Ar cauru vidu šķīvis vecs
Un knaibles, kas no virām lec,
Un ķirmju izēsts gultas grausts,
Un lāde, kurai vāka nav,
Līks svečturis vēl skaitāms klāt
Un žurku apgrauzts slotas kāts,
Mīksts dīvāns, vietām kožu kapāts,
Un divas grāmatas bez lapām.
Svifts. <rInventāra saraksts»
Izcēlis pistoles, Zvērkāvis rādīja tās delavēram, lai viņš pamielotu acis.
— Bērna šautene, — Čūska ar smaidu sacīja. Paņēmis vienu no šiem ieročiem, viņš grozīja to, it kā dzīvodamies ar rotaļlietiņu.
— Nav vis, Čūska, nav vis. Tā izgatavota vīram un derētu milzim, kas prot pienācīgi rīkoties ar to. Bet pag! Baltie savus šaujamos aplam nevīžīgi noliek lādēs un kaktos. Paskatīsimies, vai šie ieroči tikuši noglabāti piesardzīgi.
Tā runādams, Zvērkāvis izņēma no drauga rokas pistoli un attaisīja pannu. Tanī atradās pulveris, kas ilgā laikā bija savildzis un sapresējies līdzīgi pelniem. Ar rīkstiņa palīdzību mednieks pārliecinājās, ka abas pistoles pielādētas, kaut arī, pēc Džūditas domām, tās gadiem gulējušas lādē. Nav viegli aprakstīt pārsteigumu, ko šis atklājums sagādāja indiānim, kurš bija paradis mainīt pulveri katru dienu un bieži pārlūkot šauteni.
— Tā ir balto nevīžība, — Zvērkāvis teica, papurinādams galvu. — Gandrīz vai katru mēnesi kāds apmetnēs dabū ciest no tās. Ir gan ērmoti, Džūdit, — jā, pagalam ērmoti, ka cilvēks šauj uz briedi vai uz citu medījumu, vai uz naidnieku un pa divi lāgi no trīsām reizēm netrāpa, turpretī, ja viņš netīšām izspridzina šādu aizmirstu lādiņu, tad katrā ziņā nogalē savu bērnu, brāli vai draugu. Nu, mēs izdarīsim pakalpojumu šo pistoļu īpašniekam, ja iz- plaukšķināsim tās. Čūska, tā kā mums abiem šādi daikti ir jaunumi, apskatīsimies pēc mērķa un izmēģināsim roku. Pieber klāt svaigu pulveri, es darīšu to pašu, un pēc tam palūkosimies, kuram no mums pistole klausa labāki; par šauteni jau sen esam tikuši skaidrībā.
Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās par savu lielību, un pēc brīža abi stāvēja priekšdurvē, ar acīm meklēdami šķirstā kādu mērķi. Džūdita ieinteresēta piegāja viņiem klāt.
— Atejat nostāki, meitene, atejat drusciņ nostāki, — Zvērkāvis sacīja. — Sie ieroči pielādēti sen atpakaļ, un blīkšķim var nākt līdzi kāda ķibele.
— Tad nešaujiet jūs pats! Lai delavērs izšauj ar abām pistolēm. Varbūt jūs darītu vēl labāk, ja izlādētu tās.
— Tas nav parasts, un daži to uzskatītu par mazdūšību, kauč arī pats neesmu šādās muļķīgās domās. Mums jāšauj, Džūdit; jā, mums jāšauj, kauč arī man šķietas, ka neviens no mums nevarēs sevišķi padižoties ar savu mākslu.
Džūdita bija drosmīga meitene, un viņu nebaidīja šāvieni, kas palaikam iztrūcina sievietes. Viņa bija vairākkārt šāvusi ar stobreni un kādā izdevīgā reizē pat nomedījusi briedi. Tāpēc viņa vairs neko neiebilda, bet atkāpās un nostājās blakus Zvērkāvim, tā ka indiānis palika priekšdurves malā viens. Cingačguks vairākus lāgus pacēla un nolaida pistoli, viņš mēģināja abām rokām noturēt to nekustīgi, mainīja ķermeņa stāvokli, taču jaunā poza bija vēl neērtāka par iepriekšējo, un pēdīgi viņš ar tādu kā izmisīgu vienaldzību nospieda mēlīti, nemaz neuztvēris rnērķi. Gala iznākums bija tāds, ka viņš pat netrāpīja šķirstā, ne nu vēl bumbulī — izraudzītajā mērķī; lode aizlēca pa ūdens virsmu līdzīgi rokas mestam akmenim.
— Nav slikti, Čūska, nav slikti! — Zvērkāvis izsaucās, pie tam nosmējās savā klusaja jautrībā: — Tu trāpīji ezerā, un šāds sasniegums darītu godu dažam labam! Es jau to zināju un liku noprast Džūditai; šie īsie stobri nesaderas ar sarkanādaiņa iedabu. Tu trāpīji ezerā, un tas ir labāki nekā trāpīt tikai gaisā! Tagad pakāpies atpakaļ, un paskatīsimies, kā baltā ierocis klausa baltā iedabai.
Zvērkāvis notēmēja ātri un droši; šāviens atskanēja, līdzko ierocis bija pacelts. Pistole sasprāga, un tās gabali pajuka uz visām pusēm, citi nobira uz cietokšņa jumta, citi šķirstā, un viena atlauza iekrita ūdenī. Džūdita iekliedzās, un abi vīri satraukti pievērsās meitenei; viņa bija bāla kā drēbe un trīcēja pie visas miesas.
