā, nodarbināja visus viņa prātus un laupīja visus līdzekļus, un tā viņš izdomāja veselu virkni viltīgu gājienu — aizņēmās naudu vienā bankā, lai dzēstu pa rādu otrā, izpirka vienu ķīlu zīmi, lai dabūtu aizdevumu pret otru…
Rozmarija apklust un cieši raugās ceļa strēlē, kas strauji slīd mums pretī, tad ierunājas:
— Kālab īstenībā jums klāstu to visu…
— Ja domājat, ka neesmu jūsu uzticības cienīgs, varat neklāstīt.
— Kas par muļķībām. Es gluži vienkārši negribu jūs garlaikot. Tas tiešām ir gaužām garlaicīgs stāsts. Šādas izrīcības tēvam kļuva par dzīves saturu, par viņa misiju šai pasaulē, un vēlāk viņš savu misiju cēlsirdīgi uzvēla uz maniem pleciem, teikdams: to visu mēs darām tavā labā, tev paliks dzīvoklis, un paturi prātā, ka vecāki ziedojuši pēdīgo, lai nodrošinātu tev jumtu virs galvas, bet cik ir tādu, kuri var palielīties, ka virs galvas pašam savs jumts. To tēvs ieguva tāpēc, ka priekšnieks viņam parādīja visuaugstāko žēlastību, bet par bagātnieku pakalpojumiem parasti jāmaksā dārgi, arī par šo pakalpojumu tēvs vergoja visu mūžu, cerēdams, ka vienīgi tad tiks uz zaļa zara, kad sāks strādāt par galveno kasieri, tomēr aizgāja pensijā, neieņēmis galvenā kasiera vietu, pēc tam izmaksāt dzīvokli līdz galam bija vēl daudz grūtāk, tēvs rūpēs un pastāvīgā sasprindzinājumā tā novājēja, ka plaušu karsonis divu dienu laikā viņu noveda kapā.
Klausos viņas dzīvesstāstā, gluži pelēcīgā stāstā, un izklaidīgi vēroju garām slīdošo ainavu, arī gluži pelēcīgu ainavu, kas ne tuvu nav tik gleznaina kā tūristu pa-st- kartītēs: kaili, rūsainiem žogiem sastrēmelēti pauguri, izrakņāta zeme, kur dzelteni ekskavatori rok sarkanīgas smiltis, rūpnīcu drūmās, pelēkās mūra sienas vai frontoni… Šveicē — kā daudzās citas zemēs — parastā īstenība stipri atšķiras no tās poētiskiem attēliem, kā pamatoti izteicās labsirdīgā Violeta.
— Par jumtu virs galvas, — saklausu Rozmarijas balsi,— arī man bija jāmaksā kopš mazām dienām, bet ne jau naudā. Mācījos klasē, kurā bija gandrīz tikai bagātnieku bērni — tāds jau tas rajons —, un viņi raudzījās uz mani nicīgi, bez šaubām, viņiem ne prātā nenāca uzaicināt mani ciemos, taču tā nebija diezin kāda traģēdija — es nebeidzos nost ilgās pēc viņu dzimšanas dienu viesībām. Mani sarūgtināja kas cits: bērni ne vien raudzījās uz mani nicīgi, bet arī skaidri ievēroja, kā esmu ģērbusies, man mugurā vienmēr bija pašas lētākās drēbes — tās, kuras pārdod «Migro» veikalos, pārējie skolnieki valkāja dārgas drānas, pirktas «Bon G'enie» veikalos vai tamlīdzīgos, tādēļ viņi sāka mani saukāt par mis Migro, es raudāju pazemojumā — protams, vienatnē — un i^eiz pateicu mātei, ka mani saukā par mis Migro un gribu pāriet uz citu skolu, viņa sacīja, ka tā man bijusi laba mācība un nu es uzzinājusi, kur mana vieta, bet tēvs iebilda: kāda jēga pāriet pie nabagajiem — ja cilvēks var iemācīties kaut ko, tad no bagātajiem, nevis no nabagajiem,— un māte viņam cirta pretī: labāk ciet klusu, visu mūžu esi strādājis pie bagātajiem, bet redzu — neko citu neesi iemācījies kā tikai skaitīt viņu naudu.
— Nespiediet tik stipri gāzes pedāli, brauciet lēnāk,— es aizrādu, ievērodams, ka bulta dreb uz cipara simt trīsdesmit un tie, kas mums seko, nemierā arī spiež, cik var.
— Tiesa, esmu aizrāvusies,— Rozmarija paklusi saka un palaiž pedāli atpakaļ. — Tiklīdz uztraucos par kaut ko, uzreiz joņoju…
— Tā jūs nepārcēla uz citu skolu?
— Nē, nepārcēla vis. Negaidot uz mūsu klasi atnāca jauna meitene, kas arī nebija no turīgo ģimenes, lai gan nevalkāja «Migro» veikalos iegātātas drēbes, un mēs abas pamazām iedraudzējāmies. «Iedraudzējāmies» par stipru teikts, jo viņa bija nerunīga un bikla, bet katrā ziņā dažkārt kopā pastaigājāmies un ļoti bieži iegriezāmies gleznu galerijā «Petit Palais», kur viņas tēvs bija administrators,— man tie bija īsti svētki, kad soļoju pa gaišajām, klusajām zālēm un skatījos brīnišķās gleznas, es tajos gados netiku lutināta un neko daudz neredzēju, mūsmājās pat nebija televizora, vajadzēja taupīt naudu, lai izpirktu ķīlu zīmes, un uz kino mani palaida tikai tad, kad mūs veda no skolas. Labi iepazinusi galerijas dārgumus, Polina paskaidroja, kas dažos no tiem attēlots: kā Zevs pārvērties zelta lietū un ieradies pie Danajas un kā Suzannai uzglūnējuši baudkāri, veci vīri,— bet mani visvairāk valdzināja pašas par sevi saprotamas gleznas, it īpaši ainavas, it īpaši impresionistu audekli — varbūt tieši ar dīvainajām krāsām, kas gluži parastu dabas skatu vērta svētsvinīgu,— un es, aizmirsdama visu pasauli, varēju raudzīties gan upē, gan mežā, gan debesīs, domās aizklīst tālu, tālu, justies rimta un mierīga, it kā gulētu lielā zālē, kur mani paijā glāsmains
vējiņš, un stingi lūkotos mākoņaini saulainajos debesu plašumos.
Tālumā pa labi viņpus benzīna tanka ceļa malā pavīd spilgti dzeltens kafejnīcas sauljums.
— Es gribētu iedzert tasi kafijas,— Rozmarija ieminas, samazinādama ātrumu.
— Tā gan ir laba doma.— Pamāju ar galvu, tomēr pārbaudoši paveros pulkstenī: mazliet pāri deviņiem — laika vēl diezgan.
Apsēžamies pie galda kafejnīcas pagalmā. Vieta ir pietiekoši klaji redzama, lai kādam iešautos prātā, ka mums aiz ādas ir kas vairāk nekā mierīgā garā paēst brokastis. Droši vien šāds ieskats ir arī tiem, kuri apstādina sitroenu pieturā aiz benzīna tanka.
— Un kopš tā laika esat nodevusies mākslai?— vaicāju Rozmarijai, kad mums jau ir atnesta kafija ar krējumu un radziņi, ko vienmēr liek galdā.
