Ik viņa vārds ir nepārkāpjams zvērests,
Ir viņa mila tīra, domas šķīstas.
Kā sūtņi patiesi nāk asaras no sirds,
Sirds, viltum tālākas kā debesis no zemes.
Šekspīrs. «Divi veronieši»
Meitenes klusēja, kad Zvērkāvis viens pats nostājās to priekšā, un viņa sejā bija skaidri lasāms nemiers, ko viņš izjuta abu trūkstošo vīru dēļ.
— Tēvs! — Džūdita beidzot iesaucās; šķita, viņa pēdīgi tikai ar lielām pūlēm dabūja šo vārdu pār lūpām.
— Nav ko slēpt, viņu piemeklēja nelaime, — Zvērkāvis atbildēja vaļsirdīgi un vienkārši, kā tas bija viņa dabā. — Viņš ar Nerimšu ir mingu rokās, un vienīgi dievs zina, ka viss beigsies. Es atgādāju laivas drošībā, un tas ir zināms mierinājums, jo klaidoņiem vajadzēs braukt ar plostiem vai peldēt, lai tiktu mums klāt. Saulei rietot, ieradīsies palīgā Cingačguks — ja man izdosies viņu uzņemt laivā; un tad, man domāt, mēs abi varēsim nosargāt šķir-, stu un cietoksni, līdz kamēr virsnieki garnizonos uzzinās par šo karagājienu. Uzzinās taču agri vai vēlu. Vismaz no tās puses gaidāma palīdzība.
— Virsnieki! — Džūdita nepacietīgi atsvieda, pie tam' viņas vaigi notvīka vēl sārtāki un skatiens izpauda spēcīgu, bet acumirklīgu saviļņojumu. — Kas tagad domās vai runās par tiem bezjūtīgajiem švītiem? Mēs paši varam aizstāvēt cietoksni. Kas notika ar tēvu un nabaga Hariju Nerimšu?
— Šādas rūpes par savu dzīvības devēju ir saprotamas, Džūdit, un man liekas tikpat saprotami, ka jūs raizējaties arī par Hariju Nerimšu.
Zvērkāvis īsi un skaidri stāstīja nakts notikumus, ne mazākā mērā neslēpdams abu biedru likstu un savas domas par varbūtējam sekām. Meitenes sasprindzināti klausījās, taču neļāva vaļu tādam uzbudinājumam, kādu pēc līdzīgas vēsts nespētu apvaldīt sievietes, kas mazāk pieradušas pie tām briesmām un nelaimēm, kuras raksturīgas dzīvei robežjoslā. Zvērkāvim par brīnumu, Džūdita šķita ciešam vairāk neka Hetija, kas klausījās uzmanīgi, tomēr neizrādīja nekādas jūtas un, kā likās, grūtsirdīgā klusībā pārdomāja notikušo. Jauneklis sprieda, ka Džūditas satraukums liecina par maigām jūtām pret Nerimšu un par meitas milestību uz tēvu, bet Hetijas šķietamo vienaldzību izskaidroja ar to tumsu, kas zināmā mērā bija apņēmusi meitenes prātu un kas, domājams, neļāva viņai paredzēt visas sekas. Runāts tika maz. Māsas rosījās, gatavodamas brokastis. Cilvēki, kas pieraduši pie mājas soļa, to gandrīz neapzināti veic arī sāpēs un bēdās. Vienkāršo, bet sātīgo azaidu visi trīs ieturēja, drūmi klusēdami. Meitenes ēda maz, bet Zvērkāvis pierādīja, ka apveltīts ar būtisku laba karavīra īpašību, un proti: saglabā apetīti arī grūtos un uztraucošos apstākļos. Maltīte bija gandrīz galā, un neviens netika bildis ne pušplēsta vārda; tad Džūdita aizgūtnīgi, ar skubu ierunājās, jo lauzās uz āru jūtas, ko savaldīt bija sāpīgāk nekā izpaust.
— Tēvs būtu slavējis šo zivi! — meitene trauca.
— Viņš saka, ezera lasis esot gandrīz tikpat gards kā jūras lasis.
— Viņam neesot sveša jūra, Džūdit, — jauneklis teica, tīri neviļus uzmezdams meitenei jautājošu skatienu; tāpat kā citus, kas pazina Hateru, arī viņu interesēja vecā Toma agrākā dzīve. — Harijs Nerimša stāstīja, ka jūsu tēvs esot bijis jūrnieks.
Sākumā Džūdita likās apmulsusi, pēc tam ļāvās jūtām, kas viņai bija savā ziņā jaunas, pēkšņi kļuva runīga, un, kā šķita, šis temats viņu stipri ieinteresēja.
— Ja Nerimšam zināma tēva pagātne, es nožēloju, ka viņš nav man stāstījis par to! — Džūdita strauji sacīja.
— Dažreiz man pašai liekas, tēvs bijis jūrnieks, bet pēcāk atkal domāju, ka tas nav tiesa. Ja šī lāde būtu vaļā vai spētu runāt, tā droši vien pavēstītu par visām viņa agrākajām gaitām. Bet atslēgas ir stipras, tās nevaram saraut kā aukliņas.
