Tu savus zelta smaidus lej
Daudz biežāk nekā pieri rauc,
Ar salu acīm jūra smej,
Kad labrītu tev sauc.
Tavs mirdzums kad ar zemi tiekas,
Dzirkst ūdeņi un krasti priekā.
«Debess»
Notikumus, ko gatavojamies aprakstīt, lasītājs sapratīs vieglāk, ja viņa acu priekšā atradīsies kaut vai steigšus uzmests ainavas skicējums. Jāatceras, ka ezera apveids bija visumā ovāls, bet līči un zemesragi rotāja un dažādoja krastu. Rietošās saules pēdējos staros šis skaistais ūdens klajums vizuļoja kā dārgakmens, un košā zaļumā tērptos pakalnus apgaroja gaišs smaids. Gandrīz visapkārt — arī tur, kur pašā malā nebija kalna, — krasti stāvus slējās no ūdens, tā ka rāmo ezeru ietvēra kupls lapu vainags; tiekdamies pēc gaismas, koki, kas auga krau- jumā, pārkāra pār ūdeni savus garos zarus un taisnos stumbrus pat četrdesmit piecdesmit pēdu no vertikāles. Mēs nule pieminējām vienīgi meža milzeņus: simt — simt piecdesmit pēdu augstas priedes; daudzum daudzi mazāki koki bija nošķiebušies tā, ka zemākie zari mirka ūdenī.
No šķirsta atrašanās vietas cietoksni nevarēja redzēt, jo tas, tāpat kā ezera ziemeļgals, slēpās aiz kāda zemesraga. Tanī pusē skatienu norobežoja prāvs, mežains kalns, tāds pats apaļš kā citi, aizņemdams gandrīz visu skaisto ainavu, un gar tā rietummalu aizstiepās dziļš līcis, par krietnu jūdzi pagarinot baseinu. Kā jau esam minējuši, ūdens no ezera plūda zern lapotnes velves, ko abās pusēs turēja koki; esam arī teikuši, ka klints, kura bija iemīļota sastapšanās vieta visā tanī novadā un pie kuras Zvērkāvis cerēja tikties ar savu draugu, atradās iztekas tuvumā, netālu no krasta. Šis bija liels, savrups akmens, kas iesēdies ezerā. Raudams ceļu uz upi, ūdens acīmredzot bija izskalojis zemi tam apkārt, bet pats akmens palicis savā vietā, kur gadsimtiem ilgā dabas spēku ietekmē pamazām ieguvis tagadējo izskatu. Klints bija nepilnas sešas pēdas augsta un pēc formas atgādināja bišu stropu vai siena gubu. Pēdējais salīdzinājums labāks, jo docl priekšstatu ne vien par veidu, bet arī par apmēriem. Tā stāvēja — un stāv vēl šobaltdien, jo aprakstām esošu ainavu, — piecdesmit pēdu no krasta, divu pēdu dziļumā, taču ir bijuši gadalaiki, kad tās apaļais pauris, ja tā varam izteikties, atradies zem līmeņa. Daudzi koki sniedzās tik tālu uz priekšu, ka no maza atstatuma klints izskatījās gandrīz saplūdusi kopā ar krastu; sevišķi jāpiemin kāda gara priede, kas pārkārās pār klinti, veidodama lielisku baldahīnu, zem kura sēdējuši daudzi meža virsaiši viņos tālajos laikos, kad Amerika eksistēja noslēpumainā vientulībā kā atsevišķa pasaule, kuras vēsturi mēs nezinām.
Divsimt trīssimt pēdu no krasta Zvērkāvis nolaida buru un izmeta žākaru, kolīdz pārliecinājās, ka šķirsts slīd tieši uz klinti. Platdibene apstājās, un vējš sagrieza tās pakaļgalu pret krastu. Pēc tam Zvērkāvis atlaida virvi, ļaudams lēnajam vējam dzīt liellaivu uz klinti. Tā kā šķirstam bija sekla iegrime, tas drīz uzņēma maksimālo ātrumu, un jauneklis apturēja dreifu, uzzinājis, ka liellaivas pakaļgals atrodas piecdesmit — astoņdesmit pēdu no izraudzītās vietas.
Veikdams šo manevru, Zvērkāvis bija rīkojies ātri. Jauneklis ne mazākā mērā nešaubījās, ka ienaidnieki vēro viņu un seko liellaivai; taču Zvērkāvis domāja, ka viņam ir izdevies indiāņus maldināt. Tie nevarēja zināt viņa mērķi, ja vien kāds no gūstekņiem to nebija izpaudis; šī iespēja tomēr bija tik neticama, ka nemodināja viņā nekādas bažas. Kaut gan Zvērkāvis izdarīja šo manevru aši un noteikti, taču, tuvodamies krastam, viņš pienācīgi nodrošinājās, lai vajadzības gadījumā atkāptos. Viņš turēja rokā virvi; Džūditu nolika pie būdas lodziņa, no kurienes viņa varēja vērot krastu un klinti un laikā ziņot par drauga vai ienaidnieka tuvošanos; Hetijai Zvērkāvis uzdeva vērot kokus, jo indiāņi varēja tanīs uzkāpt un ieņemt pārvaldošu pozīciju virs platdibenes, un tad būdas aizsardzības ierīcēm nebūtu nekādas nozīmes.
