Sestdienas pēcpusdiena. Puszviļus sēdēdams atzveltnī, izklaidīgi domāju, ka elektriskā radiatora siltums un zaļās viesistabas pavasarīgās puķes tīkami kontrastē ar slapjajām, aiz loga krītošajām sniega ļēpām. Diemžēl istabas mājīgumu mazliet ir sagandējusi liela glezna ar ziemas ainavu, ko Rozmarija piekārusi pie sienas. Tiesa, ainava tāpat ir zaļganos notoņos, bet tik saltos, ka drebuļi skrien pār kauliem.
— Redzot jūsu gleznu, man kļūst auksti,— atļaujos ieminēties.
— Tā ir nevis maņa, bet Monē, — īrniece precizē, patlaban likdama pasjansu.
— Vienalga. Kad raugos uz to, man kļūst auksti.
— Ai, Pjēr, kā lai jums ieskaidroju, ka gleznas uzdevums nav apsildīt istabu.
— Zinu jau, zinu. Tomēr domāju, ka šī ainava te vairāk iederētos vasaras svelmē.
— Jūs spriežat pēc pārāk vienkārša skatītāja loģikas: prasāt, lai māksla sniegtu to, ko tagadējā dzīve nespēj piedāvāt,— Pv.ozmarija noskalda, atraudama acis no kārtīm un pavērdamās manī.
— Es gan nekā neprasu,— pārlaboju viņu.— Tomēr atzīstu — ja jau mājās piekarat pie sienas gleznu, tai nenoliedzami jāatbilst kaut kam. Kādai vēlmei. Vai noskaņojumam.
— Glezna arī atbilst. Atbilst jums,— Rozmarija saka.
Un, samanījusi manu neizpratni, piemetina:
— Nu, paskatieties, kāds jūs caur un cauri esat — salts un drūms kā apmākusies ziemas diena.
— Cik tas ir skaisti no jūsu puses, ka manu portretu esat pielikusi pie sienas.
— Ja jūs nolemtu savu istabu izdaiļot ar dabas ainavu, kas atgādina mani, kādu tad piekārtu? — īrniece jautā.
— Katrā ziņā es nekārtu ne dabas ainavu, ne citu skatu. Tas būtu pārāk pelēcīgs salīdzinājumā ar jums. Es pieliktu akmeni, kas no rīta zaigo zaļš, pusdienā — zeltains, pēcpusdienā — zils un vakarā — ciklamenkrāsā.
— Tāda akmeņa nav.
— Var jau būt. Jums tas labāk zināms. Domāju, dārgakmeņu pazīmes pārzināt daudz dziļāk nekā impresionistus.
— Nūja, patiesībā tās taču ir vienas un tās pašas mainīgā skaistuma pazīmes,— Rozmarija saka, cieši lūkodamās man acīs.
— Vai tad universitātē māca par dārgakmeņiem? — bezkaunīgi šķetinu valodu tālāk.
— Par tiem mani mācīja tēva draugs, kuram pieder akmeņu slīpēšanas uzņēmums,— viņa paskaidro, arvien vēl .raiti tērzēdama.— Un nepavisam ne aiz zinātniskiem mērķiem, bet tādēļ, ka tie bezgala aizgrābj — ne acu nenovērst.
— Tieši ar ko tie valdzina? Ar skaistumu vai ar vērtību?
— Bet ar ko jūs valdzina cepts cālis? Ar patīkamo garšu vai ar sātīgumu?
— Viens no diviem tomēr noteikti dominē.
— Tad ko tur runāt lieki! Ir taču skaidrs, kas dominē.
Mirkli padomājusi, viņa saka jau citādā balsī:
— Pirms kāda laika pie tēva drauga ieraudzīju krāšņu, bezkrāsainu akmeni un pateicu visā savā vientiesībā: «Šis briljants droši vien maksā bargu naudu.» To dzirdot, viņš labsirdīgi pasmējās: «Jā, tas patiešām maksātu bargu naudu, ja būtu briljants. Bet tas ir baltais safīrs.» Vai zināt, Pjēr, tikko viņš bija pasacījis šos vārdus, man uzreiz šķita, ka akmeņa mirdzums izplēn.
— Vai viņš nemēģināja reabilitēt akmeni jūsu acīs?
— Kā gan lai reabilitētu?
— To ņemtu un jums uzdāvinātu.
Rozmarija skeptiski iespurcas:
— Bet vai jūs pats būtu uzdāvinājis?
— Uz karstām pēdām. Tikai man nav nekādas saskares ar dārgakmeņiem.
Viņa paraugās uz mani un domīgi saka:
— Es gribētu zināt, ar ko jums ir saskare.
Pēc brītiņa īrniece ierunājas jau citādā noskaņā:
— Liekas, man laiks ģērbties. Jūs taču neesat aizmirsis, ka mūs šovakar ir ielūgusi Flora?
* * *
Nu tad tā, šovakar esam Floras mājās. Nezinu, jau kuro reizi, jo mūsu sapulcēšanās četratā sen kļuvusi par tradīciju un notiek diezgan bieži, bet, spriežot pēc kalendāra, tagad sācies marts, kaut gan laukā vēl krīt sniega ļēpas.
Vāciete visu nama stāvu ir pārvērtusi plašā studijā, izņemdama šķērssienu starp divām istabām, un iekārtojusi ērti, vienkārši, jāsaka, nav ne lieku mēbeļu, ne galda lampu, kas tik raksturīgas mūsu zaļajai zālei. Tā kā istabas iekārta atklāj kaut ko no iemītnieka individualitātes, nav grūti secināt, ka Zeileres kundze veseilgu prakticismu vērtē augstāk par buduāros ierasto sadzīvi. Nekādu, izsmalcinātu ainu, nekādu impresionistu! Vienīgais greznums ir uz zemās bufetes sarindotas trīs četras porcelāna skulptū- riņas, kuras ir pagatavotas reklāmai,— porcelāna servīžu fabrikas dāvanas, jo Flora strādā firmā, kas cilvēkus nodrošina ar galda un virtuves traukiem.
Šoreiz «sacensības» sākas ar laimestu manā labā — tas gadās gaužām reti, es allaž zaudēju. Zau dēju niecīgas summas. Ne tik lielas kā pirmajā vakarā.
— Jums vajadzētu priecāties,—tādās reizēs Bentons mani mierina.— Tas nozīmē, ka jums veiksies mīlestībā.