— Viņa ir ievainota, jā, Čūska, nabaga meitene ievainota. Nebija gan paredzams, ka tas varētu notikt, kur viņa stāvēja. Aizvedīsim un apsēdināsim viņu un palīdzēsim kā mācēdami.
Džūdita ļāva, lai viņu atbalsta un aizved līdz sēdeklim, un norija malku ūdens, ko delavērs viņai piedāvāja no ķirbja krūkas. Viņas gleznais augums tā drebēja, ka šķita — sabirs kauli, un pēc šīs lēkmes viņa sāka gauži raudāt.
— Sāpes jāpanes, nabaga Džūdit, jā, tās jāpanes, — Zvērkāvis mierinot sacīja. — Es gan neteikšu, lai jūs neraudat; asaras bieži atvieglo meitenes sirdi. Čūska, nu kur viņai varētu būt brūce? Asinis nemana, un kleita vesela.
— Es neesmu ievainota, Zvērkāvi, — meitene stomījās caur asarām. — Es tikai sabijos … jā, jā. Paldies dievam! Kā redzu, neviens nav cietis.
— Tas ir ērmoti! — panaivais mednieks iesaucās, neko nenojauzdams. — Es domāju, Džūdit, ka apmetnes vājības jums ir svešas, ka esat meitene, kas nebīstas no sprāgstoša ieroča blīkšķa. Nē, nedomāju, ka jūs esat tāda maz- dūšele! Hetija — tā gan varētu iztrūcināties; bet tik gudrai un prātīgai kā jums nepiederas baidīties, kad briesmas ir garām. Jā, virsaiti, meitenes ir jaukas uzskatīt, bet aplam tramīgas!
Kauns stindzināja Džūditas mēli. Viņas uzbudinājumā nebija nekā mākslota, šādas pēkšņas un nepārvaramas bailes viņai pašai šķita gandrīz tikpat dīvainas kā abiem biedriem. Taču, noslaucījusi pēdējās asaras, viņa atkal smaidīja un drīz vien varēja smieties par savu muļķību.
_— Un jūs, Zvērkāvi, — viņa beidzot izdabūja pār lūpām, — vai jūs patiešām neesat nemaz ievainots? Taisni brīnums: pistole sasprāgst jūsu rokā, un jūs paliekat sveiks un vesels!
— Kad darīšana ar nolietotiem ieročiem, šādi brīnumi gadās diezgan bieži. Tādu pašu joku izspēlēja pirmā šautene, ko man iedeva, un tomēr es paliku dzīvs, lai gan ne- izkūlos ar tik veselu ādu kā šoreiz. Tomasam Hateram izčibēja viena pistole, taču viņam nav ko sūkstīties, jo tas notika tamdēļ, ka gribējām viņam pakalpot. Nākat tivāki, un palūkosimies, kas vēl noglabāts lādē.
Džūdita jau bija tā atguvusies no uztraukuma, ka atkal apsēdas pie lādes, un apskate turpinājās. Nākamais priekšmets, ko izcēla, bija ievīstīts drēbē; to attina, un kļuva redzams aprēķinu instruments, kādu tolaik lietoja jūrnieki. Tam bija bronzas detaļas un greznojumi. Zvērkāvis un Cingačguks izpauda apbrīnu un pārsteigumu, ieraudzījuši šo nepazīstamo instrumentu, kas spīdēja un laistījās, jo acīmredzot bija ticis iabi kopts.
— Mērniekiem tik smalka daikta nav, Džūdit! — Zvērkāvis izsaucās, vairākas reizes pagrozījis instrumentu rokās. — Esmu bieži redzējis visus viņu rīkus, kas ir ļauni un nežēlīgi, jo, ienesti mežā, tie allaž sagatavo ceļu postam un iznīcībai, bet neviens no tiem neizskatās tads āķīgs kā šis! Galu galā es sāku bailēties, ka Tomass Haters nav te ieradies ar labiem nodomiem pret mūžamežu. Meitene, vai neesat manījusi, ka jūsu tēvam prāts nesas uz zemes mērīšanu?
— Viņš nav mērnieks, Zvērkāvi, un neprot rīkoties ar šo instrumentu, kaut arī tas liekas piederam viņam. Vai domājat, ka Tomass Haters valkājis šos svārkus? Tie viņa augumam pārāk gari, tāpat kā šis instruments viņa galvai pārāk sarežģīts.
— Tas tā ir, droši vien tas tā ir, Čūska; vecais vīrs kauč kadīgā mums nezināmā kārtā mantojis otra lietas. Runā, viņš esot bijis jūrnieks; un nav šaubu, ka šī lāde un tās saturs… Ā, kas tad tas? Te ir kauč kas daudz paraks par bronzu un melno koku!