— Jā, bet tā bija bērnišķīga iecere, kas netika piepildīta,— Rozmarija atklāti pasaka, neapzināti maisīdama cukuru kafijā. — Dažkārt Polina deva man līdzi uz mājām kādu sava tēva albumu, es pamazām iepazinos ar visu šo gleznotāju dzīvi, raudāju par Van Goga, Gogēna un nabaga Sisleja smago likteni, arvien vairāk sapņoju strādāt gleznu galerijā — tāpat kā Polinas tēvs, bet draudzene bija pateikusi, ka šim nolūkam nepieciešams beigt mākslas vēstures fakultāti, un es pamazām pieradu pie domas, ka studēšu mākslas vēsturi — tas būs mans tālākais dzīves ceļš. Taču, kad pienāca laiks saņemt ģimnāzijas atestātu un dalīties ar tēvu savā nākotnes sapnī, viņš iebilda, ka tā esot bērnišķīga vēlēšanās, viņam galīgi trūkstot līdzekļu, lai mani uzturētu universitātē, apstākļi ķīlu zīmju dēļ sliktāki nekā jebkad un vienīgā izeja radīšoties, ja es iestāšoties sekretāru kursos un tos beigšot pēc iespējas ātrāk: galu galā varēšot izmaksāt jumtu virs galvas — tas būšot mans jumts uz mūžu.
Rozmarija pēdīgi atjēdzas, ka par daudz aizrāvusies, pārstāj maisīt kafiju, pielej tai krējumu no krūzītes un iegremdē tasē radziņa galu. Viņa nokož nelielu kumosu un piedzer kafiju.
— Bet jums, Pjēr, ir zināms, ka cilvēks nemaz tik viegli jnešķiras no sava sapņa, galvenokārt, ja tas ir jaunības dienu sapnis — senlolotais sapnis. Pateicu tēvam, ka pati meklēšu līdz'ekļus studijām — strādāšu kaut vai kādu darbu un reizē mācīšos, un viņš apskaitās, labi, saka, ej un mācies, dari, kā patīk, ja gribi, lai mēs abi ar māti kā diedelnieki stāvam uz ielas un pārdodam ziedus, kamēr izmaksāsim ķīlu zīmes. Tēvam tuvojās pensijas gadi un acīmredzot vairs nebija cerību uz paaugstinājumu darbā, tāpēc nemaz nelikās neticami, ka vecākiem būs jāiet un jāpārdod ziedi, es skaidri iztēlojos viņus kā diedelniekus stāvam Monblāna ielas stūrī, un šī aina mani tā satrieca, ka atmetu ieceri studēt un iestājos mašīnrakstīšanas un stenogrāfijas kursos. Tā beidzās pasaka.
— Pirmā pasaka, — es pārlaboju. — Lai sāktos otrā.
— Kāda «otrā»?— Rozmarija vaicā.
— Par dārgakmeņiem.
— Ak jā! Varbūt jūs zobojaties, bet skaistums mani vilināja, laikam izšķirdams likteni uz mūžu. Visi greznie dārgakmeņi firmā… Sacietējušo gabaliņu spožā gaisma… vistīrākās… skanīgākās krāsas… Bet ko tur stāstīt, jums taču bijis nebijis skaistums un pat nauda, ko par to maksā. Strādādama uzņēmumā, uzzināju ne vien to, kā rodas dārgakmeņi, bet arī to, kā rodas nauda. Trūcīgais brazīlietis atņem zemes dzīlēm tūkstošgadīgus kristālus, bet viņu pašu aplaupa raktuvju saimnieks, to savukārt aplaupa uzpircējs, kurš kļūst par upuri firmas īpašniekam, bet firmas īpašnieks — vairumtirgotājam, vairumtirgotājs — juvelierim, un izdevumus par visu šo ķēdes reakciju, protams, sedz pircējs — galvenais cietušais.
— Un vaina tiek dalīta…
— Jā, turklāt līdz tādai pakāpei, ka vainīgo vairs nav. Katrs laupa atbilstoši tam, kas viņš ir, — laupa, cik jaudas, un patiesībā tā ir sabiedrības dzīve, sabiedrības elpa, sabiedrības pulss, bet netieku gudra, kālab mums abiem jāizsludina sevi par vienīgajiem godīgajiem cilvēkiem šai laupītāju sabiedrībā. Visādā ziņā es pēc tāda goda nekāroju.
— Saprotu jūs ļoti labi,— es saku. — Bet jums jāsaprot arī mani: Zenēvā man vajadzēs, lai tur lūst vai plīst, izšmaukt no tiem, kas brauc nopakaļ, aiziet un nokārtot darīšanas…
— Kādas tad?— Rozmarija noprasa aizdomīgi.
_— Darīšanas, kas ir saistītas tieši ar jūsu interesēm par dārgakmeņiem. Domāju, esmu ticis uz īstā ceļa, lai drīz vien atklātu, kur glabājas briljanti.
— Ai, Pjēr!…
Viņa raida uz mani savu tumšo acu skatienu — tajā izpaužas divkārt vairāk cerību nekā neuzticības.
— Redzat, it neko neslēpju no jums,— piebilstu. — Ja es būtu vēlējies slēpt, tad viens pats pēkšņi būtu ņēmis un aizbraucis uz Zenēvu.
— Ticu… Es gribētu jums ticēt…
— Nu, tad apturiet mašīnu pie Grābera mājas un parādiet man ceļu uz sētas durvīm.
— Bet tas nozīmētu, ka atklāju savu slepeno darbību…
— To jau sen esat izdarījusi,— pasteidzos viņu nomierināt.
— Vai domājat, kāds…
— Nedomāju, bet zinu. Un nevis «kāds», bet Ralfs Bentons.
— Ralfs Bentons? Vai tas var būt?
— Jūs pati kādreiz teicāt, ka kluss ezers ir dziļš.
— Teicu pavisam citā sakarā.
— Kādā tad?
— Zināt — viņš ir galīgi izvirtis. Apmeklē prostitūtas pie stacijas… Un droši vien nespēj iekvēloties mīlestībā pret krietnām sievietēm.
— Varbūt tikai neprot novērtēt smalko atšķirību starp vienām un otrām.
— Ciniķis tāds,— viņa mani rupji pārtrauc.
Izbraucam cauri Lozannai, kaut gan pēdējā laikā man raisās arvien lielāka ziņkāre par šo pilsētu, un ap vienpadsmitiem jau esam Zenēvā. Rozmarija vada mašīnu pieklājīgi lēnām, ievērodama satiksmes noteikumus un ļaudama sitroenam sekot mums pavisam brīvi. Kad nogriežamies nelielā ielā, kur atrodas Grābera uzņēmums, sitroens apstājas pašā tās galā, šķiet, aiz neērtības — tad jau būtu vai jāpielīp folksvāgena pakaļgalam. Mēs abi ar Rozmariju ieejam nama vestibilā, un, kamēr viņa dodas pa kāpnēm augšā, es slepus pa sētas durvīm nonāku blakus šķērsielā.
Un uzraujos uz mīļās Floras.
— Ak tu nodevējs,— impozantā dāma ierunājas stindzinoši dzestrā balsī.
— Laipnības pēc tam, — īgni saku. — Vai tev ir mašīna?
Tai pašā mirklī pamanu iepretim apturēto opelu tik tikko rēgojamies aiz varenā dāmas auguma.
— Bēgsim,— es ierosinu un steidzos pie viņas automobiļa.
— Kurp lai bēgam? Ko tad darīs Brunners?— Flora vaicā, tomēr padevīgi nāk man līdzi, varbūt baiļodamās, ka varu aizmukt prom.
— Domāju, ka Brunners uzglūn fasādes pusē,— atbildu, grasīdamies iekārtoties šofera vietā.
— Jā, viņš ir tur, kafejnīcā, — vāciete paskaidro, un pats nezinu, kā viņa tik brīnumātri pagūst apsēsties pie stūres.
— Tādā gadījumā brauc uz Lozannu.
