Jāris bija trīs gadus jaunāks un veselu galvas tiesu garāks par Aspu. Tik vien tās pārākuma izjūtas, lai līdzsvarotu skaudību, — māsa vienmēr rotaļādamas panāca to, par ko viņš sapņoja, ko nācās izcīnīt vaiga sviedros. Viņa tikpat'kā nemācījās, bet nesa mājās labas atzīmes, pabeidza skolu ar ieteikumu stāties universitātē, bez sirdsapziņas pārmetumiem pagrieza tai muguru, dabūja šo darbu autoinspekcijā, kaut gan mašīnās sajēdza daudz mazāk nekā viņš. Un — galvenais — Aspa bija izcīnījusi sev brīvību no vecāku aizbildniecības, pati sūtīja dāvanas visos valsts un ģimenes svētkos. Jāris turpretī joprojām bija spiests i/činkstēt no mātes vai tēva pat rubli kinobiļetei, stundām ilgi iestāstīt, ka vietējā ražojuma džinsu biksēs nepieklājīgi rādīties klases sarīkojumos.
Tēvs labi atcerējās jaunību un juta dēlam līdzi, pēc iespējas atbalstīja viņu, kad varēja to izdarīt, sievai nezinot. Pēcnācējā Pēteris Vaivars pazina sevi — tas pats absolūtais godkāres trūkums. Zēl tikai, ka Jāris turklāt nebija arī sapņotājs. Bet ar gadiem vienaldzību nomainīs kāds mērķis, un viņš atradīs savu zivju audzētavu — gandarījumu, bez kura dzīve nav dzīvošanas vērta.
Ar meitām ir vienkāršāk. Agri vai vēlu viņas iziet pie vīra. Par labām mātēm un sievām kļūs tās, kurām nav krasi izteiktu interešu. Dēliem šāds glābšanas aplis ir militārais dienests,, kuru vieni uzskata par labāko vīra rūdījuma skolu, citi — par tādu kā labošanas iestādi no pareizā ceļa noklīdušajiem, par iebiedēšanas līdzekli studēt negribošajiem jaunekļiem, bet Vaivaru ģimenē —• par obligāto posmu vīrieša biogrāfijā. Nesaskaņas radīja vienīgi jautājums par to, kā puisim pavadīt laiku starp skolas izlaidumu un rudens iesaukumu. ' — Lai atpūšas! — Tā, protams, bija māte, kura vēlē- ijās kaut vienu bērnu iespējami ilgāk paturēt ģimenes ligzdā.
— No nemācīšanās? — tēvs atcirta. — Lai redz pasauli, lai pierod dzīvot svešos ļaudīs, pats sevi aprūpēt. Seit viņš tikai slaistīsies ar makšķerkātu gar ezermalu, toties mana brāļa mājā varbūt paņems rokā lāpstu vai kapli un sapratīs, kas ir darbs.
To Jāris ātri vien saprata un nāca' pie atziņas, ka dārzkopība gan kaulus nelauž, tomēr nav viņam piemērota. Ja jau jāstrādā, tad vismaz gribas redzēt pūliņu rezultātus — tūlīt, nevis pēc mēnešiem, kad kaut kas uzdīgs, sazaļos, sasārtos un ienāksies. Viņam nospļauties uz tomātiem un zemeņu ievārījumu, kuru krustmāte solījās sūtīt uz dienesta vietu. Lai pati liec muguru, ja tas sagādā tādu prieku ..,
Viņpus sētas ritēja pavisam citāda dzīve, tur negaidīja līdz rudenim, lai savāktu ražu. Tur no rīta vilkšus., ievilka sasistu mašīnu, un jau vakarā, vēlākais, pēc dažām dienām tā pati izripoja no kaimiņa garāžas, lai atsāktu skrējienu pa ielām, un lielceļiem. Šis brīnums arī bija cilvēka roku darbs, un tādu Jāris būtu' ar mieru strādāt.
Diemžēl caur spraugām dzīvžogā grūti apgūt automehāniķa un skārdnieka arodu, iemaņas no laika gala saistītas ar sviedriem un tulznām, dunkām un asarām. Puisi tas nebiedēja, gan jau vēlāk grūtības atmaksāsies. Jāris atcerējās savu klases audzinātāju, kurš bija beidzis Fizkultūras institūtu ar alpīnista specialitāti un saņēmis norīkojumu uz Kurzemes piekrasti, kur pat Slīteres zilie pauguri paceļas tikai simt metru virs jūras līmeņa. Un tomēr viņš centās iepotēt zēniem mīlestību uz kalnā kāpšanu. Galvenais ir cīņas prieks, nevis kailā uzvara; nav svarīgi, cik augsta ir sasniegtā virsotne, galvenais ir pārvarētās grūtības, sevis audzināšana. Krāšņus skatus var izbaudīt pa lidmašīnas logu, bet uzveikt briesmas, savu vājību — vienīgi ceļā uz paša nosprausto mērķi.
— Pilnīgs bleķis! — kategoriski paziņoja Nils Berzauskis, uzklausījis kaimiņa brāļadēla stāstu par dievināto skolotāju. — Man — jo darbs vienkāršāks un vieglāks, jo labāk. Domā, es stundām ilgi klapētu ar gumijas āmuru, špahtelētu un slīpētu, ja varētu dabūt rezerves daļu? Ne velna! Es pat mazo pirkstiņu nepakustinātu, ja zinātu buramvārdus, kas liktu zelta zivtiņai plēsties manā vietā. Tici, brāl, noteicošais ir rublis, ko tu iesit par savu darbu, nevis tā dumjā sišana. Un arī tas, ko par šo' rubli var nopirkt.
Tikai tagad Jāris pamanīja, ka meistars ir piedzeries. Acīmredzot bija pienākusi viena no tām divām reizēm gadā, kad viņš atcerējās savus ziedu laikus un slīcināja alkoholā ilgas pēc okeānu plašumiem. Kā tad — mugura svītrainais jūrnieka krekls, viena piedurkne uzlocīta, lai atklātu cīpslainās rokas ādā ietetovēto enkuru un svinīgo solījumu saglabāt uzticību kādai sen aizhlirstai Dacei. Arī plati izplestajām kājām vajadzēja apliecinat Berzauska piederību kuģinieku ciltij tāpat kā līganajai gaitai, bet to drīzāk varēja izskaidrot ar iekšķīgu vētru. Beidzot tā viņu iedzina ierastās ostas ārējā reidā un lika pietauvoties uz soliņa pie garāžas.