Zvērkāvis pievērsās minētajam priekšmetam un pirmo reizi to cieši aplūkoja. Kaut ari lādes krāsojums bija pa- plucis un tā liecināja par sliktu apiešanos, viņš ievēroja, ka to darinājis no sevišķi laba materiāla īsts meistars. Zvērkāvis vēl nekad nebija redzējis tādu raženu skrīni. Tās dārgo, tumšo koku bija klājis lielisks pulējums, taču pēc nesaudzīgas apiešanās no tā palicis gaužām maz, un daždažādas skrambas un bedrītes norādīja, ka tā rupjā kārtā sadūrusies ar priekšmetiem, kas vēl cietāki par to. Stūri bija stingri apkalti ar smalki un grezni nostrādātu tēraudu; viras un veselas trīs aizkaramās atslēgas ar savu veidu un apdari pievērstu uzmanību pat retu lietu veikalā. Lāde bija liela. Zvērkāvis piegāja tai .klāt, satvēra masīvo rokturi, mēģināja pacelt tās galu un pārliecinājās, ka svars pilnīgi atbilst ārējam izskatam.
— Džūdit, vai kādreiz esat redzējusi šo lādi atvērtu? — jauneklis brīvi noprasīja, kā jau robežnieks. Tolaik civilizācijas pierobežā cilvēki daudz nesmalkojās šādos gadījumos, un viņi tāpat būtu darījuši arī šodien.
— Ne reizes. Tēvs nekad nav atvēris to manā klātbūtnē, varbūt nemaz never vaļā. Mēs neesam redzējušas tās vāku paceltu, un es pat nezinu, vai tēvs redzējis.
— Tev nav taisnība, Džūdit, — Hetija mierīgi iebilda. — Tēvs ir pacēlis vāku, un es esmu redzējusi.
Zvērkāvis smalkjūtīgi klusēja. Viņš nebūtu kautrējies iztaujāt vecāko māsu tik sīki, ka tas šķistu pat nepieklājīgi, taču viņa sirdsapziņa pamatoti neļāva izmantot jaunākās mazprātību. Tā kā Džūdita nepazina šādu atturību, viņa strauji pievērsās Hetijai un turpināja sarunu.
— Kad esi redzējusi šo lādi atvērtu, Hetij? Kur?
— Šeit pat, vairākas reizes. Tēvs to bieži atver, kad tevis nav mājās, taču mani neraida projām, un es redzu, ko viņš dara, un dzirdu, ko runā.
— Ko viņš dara un runā?
— To nevaru sacīt, Džūdit, — māsa atbildēja klusi, bet noteikti. — Tēva noslēpumi nav mani noslēpumi.
— Noslēpumi! Zvērkāvi, cik savādi, ka tēvs uztic tos Hetijai, bet man vis nestāsta!
— Viņam ir dibināts iemesls, Džūdit, taču tev nevajag to zināt. Šeit tēva nav, viņš nevar pats atbildēt, un es vairāk neko neteikšu.
Džūdita un Zvērkāvis bija pārsteigti, un vecākās māsas sejā pavīdēja sāpes. Pēkšņi viņa atguvās, novērsās no Hetijas it kā aiz žēluma par tās nepilnību un uzrunāja jaunekli.
— Jūsu stāsts vēl nav galā, — Džūdita sacīja. — Pirmīt beidzāt ar to, ka aizmigāt laivā, pareizāk, ka jūs iztrūcināja garlakas brēciens. Arī mēs dzirdējām garlakas kliedzienus; domājām, ka tie vēsta negaisu, lai gan šinī gadalaikā vētras nav parastas uz šī ezera.
— Vēji pūš un vētras auro pēc dieva prāta visos gadalaikos, — Zvērkāvis atbildēja. — Garlakas runā saskaņā ar savu dabu. Būtu labāki, ja cilvēki izturētos tikpatās atklāti un patiesīgi … Es uztrūkos, dzirdēju putna brēcienu un nospriedu, ka tas nevar būt Nerimšas signāls; pēc tam nogulos un iemigu. Rītausmā piecēlos spirgts un možs kā parasti un džinos pakaļ abām laivām, lai tās nenokļūtu mingu nagos.
— Zvērkāvi, jūs neesat pastāstījis mums visu, — Džūdita mundri sacīja. — Mēs dzirdējām šāvienus pie austrumu kalna; atbalsis bija ilgas un skanīgas un sekoja tik drīz pēc blīkšķiem, ka šāvējiem vajadzēja atrasties vai nu pašā krastā, vai ļoti tuvu pie tā. Mūsu ausis ir pieradušas pie šiem trokšņiem un neviļ.
— Šoreiz šautenes darījušas savu darāmo, meitene; jā, darījušas savu darāmo. Šorīt tās cēlās pret mērķiem, jā, arī mēlīte tika nospiesta, lai gan retāki, nekā varēja. Viens karavīrs aizgājis uz savām laimīgajām medību vietām, un tas ir viss stāsts.