— Ko tu mani komandē! — dāma gremžas, iedarbinādama motoru. — Kā es drīkstu atstāt Brunneru?
— Viņš nav bērns. Ja iesim meklēt Brunneru, viss būs pagalam. Viņā pusē gaida vīri, ko uzsūtījis Bentons.
Viņa strauji sāk braukt, klusējot iestūrē ielā, kas stiepjas gar izbūvēto krastmalu, vēlāk nogriežas uz Monblāna tilta un tikai tad iejautājas: . — Bentons?
— Jā, tavs mīļais Bentons, ap kuru tu lapsinies.
— Pjēr, ne ap vienu nekad nelapsinos,— Flora cienīgi iebilst. — Vīrieši paši tā līp man klāt, ka nemaz nav vajadzīgs lapsināties.
— Bentons gan nelīp tev klāt, viņš jau ir pielipis man.
— Viņš darbojas Kēniga labā, vai nav tā?
— Gluži otrādi, ja gribi zināt.
— Un tu pa to laiku esi pasācis darboties Grābera un Rozmarijas labā.
— Es sen darbojos Rozmarijas labā, bet vienīgi kā saimnieks. Vai tad neredzi, ka īrniece man noder acu apmānīšanai un es pametu viņu, izmanīdamies laukā pa sētas durvīm, kas pirmās pagadījās!
— Sekoju jums no pašas Bernes.
— Vari sekot, ja nav cita ko darīt…
Nokļuvusi pretējā krastmalā, Flora nogriežas pa labi un brauc tālāk.
— Tagad, mīļā, ar savu maigo kājiņu piespied pedāli stingrāk.
— Zini, Pjēr, es nevaru ciest, ka mani komandē,— viņa nobubina, tomēr izpilda rīkojumu.
Opels drāžas pa bulvāri, kur šai stundā satiksme arvien vēl ir pabrīva, tad nogriežas pa kreisi, un pēc brītiņa mēs tiekam uz šosejas, kas vijas līdz Lozannai.
— Ko tad īsti darīsim Lozannā?
— Tieši to, ko esmu apsolījis tev un Brunneram.
— Vai tur ir briljanti?
— Nē, tur nav briljantu, bet ceļš pie tiem ved caur Lozannu.
— Tu taču saproti, ka man nepatīk tukšas valodas. Runā skaidrāk, manu zēn.
— Skaidrāk vairs nevaru pasacīt. Man jātiekas ar cilvēku, lai saņemtu no viņa ziņas. Daļējas ziņas, kuras, papildinātas ar citām, atklās visu ainu.
— Kādas ziņas? Ko tu mani āzē! — dāma iesaucas, viņas parasto mieru sāk graut mani miglainie izteicieni.
Cik šausmīga sieviete! Viņa patlaban man sagādā tik lielas neērtības! Bet kā gan varēju paredzēt, ka uzduršos vācietei? Un, ja reiz esmu uzdūries, vairs nebūs glābiņa. Augu dienu būs jāvazā viņa sev līdzi. Vienīgi… Vienīgi, ja laimēsies…
— Nojaušu, ka nākamā diennaktī kādā jaukā stundā beidzot varēšu pateikt burvju vārdus: «Sezam, atveries!»— mierinu Floru. — Tad redzēsi, vai es tevi āzēju.
— Iegaumē, ka, vienalga, ko tu teiksi, būs jāsaka manā klātbūtne,— viņa brīdina. — No šā brīža mēs vairs neesam šķirami.
— Mīļā, atkārto šos vārdus! Tie man izklausījās kā burvīga mūzika.
— Neāksties, Pjēr! Vari droši ticēt, ka runāju nopietni.
Man nav nekāda pamata šaubīties. Drūmi skatos uz
pazīstamo ainavu: zilgā Lemāna krasti — ezers pēdējā laikā nez kādēļ tapis 'duļķains —, zaļie parki, kuros slīgst baltās vasarnīcas, un skaidrās, gaišās debesis, bet, to visu redzot, man sirds nekļūst gaišāka.
— Ai, mīļā, tu pārāk komerciāli raugies uz dzīvi. Pat tad, kad es saku «mīlestība», tu ar to domā — «nauda».
Dzirdot manu aizrādījumu, dāma nemaz nejūtas aizskarta. Gluži otrādi.
— Vissvarīgākais pasaulē, manu zēn, ir pelnīt naudu. . Un visvienkāršākais pasaulē, manu zēn, ir pelnīt naudu. Tomēr jāņem vērā kāds sīkums: katram darbam nepieciešami rīki. Manējam — arī.
— Redzams, tavā skatījumā es tāpat esmu tikai rīks.
— Kādēļ gan ne? Kaut jel tu būtu derīgs!
— Ja acis mani neviļ, daba tevi apveltījusi ar diezgan krāšņu rīku.
— Ar diviem,— Flora mani pārlabo. — Otrais gan nav no miesas atribūtiem. Toties tas, manu zēn, ir galvenais — prāts! Kas zīmējas uz pirmo, kuru tu domā, jāsaka, te ir runa par bārdāmām.
— Kāpēc? Nesen lasīju, ka Amerikā kāda neparasta sieviete iķ dienas saņemot desmitiem vēstuļu ar izdevīgiem precību piedāvājumiem. Patiesībā viņa bijusi centimetrus divdesmit garāka un kilogramus simt smagāka par tevi, bet tu nudien neesi niecināma. Droši, vien ir vīrieši, kuri tevi dievina.
— Es taču teicu! Krīt kā mušas uz medu. Par spīti tavām neķītrajām zobgalībām. Dievina mani. Bet dievina, tikai lai paēstu divatā ar mani vakariņas vai atļautos uzdāvināt pēc parauga gatavotu rotaslietu par kādiem diviem tūkstošiem. Es varu dabūt divus tūkstošus, izģērbdamās kādā Sanpaulu zaņķī. Tu, Pjēr, mani turi par citu sievieti. ,
— Labi,— piekāpjos. — Nerunāsim vairs par augumiem, lai kādi kuram apmēri, un pievērsīsimies saprātam. Vai tev tā trūkst?
— Nē, bet trūkst kaut kā cita. Lai nopelnītu naudu, nepieciešams vēl rīks…
— … Atkal nauda.
— Tieši tā. Kapitāls.
— Varu saderēt, ka pašlaik mazajā, vecajā, Eiropā divsimt trīssimt firmām draud bankrots, kaut gan tiem, kuri tās cēla, sākumā bija ne mazums naudas un diezgan sajēgas.
— Ja draud bankrots, tas nozīmē, ka viņiem nepietika vai nu vienas, vai otras,— Flora iebilst nesatricināmi mierīgi. — Un drošāk ticams — sajēgas. Katrs dumiķis, kurš prot ieņemt un izdot, iedomājas, ka ir varen gudrs.
— Nūja, ja saprātu atzīsti par ģēnija dzirksti…
— Mana kaimiņiene Pulfera kundze, — dāma stāsta, neveltīdama uzmanību muļķībām, kuras melšu,— sakrāja lielu kapitālu, likdama pamatā niecīgu mantojumu — divdesmit tūkstošus — un nedaudz atjautības. To varu apgalvot, jo nesen vadīju kādu no viņas veikaliņiem.
— Ko tur pārdeva?
— Ne jau briljantus. Un ne jau Parīzes tualetes. Bet visparastākās preces: pīpes, šķiltavas, pelnu traukus, cigaretes….
— Ko tur var iesist no cigarešu paciņas?
— Sīkumu! Bet ja nu dienā pārdot tūkstoš paciņu… Un ja pīpe, kas maksā pieci simti marku, dod divi simti marku tīras peļņas… Un ja viņa sapratusi, kur veikaliņš jāatver un kā jāiekārto…
— Vai tas arī tavs sapnis?
