Pat biklajai stirniņai jānodreb nav,
Viegli šķiru kad krūmāju zarus.
Mīļš man vēlīnas vizbules zilums jauks.
Kluso strautmalu, vientuļā puķe kur aug,
Rīta agrumā apciemot varu.
Braiants
Šķirsts, kā palaikam sauca Hateru peldošo mājokli, bija ļoti vienkāršs darinājums. Tā apakšējā daļa bija ša- landa — platdibena liellaiva; aizņemdama visu tās platumu un divas trešdaļas garuma, vidū stāvēja zema virsbūve, kas celta tāpat kā Hateru cietoksnis, taču sienas bija plānākas, tās tikko aizturētu lodes. Tā kā šī būda bija zema — tanī labi ja varēja izslieties visā augumā — un platdibenei malas mazliet augstākas nekā vairākumam liellaivu, svešādais piedēklis neizskatījās pārāk neveikls un ne sevišķi dūrās acīs. īsos vārdos — šī liellaiva daudz neatšķīrās no mūsdienu baržām, kas braukā pa kanāliem; tā bija platāka, rupjāk darināta nekā parastās šalandas, un neaptēstie statņi un mizas jumts atstāja primitīvu iespaidu. Tomēr vajadzēja zināmas prasmes, lai izgatavotu šādu stipru, samērā vieglu un diezgan ērti vadāmu platdibeni. Šķērssiena pārdalīja būdu divās istabās; viena no tām bija ēdamistaba, kur gulēja tēvs, un otra domāta meitām. Liellaivas galā zem klajas debess bija ierīkota visai vienkārša virtuve; jāpiemetina, ka šķirsts derēja par mājokli tikai vasarā.
Nav jābrīnās, ka šķirsts bija tik labi apslēpts. Gandrīz visur, kur ezera vai upes krasti pacēlās stāvi un augsti, mazāki koki un lielāki krūmi, kā jau minējām, tālu pārkārās pār ūdeni, daudzās vietās mērkdami tanī savus zarus. Šur un tur koki auga bezmaz līmeniski, trīsdesmit četrdesmit pēdu garumā pārsniegdamies pār upi. Tā kā pats dziļākais ūdens pie krastiem bija tieši tanīs vietās, kur tie gandrīz stateniski slējās visaugstāk, šķirsts varēja brīvi pabraukt zem koku un krūmu aizsega. Noenkurojis savu mitekli šādā slēpnī, piesardzīgais Haters bija piesējis pie zaru galiem akmeņus, kas nolieca tos ūdenī; pēc tam viņš bija nocirtis dažus krūmus un ar tiem nomaskējis šķirstu pilnīgi. Kā jau lasītājs zina, aizsegs bija tik lielisks,' ka maldināja divus vīrus, kas pieraduši pie mežiem un tieši meklēja noslēpto liellaivu. Viņu alošanos
labi sapratīs tas, kas redzējis, cik lekni un mudžeklīgi kuplo auglīgā zemē Amerikas pirmmežs.
Uzgājuši šķirstu, mūsu drošinieki izturējās katrs savādāk. Tiklīdz viņu laiva piestāja pie ieejas vaļuma, Nerimša ielēca platdibenē; jau nākamajā brīdī viņš bija nogrimis jautrā, dzēlīgā sarunā ar Džūditu un, kā likās, aizmirsis visu citu pasaulē. Turpretī Zvērkāvis iekāpa šķirstā lēni un apdomīgi, pētošām un ziņkārīgām acīm sīki jo sīki aplūkodams maskējumu. Tiesa, viņš uzmeta Džūditai apbrīna pilnu skatienu, ko izvilināja tās žilbinošais un savdabīgais skaistums; taču pat šāds daiļums tikai uz vienu vienīgu mirkli spēja apslāpēt viņa interesi par Hatera liellaivu. Soli pa solim Zvērkāvis pārstaigāja šo īpatnējo mājokli, aplūkodams, kā tas būvēts, kādi salaidumi, cik biezas sienas, iepazīdamies ar aizsardzības līdzekļiem, vērodams itin visu, kas interesē vīru, kuram bieži jādomā, kā piemēroties dzīvei mūžamežā. Tāpat viņa uzmanību saistīja maskējums. Mednieks to pamatīgi izpētīja un dažkārt nevarēja nociesties neizteicis balsī savu atzinību. Tā kā robežjoslā parasts uzvesties brīvi, Zvērkāvis izgāja cauri abām istabām; viņš nokļuva liellaivas otrā galā, kur sastapa Džūditas māsu, kas sēdēja zem lapu pārjūma un nodarbojās ar kādu rupju šuvekli.