Jāris apsēdās līdzās. Varbūt tas ir piemērotākais brīdis, lai nāktu klajā ar savu lūgumu, bet bija jārēķinās arī ar iespēju, ka Berzauskī patlaban mājo nolieguma gars. Dzērāju gājieni nav aprēķināmi — vieni tev sasola visus pasaules labumus, bet skaidrā prātā to vairs neatceras, citi« kļūst kašķīgi un degvīna atraisīta paštaisnī- guma vārdā noraida pat prātīgus ierosinājumus, pārtaisa baltu par melnu un otrādi. Tēvs, kad mazliet iedzēra, kļuva mīksts kā vasks, un māte reizēm pati lika galdā kortelīti un tad locīja viņu pēc sirdspatikas.
Jāris pavērās apkārt. Tēvoča dārzā, protams, bija skaistāk — kopts maurs, ziedu dobes, krūmu un koku rindas. Taču šeit viņš jutās labāk — nekas neatgādināja paraugkapu kārtību, šeit piemājas zeme kalpoja cilvēkam, nepārvēršot to par vergu. Šeit varēja atļauties iemīt tajā izsmēķi, ierakt pretrūsas līdzekļa atliekas, nemaz nerunājot par automobiļu manevrēšanai atvēlēto laukumu, kas dīvainā kārtā nebija noplacināts, bet ar bēdīgi slaveno «kultūras slāni» veidoja tādu kā milzīgu postamentu. Ielas pusē vienlaidus dēļu sēta nožogoja pagalmu no ārpasaules, un dzelzī kaltos vārtus atvēra tikai pēc telefoniskas norunas. Suni Berzauskis neturēja, jo vairījās no lieka trokšņa.
Viņš vispār bija klusuma cienītājs. Tāpēc savā laikā izvēlējās jūrasbraucēja profesiju un cerībā to tur atrast nolīga uz mācību burinieka; tāpēc aizgāja no autoservisa, kur augu dienu nācās būt ļaudīs. Lai glābtos no apkārtējās vides kaitīgās ietekmes, nolēma ieiet sevī un nodarboties ar jogu: ik rītus vingroja pusotru stundu, un tādās reizēs pat steidzamākais pasūtījums vai papildu maksas piedāvājums atsitās kā pret mūri. Lai pastāv kādu stundiņu uz galvas un no šī skatpunkta raugās uz savu tukšo skubu, tad sapratīs, cik tā vērta. .
Arī pats Berzauskis uz daudzām parādībām raugās no ačgārna viedokļa — tā pirmajā brīdī likās pie lauku ļaužu vienkāršajām attiecībām pieradušajam lauku zēnam. Kad viņš aizvien vēl prātoja, kā vissmalkāk piebraukt kaimiņam, tas pats piedāvāja darbu.
— Nāc, Jarīti, pte manis par kuģa puiku. Ko rušini onkulim zemi, nekādi dārgakmeņi tur nav aprakti! Tā īstā zelta bedre ir te. — Viņš uzplikšķināja sev pa kabatu, kas atbalsojās ar metālisku šķindoņu, tad iegremdēja tajā roku un izvilka lielu atslēgu saišķi.
Nedrošiem pirkstiem izvēlējies vissarežģītāko, Berzauskis pacēla to gaisā un uzrunāja gluži kā ticīgais svētīto krustu.
— Servisā par tās glabāšanu cilvēkam maksāja mēneša algu un ceturkšņa prēmijas. Vai tad mēs sliktāki par Anglijas parlamentu? Tur arī ir tāds postenis: «lords — atslēgas glabātājs».
— Zīmoga glabātājs, — Jāris pārlaboja.
— Nu, ko es teicu, mēs viņu esam ne tikai panākusi, bet jau apsteiguši. Pie mums par zīmoga glabāšanu vel viens darbonis saņem algu. Paskaitīsim kopā, cik cilvēkiem tur maksāja par manu darbu. Dispečeram, — Berzauskis pacēla vienu pirkstu gaisā, — maiņas meistaram, normētājai, ceha kasierei, noliktavas pārzinim, — viņš ņēma talkā arī otru roku, — tehniskās kontroles jefiņam, diviem sargiem, kuri ielaiž un izlaiž. Lielos priekšniekus es nemaz neskaitu. Bet nav, kas pagriež kurbuli, kad jāpievelk ķēde vai jāregulē vārsti… Un šeit arī nav! — Berzauskis pēkšņi iekliedzās, veikli izmakšķerēja aiz jostas aizspraustu blašķi un pielika pie lūpām. Saviebās, jo domas par dēla nodevību sāpināja alkohola atmiekšķēto pašlepnumu. — Kad kaimiņš palūdz aizvest tulpes uz haizivju nārsta vietu pie dāvanu vaikala, kur nu — rožu stādus uz Lietuvu, viņš tūdaļ ar mieru. Bet, kad miesīgais tēvs piesola to pašu naudu par rūsas no- dauzīšanu, mans Knutiņš rauc degunu. Ka tik varētu blandīties pa pasauli… Tagad tu, Jarīti, būsi man dēla vietā, un, lai skanētu glaunāk, ieceļu tevi par spīķera priekšnieku. Apskaties, kāda mums tur bagātība! — Viņš pasvieda puisim atslēgu saišķi un norādīja uz garāžas piebūvi.
Labi eļļotās durvis vērās klusi un viegli, it kā aiz tām atrastos bankas seifs. Gandrīz vienlaikus iedegās elektriskā gaisma un iegaudojās trauksmes sirēna. Jāris at« sprāga atpakaļ, bet bija par vēlu — sejā iešļāca sarkana tuša.
— Kad pirmoreiz šķērsoju ekvatoru, mani kristīja ar piķi, — Berzauskis neslēpa gandarījumu par izdevušos pārsteigumu un, pagrābstījies aiz muguras, izslēdza signalizāciju. — To man ierīkoja viens atvaļināts pirotehni- ķis. Par to, ka uzmontēju viņam jaunus tiltus un uzliku motoram septiņdesmit sestā benzīna blīvi… Naktī vēl
izšaujas uguns mēles, traks var palikt, cik skaisti,,, Un tagad uzskatīsim, ka esi iesvētīts. Prozit!