Džūdita klausījās ar aizturētu elpu. Kad Zvērkāvis kautri apklusa un, kā likās, nedomāja vairāk runāt par šo tematu, viņa piecēlās, šķērsoja istabu un apsēdās blakus jauneklim. Meitenes izturēšanās nepavisam nebija izlaidīga, tā pauda sievišķīgu pieķeršanos, atsaucību un interesi. Džūdita saņēma mednieka raupjo roku un varbūt tīri neapzināti spieda abām plaukstām, kvēli un pār- metīgi raudzīdamas viņa iedegušajā sejā.
— Zvērkāvi, jūs esat cīnījies ar mežoņiem viens pats, bez kādas palīdzības! — viņa sacīja. — Gribēdams aizstāvēt mūs — Hctiju … un varbūt mani, esat vīrišķīgi cīnījies ar ienaidnieku; un neviens jūs neiedrosmināja, neviens neredzētu jūs krītam, ja dievs pieļautu tādu lielu nelaimi!
— Esmu cīnījies, Džūdit; jā, patiešām esmu cīnījies ar naidnieku, turklāt pirmo reizi savā mūžā. Šādām sadursmēm jānotiek, un tās rada mūsos jauktas jūtas — skumjas un uzvaras prieku. Cilvēks, man domāt, ir dzimis cīnītājs. Līdzšinējais veikums ir nieks, bet, ja Cingačguks šovakar atnāks pie klints, kā abi esam norunājuši, un ja varēšu viņu uzņemt laivā, mežoņiem nemanot vai arī tiem zinot, tomēr par spīti viņu vēlēm un nodomiem, tad mēs karosim pa īstam, iekām mingiem izdosies sagrābt cietoksni, šķirstu un jūs.
— Kas ir šis Cingačguks? No kurienes viņš nāk? Kāpēc ieradīsies tieši te?
— Man domāt, jūsu jautājieni ir vietā, lai gan savā pusē šis jauneklis kļuvis visnotaļ pazīstams. Cingačguks pēc dzimuma ir mohikānis; viņš piemeties pie delavēriem — kā jau gandrīz visa viņa cilts, kura sen sairusi, jo tai uzmākušies baltie cilvēki. Cingačguks cēlies no dižu virsaišu dzimtas; viņa tēvs Unkass bijis slavenākais savas cilts karavīrs un padomdevējs. Pat vecais Tamenunds godā Cingačguku, kauč gan tas, kā domā, vēl pārāki jauns, lai uzņemtos vadību karā; un mohikāņu cilts tā izkliedēta un sarukusi, ka viņiem virsaitis ir gandrīz vienīgi vārda pēc. Kad šis karš sākās pa īstam, mēs ar Cingačguku norunājām, ka šovakar, saulei rietot, satiksimies pie klints ezera lej galā, lai no turienes dotos savās pirmajās gaitās pret mingiem. Kamdēļ esam nākuši tieši uz šejieni — tas ir mūsu noslēpums; jūs saprotat, ka piesardzīgi jauni cilvēki uz karatekas neko nedara bez mērķa un apdoma.
— Delavēram nebūs naidīgu nolūku pret mums, — Džūdita, brīdi vilcinājusies, sacīja, — un mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs.
— Es ceru, ka nodevība ir pats pēdējais noziegums, kurā var mani apvainot, — Zvērkāvis atbildēja, Džūditas acumirklīgo šaubu aizskarts.
— Neviens netur aizdomās jūs, Zvērkāvi! — meitene dedzīgi iesaucās. — Nē, nē … jūsu godīgā seja būtu pietiekami drošs galvojums par tūkstoš siržu uzticību! Ja visi vīrieši runātu patiesību kā jūs un neapsolītu to, ko nedomā izpildīt, tad pasaulē būtu mazāk ļaunuma un neviens neuzskatītu, ka greznas spalvas un sarkani mundieri attaisno melus un zemisku rīcību.
Meitenes runa pauda spēcīgas, vētrainas jūtas, un viņas skaistās acis, parasti tādas maigas un pievilcīgas, beigās zibsnīja. Skaidrs, ka Zvērkāvis ievēroja šādu lielu uzbudinājumu. Izturēdamies taktiski kā galminieks, viņš nebilda ne vārda par meitenes satraukumu un izlikās, it kā nebūtu to manījis. Džūdita pamazām nomierinājās. Viņa, redzams, vēlējās atstāt uz jaunekli labu iespaidu un drīz atsāka valodu tik rāmā balsī, it kā nekas nebūtu viņu saviļņojis.
— Man nav tiesību izdibināt jūsu vai jūsu drauga noslēpumus, — viņa turpināja, — un esmu gatava ticēt katram jūsu vārdam, Ja mums patiešām pievienosies vēl viens vīrietis, mūsu sabiedrotais, tā būs liela palīdzība šinī grūtajā brīdī; un man gribētos cerēt: ja mežoņi pārliecināsies, ka mēs varam noturēt ezeru savās rokās, viņi piedāvās apmainīt gūstekņus pret zvērādām vai sliktākajā gadījumā pret muciņu pulvera, kas glabājas mājā.
Jauneklim bija uz mēles vārdi «skalpi» un «prēmijas», taču, negribēdams meitas satraukt, tas noturējās un neko nebilda par likteni, kas droši vien lemts viņu tēvam. Zvērkāvis tomēr tik vāji prata izlikties, ka attapīgā Džūdita, kuras prātu bija asinājusi dzīves skola, lasīja jaunekļa izteiksmīgajā sejā kā grāmatā.