— Ralf, nerunājiet nodrāztas frāzes,— Rozmarija tam nepiekrīt. - Kuram spēle ir vienaldzīga, tam arī mīlestība ir vienaldzīga.
Te 11u vāciete savukārt varētu iebilst, ka amerikānim mīlestība ir gan vienaldzīga, bet spēle nepavisam ne. Tomēr viņa neiebilst, lai gan ir pairw<:s to darīt. Pavirši novērodams Floru, atļaujos spriest, ka viņa sākumā mēģinājusi dažas reizes uz labu laimi paflirtēt ar Bentonu, bet tas — ak vai! — nav izrāvis amerikāni no pārāk dziļās vienaldzības. Varbūt viņš tāpat vien nav kaut kā liela cienītājs.
Tā nu šoreiz spēle risinās manā labā un vislielākās uzvaras sākas tad, kad esmu apsēdies pretim impozantajai Zeileres kundzei; šo robervi spēlējam ilgi, gan dūži, gan honēri gandrīz vienmēr nonāk manās rokās, Rozmarija un Bentons izmisīgi aizsargājas — joprojām aizsargājas, pat nokļuvuši, kā par brīnumu, bīstamā zonā, bet nesaudzīgās vācietes soda sitieni birst cits pēc cita, un mūsu laimestu pierakstu stabiņš aizvien vairāk izskatās kā debesskrāpis; tā beigu beigās, kad Flora ir .pavilkuši svītru un saskaitījusi kopsummas — viņa katrreiz veic grāmatvedes pienākumus —,Ralfs gribot negribot atzīstas, ka otru tik neveiksmīgu roberu neatceroties savā mūžā.
— Kā redzat, manu zēn, es pūlos jūsu labā, — Flora nodudina, un es nomanu, ka šobrīd, sirdij līksmojot klusā gandarījumā, viņas acis iemirdzas zilzilas.
— Pūlaties gan, zināms, — piekrītu viņai.— Ja jau nebūtu tādu kā es, neviens nepirktu jūsu šķīvjus — nebūtu taču ko likt tajos.
— Šķiet, jūs maldāties, domādams, ka simpatizēju jums tādēļ, ka tirgojaties ar pārtikas precēm,— vāciete dod mājienu, vēl vairāk sabojādama Rozmarijai omu.
Tā kā mēs abi ar Rozmariju ilgu laiku dzīvojam kopā, viņa ir ra'dusi izturēties pret mani kā pret savu piederīgo, kaut gan īstenībā starp mums nekā cita nav kā tikai tukšas sarunas. Un, ja šobrīd Floras mājiens viņu kaitina, tad visvairāk tāpēc, ka Rozmarija jau tā ir noskaitusies par neveiksmīgo roberu. Taču parasti viņa mēdz apslēpt savu niknumu. Un, kad sāk ārdīties, tas nozīmē, ka Rozmarija ir mazliet sadusmojusies. Pagalam saniknota, viņa atzīst par labāku klusēt.
Tagad jau Rozmarija sēž man pretim, uzkrītoši saspringti vērdamās savās kārtīs, un es jūtos apmierināts, ka varu vismaz cik necik uzlabot viņai omu, pieteikdams trīs bez trumpja, pēc tam Rozmarija nespēj novaldīties, nepārsolī- dama ar pīķiem četri, un tā divi simti, ko es būtu laimējis ar dūžiem, man aiziet gar degunu. Bet trīs bez trumpja vai četri piķi visādā ziņā nozīmē, ka var iegūt lielo šlemu, tāpēc manai partnerei kļūst daudz jautrāks noskaņojums un viņa pat pārlieku laipni saka:
— Ļoti žēl, Pjēr, taču man ne prātā nenāca, ka ar dūžiem varat laimēt divus simtus.
— Ko nu tur žēlot! Es tiešām no sirds priecājos, vērodams, cik vareni spēlējat,— uzslavēju viņu pieklājīgi, pat par daudz pieklājīgi, jo laikam šī spēle bija gluži banāla un, turot rokā tik labas kārtis, var laimēt pēdīgais muļķis.
— Nu, vai esat apmierināta?— jautāju, kad otrā spēle beigusies arī mūsu labā.
— Nepavisam ne,— Rozmarija atbild.— Jūs kopā ar Floru laimējāt trīsreiz vairāk. Tātad mīlat Floru kvēlāk nekā mani.
— Bet varbūt jūs, dārgā, tik kvēli nemīlat viņu kā es,— vāciete nesatricināmi mierīgi iemetas starpā.
Šā vai tā, taču patlaban pienācis laiks nevis mīlestībai, bet uzkožamiem, un mēs dodamies pie garas bufetes, kurā līdzās reklāmās izdaudzinātajiem porcelāna šķīvjiem ir nolikti arī citi — ļoti lēzeni, piekrauti ar gaļu un dārzeņiem. Vācietes prakticisms acīm redzami izpaužas arī pavāru mākas jomā. Viņa ir aprobežojusies ar nedaudziem, bet diezgan garšīgiem un sātīgiem kulināras firmas ēdieniem, nedz izšķērdīgi improvizēdama kā Rozmarija, nedz tiekdamās pēc dārgiem un izmeklētiem uzkožamiem, kādus pasūta tuvējā restorānā amerikānis, rīkodams saviesīgus vakarus savās mājās. ,
— Esiet nu cēlsirdīgi, ēdiet pēc iespējas vairāk! Citādi man veselu nedēļu būs jātiesā paliekas,— mūs skubina vāciete, kas jau sen iemantojusi paradumu šķetināt valodas smalkā sabiedrībā, neievērojot smalko toni.
Un mēs ēdam, cik vien lien, tad no jauna apsēžamies pie galda un, tā kā s]5ēkā ir nerakstītais likums: «Kad veicas — veicas,»— es atkal laimēju — pirmo laimestu iespēlēju pārī ar Rozmariju, tikai tas diemžēl netiek ne tuvu summai, ko iegūstu pusstundu vēlāk, kad mana partnere ir Flora.
— Tagad skaidrs kā diena: jūs tiešām mīlat Floru kvēlāk nekā mani,— Rozmarija noteic.
— Trīsreiz kvēlāk,— namamāte precizē, lai vēl mazliet ielietu eļļu ugunī un uzsvērtu, cik vareni mēs divatā esam satriekuši pretiniekus.