Beidzis šķirsta apskati, Zvērkāvis atbalstīja šautenes laidi pret grīdu, abām rokām atspiedās pret stobru un ar tādu interesi pievērsās meitenei, kādu nebija radījis pat viņas māsas izcilais skaistums. No Nerimšas vārdiem viņš secināja, ka Hetijai mazāk prāta, nekā parasti piešķirts cilvēkam, un indiāņi bija mācījuši Zvērkāvi īpaši saudzīgi izturēties pret tiem, kurus piemeklējis šāds liktenis. Turklāt Hetijas Hateres āriene nepavisam nemazināja interesi, ko modināja viņas nepilnība. Par vājprāti viņu īsti nevarēja saukt, jo viņai bija ņemta vienīgi spēja vilt un izlikties, bet atstāta vaļsirdība un patiesības mīlestība. Tie retie, kas redzēja Hetiju un bija apveltīti ar pietiekamām novērošanas spējām, sacīja, ka viņa gandrīz neapzināti nomanot labo, un dziļais riebums, ko šī meitene jūtot pret visu slikto, it kā radot ap viņu šķīstas tikumības gaisotni. Tādi ir daudzi tā sauktie plānprātiņi. Hetija izskatījās patīkama un pēc ārienes stipri atgādināja savu māsu; taču Hetijas skaistums bija kluss un necils. Lai gan viņai trūka Džūditas žilbinošā daiļuma, parasti ikvienu, kas noraudzījās Hetijā, savaldzināja viņas lēnīgās sejas kautrā, mierpilnā, apgarotā izteiksme; gandrīz ikkatrā, kas bija pavērojis šo meiteni, modās dziļa un ilga interese par viņu. Hetijas seja bija bāla, un viņas naivajā prātā neradās domas, kas liktu sārtoties vaigiem; tiklība šai klusajai meitenei piemita tādā mērā, ka šķita viņu padarām par būtni, kas nepazīst cilvēciskas vājības. Daba un dzīve bija veidojusi Hetiju atklātu, vientiesīgu un lētticīgu; un no ļaunuma dievs viņu sargāja ar tikumības gaismas oreolu, lai — kā mēdzam sacīt — «dotu aizvēju cirptam jēriņam».
— Jūs laikam esat Hetija Hatere? — Zvērkāvis iebil- dās, it kā neviļus uzdodams jautājumu pats sev. Mednieks runāja tādā laipnā balsī, kas bija īsti piemērota, lai iemantotu meitenes uzticību. — Harijs Nerimša man stāstīja par jums, un, kā liekas, jūs tā pati būsit.
— Jā, es esmu Hetija Hatere, — meitene klusi, maigi atbildēja. — Esmu Hetija, Džūditas Hateres māsa, Tomasa Hatera jaunākā meita.
— Es daudz ko zinu par jums; Harijs Nerimša ir visai valodīgs; ja iznāk runa par citiem cilvēkiem, viņš stāsta gari un plaši. Jūs pa lielākajai daļai dzīvojat uz ezera, Hetij.
— Protams. Mate mirusi; tēvs aizgājis pie saviem slazdiem, un mēs abas ar Džūditu esam palikušas mājās. Kā jūs sauc?
— Šo jautājienu vieglāki uzdot nekā atbildēt uz to, meitene. Kauč arī esmu jauns, man jau bijis vairāk vārdu nekā vienam otram lielam virsaitim Amerikā.
— Bet patlaban jums ir vārds: jūs taču neatmetat vienu, iekām neesat godam izpelnījies citu?
— Domāju, ka ne, meitene. Mani vārdi radušies dabiski. Mans tagadējais vārds diezin vai paliks ilgi, jo delavēri parasti nedod pastāvīgu iesauku cilvēkam, kuram vēl nav bijis iespējas parādīt savu īsto dabu apspriedē vai uz karatekas. Un man nav gadījies to parādīt, jo, pirmkārt, neesmu sarkanādainis, tā ka man nav tiesību piedalīties viņu apspriedēs, un esmu pārāki neievērojams, lai manas krāsas lielos vīrus interesētu tas, ko domāju es, un, otrkārt, šis ir pirmais karš manā mūžā un pagaidām neviens naidnieks nav iebrucis kolonijā tik dziļi, lai viņu varētu aizsniegt pat ar tādu roku, kas garāka par manējo.
— Pasakiet man savus vārdus, — Hetija lūdza, uzmezdama Zvērkāvim atklātu skatienu. — Tad es varbūt uzzināšu, kas jūs esat par cilvēku.
— Nenoliedzu, ka dažreiz izdodas tā noteikt raksturu, taču bieži var kļūdīties. Ļauži maldīgi spriež par citu cilvēku dabu un nereti piešķir viņiem vārdus, kas nepavisam nav pelnīti. To pierāda mingu vārdi. Es gan nepazīstu šo cilti un zinu par viņiem tikai to, kas man stāstīts. Viņu vārdi apzīmējot tos pašus jēdzienus, ko delavēru vārdi, tomēr neviens cilvēks nevar apgalvot, ka mingi ir tikpatās godīgi un taisnīgi. Tāpēc es daudz nepaļaujos uz vārdiem.
— Miniet visus savus vārdus; citādi es nezinu, ko domāt par jums, — meitene sirsnīgi atkārtoja lūgumu. Hetijas prāts bija pārāk naivs, lai atdalītu no priekšmetiem to nosaukumus, un viņa piešķīra vārdiem lielu nozīmi.
— Labi, man nav nekas pretī. Tūlītās tos dzirdēsit. Vispirms esmu baltais un kristīgais, tāpatās kā jūs, un maniem dzīvības devējiem bija uzvārds, kas pārnācis no tēva uz dēlu un kas ir daļa no mantojuma, kuru vecāki atstāj saviem bērniem. Manu tēvu sauca par Bampo, un, protams, arī es dēvējos tāpatās. Mans kristībvārds ir Na- tenjels — Netijs, kā parasts saīsināt…
— Jā, jā… Netijs… Hetija, — meitene žirgti pārtrauca Zvērkāvi, paceldama acis no sava rokdarba un uzsmaidīdama viņam. — Jūs esat Netijs un es Hetija, kaut arī jūs esat Bampo, bet es Hatere. «Bampo» neizklausās tik jauki kā «Hatere», vai ne?
