— Piecdesmit četras… Piecdesmit sekundes līdz startam … Četrdesmit piecas … — bezkaislīgi skaitīja Rasma, kura vispār uzbudinājās tikai tad, kad bija skartas pašas intereses.
Toties Putriņš uztraucās ne pa jokam. Tikko vēl bija licies, ka viss aprēķināts gods godam — kā vecajos labajos laikos, kad viņa vadītās jahtas priekštēviņš allaž šķērsoja starta līniju līdz ar raķešu pistoles šāvienu. Tagad radās iespaids, ka sasodītā «Salaca» uzņēmusi pārāk lielu ātrumu un pie bojas nokļūs pirms laika. Vieglatlētikā, ja kāds uzsāk skrējienu pirms signāla, atsauc atpakaļ visus, burāšanas regatēs turpretī jāatgriežas tikai vainīgajam, un tas šodienas īsajā distancē nozīmētu gandrīz drošu zaudējumu … Viņš atlaida lielo buru vaļīgāk, tad pamanīja, ka to pašu ar priekšējo buru jau izdarījis Varis, un sulīgi izlamājās.
— … Un galu galā — kurš te ir kapteinis, tu vai es? — Putriņš nobeidza ne visai pedagoģisko sašutuma izvirdumu.
— Nomierinies, Edžu, dabūsi vēl infarktu, — lūdza Regīna, kura sēdēja vīram līdzās, ar savu liego tuvumu ievērojami ierobežodama viņa kustības rādiusu. — Mobilizēt visu veco gvardi un atkal likt skrieties pa līci kā tādiem padsmitniekiem — to izgudrot varēja tikai Boriss. It kā viņš būtu nevis dakteris, bet sabiedriskais kultorgs.
— Gatavo sev pacientus, — piezīmēja Varis un norādīja uz jahtu, kuras buras bezspēcīgi sitās spirgtajā pretvējā. — Bet pats nodrošinājies pret visādiem likteņa triecieniem un uzmānījis uz sava borta blondo Anitu. Vai tiešām pa šiem gadiem, kamēr kalpoju Dzimtenei Sevastopoles jahtkluba, mūsu žēlsirdīgā māsa būtu izārstējusies no juras slimības?
— Divpadsmit sekundes, — paziņoja Rasma.
— Velc, Vari, velc, cik vien spēka! — pavēlēja Putriņš un pats arī pierāva bomi cieši klāt.
Jahta sasvērās un jūtami kāpināja gaitu. Ar pilnām burām tā tagad trauca pretī iedomātajai līnijai starp starta boju un tiesnešu kuģi, uz kura klāja ar pistoli paceltajā rokā stāvēja šodienas regates goda tiesnesis — vairākkārtējais republikas čempions Bruno Ratnieks. Un viņam blakām, gluži tāpat kā visus pēdējos divdesmit gadus, atpūtas krēslā glezna pozā zvilnēja melnā Dzintra, nevīžīgi uzmetusi uz pleciem īpaši sezonas noslēgumam par godu pašūdināto eleganto jahtkluba žaketi no gaišzila importa flaneļa.
To visu pulkveža Putriņa acs reģistrēja neapzināti, jo skatiens bija piekalts pistoles stobram. Beidzot no tā izsprāga gaišs dūmu vimpelis. Kad atlidoja šāviena blīkšķis, «Salacas» priekšējais pīķis, baltu putu ieskauts, jau sāka skrējienu pretī mērķim, uz kuru tiecās arī visi pārējie trīsdesmit septiņi senioru regates dalībnieki.
Tagad, kad starta drudzis bija noplacis, Putriņš juta, cik dobji un krampjaini, it kā uz vaļā raudāmās, pukst viņa sirds. Vai tiešām Regīnai taisnība, ka šie liekie uztraukumi tikai kaitīgi, ka būtu bijis prātīgāk uzkurbulēt veco volgu, aizbraukt uz «slepeno» plantāciju un nogriezt pēdējās baravikas? Lai cik kaislīgs sēņotājs būdams, šoreiz Putriņš atteicās. Viņu vilināja tieši tas, no kā sieva baidījās visvairāk, — tikšanās ar jaunību, ar veciem draugiem, ar senām atmiņām, kas allaž uzkūlās jau pēc pirmās glāzītes. Un vēl — gribējās, lai pēc ilgiem laikiem ģimene pabūtu kopā. Sis arguments pārliecināja Regīnu, kura tāpat skaidri apzinājās, ka meitu arī ar mietu uz mežu neaiz- dzītu, nemaz nerunājot par dēlu, kurš jahtklubā bija tikpat kā uzaudzis un uzskatīja to par savām otrajām mājām. Burāšanas sezonas slēgšanas balle likās kā radīta, lai beidzot nosvinētu Vara demobilizāciju … Regīna gan sabozās, uzzinājusi, ka vīrs jau pirms dažām nedēļām pieteicies sacensībās, tomēr nopriecājās, ka arī pali iekļautā «Sa- lacas» komandā. Varis gan mēģināja protestēt: «Kam tev tāds lieks svars vajadzīgs? 5ajā vējiņā eleganti tiksim galā divatā.» Nosaukt māti par lieku svaru, par balastul Tas, protams, skanēja ļaunāk, nekā domāts. Un kā gan puika varēja zināt, ka pirms divdesmit pieciem gadiem viņi katru brīvu brītiņu bija pavadījuši uz 'ūdeņiem? Sākumā Regīna baidījās un bezdievīgi klaigāja, tikko vēja brāzma tā straujāk nolieca laivu, nejaudāja pārvietoties uz klāja un vislabprātāk tupēja kajītē, izbāzusi galvu pa ieejas lūku. Tomēr pamazām pierada, rāmā laikā sauļojās uz pakaļējā pīķa un pie katras izdevības — pat upes vidū — lēca ūdenī. Kroņa numuru — to Putriņš lieliski atcerējās — viņa nostrādāja kādā oktobra pēcpusdienā. Tiesa, bija iestājusies vēlīna atvasara, bet no tā ūdens siltāks nekļūst. Regīnu nekas nebiedēja, viņa nobeigsies kā uz borta izvilkta zivs, ja tūlīt pat nevarēs izpeldēties… Putriņš mēģināja iedomāties, kā sievas vietā izturētos Rasma, kura pat tveicīgās vasaras dienās bez drebināšanās un klīrēšanās nespēja ieiet ūdenī. Bet viņa, iespējams, rīkotos tikpat braši, ja gribētu pierādīt mīļotajam, ka kopā ar viņu var visu mūžu nodzīvot saskanīgā laulībā, ne tikai jauki pavadīt brīvo laiku. Kad tuvumā apgrozās Rasmas Ventspils pielūdzējs Tedis Jaunkalns, meita taču uzvedas tīri ciešami. Zel gan, ka garais censonis atbrauc samērā reti, citādi jaunajiem droši vien kaut kas sanāktu. Putriņām nebūtu nekādu iebildumu, varētu aizlaist viņus uz Ventspili, kur sievasmāte justos kā septītās debesīs. Būtu vilks paēdis un kaziņas aprūpētas…
Sirds atkal sitās normāli. Laikam īso krīzi tomēr nebija izsaukusi pirmsstarta nervozēšana, ko sportisti mēdz dēvēt par «mandrāžu». Visticamāk, sirds salēkusies aiz prieka par tādu izcilu, īsta čempiona cienīgu iesākumu: «Salaca» bija startējusi pirmā, turklāt visizdevīgākajā vietā — pie pašas bojas, kas tagad ļāva turēties cieši pie vēja, bez kursa maiņām stūrēt tieši uz izeju juras līcī.