— Es noskārstu, ko domājat, — viņa steigšus ierunājās, — zinu, ko jūs būtu sacījis, ja nebaidītos sāpināt mani… mūs, es domāju, — Hetija mīl tēvu tāpat kā es. Taču mums ir cits ieskats par indiāņiem. Neievainotu gūstekni viņi neskalpē, bet aizved projām dzīvu, ja vien neiedegas niknā spīdzināšanas kārē. Es nebaidos par tēva skalpu un maz raizējos viņa dzīvības dēļ. Ja indiāņi pie- lavītos pie mums nakti, mūs droši vien visus noskalpētu, bet vīrus, kas sagūstīti atklātā cīņā, reti kad aiztiek — vismaz kamēr nav pienācis laiks mocībām.
— Jā, tāda ir paraša, un viņi to ievēro; bet, Džūdit, — vai zināt, kāpēc jūsu tēvs un Nerimša gāja uz mežoņu nometni?
— Zinu. Tas bija cietsirdīgs nolūks! Bet ko jūs varat labu sagaidīt? Vīrieši paliek vīrieši; arī viens otrs frants, kurš staigā zeltā un sudrabā un kuram kabatā virsnieka patents24 , ir rīkojies tikpat cietsirdīgi. — Džūditas acis no jauna uzzibsnīja, taču viņa ar lielām pūlēm savaldījās. — Es kļūstu pūcīga, iedomājot, kādu ļaunumu dara vīrieši, — viņa piebilda un centās pasmaidīt, tomēr šis mēģinājums nebija diezin cik sekmīgs. — Tas viss ir muļķīgi. Ar žēlabām nav līdzēts. Kas padarīts, tas padarīts. Taču indiāņi piešķir tik mazu nozīmi asinsizliešanai un tik augstu vērtē vīrus, kas ķeras pie drosmīga pasākuma, ka viņi, uzzinājuši savu gūstekņu nodomu, varbūt drīzāk tos cienīs nekā darīs tiem pāri.
— Kādu laiku, Džūdit, jā, to es atzīstu, kādu laiku. Bet, kad šīs jūtas zudīs, viņi alks atriebties. Mums ar Cingač- guku vajadzēs papūlēties, lai izdibinātu, kā atbrīvot Nerimšu un jūsu tēvu; nav šaubu, mingi dažas dienas kavēsies pie ezera, mēģinādami gūt pilnīgu uzvaru.
— Zvērkāvi, vai esat pārliecināts, ka var paļauties uz šo mohikāni? — meitene gausi jautāja.
— Kā uz mani pašu. Jūs teicāt, ka neturat aizdomās mani, Džūdit?
— Jūs! — Viņa atkal satvēra abām plaukstām Zvērkāvja roku un spieda ar tādu dedzību, ka jauneklī mostos augstprātība, ja tas nebūtu tik labsirdīgs un vairāk lepotos ar savu krietnumu. — Es tāpat turētu aizdomās brāli! Zvērkāvi, pazīstu jūs tikai vienu dienu, tomēr šinī laikā esat iedvesis tādu uzticību, kāda citreiz rastos pēc gadu ilgas saiešanās. Jūsu vārdu gan esmu jau dzirdējusi agrāk. Garnizonu švīti bieži stāsta, ka esat viņus apmācījis medībās, un visi atzīst jūsu godīgumu.
— Vai viņi kādreiz runā par šaušanu, meitene? — Zvērkāvis, klusi, bet sirsnīgi nosmējies, strauji iejautājās. — Vai viņi kādreiz runā par šaušanu? Es negribu zināt, ko viņi stāsta par manu šaušanas māku: ja tā nav pazīstama visā šinī pusē, tad izmaņai un labai acij ir maza nozīme; bet ko virsnieki saka par savējo — jā, ko viņi saka par savējo! Viņi teic, ka ieroči esot viņu amata rīki; taču daži virsnieki gaužām nemākulīgi rīkojas ar tiem.
— Es ceru, ka jūsu draugs Cingačguks, kā viņu saucat, tāds nav. Ko šis indiāņu vārds nozīmē?
— «Lielā čūska». Tā viņš iesaukts savas gudrības un viltības dēļ. Viņa īstais vārds ir Unkass — tā saucas visa viņa dzimta, līdz kamēr izpelnīsies ar darbiem citu vārdu.
— Ja viņš tik gudrs, mēs iemantosim vērtīgu draugu; taču jūsu biedram ir pašam savs uzdevums, un iespējams, ka tāpēc viņš nevarēs mums pakalpot.