Zvērkāvis bija attaisījis kādu maisiņu, no kura citu pēc citas cēla ārā šaha_ figūras. Tās bija darinātas no ziloņkaula, smalki nostrādātas un daudz lielākas, nekā parasts. Katras figūras veids atbilda tās nosaukumam; zirdziņos sēdēja bruņinieki, torņi stāvēja uz ziloņu mugurām, bandi- niekiem bija cilvēku galvas un krūtis. Šis nebija pilns komplekts, un daži lauzumi liecināja par sliktu apiešanos, bet viss, kas palicis, bija rūpīgi saglabāts. Pat Džūdita izpauda pārsteigumu, ieraudzījusi šos neparastos priekšmetus, un Cingačguks apbrīnā un sajūsmā pavisam aizmirsa savu indiāņa cieņu. Viņš pēc kārtas ņēma katru figūru un tīksminājās ar to, rādīdams meitenei apdares smalkumus. Vislielāko prieku viņam sagādāja ziloņi; viņš taustīja to snuķus, ausis un astes, ļoti skaidri izdvesdams savus «ha!». Viņu savaldzināja arī bandinieki, kas bija apbruņoti ar lokiem. Šī apskate ilga vairākas minūtes, un Džūdita un indiānis nevarēja nopriecāties vien. Zvērkāvis sēdēja kluss, domīgs un drūms, tomēr cieši sekoja ar acīm abu rosīgo biedru kustībām, ielāgodams visu, kas īpatnējs šīm šaha figūrām. No viņa mutes nedzirdēja nevienu prieka saucienu, nevienu atzinības vārdu. Beidzot biedri ievēroja, ka mednieks klusē, un tad viņš ierunājās pirmo reizi, kopš bija uzgājis figūras.
— Džūdit, — viņš strauji bilda tādās kā maigās rūpēs, — vai vecāki ir runājuši ar jums par reliģiju?
Meitene pietvīka, taču Zvērkāvis bija modinājis viņā tik stipru slieksmi uz patiesīgumu, ka viņa nevilcinoties atbildēja vienkārši un atklāti.
— Māte bieži, tēvs nekad, — viņa sacīja. — Man likās, mātei kļuva skumji, kad viņa runāja par mūsu lūgsnām un pienākumiem, bet tēvs nekad nav papletis muti, lai ieminētos par šādiem jautājumiem.
— Tam es varu ticēt, tam es varu ticēt. Viņam nav dieva — tāda dieva, kāds pielūdzams baltajam vai sarkan- ādainajam. Šie ir elki!
Džūdita satrūkās un šķita dziļi sāpināta. Viņa apdomājās un pēdīgi sāka smieties.
— Un jūs uzskatāt, Zvērkāvi, ka šie ziloņkaula nieciņi ir mana tēva dievi? Es esmu dzirdējusi par elkiem un zinu, kas tie ir.
— Šie ir elki! — jauneklis pārliecināti atkārtoja. — Viņš tos neglabātu, ja nepielūgtu.
— Vai viņš glabātu savus dievus maisā un ieslēgtu lādē? Nē, nē, Zvērkāvi, mans nabaga tēvs vienmēr nēsā savu dievu līdzi, un tas ir viņa alkatīgums. Šīs lietiņas patiešām var būt elki — un ir, es pati domāju, spriezdama pēc tā, ko esmu dzirdējusi un lasījusi par elkdievību; bet arī tās atkļuvušas no kādas tālas zemes un nonākušas Tomasa Hatera rokās, kad viņš bija jūrnieks.
— Es priecājos, ļoti priecājos, to dzirdēdams, Džūdit, jo man šķietas, ka es nespētu palīdzēt baltajam pagānam. Mums ar veco vīru ir viena ādas krāsa, abi esam no vie
nas tautas, un es vēlos viņam pakalpot; tomēr man grūti nāktos to izdarīt, ja viņš pilnīgi aizliedzis savu iedabu, pievērsdamies elkdievībai. Kā liekas, Čūska, šis dzīvnieks tev milzīgi patīkas, lai gan labākajā gadījienā tā ir elka galva …
— Tas ir zilonis, — Džūdita viņu pārtrauca. — Es bieži esmu redzējusi šādu dzīvnieku attēlus garnizonos; un mātei bija grāmata, kur aprakstīti ziloņi. Tēvs sadedzināja to un arī citas grāmatas, jo māte, viņš teica, esot pārāk aizrāvusies ar lasīšanu. Tas notika neilgi pirms viņas nāves, un es dažkārt domāju, ka šis zaudējums paīsināja viņas mūžu.
Dziļi izjusti šie vārdi nebija. Šīs atmiņas Džūditu skumdināja, tomēr viņa bija tā ieradusi dzīvot sev un apmierināt savu tukšo godkāri, ka ne visai stipri ņēma pie sirds pārestības, kas nodarītas mātei. Tikai īpaši apstākļi varēja modināt šinī skaistajā, bet apmaldinātajā meitenē pareizo stāvokļa apziņu un sekmēt viņā labāko jūtu attīstību; un savā īsajā mūžā viņa vēl nebija nokļuvusi tādos apstākļos.
— Zilonis vai kas cits, tas ir elks, ko nepiedien glabāt kristietim, — mednieks atbildēja.
— Labs irokēziem! — Cingačguks sacīja, negribīgi šķirdamies no torņa, ko draugs paņēma, lai atliktu atpakaļ maisiņā. — Ar ziloni nopirkt visu cilti… delavēru cilti gandrīz visul
— Jā, tev taisnība, tas saprotams katram, kas pazīst sarkanādaiņa tikumu, — Zvērkāvis teica. — Taču cilvēks, kas izplata pakaļtaisītu naudu, Čūska, ir tikpatās slims kā tās viltotājs. Vai taisns indiānis mēģinās iegrūst pircējam jenotu īstas caunas vietā, ūdeli bebra vietā? Es zinu, ka daži no šiem elkiem vai varbūtās viens pats zilonis izpirktu Tomasu Iiateru, tomēr sirdsapziņa neļauj izplatīt šādu viltotu naudu. Šeit laikam neviena no indiāņu ciltīm nav īsta elku pielūdzēja, taču dažas tik tikko nekalpo tiem, tamdēļ baltajiem jo sevišķi jāsargās vēl vairāki vedināt tās uz neceļiem.