Putriņš nenovērsa skatienu no priekšburas. Svarīgi, lai tā allaž būtu piepildīta, neļaut audeklam atslābt vai — vēl ļaunāk — saskrullēties. Tikpat uzmanīgi viņš vēroja arī upes virsmu. Tikko ceļā parādījās sīpas tumšās pēdas, varēja mierīgi saasināt pretvēja leņķi, iegūt dažus vērtīgus metrus, kas šaurajā fārvaterī neapšaubāmi nesīs augļus. Tā Putriņš bija burājis pirms divdesmit gadiem, tā viņš vadīja jahtu šodien.
Būtu zaimošana salīdzināt tādā veidā gūto baudu ar visveiksmīgāko sēņošanu. Protams, patīkami negaidot uziet prāvu beku saimi, just, ka grozs kļūst arvien smagāks, un tomēr — lai kādu prieku sagādātu pastaiga pa rudenīgi krāšņo mežu, lai kādus labumus organismam solītu ozo- nētais gaiss — tie pirmām kārtām bija sagādes izbraukumi. Dabas mīļotāji var liegties, cik uziet, neviens negrib atgriezties ar tukšām rokām — tāpat kā mednieki un makšķernieki. Vai tad citādi rīkotu trofeju izstādes, sacerētu visādas pasaciņas par rekordlomiem?
Burātājiem arī patīk lielīties ar uzvarām. Bet tās nav uzvaras pār sāncenšiem. Cik tad vispār piedalās regatēs? Viens no desmit jahtkluba biedriem, ne vairāk. Pārējiem svarīgāk cīnīties ar vētru un bangām, šajā tehnikas laikmetā sastapties aci pret aci ar pirmatnējo stihiju, just, ka itin viss, reizēm pat dzīvība atkarīga no tavas prasmes, vīrišķības, izturības. Tā ir nevis dzīšanās pēc sensacionālas slavas, kas pamudina dažus drosminiekus mazās čaumalās šķērsot juras un okeānus, ceļot apkārt visai zemeslodei, bet liela iekšēja nepieciešamība …
Vējš nebija sevišķi brāzmains, tomēr pat tādā laikā nemākulīgam stūrmanim var atgadīties kļūmes. Kur tas laiks, kopš Putriņš pēdējoreiz turējis rokā stūres unguru … Tāpēc īpašu gandarījumu sagādāja apziņa, ka vecās iemaņas nav aizmirstas— tāpat kā cilvēkā līdz sirmam vecumam saglabājas bērnībā apgūtā māka rullēt ar divriteni.
Nē, nekādas avārijas situācijas Putriņām negadīsies, viņš jutās kā pilnīgs stāvokļa saimnieks. Bet. .. pietika pavērties apkārt, lai ieraudzītu, ka pārējās jahtas jau bija samazinājušas «Salacas» atrāvienu, dažas pat taisījās apdzīt viņu.
— Nelaid garām dakteri! — Rasma brīdināja.
Patiešām vēja pusē iznira «Hipokrata» sarkani
krāsotais korpuss un nāca virsū tik ātri, it kā to dzītu zem ķīļa paslēpts motors vai kāds noslēpumains privātpūtiens. Vēl mirklis, un lielais div- mastnieks pavisam aizsegs viņiem vēju.
Putriņš zināja, kā tādās reizēs jācīnās. Jāstūrē vēl tuvāk pie vēja, jāvirza jahtas priekšgals kaut vai tieši pret brāzmu. Viņam bija likumīgas priekšrocības, un Boriss būs spiests griezt «Salacai» ce|u, atpalikt vai izvēlēties neizdevīgāku kursu. Teorētiski viņš visu izdarīja pareizi un tomēr nekā nepanāca. Arī «Hipokrata» buras ciešāk pieglaudās pūsmai, un drīz «Salaca» jau šūpojās sāncenša saceltās ceļa sliedes vilnīšos.
— Pasviest tev tauvas galu un pavilkt? — atskanēja Borisa Vencela līksmā balss. — Vakarā uzliksi polšu. .. Kamēr nav par vēlu, kapteini!
Visvairāk Putriņām iedzēla pēdējais apsauciens. Ne jau dienesta stāvokļa pazeminājums par veselām trim pakāpēm, bet nicīgais zemteksts. Vārdu «kapteinis» var izrunāt visādi — ar cieņu, kāda pienakas kuģa likteņu noteicējam, vai ar izsmieklu, it kā pārmetot ormanim, ka viņš slikti baro savu klibo ķēvi.
— Un ko tu tur dari uz borta? — Putriņš bezspēcīgā niknumā uzklupa dēlam. — Aizmidzis esi, vai?
— Atsveru laivu, — Varis mierīgi, gandrīz vienaldzīgi atbildēja no korpusa kreisās malas, kur gulēja uz vēdera tieši vidū starp ūdeni un debesīm.
— Nav jau nieka jollīte, ar kādām esi pieradis plivināties. Nebaidies, jahta tik viegli neapgāzī- sies, — Putriņš rūca.
— Pierādīts, ka tādā veidā palielinās slīdamība, jo ūdens pretestība …
Bet Putriņām prāts nemaz nenesās uz jaunākajiem atzinumiem.
— Kāpēc tad palaidām garām nolādēto kaulu lāpītāju, vai viņš gudrāks par mums abiem, vai?