— Tirgoties ar tabaku? Tu, Pjēr, mani turi par citu sievieti. Es, tavuprāt, esmu te neparasta amerikāniete, te Pulfera kundze.
— Rekur, tūlīt aiz līkuma ir neliels sānceļš,— es saku. — Nogriezies pa to un apstājies.
— Vai tad mēs nebraucam uz Lozannu?
— Nogriezies un apstājies,— vēlreiz pasaku.
— A, skaidrs! Tu gan esi viltnieks…
Vērodams spogulī aizmuguri, līdz šim neesmu atklājis neko aizdomīgu, tomēr cilvēks nekad nevar būt drošs, ka nav maldījies, it īpaši — ja viņa vajātājam netrūkst saprāta, kā izteicās Flora. Tiešām nebūs par ļaunu ļaut, lai mašīnas aizplūst mums garām — ej nu sazini, varbūt kāds no pašas Zenēvas ir piesities vācietes opelam.
Tā kā esam apstājušies nelielā sānceļā, koku ēnā, mūs nekādi nevar redzēt no šosejas. Toties mēs vērojam to mierīgā garā. Kaut gan vērojam tik ilgi, kamēr izsmēķējam pa cigaretei, nekas aizdomīgs neaizlaižas mums garām.
— Rullē tālāk,— es saku. — Apturi mašīnu netālu no stacijas. Un pēc iespējas tur, kur mēs nebūtu visas pilsētas ļaužu acu priekšā.
— Vai tu redzējies, kā šis komandē! — Flora noburkšķ, izbrīnījusies par manu nekaunību.
Viņa tomēr sāk braukt un pēc minūtēm desmit apstādina opelu mazā ieliņā aiz stacijas — tieši kā esmu piekodinājis.
— Lorāna kungs un kundze, — paskaidroju viesnīcas «Terminus» kalpotājam, kas sēž pie administratora lodziņa.
Viņš palūkojas ar manāmu interesi mūsos, visvairāk Florā, redzams, vēl ir tai vecumā, kad cilvēku urda ziņkāre, vai arī met aci uz lielām sievietēm.
— Uz cik dienām?
— Nu, tikai uz vakaru vien, — dāma pasteidzas darīt zināmu, turklāt ne gluži patiesi, jo mēs nedomājam te uzturēties visu vakaru.
Kalpotājs pasniedz man atslēgu, liek izsūtāmam zēnam pavadīt mūs un pats mīļuprāt ar skatienu pavada Floru līdz liftam.
Kamēr mana pagaidu dzīvesbiedre atsvaidzinās vannas istabā, izmantoju izdevību uzgriezt divus tālruņa numurus, pūlēdamies, lai balss nepārmāktu no krāna strūklojošā ūdens irdzoņu. Vispirms piezvanu uz aviosabiedrību un palūdzu mani savienot ar Springa kungu. Atkal rīkojos nepiesardzīgi, bet sacensības rit uz beigām, un viss tā iegrozījies, ka nav nekādas iespējas uzvesties delikāti.
— Es gribētu pavaicāt… — runāju klausulē.
— Jā?
«Jā» ir izteikts ar jautajuma intonāciju, kuras jēga ir pavisam skaidra — vismaz man: Borislavs beidzot paguvis aizsūtīt Centram no kasetes izņemto dosjē. Uzvaroši nolieku klausuli, ka noblaukšķ vien, it kā būtu pārtrūkusi saruna.
— Kam tu zvani, manu zēn? — Flora pabāž pa vannas istabas durvīm galvu ar mitro seju.
— Mēģinu sazināties ar to cilvēku… es taču jau teicu…
Viņa neko neiebilst, tomēr, drošs paliek drošs, piemirst aizvērt durvis. Galvenā operācijas daļa nu ir galā. Varu atvilkt elpu. Un turpināt spēli bez nomācošās sajūtas, ka spēlēju ar valsts naudu.
Zvanu nākamajam. Bez šaubām, Flora nogriež- krānu, lai tas netraucē klausīties.
— Mesjē Arons?… Te runā Lorāns, domāju, jums laikam jau zināms par mani… Jā, jā, būtu ļoti patīkami… Kur jūs labāk gribētu satikties? Vārdu sakot, kur mēs varētu sātīgi paēst? Zināt, es gaužām maz pazīstu jūsu pilsētu… Jā… Jā… Brīnišķik.. Tieši vienos…
— Tev vajadzēja viņam pateikt, ka aiziesi kopā ar dzīvesbiedri,— vāciete atgādina.
— Liekas, viņš tevi ievēros bez jebkādiem brīdinājumiem… Un baidos, ka tava ierašanās visu izjauks…
Par to vēl strīdamies kādu brīdi. Flora karsti vēlas, lai mēs runājam, viņai klātesot, bet atskārsme, ka viņas ziņkāre no tiesas var sagraut šo operāciju, viņu manāmi apvalda.
— Labi, manu zēn,— Flora galu galā padodas. — Paklausīšu tev arī šoreiz, kaut gan nevaru ciest, ka mani komandē. Tikai neiedomājies, ka tevi galīgi pametīšu. Es būšu tai pašā restorānā un tai pašā stundā, bet pie cita galda. Pieraugi, lai tu atvadītos no Arona zālē, jo laukā tevi gaidīs tava mazā Flora. Ceru, esi iegaumējis, ko tev agrāk teicu: no šā brīža mēs vairs neesam šķirami!
Cik šausmīga sieviete.
* * *
Mēs abi ar Floru ieejam restorānā «Divi baloži», bet, kā jau esam norunājuši, viņa iekārtojas viena pie galda līdzās logam, un tas mani vedina ieņemt vietu pie cita galda pretējā kaktā. Zāle ir patukša, to nav grūti saprast, ņemot vērā, ka šodien ir darbdiena un te ēdamais un dzeramais maksā bargu naudu.
Dāma uzmet man nosodošu skatienu, bet es tēloju izklaidīgo un apmierinos ar to, ka raugos uz ārdurvīm. Krietnais atstatums starp viņas galdu un manējo acīmredzot nepatīk Florai. Tā tik vēl trūka, lai viņa sēdētu netālu un noklausītos mūsu sarunu!
Sai mirklī pavecs vīriņš plāniem, sirmiem matiem, pelēkā uzvalkā ienāk zālē, pētīgi veras apkārt un, liekas, nevar izšķirties, uz kuru pusi lai iet. Nolēmis večukam palīdzēt, pieceļos un ar acīm aicinu viņu šurp.
— Mesjē Arons?
— Mesjē Lorāns?
Piedāvāju viesim pašam izlasīt ēdienkarti un izvēlēties, ko pasūtīt. Mesjē Aronam laikam tas ir neparasts gadījums — sēdēt šādā restorānā — un reta izdevība apmierināt savas gastronomiskās vēlmes. Lieki ir paskaidrot, ka tās skar visdārgākos ēdienus, bet es šai ziņā esmu pietiekami labi ietrenēts — izgājis Benāto skolu.
Kamēr Arons lasa ēdienkarti, es viņu nopētu. Ilgus gadus strādādams kancelejā, viņš jau mazliet sakumpis. Deguns liels, tāpat kumpains, nokāries, it kā visus garos gadus būtu kopā ar savu saimnieku vērīgi skatījies papīros. Mazas, miklas acis, kam aiz allažīgas piepūles jāraugās caur brillēm ar bieziem stikliem, tās viņš brīžiem noņem, lai apmainītu pret citām, ar kurām var redzēt tālāk. Pusdienu laikā man lemts tas prieks pārliecināties, ka Arons ne vien atkal un atkal apmaina brilles, bet arī pabīda te augstāk, te zemāk uz ērtā, kumpainā deguna, kas lielā apmēra dēļ ir kā radīts šādām izdarībām.