Flora raida man savu zilzilo mandeļacu skatienu tā, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi, kaut gan esam tikušies bieži. Viņas skatiens varētu pamodināt manī zināmas pārdomas, ja es cienītu kuplas formas un nebūtu lietas kursā par kādu sīkumu, par kuru Rozmarijai laikam vēl nav ne jausmas: šai pašai Florai, kas sadzīvē koķetē kā dzestra, neatkarīga sieviete, jau ir draugs.
— Liekas, vāciete pirmīt sabendēja man nervus,— atzīstas īrniece, kad esam pārnākuši mājās.
— Domāju — tur lielākoties vainīga mazā neveiksme.
— Jā, neveiksme. Bet — arī vāciete.
Negaidot atzinusies vājībā, dāma novēl man labu nakti un dodas pie miera savā istabā.
* * *
Par Floras draugu uzzināju pavisam nejauši. Bet, ja mēnešiem ilgi uzturu sakarus ar noteiktiem cilvēkiem un ja dzīve rit tik šaurā pilsētā kā Berne, šādas nejaušības gadās samērā likumsakarīgi.
Tas notika gluži parastā pēcpusdienas pastaigā pa galveno ielu un blakus šķērsielām. Pastaigās es ne reizi vien necerot satieku te Ralfu, te Floru, taču mēs steigā apmainām pa kādam vārdam un aizejam katrs savās darīšanās, vienīgi, saduroties ar Rozmariju, es vairs nevaru nemainīt savu nodomu: ja nav devusies uz ārkārtīgi interesantām pārrunām, viņa velk mani sev līdzi uz kafejnīcu vai kinoteātri tikpat brīvi, kā ir apmetusies manās mājās.
Šoreiz tomēr atkalredze gadās nevis ar Rozmariju, bet ar Floru un nevis uz galvenās ielas, bet krietni vien tukšākā vietā, kur parasti nemēdz norunāt tikšanos. Nepieciešams paskaidrot, ka daļa Bernes vecpilsētas izvietojusies it kā divos stāvos: augšējais ir galvenās ielas augstumā, apakšējais — daudz zemāk, pat nepaceļas virs Ares līmeņa. Sai dienā, klīņādams, kur acis rāda, nonāku tieši līdz apakšstāvam, tur rindā slienas nomelnējuši, drūmi nami, gar kuriem stiepjas tikpat drūma un zema segta eja.
Lēnām velkos pa eju, ieklausīdamies, cik skaidri un dobji klaudz soļi zem velves. Beidzot eja paliek aiz muguras, es dodos tālāk. Pa kreisi plūst upe, dziļa un strauja, bet tās viļņi šai ziemas dienā ir zaudējuši sulīgo, zili zaļo nokrāsu un kļuvuši salti pelēki. Viļņiem notonis mainās kā Floras acīm, es klusībā saku un, kā jau mēdz būt līdzīgās reizēs, tai pašā mirklī sev pretim ieraugu Floru.
Par laimi, viņa no manis ir ļoti tālu — tur pie milzīga, veca lifta, ar kuru, lai cik tas gauss un neērts, var divās minūtēs uzbraukt augšpilsētā un nav jāmēro kājām divus kilometrus garš līkums. Aizraujos aiz tuvumā atstāta smagā automobiļa un atkal piesardzīgi paskatos uz lifta pusi.
Flora nav viena. Viņai blakus ir izslējics vīrietis, daudz mazāks par dāmu, toties plecīgs un smagnējs kā profesionāls cīkstonis. Ja nejaušs garāmgājējs vispār pievērstu abiem uzmanību, viņus noturētu par diviem cilvēkiem, kas nav pazīstami un gaida nolaižamies liftu. Laikam tieši uz to cerēdami, viņi ir vienojušies te satikties un, vēlēdamies pastiprināt ilūziju, stāv iesāņus viens pret otru, Flora lūkojas uz upi, cīkstonis stingi blenž savu zābaku purngalos.
Viņi stāv iesāņus kā svešinieki, kuri neliekas zinis viens par otru. Tikai ar to nelielo starpību, ka runājas. Man nav ne mazākās iespējas sadzirdēt viņu vārdus no attāluma, kādā atrodos, nepieciešamības spiests paslēpies kravas mašīnas pavēnī. Toties varu labi novērot viņus un pēc zināma laika nešaubīgi nospriežu, ka saruna neparasti ieilgst, lai tur tērzētu divi nepazīstami cilvēki, nevilšus sastapušies pie pilsētas lifta.
Galu galā Flora iekāpj liftā, kas droši vien jau sen gaida braucējus, bet cīkstonis dodas kājām taisni uz manu pusi. Atri apmetu līkumu ap smago automobili, šķērsoju asfaltēto ceļu un kāpju lejup uz upes krastu, pietiekami lēzenu, lai es pazustu no redzes loka. Brītiņu nogaidījis, atkal atgriežos izejas pozīcijā pie mašīnas un redzu, ka cīkstonis soļo jau pa segtās ejas bruģi.
Aizrit desmit minūtes, un, kamēr smagais lifts lēnām ceļ mani augšup līdz nelielam laukumam iepretim katedrālei, es noturu steidzamu kara padomi ar vienu savu es un otru. Šādas kara padomes, ko psihiatrs varētu atzīt par nenoliedzamu šizofrēnijas pazīmi, man ir diezgan parasta un gaužām lietderīga nodarbošanās. Tajā saduras divi pretēji viedokļi, kurus izteic viens mans es — piesardzīgs skeptiķis un otrs — uzņēmīgs optimists. Bet, kā ģenerālis saka, strīda gala iznākumā nereti pieņemam labus lēmumus.
Tikt cīkstonim uz pēdām nav grūti. Kājceļš uz augšpil- sētu ved tikai viens; es, braukdams ar liftu, esmu ieguvis diezgan daud!z laika un varu savlaicīgi sagaidīt nepazīstamo. Tomēr tālāk viss liekas daudz sarežģītāks. Iespējams, ka Flora kaut kur glūn, pārbaudīdama, vai viņas draugs netiek novērots. Iespējams, ka vēl kāds darbojas līdzi cīkstonim. Beidzot iespējams, ka viņš tāpat vien pazudīs, iešmaukdams šķērsielā un aizlaizdamies ar savu mašīnu. Tātad jājautā, vai ir vērts šodien uzņemties varbūtēju risku vai arī labāk nogaidīt.