— Galu galā man rādās, ka nenotiks liels ļaunums, ja pateikšu jums viņa nolūku. Varbūtās jūs dosit mums padomu. Izstāstīšu jums abām visu, un ceru, ka šo noslēpumu glabāsit kā savu. Jāteic, ka Cingačguks ir izskatīgs indiānis, turklāt no dižas dzimtas, un cilts jaunavas viņu dikti apbrīno. Kādam virsaitim ir atvase Vah-ta-vah — tas nozīmē: «klusu jel, klusu!» — pati raženākā delavēru meitene, un visi cilts jaunie karavīri meta acis uz viņu. Nu, arī Cingačguks ieskatījās Vahtavahā, un Vahtavaha ieskatījās Cingačgukā. — Zvērkāvis uz brīdi apklusa, jo Hetija Hatere piecēlās, paspēra dažus soļus un ar sasprindzinātu uzmanību nostājās viņam blakus kā bērns, kas nācis pie mātes klausīties pasaku. — Jā, viņi iemīļoja viens otru, — Zvērkāvis atsāka, laipni un labvēlīgi palūkojies ieinteresētajā naivajā meitenē. — Nu, šādās reizēs, ja visi vecākie piekrīt, jaunieši parasti nepaliek šķirti. Gūdams šādu dārgumu, Cingačguks gribot negribot sanāca naidā ar sāncenšiem. Visvairāki sasirdījās Jakom- mons jeb Mežrozes Ērkšķis, un mēs domājam, ka viņš arī vainīgs pie tā, kas notika turpmāki. Pirms diviem mēnešiem Vahtavaha kopā ar tēvu un māti devās uz rietumu upēm zvejot lašus. Visi šejienieši ir vienis prātis, ka tās sevišķi bagātas zivīm. Zvejas laikā meitene nozuda, un dažas nedēļas mēs neko nedzirdējām par viņu. Pirms desmit dienām caur delavēru zemi gāja ziņnesis un stāstīja, ka Vahtavaha nolaupīta, naidnieki viņu pieņēmuši ciltī un gribot apprecināt ar kādu jaunu mingu. Mēs nezinām, taču domājam, ka meitenes nolaupīšana ir Mežrozes Ērkšķa gudrība. Ziņnesis arī sacīja, ka mingi nodomājuši pāris mēnešu medīt un sirot šinī novadā un pēc tam iet atpakaļ uz Kanādu, un, ja mums izdotos sadzīt meitenei pēdas šinī pusē, tad varbūtās rastos iespēja viņu atbrīvot.
— Un kāds tam visam sakars ar jums, Zvērkāvi? — Džūdita vaicāja ar tādu kā nemieru balsī.
— Drauga nelaime ir arī mana nelaime. Esmu nācis šurp, lai palīdzētu Cingačgukam. Ja atsvabināsim viņa iecerēto, priecāšos, gandrīz tāpatās, it kā būtu atguvis savu mīļo.
— Kur tad ir jūsu mīļā, Zvērkāvi?
— Tā ir mežā, Džūdit… maigā lietū līkstoši zari… rasas lāses zālē … klīstoši mākoņi zilās debesīs … putni, kas dzied mežos … vēsi avoti, kas remdē manas slāpes, — itin visas brīnumainās balvas, ko piešķīris dievs!
— Jūs gribat sacīt, ja vēl neesat mīlējis nevienu sievieti, bet visvairāk mīlat mežus un pats savu dzīves veidu.
— Pareizi, gluži pareizi. Nē, nē, neesmu slimojis ar šo kaiti un ceru, ka arī turpmāki būšu vesels, vismaz līdz kara beigām. Kamēr tik daudz rūpju Cingačguka dēļ, ta- mēr negribas sagādāt sev citas.
— Meitene, kas jūs beidzot iegūs, Zvērkāvi, vismaz iegūs godīgu sirdi — sirdi, kur neslēpjas nodevība un viltība; un šādu uzvaru apskaustu vairākums sieviešu.
Kad Džūdita sacīja šos vārdus, viņas skaistā seja dusmīgi saraucās un rūgts smaids vīdēja ap muti. Sarunu biedrs ievēroja šo pārmaiņu; viņš gan nebija radis uzminēt sievietes sirds noslēpumus, toties viņam netrūka iedzimtas smalkjūtības, lai saprastu, ka ilgāk nevajadzētu kavēties pie šī temata.
Tā kā stunda, kad vajadzēja gaidīt Gingačguku, bija vēl tālu, Zvērkāvim atlika pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar cietokšņa aizsardzību un veiktu visu, kas iespējams un tobrīd šķita nepieciešams. Apdomīgais un pieredzējušais Haters gan bija atstājis maz darāmā. Jauneklim tomēr šķita, ka sperami vēl daži piesardzības soļi. Dzīvodams ilgi starp indiāņiem un klausīdamies to stāstus, viņš bija guvis zināšanas robežjoslas kara mākslā. Ezermala atradās tik tālu, ka apšaude no krasta nepavisam nebūtu bīstama. Tiesa, musketes lode aizsniegtu celtni, taču par trāpīgu šaušanu nevarēja būt runas, un šinī ziņā arī Džūdita nebažījās ne mazākā mērā. Tātad, kamēr mūsu draugi turēja savās rokās cietoksni, viņi bija drošībā. Protams, piekļuvuši tuvāk, mežoņi varētu to aizdedzināt, sturmēt vai likt lietā kādu no viltīgajiem un mānīgajiem indiāņu paņēmieniem. Pret uguni Haters bija labi nodrošinājies, turklāt pati celtne, ja atskaita mizas jumtu, tik drīz neaizdegtos. Grīdā bija vairākas lūkas, un vajadzības gadījumā vienmēr turēja pa rokai virvēs iesietus spaiņus. Kāda no meitenēm varēja viegli apdzēst uguni, kamēr tā nav paguvusi izplatīties. Džūdita, kas likās saprotam visus tēva aizstāvēšanās plānus un kam netrūka drosmes piedalīties to realizēšanā, pastāstīja visus šos sīkumus jauneklim, tā aiztaupot viņam šinī apskatē daudz laika un pūļu.