— Nevajadzēja spiesties uz augšu, tā stūrē tikai kapteiņi, kas par varēm grib uzdienēt līdz admirālim. — Apjēdzis, ka tēvs var iztulkot šo flotes izteicienu kā apvainojumu, Varis piebilda: — Krī- ties nost no vēja, Jauj jahtai pa īstam ieskrietiesl Labāk lieks puskilometrs, toties rnērtaķa ātrumā.
— Ja tu tik gudrs, nāc un sēdies pats pie stūres! — aicināja Putriņš, kuram trakoti negribējās atpalikt no drauga.
— Neies krastā. Devu Brunim goda vārdu, ka pat nāves briesmās nepieskaršos kloķiem. Galu galā — tā ir pensionāru kandidātu regate, bet man drīz noformēs sporta meistaru.
— Protams, protams … Māte un vienīgā māsa var mierīgi noslīkt, bet čempiona jaunskungs nepakustinās ne pirkstu, — Putriņš iekaisa. — Tas izskatās pēc tevis.
— Ko jūs varat tik daudz ķīvēties, — Regīna metās starpā. — Puika tikai trešo dienu mājās, bet vecajam gailim jau cekuls gaisā … Mēs esam atbraukuši atpūsties, nevis, mēles izkāruši, dzīties pēc rekordiem. Tūlīt uzsmērēšu jums sviestmaizītes, man personīgi svaigā gaisā vienmēr…
— Liecies mierā! — Putriņš atgaiņājās. — Vēl neesam izbāzuši degunu jūrā, bet tu jau taisies mūķēt vaļā pudeles.
Regīna norija atbildi un… arī siekalas. Viņai patiešām ļoti gribējās ēst, jo, nevēlēdamās dzirdēt vīra pārmetumus, ka Putriņu ģimene atkal nokavēs, nebija ieturējusi brokastis. Turklāt viņa zināja, ka jūrā nespēs dabūt iekšā ne kumosu, labi vēl, ja izdotos apspiest nelabumu. Pirmoreiz jūras slimība bija uzradusies pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem pusceļā starp Rīgu un Mērsragu. Tai laikā viņa gaidīja Rastniņu, tāpēc īpaši nenokāra degunu. Bet sliktā dūša vajāja Regīnu arī pēf? tam pat visniecīgākajos vilnīšos. Un Edžus parasti izsēdināja sievu pie baltās kāpas, kur viņa sauļojās, gatavoja azaidu, reizēm cepa šašliku, lai iepriecinātu ģimenes locekļus pēc izbraukuma pa līci. Šodien turpretī Regīna bija pateicīga vīram, ka tas ne ar pušplēstu vārdu nebija ieminējies par šo tradīciju, vai tad drīkstēja paļauties, ka Rasma pabaros brāli? Kamēr Varis bija prom no mājas, viņa katru nedēļu cepa speķa pīrādziņus un stiepa uz pastu, kur, par laimi, strādāja bijusī skolniece, kas pieņēma pakas ārpus rindas. Tagad, redzot, cik ļoti puisis pa šiem dienesta gadiem izstiepies, Regīna centās cik varēdama, lai viņš kļūtu arī plecīgāks.
— Nesaprotu, kā Brunis ar šo plostu tiek pirmais, — pēc brīža Putriņš atkal ierunājās. — Skaties, arī vecais grausts «Amata» izrāvies uz priekšu.
— Domā, viņš tev iedevis savas sacīkšu buras? Uzvilcis veco kaprona komplektu un novēlējis labu ceļavēju. — Varis pavīpsnāja.
Tagad Putriņš galīgi nomierinājās. Beidzot bija atrasts attaisnojums iespējamai neveiksmei. Objektīvi iemesli, nepiemērota materiālā daļa — vai'
var būt labāks iegansts pašpārmetumu iemidzināšanai? Un kur vispār sacīts, ka noteikti jāuzvar, pietiek taču ar to, ka izdevies atkal pa savai gaumei pavadīt dienu.
Tā tiešām gadījusies brīnum jauka. Pēc nedēļu ilgām lietavām, kas bija pamudinājušas jahtkluba valdi pasludināt navigācijas sezonas slēgšanu septembra beigās, atkal spīdēja vasarīga saule, un, ja izņēmuma kārtā drīkst ticēt laika pareģojumiem, šoruden tā sildīs līdz pat pirmajam sniegam. Bet divreiz mainīt lēmumu nozīmētu pašam sevi izpļaukāt. Lai entuziasti, kuri no jauna ielaida ūdenī krastā izvilktās jahtas, burā arī pēc pēdējās regates, neviens netaisījās liegt šo prieku, nav jau nekādi malu mednieki…
Vējš pūta slīpi gar liedagu, gandrīz tīrs rietenis, tādēļ krasta tuvumā viļņu putas tikpat kā nemanīja, un Putriņš nopriecājās. Viņš nebūt nebija aizmirsis Regīnas nedienas, arī par Rasmu neņēmās galvot, tomēr neierosināja atstāt sieviešu dzimumu krastā. To varētu iztulkot kā kapteiņa patvaļu, kā diskrimināciju. Ja jau iekarojušas vienlīdzību, lai pašas uzdrošinās atzīties par gļēvām vai arī sakož zobus.
Izeju līcī iezīmēja baltu un sarkanu stoderu virtene. Jūra vienmērīgi elpoja, tik tikko cilājot jahtu savās draudzīgajās skavās, taču retumis neliedza sev prieku ar negaidītām un saltām šļā- cēm atgādināt, ka spējīga arī sadusmoties.
— Ja paņemsi vairāk pa kreisi, tiksim tieši līdz pagrieziena bojai, — Varis ieteica.
— Bet garais beņķis? — Putriņš šaubījās.
— Nosēdini muteri lejas pusē, nokantēsim jahtu un laidīsim tieši pāri. Sen pārbaudīts numurs, vienīga cerība iezaģet dakterim. Ar «Hipokrata» iegrimi par tādiem gājieniem nav ko sapņot.
Putriņām par lielu izbrīnu Regīna jau pārvietojās uz aizvēja solu. Lūk, pašaizliedzīgas mātes mīlestības izpausme.^ Būtu viņš lūdzis — kur nu vēl pavēlējis ar kapteiņa tiesībām —, sieva noteikti spurotos pretī, jo no laika gala necieta sēdēt pie pašas ūdens malas, kur visu laiku likās, ka jahta tūlīt piesmelsies pilna.
«Salaca» paklausīgi uzņēma jaunu kursu. Vantīs uzmundrinoši iežvindzējās spirgtā brīzīte, niknāk ieguldzējās asā priekšvadņa-sašķeltās bangot- nes, nosvērusies gandrīz līmeniski, tā kā reizēm zem jūras zilgmes uzplājās ķīļa sarkanais svina mīnijs, jahta spītīgi lauza sev ceļu caur bīstamo joslu, kur atņirgtu zobu baltumiem draudēja sēkļu lamatas.