— Kā nu kuram. Tiesa, «Bampo» neskan cēli, taču daudzi cilvēki ar šo uzvārdu nodzīvojuši mūžu. Šinī vārdā mani negodināja necik ilgi. Delavēri drīz ievēroja vai domājās ievērojuši, ka es nemeloju, un vispirms iesauca mani par Taisnvalodi.
— tas ir labs vārds! — Hetija dedzīgi izpauda savu atzinību. — Nestāstiet man, ka cilvēku vārdi neatbilst viņu dabai!
— Es gluži tā nesaku; varbūtās biju pelnījis šo vārdu, jo neesmu tāds melīgs kā viens otrs. Delavēri vēlāki pārliecinājās, ka man ir veiklas kājas, un iesauca mani par Balodi. Kā jūs zināt, šim putnam ir žigli spārni un tas lido taisnā līnijā.
— Cik jauks vārds! — Hetija izsaucās. — Baloži ir skaisti putni.
— Labā meitene, gandrīz visām dieva radībām ir katrai savs skaistums, taču cilvēki viņas kropļo, pārmainīdami viņu dabu un ārieni… Kad biju kādu laiku kalpojis par ziņnesi un kājojis pa tikko samanāmām tecinām, mani sāka ņemt līdzi medībās, jo domāja, ka atradīšu zvērus ātrāki un drošāki nekā vairākums citu zēnu. Tad delavēri mani iesauca par Lutausi, tāpēc ka man esot kauc kas no suņa gudrības.
— Tas nav tik skaists vārds, — Hetija iebilda. — Es ceru, jūs to nepaturējāt ilgi.
— Tas palika līdz tam laikam, kad jau biju ticis pie naudas, lai nopirktu šauteni. — Zvērkāvis atteica. Viņa balsī, kas parasti bija mierīga un apvaldīta, ieskanējās lepnums. — Tad kļuva skaidrs, ka varu iekārtot pats savu mednieka vigvamu. Drīz vien mani sāka dēvēt par Zvērkāvi, un līdz šim esmu paturējis šo vārdu. Daži gan to uzskata par vienkāršu, jo viņu acīs sava tivākā skalps ir vairāki vērts nekā brieža ragi.
— Es nepiederu pie viņiem, Zvērkāvi, — meitene vaļsirdīgi attrauca. — Džūditai patīk karavīri, spilgti mundieri, krāšņas spalvas, bet man gan tas neko nenozīmē. iMāsa saka, virsnieki esot dižciltīgi, jautri un laipni; turpretī, kad es redzu šos virsniekus, man iet tirpas pār kauliem, jo viņu amats ir nogalināt citus cilvēkus. Man labāk patīk jūsu nodarbošanās; jūsu tagadējais vārds ir ļoti labs — skanīgāks nekā «Netijs Bampo».
— Šāds spriedums atbilst jūsu prātam, Hetij, un neko citu es nevarēju gaidīt no jums. Saka, jūsu māsa esot skaista — reti skaista meitene; un daiļums palaikam meklē apbrīnotājus.
— Vai jūs vēl neesat redzējis Džūditu? — Hetija dzīvi iejautājās. — Ja ne, tūlīt ejiet un palūkojieties viņā. Pat Harijs Nerimša nav izskatīgāks, lai gan Džūdita ir tikai sieviete, bet. viņš vīrietis.
Meitenes bālā seja mazlietiņ pietvīka, un acis, kas mēdza raudzīties maigi un rāmi, piepeši iemirdzējās, pauz- damas iekšēju saviļņojumu.
Kādu brītiņu Zvērkāvis apbēdināts vērās Hetijā, pēc tam pagriezās un devās cauri būdai uz liellaivas otru galu.
— Jā, Harij Nerimša, — viņš dudināja savā nodabā, — tas ir skaistas ārienes un varbūtās arī veiklas mēles nopelns. Nezinu, ko jūt tava Džūda, bet ir skaidri redzams, uz kuru pusi tiecas nabaga Hetijas sirds.
Nerimšas lakstošanos, viņa iecerētās koķetēšanu, Zvēr- kāvja domas un Hetijas maigo jūtoņu pārtrauca šķirsta saimnieks, kura laiva pēkšņi parādījās šaurajā straumē, kas plūda starp krūmiem un noderēja par tādu kā aiz- sarggrāvi pie viņa mājokļa. Likās, ITaters jeb Peldošais Toms, kā šo cilvēku parasti sauca mednieki, kas zināja viņa dzīves veidu, bija pazinis Nerimšas laivu, jo nemaz nebrīnījās, sastapdams jaunekli šķirstā. Haters priecīgi uzņēma Mārču, tikai nožēloja, ka tas neesot ieradies dažas dienas agrāk.
— Es tevi gaidīju jau viņnedēļ un pagalam saīgu, ka ncatnāci, — Toms pārmetošā balsī apsveica ciemiņu. — Te gāja garām ziņnesis, tas bija sūtīts, lai brīdinātu traperus un medniekus: kolonija un Kanāda atkal esot sākušas naidoties savā starpā. Tad uzreiz jutos bārenīgi šinīs kalnos, jo man ir trīs skalpi un to aizsargāšanai tikai viens pāris roku.
— Nav nekāds brīnums, — Mārčs atbildēja. — Tēvam piedien šādas rūpes. Bijušas man divas tādas meitas kā Džūdita un Hetija, es katrā ziņā būtu noraizējies tāpat, lai gan parasti man gluži vienalga, vai līdz tuvākajam kaimiņam ir piecdesmit jūdžu vai simt jardu.