Dienā vēl nebija ko baidīties. Laiviņas un šķirsts atradās pie cietokšņa, un ezera tuvumā nebija citu laivu. Taču
Zvērkāvis zināja, ka indiāņi ātri vien var izgatavot plostu. Tā kā pie ūdens gulēja daudzum daudz kritušu koku, mežoņiem nebūtu visai grūti izlīdzēties, ja viņi nopietni domātu uzbrukt. Slavenais amerikāņu platnieks, savā ziņā pilnīgi neatsverams rīks, tolaik gan nebija sevišķi plaši pazīstams, un mežoņi nemākulīgi lietoja tā aizstājēju — mazu vienrokas cirvi. Taču indiāņi nereti šķērsoja šādā veidā upes, tādēļ nebija šaubu, ka viņi darinās plostu, ja nolems doties bīstamajā uzbrukumā. Biedra nāve varēja viņus pasteidzināt vai arī vedināt uz piesardzīgu rīcību. Zvērkāvis bija pārliecināts, ka nākamā nakts būs izšķirīga — tanī notiks uzbrukums. Tāpēc jau- - neklis karsti vēlējās, kaut cietoksnī būtu viņa draugs, un augošās bažās gaidīja saules rietu.
Dienā cietokšņa iemītnieki kaldināja savus plānus un Veica sagatavošanas darbus. Džūdita bija rosīga, un acīmredzot viņai patika apspriesties ar savu jauniegūto paziņu, kura vienaldzība pret briesmām, vīrišķīgā nesavtība, labsirdība un patiesīgums ātri ieinteresēja un savaldzināja šo meiteni. Zvērkāvim šķita, ka stundas velkas lēni, turpretī Džūditai tās pagāja nemanāmi, un, kad saule sāka laisties uz rietumu pakalnu priedēm apaugušajām virsotnēm, viņa juta un izteica pārsteigumu, ka diena jau iet vakarā. Toties Hetija bija klusa un grūtsirdīga. Viņa vispār nebija nekāda valodīgā un kļuva runīgāka tikai tanīs reizēs, kad viņu uz laiku kaut kas satrauca, ierosinot viņas naivo prātu; tomēr šinī ļoti svarīgajā dienā Hetija stundām ilgi šķita pilnīgi zaudējusi valodu. Bažas par tēva likteni gan būtībā neietekmēja māsu izturēšanos. Likās, neviena no viņām īsti negaidīja lielāku ļaunumu ka gūstu, un Hetija pāris reižu ieteicās, ka tēvs varbūt pratīšot atbrīvoties. Džūdita gan nebija tāda optimiste, taču cerēja, indiāņi piedāvās izpirkt gūstekņus, pārliecinājušies, ka ne ar kādiem līdzekļiem un viltībām nespēj ieņemt cietoksni. Zvērkāvis šos paviršos minējumus tomēr uzskatīja par tukšām meiteņu iedomām un gatavojās aizsardzībai tik cītīgi un apsvēra nākotni tik nopietni, it kā viņas nemaz nebūtu izteikušas šādus pieņēmumus.
Pēdīgi pienāca laiks doties uz vietu, kur jāsastopas ar mohikāni, ko biežāk sauca par delavēru. Tā. kā Zvērkāvis bija izstrādājis plānu un sīki iepazīstinājis ar to abas māsas, visi trīs prātīgi un saskaņoti ķērās pie darba. Hetija pārgāja uz šķirstu, sasēja kopā divas laivas, iekāpa vienā no tām un pa tādiem kā vārtiem palisādē, kas apjoza celtni, pabrauca zem mājas; tur viņa piesaistīja laivas pie ķēdēm, kas bija piestiprinātas cietokšņa iekšienē. Palisāde, kuras stati bija stingri iedzīti dūņās, veidoja mazu iežogojumu, ko varēja izlietot nule minētajā veidā un kas arī derētu par aizsegu, ja turams pieklājīgā attālumā ienaidnieks, kurš tuvojas laivās. Sādā ostā laivas zināmā mērā bija paslēptas, un, tā kā vārtus pienācīgi aizšāva un noslēdza, tās tik viegli vis nedabūtu, kaut arī ieraudzītu. Taču, iekām aizvēra vārtus, Džūdita ar trešo laivu iebrauca apžogojumā, bet Zvērkāvis augšā nodrošināja no iekšpuses logus un durvis. Viss bija stiprs un masīvs, nelielus stumbeņus izmantoja par aizšaujamajiem: tādēļ, kad Zvērkāvis bija beidzis savu darbu, paietu stundas divas, kamēr uzbrucēji ielauztos mājā, kaut arī viņi nesastaptu nekādu pretestību un lietotu jebkuru rīku, ja atskaita cirvi. Šādus drošības soļus Haters tika spēris pēc tam, kad cietoksni, viņam bieži projām esot, dažas reizes bija izlaupījuši tie baltie robežnieki, kas neievēro nekādus likumus.