— Vēl, vēl augstāki — komandēja Varis, sacensības kaisles pārņemts un pavisam aizmirsis tiesnesim doto solījumu. — Tad noteikti nevajadzēs mainīt halzi.
— Tūlīt uzsēdīsimies uz grunts, — tikpat satraukti atsaucās Putriņš.
— Nekas, nostumšu vienā ņēmienā. — Un Varis katram gadījumam izmetās peldbiksēs. — Māšuk, padod no kajītes ķeksi!
Rasma pie labākās gribas nespēja izkustēties no vietas. Iespīlēta kaktā starp kokpita falšbortu un māti, viņa ar pūlēm saglabāja līdzsvaru, abām rokām ieķērusies priekšburas saspriegtajā skotiņā, kas ik pa brīdim pazuda zem ūdens mutuļiem. Protams, visa frizūra sen vējā. It kā viņa to nebūtu zinājusi jau vakar, kad divās stundās bija izsvldusi satriecošu sasonu. Un tomēr, pat ja neizdosies pierunāt Dzintru pirms balles kaut mazliet sasukāt matus, viņa nenožēlos, ka piekritusi piedalīties regatē. Pavisam cita lieta nekā aizvizināties līdz baltajai kāpai un līdz vakaram tur kvernēt mātes apnicīgajā uzraudzībā. «Nepeldi tik tālu!… Pagriezies augšpēdus, citādi vēl nosvilināsi plecus!… Kur tu atkal skriesi? Tāpat kauli un āda vien …» Interesanti, kā viņa, pēc mātes domām, iztika bez pamācībām pārējās sešās nedējas dienās? Tēvs — tas vismaz neuzmācās ar padomiem, tikai katra mēneša beigās, it kā pedagoģijas plānu pildot, piekodināja: «Dzīvo tā, meit, lai nesagādātu bēdas sev un nedarītu kaunu mums.» Bet ja nu otrādi — kaunu sev un bēdas vecākiem? Nē, Ilmārs taču svēti apsolījis, ka nevienam nerādīs viņas plikņus, mākslas fotogrāfiju izstādei nosūtīs tikai tās, kas uzņemtas bez galvas vai no mugurpuses. Galvenais, ka starp viņiem nav noticis nekas tāds, ko varētu iedomāties māte. Ir gan posts ar šo primitīvo vecāko paaudzi, kas attiecības starp sievieti un vīrieti spēj iedomāties vienīgi gultā — it kā pasaulē nebūtu arī tīrās mākslas ideālu. Ilmāra Grantsona gadījumā Rasma arī pati tiem ne sevišķi ticēja, jo neatcerējās redzējusi viņa vārdu uz afišām vai zem attēliem ilustrētos žurnālos. Un tomēr nevarēja atteikt pozēt, kad viņš kā sniegs no skaidrām debesīm uzbruka vientuļajai ieplakai starp Lielupes grīvas kāpām, kur viņa mēdza kaila cepināties saulgozī. Kāpēc piekritusi? Aiz iedomības, ziņkāres, godkā- rīguma? Visdrīzāk tomēr tāpēc, ka Ilmārs jau bija uzņēmis veselu filmu, viņai nezinot, — ar teleobjektīvu. Un laikam taču no neizdevīgiem skatpunktiem … Jo vairāk tagad gribējās apliecināt sevi pašu, noticot fotogrāfa glaimiem, ka Rasma pārāka par visiem līdz šim redzētajiem modeļiem. Tikpat svarīgi viņai šķita pierādīt nevis šim bildīšu knipsētājam, ar kuru jahtklubā bija iepazinusies jau aizvēsturiskos laikos, bet sev, ka neatzīst nekādus mietpilsoniskus aizspriedumus. Kaut ko līdzīgu Rasma bija savā laikā paziņojusi savam pirmajam mīļākajam Tedim Jaunkalnam, kurš uzskatīja, ka jau pēc vienas kopā pavadītas nakts drīkst pretendēt uz meitenes «roku un sirdi». Paldies par tādu godu, bet lai vēl mierīgi pastāv pie ratiem. Dzīvu aprakt sevi Ventspilī, kur skolās nemāca franču valodu, kur kuģis no Francijas piestāj vēl retāk nekā Rīgā, — to no Rasmas nevar prasīt pat šis simpātiskais lempis. Uz tēva sakariem viņa sevišķi nepaļāvās, tomēr nešaubījās, ka gan kaut kā izdosies aizķerties Rīgā. Citādi taču nebija vērts visus šos gadus zubrīt franču mēli universitātes svešvalodu fakultātē …
Sērei viņi tika pāri bez nepatīkamiem starpgadījumiem, pie distances pagrieziena bojas nokļuva pirmie. No šejienes ceļš veda ieslīpi selgā, kur tālumā plīvoja nākamais distances karodziņš. Pa vējam «Salacu», protams, panāks jahtas ar lielāku buru platību, tomēr salikt rokas klēpī nevajadzētu, turklāt galīgos aprēķinus tiesnešu kolēģija kārtos krastā, un pēc formulas var izrādīties, ka uzvarējusi nelielas laivas apkalpe, nevis komanda, kas sasniegusi mērķi krietni ātrāk.
Kādu brīdi visiem bija darba pilnas rokas. Kamēr Varis uzvilka raibo balo'nveida priekšburu, Rasma centās novaldīt parasto foku, bet Regīna atkal mainīja sēdvietu — tagad viņas kilogrami, pēc vīriešu vienbalsīgā sprieduma, vislabāk kalpotu uz paka|ējā pīķa.
— Ko jūs mani te izmantojat kā tādu atsvaru bumbu! — viņa mēģināja protestēt.
Un tad notika tas, kā dēļ Regīna būtu bijusi ar mieru uzrāpties masta galotnē, — blakus uz klāja apgūlās dēls un ielika galvu mātes klēpī.
Arī Varis jutās labi, tik labi kā ne reizi pēdējos divos gados. Atgriešanās brīdī viņš, kā jau pieklājas, bija nomutējis māti, bet tā īsti pieglausties likās braša jūrnieka necienīgi. Cik patīkami just, kā mātes glāstošie pirksti bužina slapjos matus. Nu varēja teikt, ka patiešām pārbraucis mājās. Varis aizvēra acis — lai vecais stūrē, kurp grib, tālāk par Vidzemes krastu tā kā tā neaizburās. Viļņu šūpas jauki aijāja, saules stari sildīja pat caur brezenta jaku, un gribējās, kaut šī bauda nekad nebeigtos.