— Tomēr tu negribēji kātot pa šo mežotni viens, zinādams, ka tagad gaidāmi Kanādas indiāņu sirojumi, — Haters atteica, uzmezdams Zvērkāvim pētošu un neuzticīgu skatienu.
— Kāpēc man stilbot vienam? Mēdz sacīt, ka slikts biedrs palīdz īsināt ceļu; bet šo jaunekli es uzskatu par diezgan labu. Vecais Tom, šis ir Zvērkāvis; viņš dzimis kristīgais un audzināts kristietības garā — tāpat kā mēs abi. Delavēri viņu izdaudzinājuši par lielu mednieku. Varbūt puisim ir savi trūkumi, tomēr tanī pusē, no kurienes viņš atnācis, ir vēl sliktāki ļaudis; domājams, ka arī šinī vidū viņš sastaps dažus, kas nav labāki par tiem. Ja mums vajadzēs aizstāvēt savus slazdus un šo zemi, Zvērkāvis mūs visus uzturēs, jo viņš prot medīt, kā piederas.
— Esi sveicināts, jaunekli, — Toms nomurdēja, pastiepdams Zvērkāvim raupju, kaulainu roku par viesmīlības ķīlu. — Šādos laikos katrs baltais ir draugs, un es ceru uz tavu atbalstu. Bērnu dēļ dažkārt iedrebas pat drosmīga sirds, un šīs divas meitas man rūp vairāk nekā visi mani slazdi, kažokādas un tiesības uz šo vietu.
— Tas ir dabiski! — Nerimša izsaucās. — Jā, Zvērkāvi, mums vēl nav bijis šādu pārdzīvojumu, taču es saprotu Tomu. Ja mums būtu meitas, mēs droši vien raizētos tāpat, un es cienu cilvēku, kam šādas jūtas. Vecais zēn, no šī brīža es sāku apsargāt Džūditu, un jūs abi ar Zvērkāvi varat rūpēties par Hetiju.
— Simtkārt pateicos, mister Mārč, — daiļava attrauca savā pilnskanīgajā krūšu balsī. Tāpat kā māsai, Džūditai bija nevainojama izruna, un tas liecināja, ka viņa baudījusi labāku izglītību, nekā domājams, spriežot pēc tēva dzīves un ārienes. — Simtkārt pateicos. Taču Džūditai Haterei ir drosme un pieredze un viņa vairāk paļaujas pati uz sevi nekā uz tādiem skaistiem apkārtstaiguļiem, kāds esat jūs. Ja vajadzēs stāties pretī mežoņiem, tad jums ar manu tēvu būs kāpt krastā, nevis slēpties mājās, aizbildinoties, ka jāaizstāv mūs, sievietes, un …
— Apvaldi nu, meit, savu ātro mēli un uzklausi mani, — tēvs pārtrauca viņu. — Patiesība ir tā, ka mežoņi jau atrodas ezera krastā. Neviens nevar pateikt, cik tuvu mums pienākuši sarkanādaiņi šinī brīdī un kad uzzināsim par viņiem vairāk.
— Ja tas tiesa, cienījamais Hater, tavs šķirsts ir visai neizdevīgā pozīcijā, — Nerimša sacīja, nepatīkami pārsteigts par šo vēsti. Viņa seja pārvērtās, tomēr nebūt nepauda bailes. — Šis maskējums gan maldināja mūs abus ar Zvērkāvi, taču diezin vai tavs miteklis paliks nepamanīts tīrasiņu indiānim, kas izgājis medīt skalpus un negrib atgriezties tukšā.
— Gluži manas domas, Nerimša; es no visas sirds vēlos, kaut šobrīd mēs būtu noenkurojušies kur citur, nevis šinī šaurajā, līkumotajā upē. Te gan esam labi noslēpušies, taču maz cerību glābties, ja mūs atrod. Mežoņi ir tuvu; un, ja mēģināsim tikt atpakaļ uz ezera, viņi var mūs apšaut kā briežus sālsvietā 18 .
— Cienījamais Hater, vai esat pārliecināts, ka sarkanādaiņi, kas jūs biedē, patiešām atnākuši no Kanādas? — Zvērkāvis pieklājīgi, bet dzīvi ieprasījās. — Vai esat redzējis kādu no tiem un varat pastāstīt, kā tie krāsojušies?
— Es uzgāju pēdas, kas norāda, ka viņi ir šinī apkārtnē, tomēr pašus nemanīju. Nobraucis kādu jūdzi lejup, pārlūkoju savus slazdus, kad ievēroju svaigas pēdas, kas šķērsoja purva stūri un aizstiepās uz ziemeļiem. Tās bija iemītas pirms nepilnas stundas. To lielums un purngali, kas vērsti uz iekšu, tūlīt lika domāt, ka tās ir indiāņa pēdas. Vēlāk atradu novalkātu mokasīnu, ko šis sarkanādainis bija pametis. Tikai dažus soļus tālāk es arī uzgāju vietu, kur viņš bija uzkavējies, lai izgatavotu sev jaunu mokasīnu.