Tiklīdz mājokļa iekšpusē viss bija cieši aizdarīts, Zvērkāvis pa lūku nokāpa Džūditas laivā. Paceļamām durvīm viņš aizlika priekšā resnu šķērsi un piekāra pamatīgu atslēgu. Arī Hetija pārnāca Džūditas laivā, kas tika izgrūsta aiz palisādes. Pēc tam noslēdza vārtus un slēdzenes aiznesa uz šķirstu. Visi trīs atradās ārpus noslēgtā mājokļa, kurā nu varēja iekļūt vienīgi ar spēku vai tādā pašā veidā, kā jauneklis bija ticis ārā.
Bija paņemts līdzi tālskatis, un Zvērkāvis tagad nopētīja krastu, cik vien atļāva redzes apvārsnis. Nemanīja neko citu kā tikai dažus putnus, kas laidelējās koku ēnā, it kā vairīdamies no pēcpusdienas tveices. Viņš ļoti vērīgi aplūkoja tuvākos zemesragus, lai pārliecinātos, vai indiāņi negatavo plostu; taču visur atklājās tā pati mierpilnā, vientulīgā ainava. Nedaudzos vārdos paskaidrosim, cik grūtā stāvoklī atradās mūsu draugi. Viņus varēja novērot modrīgas acis, turpretī ienaidnieka pārvietošanos slēpa bieza meža aizsegs. Viņi savā iztēlē neviļus pārvērtēja pretinieka spēkus, bet pašu vājums būtu skaidri redzams visiem, kam gadītos pamest šurp skatienu.
— Nekas tomēr nekustas! — Zvērkāvis izsaucās, pēdīgi nolaizdams tālskati, un gatavojās kāpt šķirstā. — Ja šie klaidoņi perina ko sliktu, viņi ir tik viltīgi, ka nerīkojas atklāti. Tiesa, varbūtās viņi plostu darina mežā un nav vēl ielaiduši ezerā. Viņi nenojauš, ka taisāmies atstāt cietoksni, un, ja arī nojaustu, tad nevarētu zināt, kurp gribam doties.
— Tas ir tiesa, Zvērkāvi, — Džūdita atbildēja. — Tagad esam pilnīgi sagatavojušies; nebaidīsimies no sekošanas, brauksim tūlīt, citādi nokavēsimies.
— Nē, nē, mums jābūt apdomīgiem. Mežoņi gan nezina, ka Cingačguks gaidīs pie klints, taču viņiem ir acis un kājas; viņi redzēs, uz kurieni stūrējam, un noteikti sekos mums. Es centīšos viņus piemuļķot — vadīšu platdibeni gan turp, gan šurp, līdz kamēr viņi nokusīs, vicodami mums pakaļ.
Zvērkāvis cik spēdams darīja, kā teicis. Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad visi trīs jau atradās šķirstā un tas aizbrauca no mājas. Pūta mazs ziemeļu vējiņš. Droši uzvilcis buru, jauneklis pagrieza neveiklās liellaivas priekšgalu pret austrumu krastu, lai tā sasniegtu ezermalu jūdzes divas lejpus cietokšņa, pie tam viņš ņēma vērā krietno vēja novirzījuma tiesu. Šķirsts nevarēja attīstīt nekādu lielo ātrumu, tomēr bija diezgan viegli iekustināms un brauca trīs četras jūdzes stundā, jo peldēja sekli. Attālums starp cietoksni un klinti bija mazliet vairāk par divām līgām. Zinādams indiāņa noteiktību, Zvērkāvis tika rūpīgi aprēķinājis savu laiku. Tas bija ieplānots ar uzviju, tā ka atkarībā no apstākļiem viņš varēja ne vien pasteidzināt, bet arī novilcināt ierašanos norunātajā vietā. Kad Zvērkāvis uzvilka buru, saule virs rietumu pakalniem rādīja, ka līdz rietam vēl krietnas divas stundas; un pēc dažām minūtēm viņš pārliecinājās, ka platdibene peld ar cerēto ātrumu.
Bija brīnišķīgs jūnija novakars, kad šis vientulīgais ūdens klaids vismazāk atgādināja asiņainas cīņas arēnu. Likās, vieglā dzesma neskāra ezeru, bet dvesa tam pāri, kā vairīdamās traucēt tā dziļo mieru, ņirbināt spoguļaino līmeni. Pat meži šķita snaužam saulē, un ziemeļos pie apvāršņa kopš vairākām stundām baltoja daži aitiņu mākoņi, it kā būtu nolikti, lai padarītu ainavu vēl skaistāku. Lāgu lāgiem manīja peldam vienu otru ūdensputnu; augsti virs kokiem lidinājās krauklis un modrīgi vēroja noslēpumainos mežus, raudzīdams sev laupījumu.
Par spīti savam robežnieces tiešumam un dzedrumam, Džūdita runāja smalkāk nekā abi jaunekļi un viņas tēvs.