— Zvērkāvi, varbūt galu galā šīs figūras nemaz nav elki. Es nupat atcerējos, ka garnizonā redzēju kādam virsniekam spēli «lapsa un zosis» — figūras, kas bija darinātas līdzīgi šīm. Un šeit ir ievīstīts drēbē kas ciets, tas varbūt pieder pie jūsu elkiem.
Paņēmis no meitenes rokām saini, Zvērkāvis iztina lielu, greznu šaha galdiņu ar ebenkoka un ziloņkaula kvadrātiem. Mednieks apsvēra visu, vēl šaubījās, taču beidzot pievienojās Džūditas domām un atzina, ka šķietamie elki būšot glauni izgrieztas figūras kādai nezināmai spēlei. Džūdita bija pārāk smalkjūtīga, lai liktu manīt savu uzvaru; viņa vairs ne reizes pat aplinkus neieminējās par biedra smieklīgajiem maldiem.
Kad bija noskaidrota dīvaino veidoliņu nozīme, atrisinājās arī jautājums par iecerētās izpirkšanas maksu. Zinādami indiāņu slieksines un vājības, visi bija vienis prātis, ka nekas tik ļoti nesakairinātu irokēzu alkatību kā šie ziloņi. Laimīgā kārtā visi torņi bija saglabājušies, un pēdīgi tika nolemts piedāvāt kā izpirkšanas maksu šos četrus ziloņus ar torņiem uz muguras. Norunāja, ka pārējās figūras un citas lādē uzietās lietas paslēps no jauna un izmantos vienīgi pašā ļaunākajā gadījumā. Tūlīt pēc šo jautājumu izšķiršanas lietas novietoja atpakaļ lādē un pārsegus apbāzīja tā, kā tas jau bijis darīts; atstāja tikai figūras, kas domātas izpirkumam. Nebūtu nekāds brīnums, ja Haters, atgriezies cietoksnī, nodzīvotu savas atlikušās mūža dienas, nemaz nenojauzdams, ka viņa lādi atvērušas svešas rokas. So noslēpumu visātrāk varētu izpaust sasprāgusī pistole; to novietoja blakus veselajai. Kādi seši saiņi lādes dibenā palika neattaisīti. Drēbes piespieda, lai tās gulētu tikpat blīvi kā agrāk. Kad tas viss bija izdarīts, vāku nolaida, piekāra atslēgas un lādi aizslēdza. Slēdzeni iebāza kulītē, no kuras tā bija paņemta.
Kamēr apspriežoties nolika visu savā vietā, pagāja krietna stunda. Saruna atsākās bieži, un Džūdita prata to paildzināt, pierādot šinī mākslā izmaņu, kāda, domājams, iedzimta koķetīgām sievietēm. Meitene izjuta dziļu prieku, redzēdama, ar kādu atklātu, neliekuļotu apbrīnu Zvērkāvja godīgās acis vērās viņas daiļajā sejā. Zvērkāvis, šķita, bija pirmais, kas apzinājās, cik daudz laika zaudēts, un viņš atgādināja biedriem, ka vajag ko darīt, lai realizētu izpirkšanas plānu. Cingačguks bija palicis pie ziloņiem Hatera guļamistabā, lai patīksminātos ar tādu brīnumainu, neredzētu dzīvnieku atveidiem. Varbūt viņš nojauta, ka biedriem viņa prombūtne patīk labāk nekā klātiene; Džūdita daudz neslēpa savas simpātijas, un delavērs, pats līgavainis būdams, zināja, kā izpaužas visvarenās jūtas.
— Nu, Džūdit, — Zvērkāvis pieceldamies sacīja pēc sarunas, kas bija turpinājusies daudz ilgāk, nekā viņam pašam likās. — Ir tīkami tērgāt ar jums un apspriest visu, taču pienākums sauc uz citu vietu. Pa šo laiku Nerimša un jūsu tēvs, un Hetija …
Zvērkāvis aprāvās, jo šinī brīdī kļuva sadzirdami viegli soļi priekšdurvē jeb «pagalmā», cilvēka augums aptumšoja ieeju un jauneklis ieraudzīja Hetiju pašu. Zvērkāvim izlauzās kluss pārsteiguma sauciens, Džūdita iekliedzās apslāpētā balsī, un Hetijai blakus nostājās piecpadsmit — septiņpadsmit gadus vecs indiāņu puika. Abi ienāca gandrīz bez trokšņa, jo bija apāvušies mokasīnos. Lai cik klusa un negaidīta bija viņu ierašanās, Zvērkāvis tomēr nezaudēja pašsavaldīšanos. Vispirms viņš ātri pateica dažus vārdus delavēru valodā draugam, piekodinādams, lai tas nerādās acīs un ir modrs; pēc tam viņš devās uz durvīm, lai noskaidrotu, cik īsti lielas ir briesmas. Arā neviena nebija; pie šķirsta sāniem līgojās vienkāršs plosts, liecinādams, kā Hetija atvesta. Divi labi izkaltuši un sekli peldoši priežu baļķi bija sastiprināti ar* šķēršiem un klūgām, virsū šā tā uzlikta maza grīdiņa, kas sapīta no upes kastaņas zariem. Hetija bija sēdējusi uz bluķīša, un jaunais irokēzs airējis lēno, primitīvo, bet pilnīgi drošo satiksmes līdzekli. Nopētījis šo plostu, pārliecinājies, ka briesmas nedraud, Zvērkāvis papurināja galvu un pa ieradumam sāka dudināt savā nodabā.