Protams, man līdz kaklam apnicis gaidīt. Jau četrus mēnešus esmu šai zemē un uz šā skrejceļa, negūdams nekādus panākumus. Taču tieši tad, kad gaidīt apnicis līdz kaklam, jābūt īpaši piesardzīgam, lai, nepacietības un nīgruma dzīts, neaizietu turp, kur var dabūt galu.
Kad izeju Katedrāles laukumā, steidzamā kara padome jau beigusies un pieņemts galīgs lēmums riskēt. Iegriežos mazā kafejnīcā galvenās ielas galā, gaidu, kamēr gar stūri iznāk cīkstonis, un dodos šim vīram pa pēdām, atvēlēdams viņam pietiekošas priekšrocības. Galu galā kāds tur brīnums, ka soļoju trīsdesmit metru atstatumā no pilsoņa, kurš tnan ne sapni nav rādījies, un — vēl šaurajā pilsētā,i kur viss ir pāris soļu no galvenās ielas.
Nepazīstamais iet ritmiskā, ātrā gaitā kā cilvēks, kasi zina, kurp steidzas, un nedrīkst velti zaudēt ne mirkli. Izrādās — viņa galamērķis ir stacija, pareizāk, Bernes — Bāzeles — Minhenes vilciens. Līdz vilciena atiešanai paliku-; šas vēl astoņas minūtes — diezgan ilgs laiks, lai es pie-; skrietu pie lodziņa un iegādātos biļeti. Biļeti uz Bāzeli. Kaut gan varbūt nāksies turpināt ceļu līdz Minhenei.
Lēnām slādams pa peronu, pamanu, ka cīkstonis ir iekārtojies otrās klases kupejā. Iekāpju tai pašā vagonā un apsēžos pietiekami tālu, lai nedurtos nepazīstamajam acīs, un pietiekami tuvu, lai varētu viņu novērot. Izvelku no kabatas avīzi un, ņemdams paraugu no dažiem braucējiem,] iegrimstu biržas situāciju pētīšanā.
Brauciens uz Bāzeli ilgst kādu stundu. Stundu, kurā palūkojos uz cīkstoni tikai četras piecas reizes, izmantodams to, ka arī viņš ir iegrimis biržas kursu pētīšanā. Cilvēks acīmredzot jūtas drošs, ka neviens viņu neizsekoj un es ne domāt nedomāju viņam sagraut šo maldīgo ieskatu, vēl vairāk — mums vajag tikai uzmest dažus ; mirkļus, lai gūtu skaidrību par kāda ārieni, ja vien esam iepratušies redzēt, nevis vārnas skaitīt.
Nepazīstamajam ir gadu tā starp piecdesmit un sešdesmit, bet nav vēl nekādu pazīmju, ka spēki pamazām zustu. Tagad viņš ir noņēmis pelēko cepuri ar šaurajām malām, un gludi noskūtais pakausis kā spīdīgs kupols vainago lielo, smagnējo galvu. Viņš laikam skuj to tikpat cītīgi un kārtni kā tuklos vaigus. Ir tādi vīrieši, kuri, baidīdamies] zaudēt matus, nolemj labāk staigāt ar pliku pakausi.
Dažkārt, kad cīkstonis atrauj acis no laikraksta, manāms — tās ir mazliet piemiegtas, it kā viņš cieši raudzītos uz kaut ko pārāk gaišu vai pārāk netīkamu. Toties platā deguna jutīgās nāsis ir stipri ieplestas, tā vien šķiet, ka viņš uztver pasauli vairāk ar ožu nekā ar redzi. Taču tas neliekas gaužām dīvaini, ņemot vērā, ka rupjajā purnā un sakniebtajās lūpās ar noļukušajiem kaktiņiem vīd kaut kas i sunisks.
Pusminūti pirms vilciena apstāšanās Bāzelē cīkstonis nomet avīzi uz sēdekļa, pieceļas, paņem lietusmēteli un cepuri un dodas uz vagona galu, lai izkāptu. Nogaidījis, minūti, es sekoju viņa paraugam un, iedams pa peronu,' neizlaižu viņu no acīm.
Ir jau pāri septiņiem, kad, ilgu laiku nīcis kādā kafejnīcā, nepazīstamais beidzot noved mani līdz savām mājām — dzīvoklim, kas atrodas jauna, necila nama pirmajā stāvā. Izlasu uz plāksnītes:
MAKSS BRUNNBRS, tirdzniecības darījumu starpnieks ,
Galu galā uzzinājis cīkstoņa vārdu un kafejnīcā viņu vairākkārt nofotografējis ar šķiltavām, ko parasti nēsāju kabatā, es varētu savu misiju atzīt par pabeigtu. Bet kas var galvot, ka nepazīstamais ir iegājis tieši savās mājās un tieši viņš ir Makss Brunners, nevis kāds cits? Mūsu darbā, tāpat kā jebkura, pārsteidzīgi secinājumi dažreiz izraisa neaprakstāmas jukas.
Izeju atkal laukā un apstājos uz tuvākā stūra, šaubīdamies, vai tūlīt doties mājup vai vēl pakavēties. Perspektīva otrreiz ierasties Bāzelē mani diez ko nevilina, bet uz Bērni, kā pats savām acīm esmu pārliecinājies stacijā, atiet vēl trīs vilcieni. Tā nu nolemju pagaidīt, lai arī, izsakoties ģenerāļa vārdiem, kā uz ūdens kustēšanos.
Mana neatlaidība tiek atalgota pēc stundas, kad cīkstonis no jauna iznāk uz ielas. Šoreiz viņš aizved mani uz tuvāko restorānu, un izrādās, ka ar to pilnīgi pietiek, lai es galīgi noskaidrotu, kā sauc šo vīru, jo viesmīlis, pieņemdams no viņa pasūtījumu, nepārtraukti pļāpā, izmezdams, «zināms, Brunnera kungs» vai «tūliņ, Brunnera kungs», it kā būtu nopratis, par ko es šaubos, un — lūst vai plīst — gribētu mani pārliecināt, ka neviens cits kā šis cīkstonis ir Maķss Brunners — tirdzniecības darījumu starpnieks.