Arona pelēkais uzvalks izskatās visumā pieklājīgs, bet, vērtējot stingrāk, derētu piebilst, ka tas vairs ne tuvu netiek pieklājīgam, jo «neiralģiskās» vietas — elkoņi, mugura un droši vien sēžamaplis — jau izdilušas spīdīgas. Līdzīgas apslēpta pagrimuma pēdas manāmas arī pārējos tualetes gabalos — kreklā, vecmodīgajā kaklasaitē un kurpēs. Bet, ja iedomāsimies, ka viņa psihei tāpat raksturīgas nodilinājuma pazīmes, būsim nepatīkami pārsteigti: mesjē Arons nemaz nav zaudējis garīgās dotības, it īpaši to, kuru pieņemts atzīt par pašu nepieciešamāko,— saprātību. To pierāda jau viņa pirmie vārdi, kad galvenais oficiants ir attālinājies, lai izrīkotu savējos.
— Jūsu draugs sīki izskaidroja, kas un kālab jūs interesē, — mesjē Arons uzreiz pavēsta, īsti vietā neievadīdams sarunu ar apnicīgiem jautājumiem —«Vai jums patīk mūsu pilsēta?» un «Vai esat redzējis katedrāli?».
— Ļoti priecājos. Tas mums aiztaupīs laiku, — es saku laipni.
— Nezinu… Neesmu pārliecināts… — viesis nedroši murmina. — Jāsaka, man radušās zināmas šaubas… Vai tad drīkst izpaust amata noslēpumu un visu pārējo… Mesjē Lorān, mēs esam vecās paaudzes ciivēki…
— Tieši tas iedveš uzticību, — steidzos pakutināt viņa patmīlību. — Vecā paaudze nemaz nav tāda kā jaunā.
Tomēr viņam, redzams, nekas nekut.
— Cik patīkami to dzirdēt! Bet varbūt taisni tāpēc nevaru izšķirties, ko lai iesāku.
— Kā tā — nevarat izšķirties, — uzmundrinoši ieminos.— Jūs taču drīz aiziesiet pensijā.
— Jā. Un tas ir vēl viens dibināts iemesls atdarīt acis, lai nezaudētu pensiju.
Viņš patiesi iepleš platas acis un pat apmaina brilles, ar kurām mēdz lasīt, pret otrām, kas ļauj redzēt tālāk, bet skatiens aizslīd man garām un pievēršas Florai. Tātad — Suzanna un baudkāri, veci vīri, kā izteicās mana īrniece.
— Nezaudēsiet vis pensiju, — mierinu viesi.— Labākajā gadījumā to vēl ar kaut ko papildināsiet.
— «Ar kaut ko»… — mesjē Arons neuzticīgi nosēc, domīgi risinādams sarunu tālāk. — Šis jūsu «kaut kas» neko neizsaka. Manas paaudzes cilvēki pieraduši pie skaidrākas valodas.
— Liekas, vieninieks ar trim nullēm skan pietiekami skaidri.
— Jā, bet necik neuzkurina drosmi. Kā jau zināt, vieninieks var būt vismazākais skaitlis.
— Ejiet nu — ar trim nullēm…
— Nulles paliek nulles, tās pašas par sevi saprotamas.
Viņš laikam grasās pateikt vēl ko apvainojošu par
vieninieku, bet šobrīd viesmīlis atnes mesjē Aronam melnos ikrus un man parasta, žāvēta šķiņķa šķēlītes: kad komandā viens labprāt laupa, otram jāpataupa, lai līdzsvarotu izdevumus.
Kamēr tiesājam auksto ēdienu, pie mūsu galda atkal uzrodas viesmīlis ar spirta lampiņu un pannām, ar kurām sarežģīti rīkojas, mūsu acu priekšā līdz galam pagatavodams galveno ēdienu, kas, starp mums runājot, ir teļa fileja, tikai aplieta ar izmeklētām mērcēm un garnēta sēnēm, maziem gaļas gabaliņiem un — neatceros, ar ko vēl, tas viss tiek darīts tādēļ vien, lai parastajai filejai piedēvētu citu nosaukumu un uzskrūvētu neticami augstu cenu.
Beidzot viesmīlis, kā vienmēr, rituāli pasniedz īpaši pagatavoto ēdienu un sāk šaudīties apkārt, ļaudams man atsākt pārtraukto sarunu.
— Vai es drīkstētu zināt, kāds jums padomā ir skaitlis, par kuru mēs varētu vienoties? — jautāju viesim.
Viņš neapzināti sakošļā filejas gabaliņu, garšas labad piekozdams klāt sēni, iedzer deviņi simti piecdesmitajā vai nezin- kurā gadā ražoto bordo un tikai tad atbild:
— Man padomā "tāds skaitlis, kas tiešām spēj prātīgu vīru pavedināt uz risku…
— Bet te vispār nav riska.
— Ak tā jūs spriežat,— mesjē Arons pārmetoši nogroza galvu. — Jums, jaunajiem, riskēt nozīmē tikt cietumā. Bet aptraipīta sirdsapziņa? Kājām samīts gods?
Ja jau sākam izteikt tik skaļus vārdus kā gods un sirdsapziņa, skaidrs, cena būs sālīta. Pat bērniem saprotams, ka gods un sirdsapziņa pērkama par baltu naudu.
Ļauju viesim sātīgi' paēst un iedzert vēl pāris glāžu vīna, cerēdams, ka pilns vēders viņu vairāk noskaņos uz pielaidību. Vecais patiesi kļūst jestrāks, bet šo jes- trumu ir uzjundījusi Flora, nevis es, un, it kā atjautusi, ka viņai velta uzmanību, Flora izaicinoši pārliek varenās kājas vienu pār otru un vienaldzīgi smēķē cigareti, kas vainago pusdienas un parasti sagādā baudu, kamēr vēl kavējamies pie kafijas tases.
— Liekas, pirmoreiz redzu šo jauno dāmu… — mesjē Arons paklusām saka, nomainījis — nezinu, jau kuro reizi,— brilles.
Viņš to izrunā tādā balsī, it kā būtu pastāvīgs restorāna «Divi baloži» apmeklētājs un sen saradis ar visiem tā viesiem. Neuzskatu par vajadzīgu pasacīt kādu vārdu: man, kā jau iebraucējam, ir bijušas vēl mazākas iespējas pazīt jauno dāmu.
— Tā jūs vēl neesaf pateicis, kurš cipars jums pa prātam,— atļaujos viņam atgādināt, kad mums jau ir atnesta kafija.
— Mesjē Lorān, katrā ziņā man visvairāk pa prātam ir septītais. Esmu dzirdējis ļaudis stāstām, ka septiņi esot ebreju skaitlis, bet ko lai daru: no tēva puses esmu ebrejs, tātad šis skaitlis man izsaka arī nacionālo lepnumu.
— Šķiet, Bībelē bieži vien sastopams skaitlis trīs,— mēģinu iebilst.
Vecais tomēr apņēmīgi pakrata galvu un paskaidro, ka Bībelē, kā jebkurā biezā grāmatā, lasāmi daždažādi skaitļi, bet visā pasaulē zināms, ka īstais ebreju skaitlis ir septiņi, un tieši tāpēc viņš neminot, piemēram, deviņi, lai gan arī tas iecienīts svētajos rakstos.
Ilgi, draudzīgi strīdējušies, mēs galu galā vienojamies par visumā necilu, bet mums abiem izdevīgu skaitli, proti, pieci.
— Tikai neaizmirstiet, ka par pieci būs jāsagādā arī atslēga, — pasteidzos brīdināt.