Kamēr meistars ar krietnu malku atzīmēja tikko pieņemtā izpalīga stāšanos amatā, Jāris, velti izmēģinājies ar sasiekalotu mutautiņu noslaucīt nenomazgājamo krāsu, ielūkojās noliktavas kambarī un izbrīnījās vēl vairāk. Tā patiešām bija vairumtirgotava. Visu triju sienu garumā — plaukti no grīdas līdz griestiem, uz katra nodalījuma izkārtnīte ar detaļas nosaukumu un cenu. Sākot ar dzesi- nātāja režģiem, beidzot ar numura apgaismojuma spuldzītēm, te varēja atrast visu, ko vien iespējams sabojāt. Laikam pietiktu daļu, lai izgatavotu pilnīgi jaunu automobili.
— Acis vaļā, bet muti cieti — Berzauskis brīdināja un aizvēra durvis.
Jāris bija iedomājies kuģa bocmani pavisam citādu — katrā ziņā augumā lielu vai vismaz ar resnu vēderu, spalvainām krūtīm un muskuļu grēdām, kas savienoja plecus ar elkoņiem. Nils Berzauskis sniedzās viņam tik tikko līdz pazodei un šķita no kauliem vien veidots. Galvā — lai izskatītos garāks — viņš arī šajā siltajā vasaras dienā valkāja vecmodīgu slēpošanas cepuri, kuras smailais nags sniedza tīkamu ēnu tropu saules staros un metināšanas dzirkstelēs izbalējušajām acīm un plānajam degunam.
— No kurienes? — Jāris nesaprata.
— Nopirku, tizpirku, pārpirku. Ieguldīju naudas līdzekļus un izveidoju krājumu. Es ņemu visu, ko tirgus piedāvā, — Berzauskis dižojās, pēdējais malks bija izšķīdinājis mēra sajūtas atliekas. — Viens gudrs cilvēks reiz teica: «Ja nebūtu deficīta, tad to vajadzētu izgudrot.» Es neko neizgudroju, es to mākslīgi radu. Teiksim, veikalā nejauši parādās bremzes kluči. Man piezvana, aizbraucu, lieku iepakot divus dučus. Domā, ka ierindas pircējs spēj turēties pretī? Vajadzīgi tikai divi, bet viņš tūdaļ pieprasa četrus, sešus, cik vien makā naudas. Un: pēc pusstundas, kad saskrien patērētāji, uz letes vairs, nav neviena… Varētu turpat aiz stūra pārdot par divr, kāršu cenu, bet vai es kāds spekulants? Es esmu amatnieks un dzīvoju no savu roku darba. Jānomaina bremzes kluči? Lūdzu, par valsts cenu, man pietiek ar peļņu pakalpojumu cenrāža ietvaros* vispirms diagnoze, tad
mazgāšana, uzcelšana, riteņu noņemšana un balansēšana… Gan redzēsi, kad sāksi strādāt.
Jāris bija samierinājies ar to, ka šodien ar strādāšanu nekas neiznāks. Patlaban šķita, ka ari sarunai vairs nav jēgas: Berzauska valoda kļuva arvien nesakarīgāka, to vai ik teikuma galā pārtrauca žāvas un žagas. Tomēr pirms aizmigšanas izslavētās jūrnieka iekšas vēl apliecināja sevi. Atstiepies pavēnī, viņš vēlreiz atvēra acis, kā par brīnumu, pazina "Jari un deva pēdējos norādījumus:
— Kad atnāks abi Jāņi, pasaki, lai piekāpj rīt. Bet šodien lai iedzer uz manu veselību, izdevumus divu trauku apjomā lai pieskaita pie rēķina.
Tā notika šī tikšanās, kuras gaitā Jāris — nu jau otro reizi šajā dienā — tika kristīts.
— Kas par ērmīgu vārdu — Jāris? — Jānis. Lubietis protestēja. — Pieklājīgs suns pat neatsauktos.
— Tā nu vecāki mani nosaukuši.
•— Vecāki vai kāds cits, tik un tā neskan, —• Ķirsis noraidīja. — Nav ko mēli mežģīt, vajag tā, lai meitenēm nesajuktu. Kaut kas skaists un atmiņā paliekošs.
— Kā, piemēram, Jānis, — Lubietis ierosināja.
— Ģeniāli! Būsi Trešjānis. — Ķirsis ielēja glāzēs degvīnu un paziņoja: — Uz to mums atkal jāiedzer!
Viņi bija aizslājuši līdz mežmalai un iekārtojušies ēnainā ielokā, kas, spriežot pēc tukšām pudelēm un konservu kārbām, skaitījās tradicionāla vietējo pļēguru atpūtas vieta. Abi jaunie paziņas strādāja par šoferiem — viens izvadāja grāmatas, otrs mēbeles, abi neslēpa, ka izcietuši ieslodzījuma sodus, bet īpaši ar savu raibo pagātni nedižojās. Pat pasvītroja, ka risks neatmaksājoties, esot daudz drošāki ceļi naudas iesišanai. Tomēr sīkumos neielaidās — Trešjānītis tagad strādāšot pie bocmaņa, tad jau iznākšot šad tad sadarboties, gan viņš pats redzēšot …
Pagāja divas nedēļas, iekams Jāris ieraudzīja abus Jāņus pa īstam uzdarbojamies. Viņš tagad strādāja kaimiņa garāžā un, kā pašam šķita, bija pietiekami labi iepazinis Berzauska raksturu. Meistars — lai ari ko uzsāktu… Pamodies viņš atcerējās katru pasacīto vārdu, aizsūtīja abiem Jāņiem apsolīto desmitnieku un pat nelāpīja paģiras. Savu kāzu jubilejas rītā bija paskatījies uz tetovējumu un «uzkāpis uz plosta». Pēc trim dienam atkal piestājis krastā, noskurinājies kā suns pēc vēsas peldes un atgriezies pie saimnieka — darba, kas prasīja visu viņa enerģiju.
Berzauskis strādāja kā apmāts, par vienīgo mērauklu atzina savu sirdsapziņu, augstāk pat par naudu vērtēja firmas godu. Tā dēļ bija gatavs baz apnikuma slīpēt ar tepi vai sveķiem salāpītos iedobumus, krāsot un pārkrāsot, līdz rezultāts atbilda viņa priekšstatiem par kvalitāti. Viegli nopelnīta nauda viņu neinteresēja; ja pasūtītājam apsolīts, ka mašīna būs kā jauna, meistars bija ar mieru vai nosisties, lai turētu vārdu, pat griezties pēc palīdzības pie abiem Jāņiem, ja citas izejas neredzēja.