Raugoties no profesionālā viedokļa, vakariņas šai restorānā raan jau ir liekas. Bet, raugoties no citas puses, tās nekad nav liekas, tāpēc izdzeru divus kausus alus, «notiesāju divas mājas desas ar skābētiem kāpostiem, papildus vēl dažas reizes nofotografēju cīkstoni un dodos uz staciju.
Skaidrs, pārītis nu ir atklājies — Flora Zeilere un Makss Brunners. Kaut arī dažāda auguma, abi miesās tik dūšīgi un spēcīgi, ka atgādina divus vienāda kalibra tankus. Cik nepatīkams priekšstats! Ļoti bīstami ir nostāties tādiem ceļā. Tagad rodas jautājums, kurp un kādēļ viņi ir devušies. Vai viņi neturas pavisam nomaļus no ceļa, kas man pašam ejams. Un vai neesmu gājis viņiem pa pēdām aiz tīri profesionālas aizdomības vai gara laika.
Var jau būt, ka tā ir. Gribēdams par to droši pārliecināties, es, tiklīdz rodas izdevība, palūdzu ievākt ziņas. Palūdzu cilvēkam, ar kuru tiekos reizi nedēļā pāris soļu no galvenās ielas.
— Kāpēc īstenībā jūs pamētāt Itāliju?— vaicāju, notrāpījis to reto brīdi, kad sarunas biedrs klusē.
— Bet mafija? — Benāto savukārt noprasa.
— Ak jā, mafija.
— Un inflācija? — viņš atkal jautā, jo Benāto paliek Benāto.
— Jā, patiešām — inflācija.
— 'Lai autu zaķa pastalas, nepieciešams viens vienīgs nopietns iemesls. Bet man, kā redzat, ir jau divi.
Mēs drīz būsim paēduši pusdienas, un Feliče, kas tuvumā mūs uzmana, arī drīz būs izcietis mocības, pēc tam kad vairākkārt ir apmainījis zemē nokritušos traukus pret citiem un savācis divu saplīsušo glāžu skambas. Patlaban dzeram kafiju, tātad lielākais ļaunums var būt tas, ka Benāto izlies kafiju vai mēriņu franču konjaka, ko viņš pēc tradīcijas ierauj, lai labāk darbotos kuņģis,— tas ir pusdienu beigu akords.
Par laimi vai nelaimi, mans kompanjons neizlej, bet izdzer kafiju, tāpēc, kā parasti, kļūst vēl pļāpīgāks, tā nu es zināmu laiku esmu spiests klausīties, cik vispusīgi viņš klāsta par itāliešu gangsterisma raksturu un metodēm. Benāto pazīst visus paņēmienus, ar kā-diem var aplaupīt cilvēku mājās, automobili vai uz ielas, pa kuru viņš iet, bet reizē pārzina arī visas iespējas, kā var novērst nekrietnos tīkojumus.
— Tādiem kā es šie tipi neko nejaudā padarīt. Bet kādēļ mūžīgi jābūt modram, jātur acis vaļā? Agri vai vēlu tas sāk apnikt, vai ne?
Un viņš jautājoši paskatās manī savām apaļajām acīm, kuras, vairīdamies no apkārtnē draudošajām briesmām, mūžīgi tur vaļā apbruņotas ar tādu ieroci kā daudzu dioptriju brilles biezos ietvaros. Nesaņēmis gaidīto atbildi, Benāto ar bērnišķīgo seju beidzot pārliecas pār galdu un, pavērdams mazās lūpas, negaidot ievaidas:
— Vai!… Sitā cigarete… Nudien vairs nezinu, kur lai to lieku. Galdautā atkal izdedzis caurums…
Viņš nodzēš cigareti, lai pēc brītiņa aizsmēķētu citu, protams, ar to tāpat izdedzinās caurumu galdautā vai savās biksēs. Tad viņš aizsāk valodu par inflāciju.
— Reiz mans vectēvs bankrotēja,— pēkšņi saklausu viņa balsi skanam jau samērā miegainu, jo kafijas iedarbība ir sākusi gaist.— Vēlāk tēvs pamazām iedzīvojās bagātībā, bet savukārt bankrotēja tieši tad, kad es gaidīju no viņa mantojumu. Tā es mantoju galvenokārt parādus. Divi mani tēvocīši tāpat bankrotēja katrs savā laikā. Vispār ņemot, bankrots ir mūsu ģimenes slimība. Bet pasakiet — vai tā nav arī laikmeta slimība? Vai bankroti nav pirmie vēstneši, ka cilvēcei draud galīgs sabrukums?
— Tas ir smags jautājums,..— nedroši atbildu, pamez dams ar acīm Feličem, lai atnes rēķinu.
Aizrit īss brīdis, un Benāto, lai gan ar lielu nožēlu, gribot negribot atvadās no manis, pardon, viņam tieši šodien esot neatliekama tikšanās ar grieķi, olīvu tirgotāju, cik noprotu — mājās ar gultu. Tātad, kā vienmēr, palieku viens kantorī, kur uz rakstāmgalda nolikti divi aviosabiedrības kalendāri un kaudzē sakrauti rīta laikraksti. Šoreiz tomēr pakavējos mazliet ilgāk nekā parasti. Katru piektdienu pakavējos mazliet ilgāk, atzīdams par labāku doties taisni uz slepeno tikšanos, nevis klīst pa ielām, riskējot, ka var kāds piesisties klāt, kaut vai tā būtu mīļā Rozmarija.
Jā, piektdiena. Spriežot pēc zināmas māņticības, tā nav laimīga diena. Bet, raugoties no citas puses, — izdevīga. Nedēļas nogales priekšvakars. Ikviens steidzas iepirkties un pārrasties mājās. Ielās agri vairs nemana cilvēkus. Un tieši tad ir īstais laiks tikties.
Nonāku Savienības laukumā, kur paceļas laika gaitā samelnējusi parlamenta, ēka — demokrātijas cietoksnis, ko stingri aizsargā kapitāla cietokšņi: pa kreisi — Kantona banka, pa labi — Nacionālā banka, priekšā — Credit Suisse un Sparkasse. Apmetis līkumu ap parlamentu, dodos lejup un sasniedzu tiltu, pa kuru katrreiz braucu no Austrumu loka. Taču patlaban nevis eju pa to tālāk, bet apstājos upes krastā. Esmu jau minējis, ka Berne izvietojusies it kā divos stāvos, tagad derētu piebilst, ka te starp abiem stāviem iezīmējas cita virs citas jeb, teiksim, cita zem citas šauras terases, ko savieno arī šauras kāpnītes.