— Atslēga? Kāda atslēga? — mesjē Arons izbrīnījies vaicā un ar vienu roku pat pabīda augstāk brilles, lai labāk saredzētu mani un pārbaudītu, vai neesmu dabūjis saules dūrienu, it kā mēs visu laiku būtu runājuši nevis par to, kur un kādas slēdzenes un atslēgas ierīkotas, bet par apkārtējās vides aizsardzību.
— Seifa atslēga,— vientiesīgi paskaidroju.
Vecais atklāti atzīst, ka mani vārdi izklausoties gluži vientiesīgi: seifu izgatavojusi pavisam cita firma, kurā viņam esot gan kāds paziņa, taču šis paziņa vienreizēji grūti pielaužams, turklāt tas viss noticis pārāk sen un, lai sameklētu dublikātus, vajadzēšot tik briesmīgi nopūlēties, ka nevarot vairs būt runa par skaitli pieci un pat kabalistiskais septiņi liekoties gaužām niecīgs, tā nu tagad noteikti uzreiz un galīgi jānosakot deviņi.
Flora iztālēm seko mūsu spraigajai sarunai, viņu manāmi aizvien vairāk intriģē šis spraigums un ari tas, ka mīņājamies uz vietas, — citā situācijā droši vien es pieaicinātu viņu klāt, lai vecais varētu tuvāk redzēt Floru un atmaigt, bet tagad neuzdrīkstos ne domāt par to, jo tas būtu tikpat kā vilku ielaist aitu kūtī.
Pēc ilgas kaulēšanās beidzot ejam kompromisa ceļu, un šai ceļā, kā jau bija gaidāms, vienojamies tieši par septiņi — par ebreju skaitli, kuru esam zelējuši, iz- šķiezdami tik daudz siekalu, un tagad abi norijām atviegloti.
Izrādās, lai gan atslēgu sameklēt ir drausmīgi grūti, to viņš var pagādāt šodien pēcpusdienā, vēlākais — ap sešiem. Es pat nojaušu, ka atslēga jau šobrīd atrodas mesjē Arona kabatā un viesis to nav izvilcis tikai tādēļ, lai izspiestu no manis piedevām vēl divus tūkstošus.
— Slēptuve ir ērta tai ziņā,— vecais galu galā uzsāk informāciju, — ka tās nav sākotnējā mājas plānā, tātad, pētot plānu, neviens to neatklās. Zināt, kungs, tas ir zemē paslēpts, pie pašas mājas piebūvēts dzelzsbetona bunkurs — bunkurs, kas iepriekšējam saimniekam dārgi izmaksājis un bijis viņa dedzīgās fantāzijas auglis. Viņš laikam baidījies, ka pat neitrāla Šveice var kļūt par bombardēšanas upuri: bunkurs datēts tieši pirms kara. Dažus gadus vēlāk jaunais saimnieks — mesjē Goranofs — nolēmis izmantot slēptuvi citam mērķim un to pārbūvēt uzticējis mūsu firmai. Un tā gan priekšzīmīgi paveikusi darbu, nudien, saku jums nevis aiz kāda aizsprieduma, bet gan tāpēc, ka labi sajēdzu šādas būšanas. Vesela dzelzsbetona šiena starp pagrabu un bunkuru — caur un cauri neizdibināma — var pārvietoties pa neredzamām sliedēm, līdzko tiek nospiesta poga. Jūs jautāsiet: kur tad ir poga? Bet arī te atrasts kardināls atrisinājums — tā slēpjas tvaika apkures krānā. Izņemam krāna rokturi, nospiežam pogu — un gatavs: smagā, biezā siena kā uz burvja mājienu pārvietojas, lai pavērtos bunkura iekšpuse. Cik ģeniāli, vai ne?
— Bet seifs?
t — E, seifs vairs nav nekāda mīkla, ja atslēga ir rokā. Galvenais, kā tikt pie seifa vai, teiksim, kā pasargāt seifu, lai neviens pie tā netiek. Un tieši šo jautājumu kardināli atrisinājusi mūsu 'firma!
Mesjē Arons paraugās manī uzvaroši, it kā atrisinājums būtu bijis viņa paša darbs. Tad viņa skatiens aizslīd pār manu plecu un nolaižas drusku lejup, apstādamies
laikam pie kuplās sievietes varen apaļajām gūžām. Tomēr viņš ļoti ātri pavērš skatienu vēl zemāk un atrauj atpakaļ un pat apmaina brilles, par spīti tuvredzībai, pamanījis pie savas rokas nezin kā pagadījušās stingras, oranžbrūnas, uz pusēm salocītas lapiņas. Protams, mesjē Arons nav tik slikti audzināts, lai tās skaitītu, bet tik un tā uzreiz uzmin summu.
— Domāju, te ir trīs tūkstoši pieci simti.
— Tieši tā.
— Noteikti vēl jāpapildina līdz pieciem tūkstošiem.
— Jūsu ziņas taču' nav ne plika graša vērtas, ja trūkst atslēgas.
— Ko gan ir vērta kaila atslēga bez manām ziņām?
Un, ievērojis, cik mokoši es šaubos, viņš strikti apsola:
— Visādā ziņā tā ir jūsu atslēga.
— Labi,— smagi nopūties, izvelku naudas zīmes, kuras īstenībā iepriekš esmu sagatavojis.
Bet, iekāms pabāžu tās viņam zem rokas, uzprasu:
— Pasakiet — kur un tieši cikos tiksimies?
— Visērtāk — manās mājās. Pulksten sešos.
— Vai agrāk nevarētu?
— Nu, atnāciet minūtes piecpadsmit agrāk. Zināt, es piecos beidzu darbu un dodos mājup.
Iegrūžu viņam naudu un reizē paņemu vizītkarti ar adresi. Tomēr baiļojos, ka šī izdarība, lai cik slepena, nav paslīdējusi garām Florai nemanīta.
— Tātad bez piecpadsmit minūtēm sešos jūsu mājās,— vēlreiz pasaku, lai nerastos pārpratums. — Un, ja atvadoties dzirdēsiet citus vārdus, ņemiet vērā, ka tos teikšu tāpat vien, maldinādams kādu nepiederošu klausītāju.
— Es to visu saprotu,— mesjē Arons pamāj ar cieņu.
Samaksāju par pusdienām, tad mēs abi ar viesi pēc sena vīriešu paraduma iegriežamies uz brītiņu tualetē. Tā ir laba izdevība izlasīt vizītkarti, ko, iegaumējis adresi, saplēšu gabaliņos un ar ūdeni aizskaloju prom. Ja blakus ir tāda sieviete kā Flora, nekad neko nevar zināt…
Tiklīdz no «Diviem baložiem» izejam uz ietves, dāma, kas sēdēja pie pretējā galda, dīvainas sagadīšanās dēļ arī iznāk kopā ar diviem veciem vīriem — pēc izskata britiem. Ak šie vecie vīri! Un šī Suzanna!
— Nu tad norunāts — piecos pie veikala «Con- tis»,— pasaku slepeni, bet pietiekami skaidri.
— Jā, pie «.Contis»,— uzmezdams man sazvērniecisku skatienu, mesjē Arons nomurmina.
— Vai tu galu galā nepateiksi, kas tas par tipu?— Flora nepacietīgi vaicā, kad mēs divatā dodamies uz viesnīcu.
— Ko nu tu uzmācies ar sīkumiem,— es atbildu. — Ja reiz darbs rit uz priekšu, vai nav vienalga, kas viņš tāds ir.
— Labi, tad es panākšu viņu un pati uzzināšu visu. Viņš tā blenza uz mani, ka vajag tikai pasacīt vārdu…
Neizteikusies līdz galam, Flora apcērtas uz papēža, un gandrīz esmu pārliecināts, ka viņa, pārlieku nekaunīga, tiešām ir ar mieru dzīties pakaļ vecajam.