Jāris iemācījās ne tikai izjaukt un salikt motoru, tīrīt sveces, regulēt karburatoru, veikt desmitiem citu palīg- operāciju, bet arī pa jaunam domāt un spriest. Līdz šim bija licies, ka visi šie sīkražotāji un privātie amatnieki ir parazīti, kas aizkavē progresu, mazi vīriņi, kuri met lielu ēnu. Tagad rādījās, ka tieši otrādi — viņi ir tautsaimniecības uzticami palīgi. Ne velti taču stimulē mājlopu turēšanu, visādu dārzkopības kooperatīvu dibināšanu. Ar ko tad Berzauskis sliktāks par tēvoci Visvaldi, kurš ved uz tirgu dārzeņus, ogas un augļus un prasa par savu preci no pirksta izzīstu cenu — tik, cik nav žēl pircējiem, kuriem savukārt ir citi blakusienākumi. Kāpēc tante astotā marta priekšvakarā atklāti plēš par savām tulpēm trīskāršu samaksu, bet Nilonkulim jāslēpjas aiz augstas sētas? VAZ apkalpes stacija tikpat netiek galā ar darbiem, vajadzētu priecāties, ka uzradušies brīvprātīgi talcinieki, nevis iedzīt tos dziļā pagrīdē.
— Pagaidām iztieku ar naktssarga algu. —■ Berzauskis smīnēja. — Pārguļu vienu nakti transporta uzņēmuma būdā, pēc tam divas dienas esmu brīvs. Bet, kad tuvosies vecums, tad gan pielikšu vārtiem silti. Trīs gadus maksāšu nodokli, cik vien ņems pretī; vienalga dabūšu savu naudiņu atpakaļ, kad sāks izsniegt pensiju.
Jā, skolā gūtie priekšstati par labo un ļauno ļodzījās un galīgi sagruva, kad abi Jāņi pirmoreiz iesaistīja Jari savā pasākumā.
Tas notika dažas dienas pēc Jāņiem, kad bija nolīgota pēcfējā kapeika un pat «Senču» alus neuzlaboja omu.
— Viktors pa svētkiem sadauzīja vāģi, — Lubietis stāstīja. — Meta trīs kūleņus. Lūžņi uz riteņiem. Bet pašam nekā — sveiks un vesels.
— Dzērāja laime, — Ķirsis vienaldzīgi atteica. — Vai
apdrošināts?
— Tur jau tā nelaime, ka viņš bija follā un nevarēja izsaukt miliciju. Bet bez autoinspekcijas izziņas šie ne- bleķo.
— Vai tad Viktoram naudas trūkst? Viņš vēl strādā pie jums par mēbeju ekspeditoru?
— No tāda roba neviens aiz laba prāta neaiziet, — Lubietis sacīja. — Zini, cik bodnieki maksā par katru virs plāna atsūtītu garnitūru?
— Varu iedomāties, — Ķirsis aizvien vēl nesaprata, kas draugam aiz ādas, it kā Rīgas «Melnais» būtu iebalzamējis viņa smadzenes. — Lai meklē jaunu virsbūvi un maksā ragā.
Viktors meklē, bet nav neviena, kas palīdzētu atrast. — Lubietis teica un zīmīgi paskatījās uz Jari, kurš sen vairs nesekoja sarunas pavedienam. Kāda viņam daļa gar sveša cilvēka ķibelēm?…
Beidzot Ķirsim pieleca. Arī viņš palūkojās uz Jari, kurš gulēja uz vēdera un likās aizsnaudies. Tad paraustīja plecus — varbūt tiešām pienācis laiks izbeigt šīs paslēpes?
— Un tu, protams, apsolīji…
— Apsolīju papunktierēt. Brīdināju, ka vieglāk sadabūt veselu vāģi nekā pliku virsbūvi.
— Un ko šis? — Ķirša balsī jautās spriegums.
— Gatavais ņēmējs. Par četriem stabiem, ja ir tāds pats baltais kā viņa sasistais žigulis.
— Valsts numuru nav grūti pārlikt. Bet kas pārkais fabrikas numuru uz motora? Bocmanis neielaidīsies, tas ir kā āmen baznīcā.
— Tā ir Viktora darīšana. Vai tad nu akurāt uzrausies uz tik dullu inspektoru, ka nāksies atvērt aubi un dot. salīdzināt numurus ar tehnisko pasi? Un ko viņš var prasīt par tādu sviestmaizes naudu?
— Uzskati, ka esi mani pierunājis, — Ķirsis sacīja, tad pamāja uz Jara pusi. — Un kā ar šo?
— Kur divi Jāņi, tur arī trešais, — Lubietis paziņoja. — Šoreiz gan varētu iztikt bez viņa, nav jau nekas jānoskrūvē. Bet kādreiz taču būs jāsāk mācīt… Celies, Trešjānīti! Kas guļ, pats sevi apzog. Ir iespēja nopelnīt vienu …
— Kāpēc tikai vienu? — Ķirsis ātri metās starpā. — Apaļus piecus simtniekus. Nemaz nav peļami priekš iesācēja.
— Un ja es negribu? — Jāris jautāja, apzinādamies, ka pietrūks drosmes atteikties.
— Tad apdrošini dzīvību un turies pie tantes brunčiem. Un ne pie bocmaņa, ne uz ielas vairs nerādies, — Ķirsis piedraudēja.
Jā, atteikties nāktos ne tikai no pieciem simtiem, bez kuriem Jāris varētu tīri labi iztikt, bet arī no ikdienas desmitnieka, ko saņēma no Berzauska, un tas jau būtu daudz bēdīgāk. Viņš nespēja iztēloties, kā agrāk dzīvoja bez kapeikas kabatā. Par ēšanu puisis joprojām neko nemaksāja — par to ar tēvoci norēķinājās vecāki —, un tomēr dzīve bez čaukstošā šķita neiedomājama, it kā būtu izzudis pamats zem kājām. Par ko Jāris līdz šim bija tērējies? Pircis kaut kādus kreklus un apavus, kas pēc dienesta būs sen izgājuši no modes. Divreiz aizvedis uz. restorānu meitenes, kurām pēc tam vairs nezvanīja. Uzdāvinājis Aspai dzimšanas dienā smaržas, kas, izrādījās, neatbilda māsas gaumei… Tā visa dēļ viņš ne par ko neielaistos riskantā piedzīvojumā. Biedēja tukšums. Bezgalīgi garas stundas bez meistara draudzīgajiem jokiem, bez klientu jautājumiem un lūgumiem, kas ļāva justies kā viņu likteņa noteicējiem, bez darba, kurš raisījās arvien brīvāk, sagādāja arvien lielāku gandarījumu.