Apkārtnē dziļi klusajā aprīļa nokrēslas stundā un miklajā, vējainajā laikā nav redzama neviena dzīva dvēsele. Piespiedies pie mūra sētas visaugstākajā terasē, pārlaižu acis zemākajai. Pustumsā pavīd slaidais, kalsnais mūsu puiša augums. Un, kā vienmēr līdz šim, tā arī patlaban šķiet, ka man blakus stāv vēl kāds — mans nelaiķis draugs Ļubo Angelovs. Puisis zemākajā terasē ir taču viņa dēls Bojans.
Ļubo nekā nerunā; dzīvē paradis visu izvērtēt, raugoties tikai no profesionālā viedokļa. Tomēr, par spīti šim paradumam, viņš — Bojana tēvs — nevar novaldīties, neieskatījies te, šajā vietā, kur dēls sper pirmos soļus. Kaut gan Ļubo ne vārda nesaka, man atmiņā ataust tālie gadi, kad viņš mācīja mani spert pirmos soļus, tāpat kā es tagad palīdzu viņa dēlam nostāties uz smagā un spīvā izlūkošanas ceļa. Nostāties un iet pa to, cik ilgi vien būs lemts, lai beigu beigās arī viņš nodotu stafeti citam.
Patiesībā es būtu varējis nenākt uz šejieni un no terases nelūkoties lejup, jo mikrorācija raida divsimt metru attālumā. Taču, kad apkārtnē nemana cilvēkus, te vienmēr pastāvu, gribēdams izpildīt it kā mēmo Ļubo lūgumu un pats savām acīm redzēt Boianu.
Viegliņām pagriežu pildspalvas uzgali un saklausu īsus trinkšķus, tad klusu, pazīstamu balsi:
— Volvo pieci.
No jauna pagriežu uzgali un savukārt pārraidu:
— Volvo seši.
Pieņemts. Pārraide beidzas. Un, lai arī lakoniska, tā ir sniegusi pietiekošas ziņas abām pusēm. Bojans ir pavēstījis, ka man atstāta zīmīte mūsu slēpnī — melnā volvo, tādā pašā kā manējais, un šī mašīna atrodas pēc mūsu saraksta piektajā ielā norunātajā vietā. Arī es esmu paziņojis, ka ielikšu zīmīti slēpnī un aizdzīšu mašīnu pēc saraksta sestajā ielā.
«Piektā» ir gara šķērsiela aiz Bubenbergas — uz turieni diezgan tālu ko iet, lai ceļā es varētu pārliecināties, ka neviens man neseko, un diezgan tuvu, lai nepārgurtu. Bez grūtībām atrodu melno volvo, to kāds te piebraucis, un tas gandrīz nav manāms daudzu citu novietoto automobiļu vidū. Atslēdzu durtiņas, apsēžos pie stūres un dodos prom. Apturējis mašīnu pretim pirmajai sarkanajai luksofora uguntiņai, izņemu zem radiouztvērēja pabāzto zīmīti un tās vietā paslēpju savējo. Visa šī izdarība ilgst tieši astoņas sekundes.
Kamēr atbrīvojos no automobiļa, aizrit tomēr daudz ilgāks laiks. Ne vien tādēļ, ka «sestā» ir patālu no «piektās», bet arī tāpēc, ka nespēju atrast vietu, kur apstādināt volvo. Tas man liek saskaņā ar norunu atstāt volvo «septītajā»— tur nav tik liels mašīnu pieplūdums.
Cik ikdienišķi, apnicīgi, bet nepieciešami sīkumi, bez kuriem tagad nevar risināties jaunais pasākums — variants «Delta».
Visvienkāršākā kombinācija nereti ir pati labākā. Bet, ja tā neizdodas, jāķeras pie kaut kā sarežģītāka. Divu «B»— Bojeva un Beleva uzbrukums ir cietis neveiksmi, tāpēc radusies nepieciešamība, lai nākamajā varbūtējā uzbrukumā dotos trīs «B»— Bojevs, Bojans un Borislavs. īstenībā šie trīs izlūki veido trīsstūri, ko grieķu alfabētā sauc par deltu. Man vajadzēs uzturēt kontaktu ar ienaidnieku, Borislavam — ar Centru, Bojanam — ar mani un Borislavu. Ja viens no diviem posmiem — Bojans vai Borislavs — tiks izrauts no trīsstūra, to atjaunos, aizstājot ar citu, kas tāpat darbosies. Bet, ja manis vairs nebūs, operāciju «Delta» varēs mierīgi pārdēvēt par operāciju «Krusts pāri». Vismaz līdz nākamajam rīkojumam.
No jauna aizeju līdz Bērenlaukumam, lai šoreiz liktu lietā pats savu volvo. Pietiek ar slēpņiem! Atgriezīsimies pie necilā un garlaicīgā pilsoņa Pjēra Lorāna legālās dzīves.
Tikko iebāžu roku kabatā pēc atslēgas, pēkšņi atveras durvis un uz sliekšņa iznāk Rozmarija, kārtējo reizi pārvērtusies — ģērbusies vienkārši, bet ar zināmu šiku — kā naiva un mīlīga memmesmeitjņa.
— Vai tad jūs iesiet prom? Un mani atstāsiet vienu nedēļas nogales priekšvakarā?— iesaucos, mazliet sarūgtināts, kaut gan no sirds vēlos, lai viņq. mani pamestu un ne acīs nerādītos.
— Ļoti žēl, Pjēr, bet mūsu kaimiņš Goranofa kungs ir ielūdzis mani uz glāzi tējas. Pamēģiniet saņemties un neskumstiet. Goranofs pieder pie tiem, kuri pēc divām kāršu spēles partijām sāk žāvāties, tātad diez vai jums pietrūks manis ilgu laiku.
Dzirdot šādu solījumu, uzreiz kļūstu možāks, ieeju savā vienkāršajā mājā, uzlieku uz plīts tējkannu ar ūdeni un tikai tad uzkāpju bibliotēkā un izņemu vēstuli. Tā ir atbilde uz manu jautājumu par Maksu Brunneru. Ļoti īsa atbilde, kas droši vien prasīja ilgus pētījumus, līdz tika uzrakstīta.