— Tā gan laikam nerīkotos indiānis, mīdams kara- teku, — Zvērkāvis iebilda, purinādams galvu. — Vismaz pieredzējis karavīrs sadedzinātu, apraktu vai nogremdētu upē šādu lietisku pierādījumu. Šīs pēdas droši vien atstājis miermīlīgs cilvēks. Taču es varētu spriest daudz drošāki, ja jūs būtu šo mokasīnu paņēmis līdzi. Esmu nācis šurp, lai sastaptos ar kādu jaunu virsaiti; jādomā, viņš būtu gājis tanī virzienā, ko minējāt. Iespējams, ka tās ir viņa pēdas.
— Harij Nerimša, es ceru, tu labi pazīsti šo jauno cilvēku, kas nācis satikties ar mežoņiem šinī pusē, kur viņš agrāk nekad nav bijis? — Haters noprasīja tādā balsī, kas lika pietiekami skaidri noprast, kāds iemesls šādam jautājumam; rupji ļaudis reti kad kautrējas izrādīt savas jūtas. — Nodevība ir indiāņu dabā, un baltie, kas dzīvo kopā ar sarkanādaiņiem, drīz vien piesavinās viņu paņēmienus un ieradumus.
— Tā ir patiesība, skaidra patiesība, vecais Tom, taču to nevar attiecināt uz Zvērkāvi, jo viņš ir godīgs puisis, kaut arī viņam nebūtu nekādu citu labu īpašību. Es atbildu par viņa krietnumu, lai gan negalvoju par viņa dūšu kaujā.
— Es gribētu zināt, kāpēc viņš ieradies svešā novadā.
— To viegli pastāstīt, cienījamais Hater, — jauneklis atteica ar mieru, kas raksturīgs tīras sirdsapziņas cilvēkam. — Turklāt es domāju, ka jums ir tiesības to jautāt. Divu meitu tēvam, kas dzīvo uz ezera līdzīgi jums, ir tādas pašas tiesības iztaujāt svešinieku par viņa gaitām kā kolonijai prasīt paskaidrojumus, kāpēc franči novietojuši gar robežu tik daudz puiku. Es nepavisam nenoliedzu jūsu tiesības zināt, kamdēļ svešinieks ieradies jūsu mājoklī un jūsu zemē šādos nopietnos laikos.
— Ja tu tā domā, draugs, tad bez liekiem vārdiem saki, kas tev šeit darāms!
— Kā jau teicu, to viegli pastāstīt; un stāstīšu vaļsirdīgi. Esmu jauns, un līdz šim laikam man nav gadījies mīt karateku. Bet, tiklīdz delavēri uzzināja, ka viņiem sūtīs vampumu un kara cirvi19 , viņi vēlējās, lai es dotos pie savas krāsas ļaužiem un sīki izdibinātu, kāds ir stāvoklis. Ta arī izdarīju. Atgriezies un sniedzis iegūtās ziņas virsaišiem, sastapu pie Skohari kādu kroņa ierēdni, kas veda naudu draudzīgām ciltīm, kuras dzīvo tālāki rietumos. Tika izteikta doma, ka mums ar jauno virsaiti Cingač- guku, kas vēl nav sitis naidnieku, radusies laba izdevība abiem kopā uzņemt savu pirmo karateku. Kāds vecs dela- vērs nolika mums satikšanos pie klints šī ezera lejgalā. Nenoliedzu, ka Cingačgukam vēl cits nolūks, bet tas ir viņa noslēpums, nevis manējais; tā kā tam nav sakara ne ar vienu no jums, vairāki neko nesacīšu …
— Tam sakars ar jaunu sievieti, — Džūdita strauji pārtrauca Zvērkāvi. Daiļava smējās par savu nesavaldību, un, atģidusies,' ka šie vārdi izsprukuši tīri neviļus, viņa mazliet pat pietvīka. — Ja šis virsaitis nenāk ne karot, ne medīt, tad ir runa par mīlestību.
— Kas ir jauns un skaists un bieži dzird par mīlestību, tam vedas domāt, ka šīs jūtas vada gandrīz katru cilvēka soli; bet šinī sakarībā es vairāki neko neteikšu. Rītvakar ap saules rietu Cingačguks mani gaidīs pie klints, un mēs abi kopā iesim savu ceļu, neaiztikdami nevienu citu kā tikai karaļa naidnieku, kas pēc likuma ir arī mūsu naidnieks. Es jau agrāki pazinu Nerimšu, jo viņš kādreiz lika slazdus vietā, kur mēs medījām. Nejauši sastapu viņu pie Skohari, kad viņš taisījās doties uz šejieni, jo bija nodomājis ķert pa vasaru kažokzvērus šinī pusē; abi norunājām kājot divatā — ne tik daudz aiz bailēm no mingiem kā aiz tā iemesla, ka gribējās labu biedru, ar kuru, kā viņš teic, kopā īsināt garu ceļu.
— Vai domā, tavs draugs ieradies pirms noliktā laika un es būšu uzgājis viņa pēdas? — Haters jautāja.
— Tā man šķietas. Varbūtās es maldos, varbūtās ne. Redzējis mokasīnu, es tūlītās pasacītu, vai tas darināts pēc delavēru parauga.
— Tad aplūkojiet to, — teica attapīgā Džūdita, kas jau bija uzmeklējusi laivā mokasīnu. — Pasakiet, vai to valkājis draugs vai ienaidnieks! Lai tēvs domā, ko grib; es ticu katram jūsu vārdam.
— Tā jau tu, Džūda, esi paradusi: tavās acīs ir draugi tie, kas man liekas ienaidnieki. — Toms noņurdēja. — Runā, jaunais cilvēk; saki — ko tu domā par šo mokasīnu?