Viņi izbrauca, tikko sabiezēja tumsa un logos nodzisa gaisma. Pie savas dienesta mašīnas stūres sēdēja Ķirsis, blakām — Lubietis, pikapiņa kravas nodalījumā — Jāris. Gandrīz pie visiem namiem stāvēja automobiļi — citi ietves malā, citi īpaši šim nolūkam iekārtotajos laukumos. Un tikai tagad Jāris apjēdza, ka ikkatrs pieder kādam cilvēkam, kurš tajā ieguldījis daudzos gados nopelnīto, sviedrus, asinis, mīlestību, upurējis tam nevienu vien sapni. No rīta pamodīsies, izlieksies pa logu un… Viņš juta, kā svilst seja, iztēlojoties, ko pats pārdzīvotu, ja būtu nozudis tēva moskvičs, kādiem lāstiem apveltītu zagļus. Nelabums žņaudza kaklu, karstuma vilni nomainīja iekšējs aukstums, piere pārklājās lipīgiem un saltiem sviedriem, kājas kļuva mīkstas, pār lūpām izlauzās gārdzoņa, mutē sakāpa vēmekļi. Ja viņš tūlīt pat neizkāps no mašīnas, tad ar katru riteņa apgriezienu attālināsies no visa, kas bija dārgs, — no savas bērnības, no vecākiem un māsas. Tad viņš nekad vairs nespēs atgriezties mājās, ezerā ķert zivis un nest tās mātei. Tad viņš pārvērtīsies tādā pašā apkārtklīdējā kā šie Jāņi, kuriem pasaulē nav neviena tuva cilvēka. Jāris norija vē- mas un kāri tvēra gaisu. Par laimi, tie tur priekšā nebija nekā pamanījuši. Puisis šaubījās, ka viņu izlaidīs no mašīnas. Labāk pa klusam pagaist, kad trijatā dosies uzlauzt žiguli, autoostā sagaidīt pirmo autobusu un taisnā ceļā laist uz mājām…
— Stop! — Lubietis pavēlēja. — Sis te būs kā kulaks uz acs. Tas pats modelis, tā pati krāsa.
Mašīna nobremzēja divsimt metru no nelielas neapsargātas mašīnu stāvvietas.
Ķirsis iebāza lūpu kaktiņā resnu cigāru un aizkūpināja to.
— Žēl plēst stiklus, — viņš skaidroja Jarim. Vēdlodziņa aizbīdnis tik prasti pielīmēts, ka to var atkausēt pat no ārpuses.
— Un kas man jādara? — Jāris sevi piespieda vaicāt.
— Nekas. Tu būsi skatītājs un sēdēsi dārgākajā ložā. Ja pamanīsi ko aizdomīgu, padod gaismas signālu. Kad pamāsim, piestūrē klāt.
Jāris pie labākās gribas arī vēlāk nespētu pateikt, kas viņu pamudināja palikt. Atvieglojums, ka ir nozieguma līdzzinātājs, nevis tiešs līdzdalībnieks? Cieņa pret ieaudzināto principu nekad nepamest posteni? Bailes, ka šo soli varētu iztulkot kā nodevību?
Pa gabalu viss izskatījās ļoti vienkārši. Jāris pat neievēroja, kurā brīdī abi Jāņi ienira baltajā žigulī, tad viņu apžilbināja spilgts uzzibsnījums. Jābrauc! Bet rokas un kājas bija kā sastingušas.
— Aizmidzis esi, vai? — pieskrējis pie mašīnas, Ķirsis šņāca, pabīdīja viņu sānis un apsēdās pie stūres.
Arī tālākais risinājās ātri un klusi. Lubietis saāķēja automobiļus ar trosi, pēc brīža zagtais žigulis jau atradās tik drošā attālumā no īpašnieka majas, ka varēja to iedarbināt. Tagad Lielais Jānis ripoja pa priekšu, Mazjāņa mašīna — nopakaļ.
Turpmāk tik gludi vis negāja. Viktors ilgi neatvēra durvis un, kad beidzot ielaida naksnīgos apmeklētājus, nemaz netaisījās vilkt laukā naudas maku.
— Nu, kas par to, ka bija norunāts? Ja es ticētu visam, ko cilvēki man sasola, sen jau būtu pliks kā baznīcas žurka. Rokas naudu iedevu? Termiņus noliku? — Viņa izaicinošais tonis nemaz nesaskanēja ar mucīgo vēderu, kas sašutumā cilājās zem platajām futbolista biksītēm un mēļā vingrošanas krekla.
— Beidz pļurkstēt! — Lubietis uzkliedza un draudoši viņam tuvojās. — Liec džunguru galdā un parādi, kur iegrūst dampi!
— Nav. Nav ne naudas, ne vietas garāžā. Taisījos tev rīt darbā pateikt, — Viktors taisnojās. — Pašā pievakarē man piedāvāja pilnīgi jaunu virsbūvi, un es iztērējos līdz pēdējam grasim.
— Nav mana darīšana — līgts ir līgts, — Lubietis nerimās. — Gribi, lai «pakutinu»? Vietējā komitejā es nesūdzēšos, tu mani pazīsti, bet duncis man vienmēr līdzi.
Viktors pagalam sašļuka.
— Tad pagaidiet vismaz līdz rītam. Aizbraukšu uz laukiem un paņemšu no sievas, viņa tur atpūšas.
— Un kas tur elpo aiz sienas? — ausīgais Ķirsis pie- glaimīgi apvaicājās. — Varbūt painteresēties, vai dāmai nejauši nav līdzi daži tūkstoši? Tu taču draudzējies tikai ar bagātām vai glītām.
— Būs vai nebūs? — Lubietis neatzina Mazjāņa diplomātisko pieeju. — Atdod visu, kas mājās, bet galīgais norēķins rītvakar.