Vēstulē ziņots, ka Brunners ir beidzis ekonomikas fakultāti, kara gadus pavadījis — jādomā, izmantodams kādus sakarus,— samērā siltā vietā — intendantu daļā par virsleitnantu, pēc kara sācis darboties tirdzniecības jomā, laikam arī ar labu paziņu palīdzību. Viņš neesot iejaukts kara noziegumos un tagad aktīvi nepiedaloties politiskajā dzīvē.
Vārdu sakot, tās nav diez ko saistošas ziņas, ievērību pelna tikai viens: tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā un ceturtajā gadā intendantu daļa, kurā dienēja Brunners, atradusies Bulgārijā. Tas vedina uz nopietnām pārdomām. It īpaši, ja pieņemam, ka Flora, kuras aizsegā slēpjas Brunners, apmetusies bulgāram Goranovam kaimiņos nevis tīri nejauši, bet noteiktu apsvērumu dēļ.
Brunners — Flora — Goranovs — tas jau iezīmē sākotnējās shēmas kontūras. Kaut ko tādu kā varianta «Delta» paveids, bet atšķirībā no tā viens posms varbūt izseko otru ar trešā starpniecību. Lai cik vilinoša liekas šī shēma, tai pagaidām trūkst reālas un konkrētas jēgas. Un, ja tāda jēga tomēr ir, to spēj atklāt man tikai pati Flora vai pats Brunners. Nezinu, vai būtu ērti un pieklājīgi ierasties pie viena no viņiem un pajautāt:
— Sakiet — kas un kāda velna pēc jums vajadzīgs no vecā vīra Goranova?
Ieeju vannas istabā, sadedzinu vēstuli izlietnē, atgriežu krānu, lai ūdens aizskalo pelnus, un pat ar ziepēm nomazgāju porcelānu — labāk lai nepaliek nekādas pēdas, kad mājās dzīvo tik ziņkāra īrniece kā Rozmarija. Tad ienirstu guļamistabā un kādu laiku pa aizkaru spraudziņu vēroju, kā šī pati īrniece sit kārtis divu aizdomīgu bālģimju — Go- j ranova un Peneva — sabiedrībā, bet viņi abi ik pa brīdim uzsmaida dāmai, cik vien mīlīgi varēdami, un laipni cienā , viņu ar tēju, konfektēm un biskvītiem.
Beigu beigās man apnīk pētīt intīmo idilli, un pēkšņi atjēdzu, ka virtuvē uz plīts ūdens droši vien jau vārās. Dodos lejā, savukārt pagatavoju glāzi tējas un piedevām] izņemu šo to no ledusskapja. Diezgan plānas vakariņas nedēļas nogalē un diezgan nožēlojama aina, lai pamatotu] hipotēzi: Brunners — Flora — Goranovs.
Iegājis viesistabas zaļajā oāzē, es atzveltnī brīdi snaužu, ieklausīdamies, cik skaņi pakšķ lāses no jumta, zilajā vakarā svinīgi vēstīdamas, ka galu galā nāk pavasaris.
Jā, galu galā nāk pavasaris, un galu galā atgriežas Rozmarija, kas nočivina —«cik tas ir skaisti no jūsu puses, ka mani gaidāt» un «tie sīkmaņi patiešām drīz apnika līdz kaklam».
— Kāds tur brīnums,— es saku.— Vairāk jābrīnās par to, ka labprāt esat izturējusi tās mocības. Labprāt, lai neteiktu — ar prieku.
— Nu, neesiet tik ļauns,— Rozmarija paklusi dudina, noslīgdama uz dīvāna.— Daudz nevajag, lai jūs pieķertu mani mazohismā.
— Kādēļ gan ne? Pēdējā laikā pretdabiskas tieksmes aizvien vairāk kļūst par normālu parādību.
— Ko lai daru, ka nespēju būt tikpat vienaldzīga kā jūs un atraidīt pusmūža vīrieša uzaicinājumu uz glāzi tējas.
Kā pats esmu novērojis, kārodama izdzert tur glāzi tējas — vismaz pirmo —, Rozmarija diezgan ilgi uzmācās pusmūža vīrietim: daudzu nedēļu laikā ne reizi vien koķetēja ar viņu un bieži jo bieži apstājās pie viņa dārza žoga, lai parunātos, bet tas taču ir tīrais sīkums.
Tīrais sīkums varbūt ir arī tas, ka, uzcirtusies īsos svārciņos, memmesmeitiņa nevīžīgi pārliek vienu kāju pār otru, nekautrīgi pavērdama manā priekšā vilinošu skatu — slaidās gūžas līdz pašai tai vietai, kur daba lēmusi tām savienoties. Kopš zināma laika Rozmarija mājās uzvedas pārlieku nekautrīgi, nonākdama pat tik tālu, ka nereti, kamēr esmu zālē, viņa no savas istabas iztek vienā kombinē vai plānās biksītēs, lai pateiktu ko jaunu, it kā es būtu nejūtīgs priekšmets vai bezdzimuma būtne. Rozmarija tā rīkojas, vai nu tiešām noturēdama mani par tik vienaldzīgu, vai arī aizvien vēl gribēdama pārbaudīt, cik vienaldzīgs īstenībā esmu, bet viņas drastīgā vaļība sāk mani kaitināt.
— Kādreiz apsolījāt, ka nevienu neaicināsiet ciemos, bet nu jau aicināt,— es viņai atgādinu.
— Ai, Pjēr, jūs taču pats…
— Kādreiz teicāt, ka nekad neuzplīsities saimniekam, bet nu jau uzplijaties,— es turpinu.
— Ai, Pjēr, vai tad domājat…
— Jā, domāju gan. Un šobrīd visa jūsu stāja liecina, ka jums nav svešs ne vien mazohisms, bet arī sadisms…
— Ai, Pjēr! — Rozmarija trešoreiz iesaucas.— Labāk nespēlējiet lomu, kura jums nepiedien, un nemēģiniet man iegalvot, ka esmu jums kaut kas vairāk nekā sarunu biedre, ar kuru kopā var nosist laiku. Lai gan dažkārt ir tāda sajūta, ka jums nav vajadzīga pat sarunu biedre.
Viņa nober īso monologu, nemaz nepūlēdamās mainīt izaicinošo pozu un nelikdamās zinis, kurp esmu pavērsis skatienu. Bet tas vēl stiprāk mani kaitina. Tomēr Rozmarija, liekas, to nesaprot vai gluži otrādi — gaužām labi saprot un, it kā vēlēdamās mani galīgi saniknot, jautā nekaunīgi:
— Ko jūs tā veraties mani?