— Tā iet, kad okšķerējas pa otra lādi, — viņš prātoja. — Bijuši modri un acīgi, mēs nebūtu piedzīvojuši šādu pārsteigumu; un, ja to mums sagādā puika, — tad ko varam gaidīt no veciem karavīriem, kad tie pa īstam ķeras pie savām viltībām? Tomēr mums tagad ir radusies izdevība ievadīt sarunas par izpirkšanu, un jāpaklausās, ko teiks Hetija.
Atguvusies no pārsteiguma un bailēm, Džūdita izpauda jo sirsnīgu prieku par Hetijas atgriešanos. Džūdita piespieda māsu pie krūtīm un skūpstīja viņu kā agrāk bērnības dienās. Hetija pati nebija tā aizkustināta, jo viņu šī atkalredzēšanās nepārsteidza un viņas prātu joprojām aizņēma tīrais, svētais nodoms. Paklausot māsas lūgumam, Hetija apsēdās un sāka stāstīt, ko piedzīvojusi pēc šķiršanās. Sinī brīdī atgriezās Zvērkāvis. Viņš uzmanīgi klausījās meitenē; jaunais irokēzs stāvēja pie durvīm un šķita pret visu tik vienaldzīgs kā stendere.
Meitenes stāsts bija pietiekami skaidrs. Lasītājam jau zināms, ka viņa runāja ar virsaišiem un drīz pēc tam Dvesma aizgāja uz savu būdiņu. Kas notika turpmāk — to pastāstīsim pašas Hetijas vārdiem.
— Kad lasīju virsaišiem bībeles pantus, tad vēl nevarēja manīt, ka tie groza viņu prātus, — meitene sacīja. — Bet, ja sēkla ir izkaisīta, tā aug …
Jā, Džūdit, es paliku kopā ar tēvu un Nerimšu tikai īsu brīdi un pēc tam aizgāju pie Dvesmas ieturēt brokastis. Kolīdz bijām paēdušas, atnāca virsaiši, un tad redzējām iekaisītās sēklas augļus. Viņi teica, ka tas, ko es pirmāk lasījusi labajā grāmatā, esot pareizi, tam esot jābūt pareizi, tas izklausoties pareizi; tas skanot līdzīgi jaukai putna dziesmai; viņi man lika griezties atpakaļ un sacīt to pašu dižajam karavīram, kas nogalinājis vienu no viņu drosminiekiem; indiāņi vēl lika pateikt jums, ka viņi ar mīļu prātu iznāktu saulē — dotos kā baznīcēni uz cietoksni, lai atkal dzirdētu mani lasām svētajā grāmatā; un viņi vēloties, lai jūs aizdotu dažas laivas, ar tām viņi aizvedīšot tēvu, Nerimšu un savas sievietes uz cietoksni, un tad mēs visi sēdēšot priekšdurvē un klausīšoties bālģīmju Manito dziesmā. Džūdit, saki nu — kas vēl skaidrāk ir pierādījis bībeles varu?
— Tas patiešām būtu brīnums, Hetij. Bet tā ir tikai indiāņu viltība un indiāņu nodevība. Viņi grib mūs apmānīt, redzēdami, ka nespēj mūs uzveikt ar spēku.
— Tu apšaubi, māsiņ, bībeles varu, ja tik bargi spried par mežoņiem.
— Es neapšaubu bībeles varu, nabaga Hetij, bet stipri apšaubu indiāņa, it sevišķi irokēza godīgumu. Ko jūs sakāt par šādu apmeklējumu, Zvērkāvi?
— Vispirms gribu kaut ko pajautāt Hetijai, — uzrunātais atbildēja. — Meitene, vai šo plostu uztaisīja pēc tam, kad bijāt pabrokastojusi? Vai no nometnes nācāt kājām uz skrastmalu, kas tieši mums pretī?
— Ai nē, Zvērkāvi! Plosts jau bija gatavs un atradās ūdenī. Vai nav brīnums, Džūdit?
— Jā, jā, indiāņu brīnums, — mednieks teica. — Viņi varen veikli dara šādus brīnumus. Tātad plosts jau bija gatavs ūdenī un gaidīja braucējus?
— Tā bija. Plosts atradās nometnes tuvumā, indiāņi mani uzsēdināja uz tā, ar lūku virvēm to aizvilka līdz vietai, kas tieši pretī cietoksnim, un lika šim zēnam pārvest mani.
— Un meži ir pilni ar blandoņiem, viņi nogaida, ka beigsies šis brīnums. Mēs saprotam visu, Džūdit; papriekš atbrīvošos no šī kanādiešu asinskārā smidža, un pēc tam apspriedīsimies, ko darīt. Mums jāpaliek ar viņu divata, tikai vispirms atnesat ziloņus, ko Čūska apbrīno; šito ātrkājaino briedi nedrīkst ne uz mirkli atstāt vienu, citādi viņš aizņemsies laivu, atļauju neprasījis.