Tā beigsies ļoti drīz — distance, tāpat kā dzīves ceļš, lai arī kādu to izvēlētos, sastāv no daudziem pagriezieniem. Un citādi taču nebūtu nekādas jēgas. Iedomājies, kāds prieks visu laiku rullēt pa taisnu un līdzenu ceļu … Tādu solītu darbs jahtklubā, kur viņam jau vakar piedāvāja bērnu sekcijā otrā trenera vietu. Slodze būšot neliela, viņš varēšot regulāri trenēties arī pats, piedalīties visās republikas un Vissavienības sacīkstēs, inventāra izvēlē palīdzēšot iespēju robežās. Un lai nesteidzoties ar atbildi — vai tad kāds nesaprot, ka pēc demobilizācijas jāatvelk elpa? So to saprata arī Varis — ka jaunais amats būs visai izdevīgs pamats viņa turpmākajām sportista gaitām, ka viņam faktiski būs jāturpina tā dzīvīte, kas jau Sevastopolē apnikusi līdz derdzīgumam.
Citi puiši dienestā apgūst profesiju un to neizsakāmo, ko ierasts dēvēt par vira rūdījumu. Bet viņš bija ceļojis no vienas ostas uz citu, pat divreiz uz ārzemēm aizbraucis, lai noņemtos ar to pašu, ko bija darījis pirms iesaukuma, — grozītos vējiem līdzi. Vieglāk nekā dienēt uz zemūdenes vai celtnieku bataljonā, tiesa gan, bet to taču nedrīkst uzskatīt par vienīgo dzīves saturu. Arī tagad Varis nespēja iedomāties savu nākotni bez burāšanas sporta un tomēr netaisījās veltīt tam visu laiku un enerģiju. Viņš grasījās atsākt ceļu tur, kur tas bija aprāvies pēc vidusskolas beigšanas, — vēlreiz mēģināt iestāties Medicīnas institūtā. Vai strādās par kuģa ārstu, kā Varis bija sapņojis pēdējā klasē, vai kādā rajona poliklīnikā — par to varēs padomāt vēlāk. Tagad jāpiesakās sagatavošanas kursos, jāatrod darbs slimnīcā, un šai sakarībā viņš nekautrēsies izmantot pazīšanos ar ģimenes draugu Borisu Vencelu.
Un vispār dzīvei mājās nebija nekādas vainas. Varbūt pat labi, ka Astra nav sagaidījusi viņu. Saņēmis meitenes — tobrīd jau cita sievas pēdējo vēstuli, Varis skuma veselu nedēļu, lādēja visas sieviešu dzimtas nepastāvību, draugu klātbūtnē saplēsa Astras ģīmetni, sadedzināja viņas vēstules un izkaisīja pelnus vējā, vārdu sakot, darīja visu, kas tādās reizēs it kā pieņemts, tomēr sirds dziļumos apzinājās, ka spēlē palētu teātri, — arī Sevastopoles pusē pirmā mīlestība nebija izturējusi ne laika, ne attāluma pārbaudi. Viņš pat atveda no dienvidiem spilgtu grabuli bijušās simpātijas jaunpiedzimušajain zīdainim- Un atgriezās no ciemiem ar dalītām jūtām. Nevarēja noliegt, ka Astra bija vēl glītākā kļuvusi, ka joprojām gribējās viņu skūpstīt un glāstīt, tomēr Varis nespēja iedomāties sevi laimīgā jaunā vīra un tēva lomā. Pārtraukumos starp lekcijām stāvēt bērnu piena virtuvēs un mazgāt autiņus, dzīvot vecāku apgādniecībā un no rīta līdz vakaram uzklausīt padomus, kā jāaudzina mazais mīlulis… Viņam nekur nav jāsteidzas, vispirms atradīs sev pieklājīgi atalgotu darbu un dzīvokli, tad meklēs sievu …
Arī Putriņš bija aizsapņojies. Pašam nemanot, viņa domas aizklīda tālumā, atkal atgriezās pie nepieciešamības stūrēt tieši uz boju, jo taisne ir īsākais ce|š starp punktu «A» un punktu «B», tad no jauna meta neapjaušamus līkumus. Gluži kā kaijas, kas reņģu gaidās kādu laiciņu riņķoja virs jahtas, vīlušās savēzēja spārnus un aizlaidās pie citām buru laivām, bet, veltu cerību pieviltas, pēc brīža atlidoja otrreiz. Jūras plašums allaž vedināja viņu uz apcerēm, uz tādu kā pašanalīzi. Patlaban Putriņš nāca pie atziņas, ka ir apmierināts ar savu dzīvi, un tas viesa viņā bažas. Cilvēks taču nedrīkst slīgt pašcildināšanas staignājā — šo pamācību sludināja sapulcēs, avīzēs, grāmatās. Jāsapņo, jācenšas, jāatklāj apslēptas rezerves… Paškritika kā mūsu sabiedrības progresa stimuls… Bet ko lai dara, ja jaunais darbs ūdens transporta milicijā viņam patika tāpēc, ka reti atgadījās ārkārtēji, satraucoši notikumi? Kontrabanda un spekulācija, kautiņi ostā, kurus parasti kvalificēja kā sīku dauzonību, kāds slīkonis, zivju bendes ar neat|autiem tīkliem vai sprāgstvielu — ar to visu viegli tika galā operatīvie darbinieki un ierindas inspektori, un nevienam nenāca prātā tāda sīkuma dēļ traucēt pulkvedi, kuru mi- nislrija atsūtījusi sevišķi svarīgu uzdevumu veikšanai. Ģimenes plāksnē tāpat itin viss ritēja rāmi, un viņš nespēja pat iztēloties, par kādām pārmaiņām viņam pēc vispāratzītā parauga būtu jāsapņo. Par jaunāku sievu? Kas tad vainas paša Regīnai, kura joprojām prata pārsteigt ar negaidītiem stiķiem, kaut vai ar dtillo izgudrojumu atteikties no pensijas. Būtu paņēmusi un ziedojusi Miera fondam, bet nē, tāda reklāma viņai derdzoties … Par labākiem bērniem? Par to vajadzēja padomāt agrāk, tagad jāiztiek ar tiem pašiem un pacietīgi jāgaida kāds klēpenis. Varbūt puika drīz apsievo- sies, pēc armijas visi kā traki uz meitiešiem un ātri iekrīt… Uz Rasmu Putriņš nelika lielas cerības, tipiska nepieskarama vecmeita, laikam vēl šķīstās jumpravās staigā, tāpēc reizēm tik niķīga …
Kad Putriņš beidzot atjēdzās un atgriezās īstenībā, viņš ieraudzīja, ka sen vairs neatrodas priekšgalā. Dažas jahtas jau tuvojās pagrieziena bojai, citas nāca virsū no ziemeļrietumiem un attīstīja daudz lielāku ātrumu. Lai neatpaliktu, arī «Salacai» laikam derētu mainīt kursu un spine- kera vietā uzvilkt lielvēderaino Dženovas foku. Bet negribējās modināt Vari, un viņš atmeta ar roku — godkāres uzliesmojums bija noslāpis tikpat spēji, kā pirmīt iededzies.