— Vai tas jūs mulsina?
— Katrā ziņā nav patīkami, ka nopētāt mani kā nezin kādu mantu. Tikai netieku gudra, vai jūs izvērtējat, cik dārgas zeķes valkāju, vai cenšaties iedziļināties manās daudzajās rakstura īpašībās.
Ja es būtu Emīls Bojevs, pateiktu kaut ko tādu, kas uzreiz sarunai pieliktu punktu. Tā kā esmu nevis Emīls Bojevs, bet Pjērs Lorāns, noriju repliku un mierīgā garā saku:
— Neiedomājieties, ka jūsu raksturs ir kā neizbrienami džungļi.
— A-ā! Beidzot esat atradis Ariadnes pavedienu. Būtu ļoti laipni, ja jūs man to atklātu, jo pašai tas vajadzīgs.
— Kālab gan ne! Tas slēpjas jūsu daudzajās rakstura īpašībās, ar kurām operējat.
— Šovakar nez kādēļ neizsakāties pietiekami skaidri.
— Gluži vienkārši baidos jūs aizskart.
— Nebaidieties. Nerunājiet caur puķēm!
— Kāpēc lai es nerunātu caur puķēm! Jūs pati varat rast atbildi uz saviem jautājumiem. Vai tad jums nav zināms, kam noder ikviena mīmikrija?
— Tas pat bērniem zināms.
— Nūja. Un Ariadnes pavediens ir tieši tas, ko arī bērni prot satvert. Tikai hameleons darbojas neapzinātas tieksmes dzīts, jūs — aiz aprēķina. Jūsu rakstura galvenā īpašība ir kails aprēķins. Un tas veikli žonglē ar pārējām īpašībām. Visu jūsu liekulību, manieres un pārvērtības vada diezgan vienkārša un itin parasta skaitļojamā mašīna, kas reizē aizstāj gan prātu, gan sirdi.
Kūtrums, kas pirmīt jautās viņas sejā, pamazām gaist, mīdāmies ar savādu rosu. Ar tādu rosu, ka es nebrīnītos, ja Rozmarija pēkšņi paķertu kristāla pelnutrauku no galdiņa un ielaistu man pa galvu. Bet, kā jau minēju, pa īstam saniknojusies, viņa valdās, lai nesāktu ārdīties. Rozmarija brīdi klusē, stingi lūkodamās neilona zeķēs iespīlētajos ceļgalos, tad paceļ acis un saka:
— To, ko patlaban pateicāt, nekad jums nepiedošu.
— Es taču atkārtoju jūsu pašas teoriju par egoistisku cilvēku.
— Nē, to, ko patlaban pateicāt, nekad jums nepiedošu,— Rozmarija atkal apgalvo.
— Ko tieši?
— Vārdus par sirdi.
— E, ja tikai par sirdi vien…
Pieceļos, lai novērstos no viņas slaido gūžu gleznainā skata, un aizdedzinu cigareti. Pasperdams dažus soļus, pieeju pie loga un raugos pa to zilajā naktī, bet lāses arvien vēl skaņi raida to pašu radiogrammu par pavasara iestāšanos.
— Varbūt esmu izteikusies pārāk prasti, bet, ja saku — cilvēki ir egoisti, tas vēl nenozīmē, ka viņi ne ar ko neatšķiras cits no cita,— dzirdu aiz muguras skanam pārspīlēti mierīgu Rozmarijas balsi. — Un, ja tādiem kā jūs krūtis bāztin piebāztas ar darījumu piedāvājumiem, līgumiem un norēķiniem, tad nav izslēgts, ka citiem krūtīs ir sirds.
— Nesapinieties pretrunās.
— Ja runājam par pretrunām, tās neizriet no maniem spriedumiem, bet no cilvēka dabas, — īrniece iebilst vēl tikpat mierīgi.— Varbūt tas ir absurds, tomēr — taisnība:
Gadās cilvēki, kuriem piemīt egoisms un reizē arī jūtas, Pjēr, tieši pie tiem es piederu, lai cik jums liekas neticami.
Viņa pieceļas, acīmredzot nolēmusi savukārt izlocīt kājas, un dodas uz otru viesistabas galu.
— Ticu gan,— cenšos viņu nomierināt.— Laikam esmu mazliet pārspīlējis, tā sacīdams par sirdi.
— Nē, jūs tikai esat gribējis mani ievainot. Un tagad man nāk dusmas vienīgi par to, ka jums tas ir izdevies.
— Nepūlieties par daudz uzlabot man omu.
— Pjēr, es patiesi esmu jums pieķērusies,— Rozmarija turpina, atkal pasperdama dažus soļus.— Esmu pieķērusies tāpat vien, pašai negribot, bez mazākās vēlēšanās uzplīties saimniekam, kā jūs pirmīt izteicāties.
— Varbūt tur gan jūs maldāties,— nomurminu.
— Kur? — viņa jautā, apstādamās istabas vidū.— Vai maldos vienā ziņā, ka esmu jums pieķērusies, vai otrā, ka neesmu uzplijusies?
— Lielākoties pēdējā. Lai saprastu, ka cilvēkam ir sirds, vajadzīgi kādi pierādījumi.
Rozmarija no jauna liek soļus, pienāk man pavisam klāt un saka:
— Tad jau esmu palaidusi īsto brīdi garām. Mēs esam tik cieši pieraduši viens pie otra, ka…
Viņa, kā jau minēju, ir man pavisam klāt un vairs nepagūst izteikt Jomu līdz galam tīri tehnisku iemeslu dēļ.
— Ai, Pjēr, kas jums lēcies…— Rozmarija nočukst, kad mūsu pirmais skūpsts — ļoti ilgs un kvēls skūpsts — ir beidzies.
— Kā lai to zinu, — klusām atbildu.— Droši vien vainīgs ir pavasaris. Vai tad nedzirdat — pavasaris nāk!
Un pastiepju rokas, lai viņu atkal apskautu. Bet Rozmarija, iekāms ļauj man to izdarīt, spēji aizrauj logam priekšā aizkaru.
Domāju — reiz jau teicu, ka atšķirībā no teātra darbība dzīvē nereti sākas tieši pēc tam, kad aizkars ir aizvērts.