Viņš bija pareizi izskaitļojis, ka tāds cilvēks kā Viktors nekad nepaliek gluži bez naudas. Vaimanādams un stenēdams tas pa kabatām un atvilktnēm sagrabināja dažas simt rubļu banknotes, tad ielūkojās Lubieša nekustīgajos redzokļos, smagi nopūtās un izzvejoja no virtuves skapja apakšas salīmētu desmitnieku paciņu.
— Mēs savu brīvību likām uz spēles, lai tev izpalīdzētu, — Ķirsis centās mīkstināt triecienu, — bet tu ap- raudi laicīgas vērtības.
— Kur nolikt mašīnu? — Lubietis strupi jautāja.
—- Manu garāžu zini? — Viktors vārā balsī atteica. — Atstājiet aiz stiķeņu krūmiem, rīt kaut ko izdomāšu.
— Zem klajām debesīm kā brīvdabas muzejā, — Lubietis ņirgājās. — Var nozagt.
Viktors atmeta ar roku.
—- Ar labu nakti. — Ķirsis pieklājīgi atvadījās.
Lejā viņi lomās atstāstīja šo sarunu Jarim, kurš nebija uzkāpis Viktora dzīvoklī, un gardi smējās par izdevušos šantāžu.
— Visvairāk viņš baidījās, ka tik nenostučīju sievai, — Lubietis nespēja nomierināties.
— Man šausmīgi žēl, ka neredzēsim viņa ģīmi rīt no rīta, — Ķirsis sacīja. — Tavs gājiens ar zagšanas briesmām ieies kriminālistikas vēsturē.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Ka mēs tūlīt aizdzīsim balto žiguli atpakaļ. Kamēr īpašnieks vēl nav pamodies un sazvanījis miliciju. Diez vai viņš katru vakaru pieraksta nobrauktos kilometrus.
— Un Viktors? — Jāris beidzot atguvās.
— Turēs mēli aiz zobiem, citādi viņam attiecīgajā iestādē nāksies paskaidrot, kādā veidā nopelnījis naudu šīm mašīnām… Tu taču nedomā, ka mēs visā nopietnībā taisījāmies apzagt cilvēku? Nē, Trešjānīti, mēs esam tādi mūsdienīgi robiņi hudi, kas soda spekulantus un valsts kases izlaupītājus.
Jāris īsti nezināja, kam ticēt. Patiešām, — iznāca, ka šai kombinācijā ar balto zirdziņu cietis vienīgi Viktors, bet ieguvuši atjautīgie blēži, arī viņš. Tomēr šaubījās, vai sistēma dzīvotspējīga. Tā pārāk atgādināja visās skolās populāro laimes ķēdi: ieliec aploksnēs pa rublim un nosūti pieciem adresātiem, pēc teorijas tev cerības saņemt atpakaļ divdesmit piecus, bet praksē sagaidi vienu vai divus.
Nedēļu Berģos valdīja klusums, abi Jāņi pie bocmaņa nerādījās, laikam nodzēra no debesīm nokritušo naudu. Jāris turpretī ilgi prātoja, ko iesākt ar savu tiesu. Izrādījās, ka nav tik vienkārši tērēt tādu summu, nemodinot aizdomas. Beidzot viņš iegādājās trīsprocentīgās obligācijas. Ja laimēs, varēs uzrādīt mīļajiem radiņiem attaisnojošu dokumentu, pretējā gadījumā noderēs dienestā.
Laiks līdz iesaukumam vilkās gausi. Vēl pavasarī Jāris uztvēra to kā neizbēgamu ļaunumu, tagad taisni vai ilgojās pēc šīs dienas. Viņš bija noguris. Ne jau no darba Berzauska garāžā, bet no domāšanas. No mokošās nepieciešamības pašam lemt, no izvēles brīvības,, kuru faktiski vairs neizmantoja, jo neatrada sevī spēku peldēt pret straumi. Armijā viņa vietā domās citi, dos rīkojumus un nesīs atbildību — tāpat kā citkārt tēva mājās un skolā ..,
Ap pusdienlaiku atbrauca Aspa, bet, kā parasti, Berzauska darbnīcā neiegāja, apstājās tieši uz kaimiņsētu robežas.
— Ko pateikt mātei, Jari? — Māsa steidzās uz pēdējo dežūru, tāpēc atsacījās no tantes kafijas.
— Es viņai sagatavoju dāvanu, — Jāris paskatījās uz savām eļļainajām rokām un palūdza: — Paņem pati! Manā istabā uz galda.
— Būtu labāk devies līdzi un paciemojies, pie viena palīdzējis tēvam jumtu salabot.
— Nav laika. Bet uz kartupeļu rakšanu noteikti aizlaidīšu.
Šķita, ka viss izrunāts un vajadzētu atvadīties. Bet Jarim pēkšņi gribējās, lai māsa vēl pakavējas, pasaka vēl kaut ko.
— Kā tev iet pa dzīvi?
— Nekādas vainas.
Arī Aspa juta, ka būtu muļķīgi pamāt ar diviem pirkstiem un pagriezt brālim muguru. Taču vēl muļķīgāk būtu noskūpstīt viņu uz vaiga. Vaivaru ģimenē nesvaidījās ar glāstiem un apkampieniem. Kādreiz tie tika vienīgi pastarītim, bet nu mazais Jarītis pārvērties par garu lempiķi notraipītā virsvalkā, un tikai mēmais lūgums brūnajās acīs atsauca atmiņā knēveli, kurš pēc kārtējās palaidnības prata tik sirsnīgi nožēlot grēkus.
— Nu tad — čau! — Jāris teica.
— Atāl
Pēc divām stundām Jāris bija gatavs sev pirkstā kost, ka nav pametis visu un aizbraucis kopā ar Aspu. Bet bija par vēlu. Ieradās abi Jāņi, atrāva vaļā pusstopu un pavēstīja, ka "atkal gadījies izdevīgs pasūtījums.
— Kas šoreiz paliks jaņos? — Jāris taujāja.
— Gan redzēsi.
— Man arī būs kaut kas jādara?
— Gan manīsi.
Viņi bija mazrunīgi un noslēpumaini. Dzēra vairāk, nekā būtu ieteicams, pirms sēsties pie stūres. Jāris izdibināja plānu tikai vispārējos vilcienos, proti, žiguli, kuram noteikti jābūt tumšzilam, aizdzīs Ķirsis un viņš, bet Lubietis ar savu smago mašīnu gaidīs kaut kur mežā.