Regates distance, kā jau svētku reizē, bija nosprausta samērā īsa — lai dalībnieki pagūst vēl pirms saviesīgās daļas savest kārtībā jahtas un sevi, uzposties un atpūsties. Pēc trīsstūra pēdējās bojas kurss bija jānosprauž uz upes muti, no turienes vistaisnākajā ceļā uz klubu, kur uzvarētāju gaidīja salūta zalve. Noturējies sacensību dalībnieku vidusdaļa, Putriņš vienā mierā kuģoja uz krasta pusi, tāpat kā pirms dažām stundām — nepievēršot uzmanību stoderu brīdinošajām izsaucēja zīmēm. Bet vējš tikmēr bija gandrīz pilnīgi nolūzis, jahta peldēja kā cēls gulbis, izslējusi mastu pret debesīm, tik tikko kustinādama ķīļa svārstekli. Un — dabiski — atdūrās pret sēkli. Korpuss nodrebēja, masts salīgojās, buras ar spalgu rībienu centās vēl pēdējoreiz izplest spārnus, tad iestājās klusums.
— Māšuk, vai tu beidzot padosi ķeksi? — Varis errojas. — Cik bieži var atkārtot?
— Nav nekādas steigas. — Putriņš atmeta ar roku.
— Bet mēs zaudēsim pēdējās izredzes, — Varis protestēja. — Pirmie desmit saņem diplomus.
— Bet pēdējais — mucu «Lāčplēša» alus! Tā vismaz bija manos laikos, — Putriņš izspēlēja savu pārsteiguma trumpi.
— Tu taču neesi bairiša cienītājs, — Regīna nekā nesaprata.
— Toties kāds furors būs pie mūsu galdiņa! — Putriņš nerimās. — Pat uzvarētājs atnāks ar savu bleķa kausu un palūgs, lai iepilinu. Tā ir, bērni, pirmais un pēdējais, neko citu kapteinis Putriņš no laika gala nav atzinis.
* * *
Alus mucu viņš nedabūja — acīmredzot vairs nebija tie laiki. Toties iestiklolu pateicības rakstu, kas ar jahtkluba direktora Kārļa Šmita parakstu un zīmogu apliecināja, ka, «par spīti dabas ap
stākļu labvēlībai un paša nemākulībai, kapteinim Putriņām tomēr izdevies sasniegt dzimto ostu, un šī laimīgā sagadīšanās ļāvusi pasludināt sezonas pēdējo regati par sekmīgi nobeigtu». Dokumenta nolasīšana ievadīja vakara programmu, kurā visi veterāni tika ņemti uz zoba-
Putriņa saime, kurai piebiedrojās Boriss Ven- cels ar nekad neiztrūkstošo medicīnas māsu Anitu Kraukli, bija iekārtojusies pie galdiņa apaļās zāles pašā centrā. Kaimiņos sēdēja «Salacas» pamat- komanda, un Putriņš lieku reizi pārliecinājās, ka pa šiem gadiem Bruno Ratnieks tikpat kā nav mainījies — arvien vēl tāds platkrūtains un plecīgs, ar dīvaini uz kreiso pusi saspiestu degunu, kas vērta vienu nāsi platāku par otru. Lai atgādinātu nevis izbijušu bokseri, bet visiem ūdeņiem slacītu jūras vilku, Bruno bija uzaudzējis pagaru vaigubārdu, tomēr drīzāk līdzinājās kādreizējam Austrijas ķeizaram Francim Jozefam nekā holandiešu tējas klipera kapteinim. Putriņš labi atcerējās, kā Bruno pirmoreiz parādījās jahtklubā, — atbraucis uz Rīgu mācīties par zobu tehniķi, nezinādams, ko brīvajā laikā pasākt, puisis nejauši bija atklīdis līdz,upmalai un uz jahtām raudzījās kā uz devīto pasaules brīnumu, jo dzimtajā Sku- jienā pat īstas upes tuvumā nebija, kur nu vēl ezers ar burulaivām. Putriņām tieši trūka matroža, viņš pamāja zēnam, tas bez apdomas lēca un, protams, ievēlās trīs metrus platajā plaisā starp laipām un bortu.
«Nepilini uz parketal» Putriņa sievasmāte Renāte Zandburga, toreizējā izbraukuma goda viešņa, pavēlēja no galvas līdz kājām slapjajam puisim. «Izģērbies pliks, izgriez drēbes un noliecies garšļaukus piesaulē! Līdz pusdienām būsi sauss kāv miera laiku aizkurs.»
Bet Bruno neparko negribēja atgriezties krastā. Zobiem klabot, lūdza, lai atjauj viņam palikt uz jahtas, tā laikam būšot pirmā un pēdējā reize viņa mūžā. Beidzot Zandburga apžēlojās:
«Lai jau paliek, protams, ja tev nav iebildumu, Eduard,» — tādā tonī droši vien kuģa īpašnieks mēdz runāt ar savu kapteini. «Bet ar vienu noteikumu — novilksi visas panckas un tupēsi kabīnē, kamēr izžausim vējā. Tikmēr uzspīlē kājās manu vešiņu!» Viņa bija novilkusi savas mēļās bumbie- renes, no kurām nešķīrās pat tveicīgā laikā, un tagad sniedza sarkstošajam puisim. «Klausi vecai jūrnieka sievai, būs siltāk un pieklājīgāk. Tikai neizstiep platumā un, skaties, neko tādu!…»
Visu šo vasaru Zandburga sauca Brūni par savu krustdēlu, un arī viņš vēl pēc gadiem, satiekot Putriņu, nekad neaizmirsa apvaicāties:
«Un kā iet manai krustmātei, vai vēl pie dzīvības?»