Sinī ziņā Džūdita un Hetija ievērojami atšķīrās no citām viņu aprindu meitenēm visā tanī robežjosla. Tuvākā garnizona virsnieki bieži glaimoja Džūditai, apgalvodami, ka pilsētās neesot daudz tādu lēdiju, kas izsakoties smalkāk par viņu. Tas gan īsti nesaskanēja ar patiesību, taču šim komplimentam bija pietiekams pamats. Par šo priekšrocību meitenes bija parādā savai mātei, no kuras bērnībā tika guvušas to izglītību, kas vēlākajos gados grūti iemantojama, ja mazās dienās atstāta novārtā. Kas bijusi māte — zināja vienīgi Haters. Viņa bija mirusi pirms diviem gadiem un, kā Nerimša jau stāstījis, apglabāta ezerā. Novada rupjie ļaudis nereti pārrunāja, vai tas darīts kāda aizsprieduma dēļ vai tāpēc, ka Haters nevīžojis rakt kapu. Džūdita neapmeklēja šo kapa vietu, bet Hetija bija redzējusi, kur māti apbedī, un bieži vien ap saules rietu vai mēnesnīcā aizairēja uz turieni. Tad viņa skatījās dzidrajā ūdenī, it kā cerēdama ieraudzīt to, ko bija tik ļoti mīlējusi no mazotnes līdz sērajai šķiršanās stundai.
— Vai mums jāsasniedz klints tieši tanī brīdī, kad saule riet? — Džūdita jautāja Zvērkāvim. Abi stāvēja viens otram blakus, pie tam jauneklis turēja stūres airi un meitene izšuva kādu tērpa rotājumu, kurš bija pārlieku grezns viņas sabiedriskajam stāvoklim un pilnīgs jaunums mežos. — Kas notiks, ja piebrauksim dažas minūtes agrāk vai vēlāk? Ilgi palikt krasta tuvumā pie tās .klints būtu ļoti riskanti.
— Taisnība, Džūdit. Tur jau ir tas grūtums. Mūs var apšaudīt no maza atstatuma, un nepavisam nebūtu gudri kavēties pie klints pārāki ilgi. Kad ir darīšana ar indiāni, tad jābūt veiklam un apdomīgam, jo sarkanādainis jau pēc dabas ir aplam manīgs uz visādiem āķiem. Jūs redzat, Džūdit, ka es stūrēju nevis klints virzienā, bet vairāki uz austrumiem, tā ka mežoņi rikšos turp un veltīgi nogurdinās kājas.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka viņi mūs redz un vēro mūsu braucienu, Zvērkāvi? Es cerēju, indiāņi atkāpušies mežā un dažas stundas liks mūs mierā.
— Tās ir tikai sievietes iedomas. Ja indiānis uzņēmis karateku, viņš modrīgs vienmēr. So pašu brīdi mežoņu skatieni ir pievērsti mums, taču ezers mūs sarga. Mums negantnieki jāmēģina • uzvedināt uz maldu pēdām un ar smalku aprēķinu jātuvojas klintij. Stāsta, ka mingiem esot labi deguni; tomēr baltā cilvēka prātam allaž jāat- sver viņu oža.
Džūdita bija mīļa un runīga, turpretī viņas māsa joprojām palika domīga un klusa. Reiz Hetija piegāja pie Zvērkāvja un mazliet sikāk apvaicājās par viņa nolūkiem un to īstenošanu. Taču viņa nevēlējās runāt neko vairāk. Saņēmusi jo laipnas un pilnīgas atbildes uz šiem vienkāršajiem jautājumiem, viņa tūlīt atgriezās savā vietā un turpināja darbu gar kādu rupju apģērba gabalu, ko gatavoja tēvam. Viņa lāgiem klusi dungoja skumju melodiju un bieži nopūtās.
Tā pagāja laiks. Kad kvēlojošā saule sāka grimt aiz uzkalna priedēm un līdz rietam atlika minūtes divdesmit, šķirsts atradās iepretī zemesragam, kur bija sagūstīti Haters un Nerimša. Mainīdams kursu, Zvērkāvis bija centies slēpt savu gala mērķi; indiāņi katrā ziņā vēroja viņa braucienu un droši vien sprieda, ka taisni šinī vietā vai tās tuvumā viņš grib uzsākt sarunas; un viņi tad steigtos turp, lai izmantotu apstākļus savā labā. Šī viltība bija labi pārdomāta; ja sekotāji sapulcētos zemesragā, viņiem vajadzētu apiet Īlei, lai nonāktu līdz klintij; un, kamēr viņi mestu līkumu pa muklo un robaino krastu, šķirsts jau būtu piestājis pie tās. Lai maldinātu pretinieku, Zvērkāvis turējās tik tuvu pie rietumu krasta, cik vien pieļāva drošības apsvērumi. Tad viņš iesūtīja Džūditu un Hetiju būdā, pieliecās aizsegā, pēkšņi sagrieza platdibeni un sāka to vadīt uz izteku. Vējš pieņēmās, un šķirsta ātrums bija tāds, ka viņš varēja cerēt uz labu izdošanos, kaut arī iešķērsās gaitas dēļ stūres vīram vajadzēja turēt priekšgalu nevis braukšanas virzienā, bet pavisam uz citu pusi.