Viņi devās ceļā vēl pirrns desmitiem. Lietus dēļ ielas bija necerēti tumšas un tukšas, it kā gāzma būtu aizskalojusi visus dīkdieņus. Pacēluši mēteļu apkakles, viņi zagās gar namu sienām, ielūkojās vārtu telpās. Vienā pagalmā ieraudzīja tieši to, ko meklēja: tintes krāsas žiguli, uz kura jumta bungoja vasarīgi plīstošas lāses. Bet visapkārt gaismoja logi — vecpilsēta vēl negulēja.
— Parak bīstami, — uztvēris Jara vaicājošo skatienu, Ķirsis čukstēja, kaut gan notekas cauruļu krākoņa apslāpētu pat kliedzienu.
— Šajā troksnī?
— īsts automobilists sava kunga un pavēlnieka balsi saklausīs arī elles kņadā.
— Uz ko tad tu ceri? — jautāja Jāris, pats cerēdams, ka zagšanas plāns varbūt tomēr izjuks.
— Ķas māk, tam nāk, — Ķirsis diezgan nenoteikti atbildēja. — Pasaulē gadās visādi brīnumi… Bet tev taisnība — kāpēc meklēt tumsā, ja var izvēlēties gaismā? Duram uz Drāmas teātril — Un viņš gandrīz skriešus devās tālāk.
Jara garajām kājām nenācās pat atraut papēdi no zemes, lai viņu panāktu. Puisim i prātā nenāca, ka tāda nesaskanīga divjūga gaita varētu tik ļoti kaitināt Maz- jānīti, ka tas tīši spēra soļus peļķēs. Un arī šeit Ķirsim nepaveicās — šļaksti, kas tikko aizsniedza Jara plecus, ķēra viņu tieši sejā. Gluži kā labākajās jūtās aizskarts skolnieks, viņš negaidot iemuka aklā pievārtē: redzēsim, ko tu iesāksi bez manis!
Jāris to pat īsti nepamanīja un kā nāvei nolemts gūsteknis turpināja ceļu pretī savam nenovēršamajam liktenim. Ja priekšā gadītos milicis, viņš tam ieskrietu taisni rokās. Taču miliča tuvumā nebija, tikai blāvas spuldzes virs teātra durvīm, kas simtiem malduguņu atzaigoja mašīnu lakotajās virsmās.
Ķirsis atkal naskoja līdzās.
— Kad pamanīsi ko piemērotu, paej cieši garām un pašūpo plecu vai dibenu, kā tev būs parocīgāk. — Uztraukuma brīžos Ķirsis allaž dzēsa iekšējo drebuli ar dzēlīgām piezīmēm.
Tumšzilo žiguli viņi saskatīja vienlaikus. Jāris, kā bija pavēlēts, jau grasījās to pagrūst, bet Ķirsis ieķērās viņa piedurknē.
— Mīļais, nesteidzies!
Viņš bija gaidījis visu ko — rupjas lamas, aicinājumu mesties bēgt, tikai ne šo uzrunu. Tad pavērās Ķirša izstieptās rokas virzienā un pēkšņi sāka histēriski smieties.
— Dieva pirksts. — Arī Ķirsi raustīja nevaldāms smē- jiens. — Labi vēl, ka nav rakstīts «Ātrāk brauksi — lēnāk nesīs». — Viņš izvilka zem mēteļa paslēpto tēraud- stieples āķi. — Pastāvi priekšā gaismai!
Ķirsis iedūra āķa smaili vēdlodziņa gumijas aplodā, parāva uz augšu, pagrieza rūti, iebāza roku, atvēra durvis. Visa operācija ilga ne vairāk par desmit sekundēm. Vēl pēc piecām Jāris sēdēja viņam blakus. Nodzisa mašīnas iekšējais apgaismojums.
— Mīļais, nesteidzies! — Ķirsis pats sevi brīdināja un par jaunu iezviedzās.
Viņš abām rokām ieķērās stūres ratā un parāva sānis. Noklikšķēja atslēgas tapa, un tas jau brīvi griezās.
«Cik vienkārši!» ar sirdssāpēm nodomāja Jāris, iztēlojoties, kā būs jānomontē stūre un aizdedzes mezgls, lai nomainītu salauzto aizbīdni, ja vien tādu varēs dabūt. Berzauska krājumos viņš šos puļķus nebija redzējis.
— Tagad — kam jānotiek, notiksies, — Ķirsis it kā atkārtoja no galvas iemācītu instrukciju.
Nenovēršot skatienu no spoguļa, kurš rādīja teātra durvis, viņš izmakšķerēja no kabatas slēdzeņu saišķi un pēc kārtas izmēģināja tās. Neviena nederēja.
— Savienosim pa taisno!
Viņš ar ievingrinātu kustību pagramstījās zem paneļa, izplēsa dažus vadus, atkailināja galus, sastiprināja. Motors, kiusi dūcot, pielēca. Viņi brauca. Un tikai tagad Jāris atskārta, ka atceļa vairs nav, ka no žiguļa īpašnieka, kurš patlaban dzīvo līdzi lugas varoņu nedienām, viņu atdala nevis šie nieka kilometri, bet dziļa plaisa — tiesas zāles barjera, varbūt pat cietuma režģi un bruņota apsardze.
Mašīna apstājās.
— Kur mēs esam? — Jāris slikti pazina Rīgu.
— Visdrošākajā vietā, kur neviens mūs nemeklēs, — pie autoinspekcijas diviziona. Saslēgums taču uz zaķa. Paskaties, vai nevar salaist kopā pa īstam, citādi vēl pa ceļam izjuks.
Protams, viņš tikpat labi to izdarītu arī pats, bet Ķirsim gribējās sasaistīt Jarim rokas.
Pēc tam viņi atkal brauca pa tumšām šķērsielām. Nesteidzīgi, it kā izpildot mašīnas īpašnieka pirmo bausli. Aiz Deglava tilta Ķirsis norūpējies ierunājās:
— Man tas burkānžigulis nepatīk. Kā pielīmēts velkas nopakaļ, bet neapdzen.. Un es taču tīšuprāt klidzinu lēnāk par pirmskara ormani… Nē, negriez galvu atpakaļ, tūlīt mes atrausimies.