— Izbeidz nu savas bērnišķības,— paklusi rājos, sa tvēris viņu aiz rokas. — Kā pati pirmīt dzirdēji, šo vīru sauc par Aronu un viņš strādā firmā «Nīdegers un Probsts».
— Kālab viņš tev ievajadzējies? — viņa prašņā tālāk, negribīgi iedama man līdzi.
— Lai dabūtu atslēgu, saprati, lai dabūtu atslēgu! Vai tagad esi apmierināta?
— Kur ir slēdzene?— neciešamā vāciete joprojām uzstāj.
— Tas noskaidrosies pēcpusdienā. Ziņas plus atslēga — tāds ir tas darījums.
— Vai tad tik ilgu laiku runājāt vienīgi par atslēgu?— viņas ziņkāre nenorimst.
— Mīļā, šī atslēga maksā naudu. Un bargu naudu.
— Redzēju — kaut ko pagrūdi viņam zem piedurknes. Neesmu akla.
Kādu brīdi soļojam klusējot, līdz viņa atkal pajautā:
— Tomēr tev jāzina, kur apmēram atrodas slēdzene… Saki — vai Goranofa vasarnīcā vai citur?
— Bez šaubām, Goranofa vasarnīcā.
— Bet kādēļ viņš pasūtīja šīs ierīces tieši Lozannā?
— Tādēļ, ka droši vien ņēma vērā tādus cilvēkus kā tu un es. Un pacentās viņu uzdevumu padarīt smagāku. Tici man — es patērēju daudz laika, kamēr uzodu Aronu.
Beidzot pārnākam viesnīcā, novelku žaketi un visā augumā izstiepjos divguļamā laulības gultā tāpat vien, lai atsvabinātu muskuļus, pa to laiku pamanīdamies zem spilvena pabāzt — drošs paliek drošs — mazu ārstniecības preparātu. Flora arī grasās mazliet atpūsties un,
nevēlēdamās burzīt brīnišķo vasaras kleitu, kas uzkrītoši izceļ viņas varenos apaļumus, apdomīgi ģērbjas nost spoguļa priekšā.
— Redzot tavu erotisko mežģīņu veļu, tā vien šķiet, ka esi saposusies nevis darīšanu braucienam, bet striptīzam,— nenovaldos neieminējies.
— Darīšanu braucienā sievietei vienmēr jābūt gatavai uz striptīzu, mans mīļais, viņu var taču piespiest to izpildīt,— viņa mierīgi pasaka.
— Piespiest? Tevi? Nesmīdini mani!
Flora netur par vajadzīgu atbildēt un aizvien vēl grozās pie spoguļa, laikam gribēdama ne tik daudz sevi apskatīt, kā sagādāt man iespēju patīksmināties par viņu. To arī daru, lai viņu neapvainotu.
Izaicinoši gorīdama gūžas kā pavedinātāja senās filmās, viņa galu galā pienāk pie gultas, apstājas un mani izrīko:
— Nu, izģērbies, šitā gulēdams, vēl samurdzīsi bikses.
Paklausu Floru atkal tā paša iemesla dēļ — negribu
viņu apvainot. Tad kaut kā nevilšus nokļūstam situācijā, kādu tikumīgi autori apzīmē ar vienu vai vairākām daudzpunktu rindām. Kad tā ir garām, atslābuši mēģinām nosnausties, jo līdz pieciem laika vēl diezgan un «Contis» nav pārāk tālu. Es, protams, ne domāt nedomāju noraut aci, arī nervi ir pietiekami saspīlēti, lai neiesnaustos, gluži vienkārši vēroju, kad mana viendienas dzīvesbiedre beidzot iemigs, bet viņa neiemieg un grozās no vieniem sāniem uz otriem, un es ar drebošu sirdi uzmanos, ka tik nemierīgā skaistule nesalauž gultu un tā ik mirkli nenobrakšķ un nesabrūk.
— Pjēr, tu esi izšķiedis ļoti daudz naudas šai operācijai… — saklausu miegainu Floras balsi.
— Tiesa gan,— nomurminu.
— … Un patērējis ļoti daudz laika…
— Tiesa gan, — atkal piekrītu.
—… Un tikai tādēļ, lai padarītu mani laimīgu, vai ne, manu zēn?
— Mīļā, tavas lamatas nav visai smalkas. Skaidrs kā diena, ka tas nav mans vienīgais mērķis. Bet, par spīti tam, noteikti padarīšu tevi laimīgu. Un uz viena vienīga pamata.
— Uz kāda tieši?— viņa jautā, un .miegainības pieskaņa jau ir izkliedējusies.
— Tur, kur atrodas tas, ko tu meklē, slēpjas arī kas cits, ko es meklēju. Cik vienkārši, vai ne?
— Pjēr, bet kas tas cits tāds ir?
— Saraksti, dokumenti — vispār papīri, kuriem vairs nav naudas vērtības.
— Vai esi ar mieru atteikties no briljantiem, lai iegūtu papīrus, kuriem vairs nav naudas vērtības?
— Kā tad — esmu ar mieru. Lai cik tas šķiet neticami, raugoties no tava viedokļa. Vai tu nemaz nedomā, ka pasaulē ir kaut kas svarīgāks par naudu?
— Nē. Šādas muļķības man ne prātā nenāk,— viņa atzīstas.
Tad Floras balss atkal izklausās miegaina:
— Starp citu, te tiešām ir jautājums, kāds kuram viedoklis. Tu laikam piederi pie tiem, kas met bumbas un šauj, cīnīdamies par savu politiku…
Ne vārda nesaku, lai viņa varētu mierīgi aizmigt, un spraigi domāju, kas būs tālāk. īsa, pazīstama apspriede ar vienu savu es un otru, lai kļūtu skaidrāka perspektīva. Nezinu, cik ilgi risinās apspriede, bet ir tāda nojauta, ka Flora nu galīgi pierimusi, un lēnām stiepju roku, lūkodams paņemt zem spilvena pašauto ārstniecības preparātu. Nevarēdams to sačamdīt, bāžu roku dziļāk un dziļāk. Un tieši šai mirklī pār mani pēkšņi pārkarājas vācietes kuplās krūtis.
— Vai guli, manu zēn?
Sie vārdi un kuplās krūtis ir pēdējais, kas palicis atmiņā, kopš iegrimu murgainā un dīvainā miegā — narkozes pasaulē.
Pamodies jūtu skaudras galvas sāpes un mutē pretīgu rūgtuma garšu. Tomēr aizrit vēl krietns brīdis, līdz atjaušu, ka esmu pamodies, jo galvā plaiksnās nesakarīgi tēli un pat nespēju aptvert, kāpēc un kā esmu nokļuvis pavisam nepazīstamā dzīvoklī. Beidzot atjēdzu, ka tā taču ir viesnīcas «Terminus» istaba, šķiet, redzu pār savu seju līgojam Floras kuplās krūtis un dzirdu viņas bažīgo balsi: «Vai guli, manu zēn?»
Viņa mani ir apdullinājusi ar paša preparātu — gatavā kobra. Spogulī novēroja, kur paslēpju ampulu, un nemanot pārlika to zem sava spilvena, kamēr es izģērbos.
Vēl neesmu paguvis lāgā izprast, kā īsti tas viss noticis, kad uzlēcu no gultas. Uzlēcu un uzreiz nokritu atpakaļ. Galva reibst, un nāk vēmas. Bet tagad nav īstais laiks mocīties ar sliktu pašsajūtu. Mēģinu atkal uzcelties — šoreiz lēnām un apdomīgi. Paskatos rokas pulkstenī, kas nolikts uz galda,— septiņas minūtes pāri pieciem.Paldies dievam. Nedrošiem soļiem aizvelkos līdz vannas istabai un paeju zem dušas.