— To nav izgatavojuši delavēri, — Zvērkāvis atbildēja, rūpīgi pētīdams novalkāto un pamesto apavu. — Tā kā man nav pieredzes karā, es neesmu pilnīgi pārliecināts, bet izskatās, ka šis mokasīns darināts ziemeļos — aiz Lielajiem ezeriem 20 .
— Ja tā, mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli ilgāk, kā nepieciešams, — Haters teica, raudzīdamies caur lapu maskējumu, it kā viņš baiļotos, ka ienaidnieks jau atrodas šaurās un līkumotās upes pretējā krastā. — Līdz naktij atlikusi tikai kāda stunda, bet tumsā nebūtu iespējams virzīties bez trokšņa, un tas mūs nodotu. Vai jūs pirms pusstundas dzirdējāt šāviena atbalsi kalnos?
— Jā, vecais zēn, un es dzirdēju arī pašu šāvienu, — Nerimša atbildēja, saprazdams, cik neapdomīgi rīkojies. — Es biju tas, kas nospieda mēlīti.
— Baidījos, ka blīkšķi taisa kāds no franču indiāņiem. Lai nu kā, tāds troksnis tomēr var saistīt viņu uzmanību un vedināt uz mūsu paslēptuvi. Tu izdarīji kļūdu, kara laikā šaudams bez īsta iemesla.
— Tā es arī pats tagad sāku domāt, tēvoci Tom. Ir tomēr savādi: kāds labums no šautenes, ja tūkstoš kvadrātjūdžu lielā mūžamežā cilvēks nedrīkst likt lietā šo ieroci tāpēc, ka ienaidnieks var dzirdēt šāvienu?
Haters ilgi apspriedās ar abiem ciemiņiem, un pēc tam visiem trim bija skaidrs priekšstats par savu stāvokli. Viņš aprādīja, kādēļ tumsā neizdotos tikt ar šķirstu augšup pa tādu strauju un šauru teci, nesaceļot troksni, ko visādā ziņā sadzirdētu indiāņi. Kas klejošot šinī apkārtnē, tas turēšoties upes vai ezera tuvumā; bet upes krasti esot staigni daudzās vietās, un tā tik līkumota un tik kupli apaugusi krūmiem, ka pilnīgi iespējams virzīties dienu un palikt nepamanītiem. Droši vien vajadzēšot sargāties vairāk no ausīm nekā no acīm, it īpaši, kamēr liellaiva vēl atradīšoties zem lapu pārjūma šaurās teces īsajā posmā.
— Šī vieta ir ērta slazdu likšanai, un te šķirsts labāk paslēpts no ziņkārīgām acīm nekā uz ezera, taču, braukdams lejup, es vienmēr nodrošinu sev atceļu, — šis īpatnis turpināja, — un tanī vairāk noder virve nekā airi. Enkurs ir izmests atklātā ezerā pie iztekas sākuma. Lūk, te ir virve, ar kuru var uzvilkties augšā. Citādi vienam pašam būtu visai grūti uzmocīt pret straumi šādu platdi- beni. Man ir kaut kas līdzīgs vinčai, kura šad un tad atvieglo vilkšanu. Džūda prot valdīt stūres airi tāpat kā es;
un, ja nav jābaidās no ienaidnieka, mēs tiekam augšā bez sevišķām grūtībām.
— Ko mēs iegūsim, cienījamais Hater, mainījuši pozīciju? — Zvērkāvis ļoti dzīvi iejautājās. — Sis maskējums ir labs. Nocietinājušies būdā, mēs varētu sīvi turēties pretī. Es vēl neesmu piedalījies kaujās, esmu tikai dzirdējis par tām. Bet man šķietas, ka, ieņēmuši pozīciju aiz šādām statņu sienām, mēs spētu atvairīt divdesmit mingu.
— Nu jā, tūlīt nomanāms, ka esi tikai dzirdējis par kaujām, jaunais cilvēk! Vai savā mūžā esi redzējis vēl otru tik plašu ūdens klajumu kā šis ezers?
— Jāatzīstas, ka neesmu, — Zvērkāvis pieklājīgi atbildēja. — Jaunībā jāmācās. Es nebūt netaisos dot padomu, iekām neesmu uzkrājis pieredzi.
— Labi. Es tev paskaidrošu, cik neizdevīgi cīnīties šinī pozīcijā un kādas priekšrocības mums būtu uz klaja ezera. Pats saproti, ka šeit mēs būtu labs mērķis sarkanādai- ņiern, un, jādomā, dažas lodes tomēr atrastu ceļu caur baļķēnu starpām. Bet mūsu mērķis būtu viss mežs, un vajadzētu šaut uz labu laimi. Te mēs nebūtu droši arī no uguns, jo šī jumta miza ir līdzīga iekuriem. Pie tam manā prombūtnē indiāņi varētu izlaupīt cietoksni un es zaudētu visu savu mantu. Ja mēs būtu uz ezera, uzbrucējiem vajadzētu pie mums braukt ar laivām vai plostiem un mēs varētu ienaidnieku ņemt uz grauda un izlietot šķirstu kā aizsegu cietoksnim'. Vai skaidrs, jaunekli?
— Tāda valoda ir prātīga un pārliecina, tas nav noliedzams.
— Nu, vecais Tom, — Nerimša izsaucās, — ja ir jātiek no šejienes projām, tad, jo drīzāk sāksim kustēties, jo ātrāk uzzināsim, vai mums mati vēl noderēs par nakts- cepurēm vai ne!