Džūdita paklausīja; viņa atnesa figūras, un pēc tarn meitenes iegāja savā istabā. Zvērkāvis kaut cik prata gandrīz visus indiāņu dialektus, kas dzirdami tanī novadā, un viņš diezgan labi varēja sarunāties ar irokēziem. Mednieks pamāja zēnam, uzaicināja viņu apsēsties uz lādes un pēkšņi nolika viņa priekšā divus ziloņus. Jaunais mežonis līdz šim nebija izrādījis nekādas jūtas. Te viņam atklājās daudz jaunumu, tomēr viņš filozofiskā mierā bija saglabājis pašsavaldīšanos. Tiesa, Zvērkāvis bija pamanījis irokēza tumšās acis pētām ieročus un aizsardzības ierīces, taču indiānis to darīja ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, tik truli, laiski, puiciski, ka viņa nolūku varēja apjaust vienīgi cilvēks, kas pats izgājis līdzīgu skolu. Bet mežonis nespēja savaldīt apbrīnu un pārsteigumu, kad ieraudzīja ziloņkaula figūras — dīvainu, nepazīstamu dzīvnieku atveidus. Jaunajam irokēzam jeb hūronam paspruka sajūsmas sauciens, un viņš tūlīt sakaunējās, it kā būtu izdarījis ko nepieklājīgu. Viņa acis vairs nešaudījās, bet bija cieši pievērstas ziloņiem, un pēc īsas vilcināšanās viņš izlēma pat aptaustīt vienu no tiem. Veselas desmit minūtes Zvērkāvis ļāva zēnam vaļu, lai pēdējais aplūkotu retās lietiņas pamatīgi un, atgriezies nometnē, varētu sīki notēlot tās saviem vecākajiem biedriem. Beidzot mednieks nosprieda, ka vēlamais iespaids radīts, un pielika pirkstu pie puikas kailā ceļa. Irokēzs pievērsa uzmanību Zvērkāvim.
— Paklau, — mednieks sacīja. — Es gribu parunāt ar manu jauno draugu no Kanādas. Lai viņš uz brīdi aizmirst šo brīnumu.
— Kur otrs bālais brālis? — zēns, pacēlis acis, jautāja, nevilšus izpauzdams domu, kas bija visvairāk nodarbinājusi viņa prātu pirms šaha figūru parādīšanas.
— Viņš guļ … var gan būt, ka aizmidzis nav. Šā vai tā, viņš atrodas istabā, kur vīrieši guļ, — Zvērkāvis atbildēja. — Kā mans jaunais draugs zina, ka te ir otrs?
— Redzēja no krasta. Irokēzam garas acis — redz aiz mākoņiem — redz lielā avota dibenul
— Nu, irokēzi ir gaidīti viesi. Divi bālģīmji ir gūstekņi tavu tēvu nometnē, zēn.
Puika lielā šķietamā vienaldzībā pamāja ar galvu, un pēc brīža viņš iesmējās it kā aiz prieka par savas cilts nepārspēto izmaņu.
— Zēn, vai nepateiksi, ko tavi virsaiši nodomājuši darīt ar šiem gūstekņiem? Varbūtās nav vēl izlēmuši?
Puika brīdi noraudzījās medniekā mazliet pārsteigts un pēc tam bezjūtīgi pielika rādītāja pirkstu pie galvas, drusku virs labās auss, un ātri un precīzi apvilka apli, pierādīdams, cik labi ticis skolots savas tautas īpatnējā mākslā.
— Kad? — vaicāja Zvērkāvis, kam derdzās šāda vēsa vienaldzība pret cilvēka dzīvību. — Un kāpēc viņus ne- aizvest uz jūsu vigvamiem?
— Ceļš pilns ar bālģīmjiem un pārāk garš. Vigvami pilni, un skalpi dārgi. Mazs skalps, daudz zelta.
— Nu, tas ir saprotams, jā, tas ir saprotams. Skaidrāki nevar izteikties. Tad zini, zēn, ka vecākais gūsteknis ir šo jaunavu tēvs un otrs grib precēt vienu no viņām. Protams, meitenes vēlas glābt šādu draugu skalpus, un viņas piedāvā kā izpirkšanas maksu divus kaula zvērus — zvēru pret skalpu. Brauc atpakaļ, pasaki to saviem virsaišiem un pirms saules rieta paziņo man atbildi.
Zēns piekrita ar patiesu dedzību, un nebija ne mazāko šaubu, ka viņš šo uzdevumu izpildīs ātri un saprātīgi. Uz mirkli viņš aizmirsa savu slavas mīlestību un irokēzu naidu pret angļiem un to indiāņiem, vēlēdamies, kaut viņa ciltij piederētu šāds dārgums. Zvērkāvis bija apmierināts ar radīto iespaidu. Tiesa, puika lūdza vienu ziloni paraugam, taču sarunu vedējs brālis bija tālredzīgs un atsacīja, labi zinādams, ka figūra varētu iet zudumā, ja nokļūtu šādās rokās. Šo mazo domstarpību drīz nokārtoja, un zēns dzīrās doties projām. Priekšdurvē viņš tomēr apstājās, vilcinājās kāpt uz plosta, apgriezās un lūdza patapināt viņam vienu laivu, jo tādējādi varēšot pasteidzināt sarunas. Zvērkāvis mierīgi noraidīja šo priekšlikumu; vēl brīdi pakavējies, zēns aizairējās no cietokšņa, ieturēdams kursu uz krastmalas biezokni, kas atradās nepilnas jūdzes attālumā. Zvērkāvis sēdēja uz ķeblīša, vērodams sūtni aizbraucam; lāgiem mednieks cieši aplūkoja krastu, cik' vien tālu viņa skatiens sniedzās; viņš vēl ilgi sēdēja, uzlicis elkoni uz ceļa un atbalstījis rokā zodu.