Blakus Ratniekam, kā parasti, sēdēja Dzintra Sakāne, dienvidnieciska izskata un temperamenta melnmate, par godu svinīgajam notikumam pārģērbusies garā, gurniem cieši pieguļošā ķirškrā- sas kleitā ar dziļu izgriezumu, kas atsedza gandrīz visu muguru. Viņa pagriezās un uzsmaidīja Putriņām, apžilbinādama ar nevainojami baltiem zobiem, kas šķita kā radīti kost un plosīt. Lustras
gaismā uzzibsnīja iegarenie briljanta auskari, uz mirkli aizēnodami viņas pārsteidzoši gaišās un saltās acis. Plānās lūpas vēl pastiprināja līdzību ar plēsonīgu putnu, bet Putriņš zināja, ka melnā
Dzintra ir ļoti biedrisks un allaž izpalīdzīgs cilvēks. Jahtklubā viņa bija iestājusies jau pirms Ratnieka un metusi enkuru uz trofejas jahtu ar nepievilcīgo nosaukumu «Medūza». Pēc kāda izbrauciena — īsta «Medūzas plosta» — Bruno bija palicis uz jahtas pa nakti un kopš tās reizes tā arī vairs nešķīrās no Dzintras. Sākumā visi brīnījās, kāpēc viņi nereģistrē laulību, vēlāk pierada. Runāja pat, ka Ratniekam izdevīgi noguldīt uz Dzintras krājkases grāmatiņas naudu, ko it kā izdevies noblēdīt, strādājot ar zobu zeltu, uzcelt viņai vasarnīcu uz salas pie upes ietekas jūrā. Vēlāk, kad viņš sāka studēt Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultātē un nācās pārtikt no stipendijas vien, izrādījās, ka galvenā pelnītāja šajā civilģimenē ir Dzintra. No pateicīgajiem klientiem saņemtā dzeramnauda tika nevis nodzerta — šai ziņā viņa bija nelokāma —, bet ieguldīta kādā fantastiska ārzemju supersintētiska auduma pirkumā. No tā uzšuva Ratniekam buras, kas ļāva viņam izcīnīt savu pirmo Vissavienības mēroga uzvaru.
Pie Ratnieka otra sāna sēdēja Līvija Trau- mane — jauniņa un ļoti kustīga gaišmataina studente ar vieglu ironijas dzirksti zilganajās acīs, kas vedināja atcerēties neskartu rīta sniegu. Viņa, protams, apzinājās, ka ir glīta, un pie izdevības izspīlēja savas tvirtās krūtis, kuru ieapaļumu pasvītroja plānais, melnais svīteris, — kā daudzas šodienīgas meitenes, arī Līvija nevalkāja krūšturus. Tomēr seja, atklāta un tīra, bez jebkādas kosmētiskās ēnas vai spilgtuma, liecināja, ka šķietamā valšķība nav uzspēlēta, bet ir tāda kā dzīvesprieka izpausme.
Putriņš viņu redzēja pirmoreiz, pavirši pazina abus pārējos Ratnieka komandas locekļus — matrožus Aigaru Gonkuli un Māri Sukātu. Turpretī «Salacas» rezerves kapteini Ilmāru Grantsonu labi atcerējās maz patīkama atgadījuma dēļ, kurā nācās iejaukties pēc jahtkluba direktora lūguma. Grantsons bija aizturēts pludmalē par peldviesu fotografēšanu bez finanšu nodaļas atļaujas. Privātuzņēmums darbojās ar atzīstamu vērienu — atšķirībā no vietējā pakalpojumu kombināta tradicionālās finiera smailītes, uz kuras buras greznojās uzraksts «Sveiciens no Jūrmalas», Grant- sona dekorācija un aparatūra pievilka krietni prāvāku ziņkārīgo skaitu. Vīriešiem gribējās humora pēc nobildēties kopā ar šķelmīgajām vāravām, sievietes, pirmām kārtām miesās pabrangās, pacietīgi stāvēja rindā, lai varētu iebāzt galvu caurumā, kas atradās tieši virs kādas izģērbtas ārzemju skaistuma karalienes daiļā ķermeņa. Tomēr vislielāko uzmanību izpelnījās veiklā fotogrāfa kamera — no Amerikas atvests «polaroids», kas dažās minūtēs izgatavoja krāsainu attēlu. Tiesa, par tādu naudu — pieci rubļi gabalā — drīkstēja vēlēties augstāku kvalitāti, taču priekšrocības bija acīm redzamas: maksā ragā, bāz uzņēmumu kabatā un staigā vesels… Kad noskaidrojās, ka Grantsons saņēmis fotoaparātu un plates likumīgā ceļā ar apmaksātām muitas nodevām, šis notikums, pateicoties Putriņa protekcijai, beidzās ar sālītu administratīvo sodu.
Pirmo valsi Putriņš vienmēr dejoja ar Regīnu, jo tā bija vienīgā sieviete pasaulē, kas piedeva viņam visu, pat neritmisko mīņāšanos zāles vidū, jo griezties trīsceturtda|taktī Edžus arī jaunībā neprata. Pēc trešās glāzītes viņš vecas draudzības vārdā uzaicināja uz deju Dzintru un apmierināts konstatēja, ka Ratnieks, īsts bruņinieks būdams, devās uzlūgt Regīnu. Kad atskanēja tango kaislīgie ritmi, pienāca Anitas kārta, pēc tam — kāpēc gan liegt sev šo prieku? — Putriņš sāka meklēt vēl jaunākas partneres.
Rasmai būtu grēks sūdzēties par pielūdzēju trūkumu, arī viņas draudzene Inga dancoja gandrīz nepārtraukti. Meitene pie kaimiņu galda bija palikusi viena un ar mazliet samākslotu smaidu un tādu kā izsmiekla uguntiņu acīs sekoja Ratnieka un Dzintras stāviem, kas patlaban ienira dejotāju burzmā. Putriņš piecēlās, piegāja, paklanījās. Līvija, ne mirkli netielēdamās, pielēca kājās, saķēra viņu aiz rokas un jau vilka sev līdzi. Bet uz dejas grīdas tikpat spēji atkal atbrīvoja savu roku un sāka kratīties, gorīties un līgoties taktī, kas, pēc Putriņa ieskatiem, nepavisam nesaskanēja ar mūziku. Viņš pie labākās gribas nemācēja pielāgoties meitenes kustībām, bet drīz šīs rūpes atkrita, jo starp viņiem iespiedās citi šeikotāji un varēja saredzēt vairs tikai meitenes ritmiski plandošos gaišos matus.