Tā kā šis mājiens bija skaidrs, neviens neko neiebilda. Brīdi apspriedušies, visi trīs vīri nopietni ķērās pie darba, lai sagatavotu šķirstu ceļam. Liellaiva bija viegli piesaistīta pie krasta. Viņi ātri atraisīja mezglus un sāka vilkt virvi. Smagā platdibene lēnām izpeldēja no slēpņa. Atbrīvojusies no zaru skavām, tā, straumes nesta, sagriezās iešķērsu, pievirzīdamās tik tuvu pie rietumu krasta, ka upmalas koki un krūmi aizķēra būdu. Sis troksnis visos radīja nemieru; neviens nezināja, kad, kurā vietā var parādīties no slēptuves asinskārs ienaidnieks. Baigās nojautas pavairoja tas, ka pelēkajā gaismā, kas vēl lauzās caur lapu pārjumu vai atrada ceļu pa šauro, līkumaino tuneli, kurš it kā iezīmēja gaisā upes virzienu, priekšmeti bija gan saredzami, taču acij vajadzēja vērīgi ieskatīties, lai izšķirtu to apveidus. Kaut gan saule vēl nebija norietējusi, tās stari vairs nesniedza šo ieleju; pat nesegti priekšmeti jau sāka tīties vakara nokrēslā, kura padarīja vēl tumšāku un drūmāku visu, kas atradās mežu ēnās.
Vīri joprojām vilka virvi, un šķirsts visu laiku virzījās augšup. Viņi samērā viegli pārvarēja straumi, jo platajai liellaivai bija sekla iegrime. Turklāt pieredze bija mācījusi Hateru nodrošināties ar paņēmienu, kas darītu godu jūrniekam un kas pasargāja no nepatikšanām, kuras viņi būtu piedzīvojuši upes spējajos līkumos. Vispirms Toms bija izmetis žākaru ezerā, iztekas tuvumā, un pēc tam, braukdams ar šķirstu lejup, sējis pie minētās virves smagus akmeņus un gremdējis tos teces vidū, tā ka bija izveidojusies vesela enkuru virkne. Velkot šķirstu uz augšu, nebija jābažījas, ka tuvākais enkurs slīdēs lejup: to turēja visi iepriekšējie. Nebijuši šie akmeņi, liellaiva katrā līkumā atdurtos pret šķēršļiem, ar kuriem Hateram vienam pašam būtu ļoti grūti tikt galā.
Izmantodami šī asprātīgā paņēmiena priekšrocības, Peldošais Toms un viņa spēcīgie biedri, baigo nojautu steidzināti, vilka šķirstu uz priekšu tik ātri, cik atļāva virves stiprums. Katrā likumā viņi izcēla no upes dibena akmeni; pēc tam liellaivas kurss mainījās un tā peldēja nākamā enkura virzienā. Tādējādi viņi brauca pa iezīmētu fārva- teru, kā varbūt teiktu jūrnieks. Sad un tad Haters klusā, apvaldītā balsī paskubināja savus draugus piepūlēties un vajadzības gadījumā arī brīdināja no pārliecīgas cītības, kas dažbrīd varēja būt bīstama. Kokiem apaugušie, drūmā krēslā tītie krasti viesa vīros aizvien lielāku nemieru, lai gan viņi bija pieraduši pie mežiem. Kad šķirsts sasniedza Saskvihanas pirmo līkumu un kļuva redzams ezers, visi izjuta atvieglinājumu, no kura paši laikam gan kaunējās. Šeit izcēla no upes pēdējo akmeni, un virve nu veda tieši uz žākaru, kurš, kā Haters jau bija paskaidrojis, atradās augšpus atveres.
— Paldies dievam! — Nerimša izgrūda. — Tur ir gaisma un mēs varēsim redzēt savus ienaidniekus, ja viņi uzbruks.
— Nepriecājies par agru, — Haters atņurdēja. — Krasts pie iztekas ir reti laba paslēptuve veselai varzai.
Bridis, kad pabrauksim garām šiem kokiem un uzkļūsim uz ezera, būs visbīstamāks, jo ienaidnieks paliks apslēpts, bet mūs varēs redzēt kā uz delnas. Džūdit, meit, atstājiet nu abas ar Hetiju airi un ejiet būdā, tikai nerādieties pie logiem, jo jūs var ieraudzīt tie, kas nebūt nesāktu slavēt jūsu skaistumu. Nerimša, dosimies arī mēs iekšā, tur būsim drošībā — vismaz ienaidnieks mūs nepārsteigs. Turpmāk vilksim virvi pa durvīm. Zvērkāvi, draugs, šeit straume vairs nav tik stipra, un nebūtu prātīgi vēl stingrāk saspriegt virvi. Tāpēc labāk pastaigā no loga pie loga un skaties, vai nemana ko aizdomīgu; tikai nebāz galvu ārā, ja tev dzīvība mīļa. Nav zināms, kad, kur īsti mums būs darīšana ar kaimiņiem.