Kamēr Zvērkāvis sarunājās ar puiku, blakusistabā bija skatāma cita aina. Hetija bija vaicājusi pēc CingaČguka un, uzzinājusi delavēra paslēptuvi un slēpšanās iemeslu, iegāja pie viņa. Savu viešņu Cingačguks uzņēma mīļi uti goddevīgi. Tas zināja meitenes gara vājumu un, protams, izturējās pret šādu būtni vēl jo laipnāk tāpēc, ka cerēja dzirdēt no viņas kādu vēsti par savu līgavu. Ienākusi istabā, Hetija apsēdās, pieaicināja indiāni tuvāk, taču aizvien vēl klusēja, it kā pieklājīgi gaidīdama, lai virsaitis viņai jautā par to, ko viņa taisījās sacīt. Bet Cingačguks nesaprata šīs jūtas un cieņas pilnā uzmaņā savukārt gaidīja, ko viņai labpatiksies stāstīt.
— Jūs sauc par Cingačguku — par delavēru Lielo Čūsku, vai ne? — beidzot meitene teica savā parastajā naivitātē, jo nevarēja vairs nociesties nerunājusi un vispirms gribēja īsti noskaidrot indiāņa vārdu.
— Esmu Cingačguks, — delavērs atbildēja ar dziļu cieņu. — Zvērkāvja valodā mani sauc par Lielo Čūsku.
— Nu jā, tā ir arī mana valoda. Tanī runā Zvērkāvis un tēvs, un Džūdita, un es, un nabaga Harijs Nerimša … Čūska, vai jūs pazīstat Henriju Mārču? Ai nē, nepazīstat vis, citādi viņš būtu runājis arī par jums.
— Vai kāda mēle neteica CingaČguka vārdu, Nolīkušā Lilija? — Tā virsaitis sāka godāt nabaga Hetiju. — Vai irokēzu vidū kāds putniņš nenodziedāja viņa vārdu?
Hetija neatbildēja tūlīt; tanīs neaprakstāmajās jūtās, kas nepiedzīvojušai meitenei liek saprast otra cilvēka sirdi, Hetija nodūra galvu, un viņas vaigos iesitās sārtums, iekām viņa no jauna uzņēma valodu. Viņai nepietiktu prāta, lai izskaidrotu šo apmulsumu; nabaga Hetijai trūka attapības, bet viņai netrūka jūtu. Tvīkums lēnām zuda meitenes sejā, un viņa valšķīgi pacēla acis uz indiāni, smaidīdama bērna nevainībā, kam bija piejaukta sievietes ziņkāre.
— Mana māsa Nolīkušā Lilija dzirdēja šādu putniņu! — Cingačguks piebilda ar maigumu, kas pārsteigtu ikvienu, kurš no tās pašas mutes dzirdējis griezīgus kliedzienus. — Manas māsas ausis bija vaļā — vai viņa zaudējusi valodu?
— Jūs esat Cingačguks, jā gan; šeit nav neviena cita sarkanā cilvēka, un viņa domāja, ka Cingačguks nāks.
— Cin-gač-guks, — virsaitis lēnām izrunāja, stiepdams katru zilbi, — Lielā Čūska — jengīzu valodā.
— Cin-gač-guks, — Hetija teica tikpat gausi. — Jā, tā sacīja arī Dvesma, un jūs katrā ziņā esat tas pats virsaitis.
— Vahtavaha, — delavērs iebilda.
— Vahtavaha jeb Klusu jel, klusu! Es domāju, «Dvesma» skan jaukāk nekā «Vaha», tāpēc saucu viņu par Dvesmu.
— «Vaha» skan saldi delavēra ausīs!
— Jūs to izrunājat savādāk nekā es. Bet vienalga. Es dzirdēju dziedam putnu, par kuru jūs runājat, Čūska.
— Vai mana māsa nepateiks dziesmas vārdus? Ko Vahtavaha dziedāja visvairāk? Kā viņa izskatījās? Vai bieži smējās?
— Viņa visbiežāk dziedāja «Cin-gač-guks»; un viņa sirsnīgi smējās, kad es stāstīju, kā irokēzi metās ūdenī mums pakaļ un nevarēja panākt mūs. Ceru, šiem baļķiem nav ausu, Čūska!
— Nebaidies no baļķiem, baidies no māsas, kas blakusistabā. Nebaidies no irokēza; viņa acis un ausis Zvērkāvis aizbāzis ar dīvainu dzīvnieku.
— Es saprotu jūs, Čūska, un saprotu Dvesmu. Dažkārt domāju, ka neesmu ne pusi tik mazprātīga, kā citi saka. Lūdzu, skatieties griestos, tad izstāstīšu jums visu. Jūs mani biedējat: jums tāds ugunīgs skatiens, kad runāju par Dvesmu.