Aiz pagrieziena Ķirsis strauji kāpināja mašīnas gaitu, un sekotājs uz brīdi izzuda skatienam. Bet tad spogulī atkal ienira divi palsi plankumi, pēkšņi spilgti uzliesmoja, ar žilbinošu atspulgu sāpīgi iecirta Ķirsim pa acīm, atkal nodzisa.
— Velna miltil — Ķirsis gānījās. — Signalizē,,. Jānokrata. Ka tikai pietiktu sulas…
Viņš izmainīja spoguļa leņķi. Motors ierēcās, kā protestējot pret asiem piešiem. Spējais paātrinājums atgāza Jari pret sēdekļa muguru, saspieda krūšukurvi, asfalta nelīdzenumi uzmeta gandrīz līdz griestiem. Visgrūtāk bija lūkoties uz priekšu — likās, mašīna ietrieksies ceļmalas stabos, namu stūros, nemūžam neizrausies no sān- slīdes atvara. Bet Ķirsis brauca meistarīgi.
Un tomēr vajātājs neatpalika. Pagriezienos zaudētos metrus atguva taisnēs. «Laikam pārforsēts motors,» Jāris nosprieda un palūkojās atpakaļ. Viņš paguva ieraudzīt oranžu žiguli, tad apraka seju rokās.
Nekā Jāris nebija saskatījis — ne mašīnas numuru, ne cilvēku pie stūres. Bet viņš pazina māsas dienesta žiguli pēc krāsas un Jūrmalas caurlaides uz priekšējā stikla un vairs netika vaļā no pārliecības, ka tajā sēž Aspa.
Šī pārliecība izspieda no smadzenēm visas citas domas. «Aspa, Aspa!» tik vien viņš spēja atkārtot. «Nu ar mani ir cauri!»
Jāris atjēdzās mežā. Mašīna stāvēja starp priedēm neliela klājienā malā un, šķita, vēl vibrēja pēc trakā skrējiena.
— Benzīns uz nulles, — Ķirsis teica. — Cilvēki nemaz vairs neprotas. Sūknis būs čupā, bet man nāksies vicot kājām veselus piecus kilometrus. — Viņš izkāpa un, pirms aizcirst durvis, piekodināja: — Pagaidām nekusti no vietas! Ja neesam klāt līdz ausmai, brauc mājās ar vilcienu. Stacijai jābūt kaut kur pavisam netālu.
Jāris neatbildēja. Būtu Ķirsis aicinājis doties līdzi, diez vai pietiktu spēka izrausties no mašīnas. Viņš jutās tukšs kā izsūkts. Zaru brīkšķi zem Ķirša kājām vēl nebija apklusuši, kad Jāris jau gulēja ģībonim līdzīgā miegā.
Pamodies viņš ilgi nespēja aptvert, kur atrodas. Tikai juta, ka negribas atgriezties īstenībā. Kādu brīdi Jāris sēdēja nekustīgi, ļaudams acīm aprast ar tumsu, tad saprata, kas viņu uzmodinājis. Pavisam tuvu kaut kas žvīkstēja un krakšķēja, laikam taču atgriezās abi Jāņi.
Jāris nopriecājās — tomēr labāk nekā nīkt vienatnē, varbūt viņi zinās padomu… Ko viņi tā kavējas, vai tiešām noklīduši no takas? Jāparāda ceļš. Un viņš ieslēdza žiguļa prožektorus.
Lanka pielija ar gaismu. Tā iesniedzās pat attālākajā stūrī, kur bija nomanāma rosīšanās. Uz zemes — kaila sieviete, kurai pārliecies vīrieša stāvs. Tas lēni iztaisnojās, pagriezās. Bāla seja, acenes bez ietvariem, plānas, tumšas ūsas, baltmetāla zobs rnutes pašā vidū. Viņš pacēla labo roku, tajā iezaigojās pistole. No stobra izšāvās zibeņi, nosprakšķēja divi sausi pērkonspērieni,. atskanēja šķindoņa, apkārtne iegrima tumsā.
Jāris bēga, ko kājas nes. Klupa, krita, piecēlās un trauca tālāk. Sabruka ceļmalas grāvī, atguva elpu, atkal brāza uz priekšu, brīžiem soļoja, brīžiem skrēja, bet neapstājās, pirms neieraudzīja tēvoča māju.
Pie vārtiņiem stāvēja Aspas oranžkrāsas dienesta žigulis. Jāris paslēpās — patlaban viņš nespēja skatīties māsai acīs. Vispirms jātiek skaidrībā ar sevi. Viņš, protams, zināja, ka ir tikai viens ceļš — uz miliciju. Bet apzinājās arī, ka atceļš nebūs tikpat taisns. Un tāpēc gribējās vēl pirms tam pabūt kopā ar māti, pateikt to, ko nevienam citam nestāstīs, ko pat sev grūti atzīties, — ka viņš nav mēģinājis notvert noziedznieku, nav sniedzis palīdzību izvarotajai, varbūt smagi ievainotajai sievietei, bet meklējis glābiņu bēgšanā.
Autoostā Jāris ieradās krietnu stundu par agru. Un tomēr nebija pirmais pasažieris — uzgaidāmajā telpā sēdēja Aspa. Saraudātās acis, dūrē sažņaugtais mitrais kabatas lakatiņš sagrāva pēdējās spīts atliekas.
— Tev nav tiesību klusēt. Nevienu dienu, nevienu stundu, — uzklausījusi brāļa stāstu, Aspa teica. — Tu taču esi vienīgais, kurš redzējis briesmoni.
Viņa nelasīja morāles sprediķi, nerunāja par viņa pilsoņa pienākumu. Viņa lūdza to cilvēku vārdā, kuriem šis noziedznieks uzbruks rīt vai parīt.
— Aizej, brāļuk, aizej tūlīt, es tevi lūdzu — neesi gļēvs! Uzraksti visu, kā bija, — tā būs vieglāk, — un aiznes. Tu man apsoli?
Jāris apsolīja. Pavadīja māsu līdz autobusam un pirmoreiz mūžā noskūpstīja. Līdz pat brokastlaikam tuvākajā pasta nodaļā rakstīja savu grēksūdzi, ielika aploksnē un devās uz milicijas pārvaldi. Bet iekšā negāja. Pateica dežurējošam milicim, lai nekavējoties aiznes pašam galvenajam priekšniekam, un pagriezās uz iešanu.
Solījums bija izpildīts. Tagad viņš pierādīs māsai, ka nav gļēvulis.