Sapratis, ka Līvija tīri labi uzjautrinās arī viena, Putriņš iztālēm pamāja Regīnai un elkoņiem izbrīvēja sev ceļu uz zāles stūri, kur jau darbojās mantu loterija.
— Vienīgi šis prieks mums, večiem, atlicis, — viņš pasteidzās atspēkot iespējamos sievas pārmetumus.
Regīnai i prātā nenāca dusmoties. Lai vecais mazliet iztrakojas, parīt viņam beidzas atvaļinājums, tad atkal no rīta līdz vakaram noņemsies ar visādām sabiedrības padibenēm. Būtu muļķīgi tēlot greizsirdību un prasīt, lai vīrs visu vakaru neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Kaut gan šī meiča drīzāk piestāvēja Varim … Un tomēr Regīna bija gandarīta, ka Edžus atcerējies viņas vājību — visāda veida laimes akas, kurās vinnētās lellītes, trauciņi un kareklīši tika glabāti īpašā bufetes nodalījumā.
Viņa iegremdēja roku laimes ratā un izvilka veselu sauju salocītu papīrīšu.
— Katra trešā vinnē… — Regīna pasmīnēja, kad arī uz piek.tās lozes ieraudzīja vienīgi jahtkluba zīmogu un tādas ņirgas kā «Paldies», «Vēlam sekmes nākamajā sezonā», «Veselību un augstu prieku» vai «Daudz laimes mīlestībā». Tikai pati pēdējā izrādījās pilna — viņa bija izvilkusi sešu alumīnija šņabja kausiņu komplektu ar bri- gantīnu uz plastmasas maciņa.
— Mācies, kā šeit jāspēlē, — teica Putriņš, ar pirkstu galiem izmakšķerēja vienu vienīgu lozi un, pat neatvēris, pasniedza vakara laimes fejai — jahtkluba tuklajai grāmatvedei Mirdzai.
— Klāt pie jūsu sievas ķobīšiem, — viņa ar mīlīgu smaidu paziņoja un lika galdā pudeli armēņu konjaka.
— Tavu necerētu veiksmi! — Regīna tēloja sajūsmu, it kā nebūtu pamanījusi, kā vīrs iebāž Mirdzai kabatā sarkanu desmitnieku.
Kad viņi atgriezās savā kompānijā, tur jau dzēra Borisa Vencela slaveno veselības dzērienu — ar cidoniju sīrupu atšķaidītu spirtu, kuram viņš jauca klāt vēl kaut kādas esences. Bet recepti turēja slepenībā — kā jau iesīkstējis vecpuisis, ķirurgs bija neaprakstāmi stūrgalvīgs. Un pedants caur un cauri. Viņa māniju ik pēc brīža mazgāt vai ar kabatas lakatiņu slaucīt rokas vēl varēja izskaidrot ar profesionāliem refleksiem, bet izskatu, apģērbu? … Kalsns, .gandrīz izkaltis, it kā nebūtu jau pagājuši trīsdesmit gadi, kopš viņu, desmitgadīgu pusdzīvu zeņķi, atbrīvoja no Ģsven- cimas koncentrācijas nometnes. Seja — bezasi- ņaini bāla, zem acīm tumši loki, lūpas kā bez krāsas. Ģērbās viņš nātnā, melnā uzvalkā kā tāds klasisks līķu apstāvētājs, melnajā kaklasaitē greznojās liela, spīdīga pērle, un radās iespaids, ka viņam zem zoda būtu treša acs. Runāja reti un tik klusā balsī, ka sarunas biedriem jāpieliecas, lai saklausītu vārdus. Tādās reizēs likās, it kā pretī raudzītos trīs neizteiksmīgas acis.
Dzēra Vencels tikai izņēmuma gadījumos, jo slikti panesa alkoholu. Arī tagad šķita, ka viņš jau pietiekami uzņēmis uz krūts, jo, ierāvis galvu plecos, stingi raudzījās grīdā un gluži kā dzērve taisījās aizmigt, uz vienas kājas stāvot. Bet pēkšņi atdzīvojās un sāka drudžaini piepildīt glāzītes.
— Man šodien tāda privāta jubileja, — viņš kā atvainodamies teica, tomēr neko sīkāk nepaskaidroja.
Ar to pietika, lai sabīdītu galdiņus kopā un pasūtītu šampanieti. Iedzēra par Borisa un viņa pacientu veselību, saskandināja uz Ratnieka panākumiem, jo pēc sekmīgā starta Baltijas starptautiskajā regatē «Salacas» komanda bija iekļauta valsts izlases kandidātos un tuvākajā laikā dosies uz treniņa nometni Melnās jūras krastā. Matroži gan baidījās, ko teiks institūta rektors, viņi skaitījās parādniekos jau kopš pirmā kursa, bet Bruno atgādināja, ka vārds «sports» attaisnojot ne tikai tādas nebūšanas vien.
Kas notika pēc tam, to Putriņš atcerējās visai miglaini. Laikam tas bija viņš pats, kas uzsauca neizbēgamo tostu par daiļajām dāmām un lida bučoties ar visām pēc kārtas. Vēl atmiņā kā skabarga iestrēdza nepatika par Rasmas un fotogrāfa Ilmāra intīmo sačukstēšanos. Par laimi, viņš vēl bija pietiekami skaidrs vai ari tik ieskurbis, lai neiejauktos. Tāpat acīs dūrās, ka Dzintra nav formā un — pretēji ieradumam — ik pēc brīža posās uz mājām, atgādinādama Ratniekam solījumu ar jahtu aizvest viņu uz vasarnīcu. Beidzot Bruno pretošanās spēki izsīka, un viņi atvadījās angļu vīzē, neizjaucot sabiedrības jautro omu. Visgrūtākais uzdevums izrādījās pierunāt Regīnu. Nelīdzēja ne «Mājās jāiet», ne citas atvadu dziesmas, jo viņai bija iepaticies dejot ar Vari un pārējiem jauniešiem. Nācās paziņot, ka viņš viens kāps mašīnā.
— Bērni, — Regīna kā ieprogrammēta tūdaļ iesaucās, — dariet kaut ko! Jūs taču zināt, ka tēvs tikai dzērumā mēdz sēsties pie stūres.
Paldies dievam, vispārējā juceklī neviens neatcerējās, ka volga, kā stāvējusi, tā joprojām stāv garāžā, un Regīna cēlsirdīgi piekrita doties kājām uz māju. Kad un vai vispār tonakt atgriezās bērni — to Putriņš nedzirdēja, jo savējos Combe nekad nesagaidīja ar riešanu.