Pēc brītiņa jūtu, ka atdzīvojos. Apģērbjos zibenīgi, pēc dažām niecīgām pazīmēm noprazdams, ka manas kabatas izčamdītas. Nekas nav paņemts, bet kabatas izčamdītas. Flora laikam meklējusi mesjē Arona vizītkarti.
Atstāju viesnīcu un dodos uz to vietu, kuras adrese iespiedusies atmiņā. Labi vismaz, ka narkotikas neko neizdzēš no atmiņas, gluži otrādi, to bagātina ar kādu nepatīkamu atgadījumu. Līkā ieliņa, kas ved uz pilsētas augšgalu, liekas nejēdzīgi stāva, un es, lai gan bez piecpadsmit minūtēm seši tik drīz vēl nebūs, paātrinu soli, cik vien iespējams: situācija taču ir tā mainījusies un Flora ir tāda sieviete, ka ne par ko nevaru būt drošs.
— Drusciņ par agru esat ieradies. Tik tikko pārnācu mājās,— atvērdams dzīvokļa durvis, mesjē Arons īgni, pārmetoši saka.
Zināms, ierasties veikalnieciskās darīšanās par agru ir tikpat nepieklājīgi kā nokavēties. Bet patlaban man atslēga rūp vairāk hekā pieklājība.
— Ceru — jums jau ir? — jautāju, juzdams, cik dīvaini krūtīs sāk niķoties nogurdinātā sirds.
Saimnieks nevis atbild, bet izņem no vestes kabatiņas atslēgu, smagnēju, izskatā sarežģītu, rādās, uz to var droši paļauties.
— Ceru, šī būs tā pati?— pastiepdams roku, atkal vaicāju.
Mesjē Arons delikāti atvaira manu roku un cienīgi aizrāda:
— Neaizmirstiet, kungs, ka piederu pie vecās paaudzes.
Cerēsim, ka vecās paaudzes ieradumi ir panākuši savu. Lai gan iespējams piesargāties, cilvēks šādos darījumos ir spiests rīkoties kaut vai uz labu laimi.
— Domāju, ka starp saņemto summu un maģisko skaitli ir zināms robs un tas jāaizpilda,— saimnieks atgādina, joprojām turēdams atslēgu pieklājīgā attālumā no manas kārē pastieptās rokas.
Miesās raženā dāma ar mani būtu izspēlējusi visnekrietnāko triku, ja gluži vienkārši pievākuši naudu. Tad šis apdomīgais vīrs ne par ko pasaulē neatdotu man atslēgu. Bet to izdarīt viņa nav nedz attapusi, nedz atļāvusies.
Izvelku roba aizpildīšanai nepieciešamās naudas zīmes un pasniedzu, pretī saņemdams slepeno atslēgu. Pēc tam novēlu mesjē Aronam labu veselību un laimīgu mūža novakaru un dodos prom.
Pulkstenis ir bez astoņām munūtēm seši.
Kaut gan ir bez astoņām minūtēm seši, uz ielas jau stāv Floras opels, no kura melnās čaulas viņa patlaban šķiļas laukā.
— Mīļā, nepūlies un nekāp ārā, — es viņu apturu. — Ceļosim tālāk.
— A, tu esi šeit, manu zēn,— Flora saka laipni, cik vien tas viņai pa spēkam, un iekārtojas atkal pie stūres. — Nedomāju, ka pamodīsies tik drīz. Tu ļoti saldi biji iemidzis.
— Vispirms — uz viesnīcu: jānorēķinās, — izrīkoju Floru, apsēzdamies viņai blakus.
— Vai nevari to pateikt citā tonī? Tu taču zini — es neciešu, ka mani komandē.
— Es gan tev, mīļā, pateiktu kaut ko citā tonī. Bet priecājies, ka esmu cēlsirdīgs.
— Cēlsirdīgs? Ha-ha…
Viņa iesmejas mazliet sēcoši, gandrīz kā vēl nekad.
— Varbūt pat neatjēdz, ka tev atvēlēju to pašu devu, kuru biji sagatavojis man. Un varbūt esi aizmirsis, ka reiz jau mani piespiedi ieņemt līdzīgu devu…
— Nesaprotu, par ko tu runā.
— Tiešām?… Toreiz pārdzīvoju briesmīgu pazemojumu… un briesmīgas galvas sāpes…
— Man nav ne jausmas, par ko ir runa.
Flora tomēr netur par vajadzīgu to paskaidrot, ieslēdz pirmo ātrumu un sāk braukt.
Ieejam viesnīcā, samaksājam rēķinu un dodamies ceļā uz Bērni. Ainava ir pazīstama un ne visai eksotiska, un tagad, kad saspringums atslābis, galva atkal sāp stiprāk. Starp citu, klusēju un pat mēģinu nosnausties, lai gan Flora ir tāda sieviete, ka viņas klātesmē ne uz mirkli nedrīkst iesnausties.
— Pamatīgi man iezāģēji ar saviem vārdiem «piecos» un «Contis»… — pēkšņi saklausu viņas balsi.
Neko neiebilstu, un viņa atkal dzēlīgi saka:
— Droši vien arī tagad nesaproti, par ko runāju.
— Pavisam neskaidri,— atzīstos. — Tava deva ir taču izsitusi mani no sliedēm.
— Tomēr ne tik tālu, lai palaistu garām tikšanos. Kaut es būtu agrāk iedomājusies viņa adresi uzzināt firmā «Nīdegers un Probsts»… Tad es pagrieztu tev muguru.
— Tā tiešām pelna, lai uz to paskatītos,— murminu.
— Tu augstu vērtē intelektu, tomēr atļaušos pateikt, ka tev dažas muguras daļas ir daudz vairāk attīstītas nekā prāts. ^
— Kaut es būtu agrāk iedomājusies… — neklausīdamās manī, viņa sarūgtināta vēlreiz saka.
— Un ko tu būtu panākusi? Izsviedusi divus tūkstošus — mesjē Arons nebūtu atteicies no šīs summas ne par kādiem sievietes jaukumiem pasaulē —, izsviedusi divus tūkstošus par atslēgu, kas tev nekam nederētu. Man likās — tu esi gudrāka, bet acīmredzot esmu maldījies.
— Neaizmirsti to, ka es pati vadītu spēli, ja dabūtu rokā atslēgu! — dāma runā pretī. — Mana atslēga, tava slēdzene, bet spēli vadītu es.
— Mīļā, tu nekad to nevadīsi. Tas viss nav ne bridžs, ne tirdzniecība ar pīpēm. Lai kā tev nepatīk, ka es komandēju, tomēr tavu interešu labā pateikšu — neko vairs neimprovizē un klausi mani, ja tiešām gribi tikt pie briljantiem.
Kaut gan miegs mācas virsū, balss skan pietiekami ietekmīgi, un dāma kādu brīdi apsver nupat dzirdēto vārdu jēgu.
— Labi, Pjēr, bet arī pats iegaumē: ja tikai mēģināsi beigās aizšaut kāju man priekšā, es tevi nogalināšu!
— Nedraudi,— tik tikko varu parunāt, jo miegs aizvien vairāk mācas virsū. — Zinu, ka to neizdarīsi. Es esmu tava vājība.
— Tiešām, diezin vai to izdarīšu,— viņa atzīstas.
— Nē, tiešām man nebūtu spēka tevi nogalināt…
Un, lai galīgi mani nomierinātu, viņa piebilst:
— Tevi nogalinās Brunners.