Zvērkāvis paklausīja, nejuzdams ne mazākās bailes. Jaunekli dziļi ieinteresēja šī ļoti satraucošā situācija, kas viņam bija pilnīgi neparasta. Pirmo reizi mūžā Zvērkāvis atradās ienaidnieka tuvumā — vismaz viņam bija dibināts iemesls tā domāt; turklāt pretinieki bija indiāņi, kas mēdz uzbrukt pēkšņi un lietot viltību! Tanī brīdī, kad Zvērkāvis nostājās pie loga, šķirsts peldēja pa teces visšaurāko vietu, kura iezīmēja pašu upes sākumu un pār kuru koki bija savijuši zarus, izveidodami zaļu velvi. Droši vien šādas segtas iztekas tikpat raksturīgas Amerikai kā Šveicei upes, kas plūst no ledus alām.
šķirsts virzījās garām šī lapotā tuneļa pēdējam līkumam, kad Zvērkāvis, pamatīgi izpētījis upes austrum- krastu, šķērsoja istabiņu, lai pa pretējo logu palūkotos uz rietumu pusi. Mednieks piegāja pie šī vaļuma īstajā laikā: pametis acis pa kādu spraugu, viņš ieraudzīja skatu, kas tik jaunā un nepiedzīvojušā sargkareivī varētu modināt bailes. Gandrīz puslokā pārkārās pār ūdeni kāds jauns koks, kas sākumā bija audzis pretī gaismai, bet vēlāk — kā bieži gadās Amerikas mežos — nolīcis aiz sniega smaguma. Šinī kokā atradās seši indiāņi, un citi stāvēja apakšā, gatavi sekot pirmajiem, tiklīdz tie atbrīvos vietu. Acīmredzot sarkanādaiņi taisījās pārvietoties pa stumbru, lai nolēktu uz būdas jumta, kad šķirsts papeldēs zem šī koka. Šāds nodoms nebija grūti īstenojams; tādā slīpā kokā varēja viegli uzkāpt, zari deva lielisku atbalstu rokām, un lēciens no tik niecīga augstuma nepavisam nebūtu bīstams. Zvērkāvis ieraudzīja šo pulciņu, tikko tas parādījās un sāka rausties augšup pa stumbra apakšējo posmu, kas bija pats stāvākais. Tā kā mednieks zināja indiāņu paražas, viņš tūlīt secināja, ka šie sarkanādaiņi ir krāsojušies uz karu un pieder pie naidīgas cilts.
— Velc, Nerimša! — Zvērkāvis iekliedzās. — Velc uz dzīvību vai nāvi, ja tev mīļa Džūdita Hatere! Velc, cilvēk, velc!
Jauneklis zināja, ka skubina vīru, kam piemīt milža spēks. Haters ar Mārču saprata, ka šāds dedzīgs un nopietns mudinājums nav bez iemesla, un Šinī viskritiskākajā brīdī abi vilka, cik jaudas. Liellaivas ātrums divkāršojās, un tā traucās pa minētā koka apakšu, it kā apzinādamās draudīgās briesmas. Indiāņi aptvēra, ka ir pamanīti; izgrūduši baismīgu karasaucienu, viņi steidzās pa stumbru tālāk un, daudz nedomādami, lēca uz izraudzīto laupījumu. Kokā bija uzkāpuši seši, un tie cits pēc cita izmēģināja laimi. Pieci iekrita upē, cits tuvāk, cits tālāk, atkarībā no tā, cik ātri sasniedza nolēciena vietu. Vienīgi pats vadonis, kas bija pirmais ieņēmis šo draudīgo pozīciju, nokļuva liellaivas pakaļgalā. Tomēr šāds paildzināts kritiens mazliet apdullināja indiāni, un viņš palika stāvam ar viegli saliektu augumu, īsti neapjēgdams, kur atrodas. Sinī mirklī Džūdita izmetās no būdas. Satraukums vērta meiteni vēl skaistāku, iedegdams viņas vaigos tumšu sārtumu; saņēmusi visus spēkus, viņa pārgrūda uzbrucēju pār platdibenes malu, un tas ar galvu pa priekšu iegāzās upē. Tūlīt pēc šī apņēmīgā veikuma atkal guva virsroku viņas sievišķīgās jūtas. Džūdita pārliecās par ūdeni, gribēdama zināt, kas noticis ar pretinieku, un viņas acis at- maiga rūpēs; jaunavas vaigi tvīka gan kaunā, gan izbrīnā par pašas drosmi, un beidzot viņa ļāva vaļu saviem jaukajiem, skanīgajiem smiekliem. Tas viss norisinājās nepilnā minūtē. Zvērkāvis apmeta roku ap Džūditas vidukli un ar skubu aizrāva viņu atpakaļ būdā. Bija pats pēdējais laiks meklēt aizsegu. Tiklīdz abi nokļuva drošībā, mežā atskanēja kliedzieni un pret šķirsta baļķēniem sāka grabēt lodes.
Liellaiva visu laiku traucās uz priekšu, un vajātāji vairs nevarēja to sasniegt. Kolīdz mežoņiem apdzisa pirmais niknuma uzliesmojums, viņi pārtrauca šaušanu, apzinādamies, ka veltīgi tērē munīciju. Kad šķirsts piebrauca pie žākara, Haters to izcēla tā, lai neaizkavētu liellaivas gaitu. Šeit straumes ietekme vairs nebija manāma, un platdibene slīdēja tālāk pati no sevis, iepeldēdama labu gabalu klajā ezerā; tomēr krasts vēl atradās diezgan tuvu un lodes, ko raidītu no turienes, būtu bīstamas. Haters un Mārčs paņēma divus airus un, izlietodami būdu par aizsegu, drīz vien aizīrās tik tālu no krasta, ka ienaidnieks ir nemēģinātu šaut uz viņiem.