Indiānis centās apdzēst savu skatienu un izlikās paklausām meitenes naivajam lūgumam.
— Dvesma man pusčukstus sacīja, lai jūs nekādā ziņā neuzticoties irokēziem. Tie esot paši viltīgākie no visiem indiāņiem, ko viņa pazīstot. Un vēl viņa teica: apmēram stundu pēc tumsas iestāšanās virs pakalna uzlecot liela, spoža zvaigzne (Dvesma bija domājusi planētu Venēru — viņa nezināja šādu nosaukumu), un, kad tā parādīšoties, viņa būšot zemesragā, kur es izkāpu vakarnakt, un lai jūs atbraucot ar laivu pēc viņas.
— Labi. Cingačguks saprata diezgan daudz, bet viņš sapratīs vairāk, ja māsa dziedās vēlreiz.
Hetija sīkāk paskaidroja, kāda zvaigzne domāta, un minēja vietu, kur viņam jāpiestāj pie raga. Pēc tam viņa savā naivajā vienkāršībā pastāstīja sarunu ar indiāņu jaunavu, atkārtodama vairākus Dvesmas izteikumus, un tas ļoti ielīksmoja līgavaiņa sirdi. Viņa atkārtoja arī Dvesmas piekodinājumu būt modriem pret irokēzu nodevību, taču šāda brīdinājuma diezin vai vajadzēja cilvēkiem, kuri jau tā bija piesardzīgi. Hetija diezgan skaidri notēloja ienaidnieku pašreizējo stāvokli un viņu pārvietošanos, kas notikusi kopš rīta, — to visu meitenes prāts aptvēra. Dvesma bijusi kopā ar viņu uz plosta, līdz tas atstājis krastu; patlaban delavēre esot kaut kur mežā pretī cietoksnim; kad tuvošoties nakts, viņa kopā ar citiem iešot gar krastu atpakaļ uz nometni; tad viņa mēģināšot aiz- lavīties no tiem un paslēpties zemesragā. Neviens neliekoties nojaušam CingaČguka klātbūtni, taču esot skaidri zināms, ka vakar vakarā kāds indiānis iekāpis liellaivā; un irokēzi domājot, ka tieši tas redzēts bālģīmja apģērbā pie cietokšņa. Tomēr šinī ziņā tie vēl mazliet šauboties; ap šo laiku baltie mēdzot nākt uz ezeru, un irokēzi baiļojoties, ka šinī sakarībā cietokšņa garnizons palielinājies. To visu Dvesma esot pastāstījusi, kamēr indiāņi vilkuši plostu gar krastu; tā abas nobraukušas vairāk nekā sešas jūdzes — sarunām laika bijis papilnam.
— Dvesma pati nezina, vai irokēzi tur viņu aizdomās, nezina arī, vai tie nojauš, ka esat ieradies jūs; taču viņa cer, ka tiem nav nekādu aizdomu. Un tagad, Čūska, -— Hetija turpināja, neapzināti saņemdama indiāņa roku un rotaļādamās ar viņa pirkstiem, kā bērnus bieži redzam rotaļājamies ar vecāku pirkstiem, — tā kā esmu jums pateikusi tik daudz vārdu no jūsu līgavas, jūs ļausit man sacīt kādu vārdu arī no savas puses. Kad apprecēsit Dvesmu, esiet mīļš pret viņu un smaidiet viņai tāpat, kā šobrīd smaidāt man, un neskatieties uz viņu tik dusmīgi, kā daži virsaiši skatās uz savām sievām. Vai jūs to apsolāt?
— Vienmēr labs pret Vahu! Pārāk trausla — nedrīkst stipri liekt, citādi salūzīs.
— Jā … un smaidiet; jūs nezināt, cik ļoti meitene alkst pēc mīļoto cilvēku smaidiem. Tēvs ne reizes man neuzsmaidīja, kamēr bijām kopā … un Nerimša … jā … Nerimša skaļi runāja un smējās; bet, šķiet, arī viņš nevienu reizi man neuzsmaidīja. Jūs zināt, kāda atšķirība starp smaidu un smiekliem?
— Smiekli labāki. Dzird Vahu smejam — liekas, putns dzied!
— Es to zinu; viņas smiekli ir patiešām jauki, bet jums jāsmaida, Čūska. Un nelieciet viņai nest smagumu un kaplēt kukurūzas lauku. Tā strādina savas sievas tik daudzi indiāņi. Apejieties ar viņu vairāk tā, kā apietas bāl- ģīmji ar savām sievām.
— Vahtavaha nav bālģīme — viņai sarkana āda, sarkana sirds, sarkanas jūtas. Viss sarkans; nav bālģīme. Viņai jānes mazulis.
— Katra sieviete labprāt nes savu bērnu, — Hetija ar smaidu sacīja. — Tā nav nekāda pārestība. Bet jums jāmīl Dvesma un jābūt maigam un labam pret viņu, jo viņa pati ir maiga un laba.
Cingačguks cienīgi paklanīja galvu; likās, viņš uzskatīja, ka vajadzētu izbeigt sarunu par šo tematu. Hetija nepaguva no jauna uzņemt valodu, jo priekšējā istabā Zvērkāvis sauca savu draugu. Izdzirdējis šo aicinājumu, Čūska piecēlās, un Hetija atgriezās pie māsas.