Saules stari vairs neskāra ezeru un ieleju, kad Zvērkāvis apturēja šķirstu minētajā attālumā no klints. Taču līdz rietam vēl bija atlikušas dažas minūtes, un viņš tik labi zināja indiāņu akurātību, ka no sava drauga negaidīja karstgalvīgu steigu. Lielas bažas sagādāja tas, ka Cingačgukam visapkārt bija ienaidnieki un viņš varēja iekļūt to lamatās. Pēdējo divdesmit četru stundu notikumus viņš droši vien nezināja, un, tāpat kā Zvērkāvis, Cingačguks bija pirmo reizi izgājis uz karatakas. Tiesa, viņš bija gatavojies cīņai, jo nāca atbrīvot savu saderēto līgavu; delavērs tomēr nevarēja izdibināt, kādas briesmas viņam draud, un skaidri nezināja, kur atrodas draugi, kur ienaidnieki. īsos vārdos — šinī bīstamajā situācijā Cingačgukam bija jāpaļaujas vienīgi uz savu labo skolu un neatslābstošo indiāņa piesardzību.
— Vai uz klints neviena nav, Džūdit? — Zvērkāvis jautāja, kolīdz bija apturējis šķirstu, uzskatīdams, ka nebūtu prātīgi bez vajadzības braukt vēl tuvāk pie krasta. — Vai delavēru virsaiti neredz?
— Nemana nevienu cilvēku, Zvērkāvi. Klints, krasts, koki, ezers — viss kā izmiris.
— Slēpjaties, Džūdit, slēpjaties, Hetij… šautenei ir glūnīga acs, veiklas kājas un nežēlīgi asa mēle. Tāpēc slēpjaties, bet skatāties vērīgi, esat modras. Es saskumšu no visas sirds, ja jums gadīsies kas ļauns.
— Un jūs, Zvērkāvi? — Džūdita iesaucās, novērsdama savu daiļo seju no lodziņa, lai uzmestu jauneklim maigu un pateicīgu skatienu. — Arī jums derētu slēpties un uzmanīties, lai mežoņi jūs neierauga! Jums lode var būt tikpat liktenīga kā mums, un jūsu nelaimi sajutīs visi.
— Par mani nebēdājat, Džūdit, par mani nebēdājat, labā meitene. Kauc arī jums tāds mīļš un jauks skatiens, nelūkojaties šurp, bet paturat acīs klinti, skrastu un . ..
Zvērkāvis nepabeidza, jo meitene klusi iesaucās. Paklausot viņa vārdiem un steidzīgajiem žestiem, tā atkal bija pievērsusies pretējai pusei.
— Kas ir? Kas ir, Džūdit? — viņš strauji jautāja. — Vai ko ieraudzījāt?
— Uz klints ir cilvēks . .. indiāņu karavīrs, izkrāsojies un apbruņojies!
— Kā tas nēsā vanaga spalvu? — Zvērkāvis nepacietīgi vaicāja; viņš palaida virvi vaļīgāk, gatavodamies dreifēt tuvāk pie sastapšanās vietas. — Pie paša cekula vai virs kreisās auss?
— Virs kreisās auss. Viņš smaida un saka: «Mohikānis».
— Paldies dievam, pēdīgi Čūska ir klāt! — jauneklis iesaucās. Viņš slidināja virvi pa rokām, līdz izdzirdēja vieglu lēcienu šķirsta otrā galā; būdams pārliecībā, ka biedrs uzņemts, viņš tūlīt noturēja virvi un sāka to vilkt liellaivā.
Sinī brīdī būdas durvis atsprāga, cauri mazajai telpai izmetās indiāņu karavīrs, nostājās blakus Zvērkāvim un izdvesa: «Ha!» Nākamajā mirklī Džūdita un Hetija skaļi iekliedzās un atskanēja gaudoņa, ko sacēla divdesmit mežoņi, brāzdamies caur zariem lejup pa krastu tādā steigā, ka daži no viņiem paklupa un garšļaukus iekrita ūdenī.
— Velciet, Zvērkāvi! — Džūdita izsaucās un ātri aizšāva durvis, lai uzbrucēji neiekļūtu tāpat, kā tikko bija ieradies delavērs. — Velciet uz dzīvību vai nāvi… ezers ir mežoņu pilns, un viņi brien šurp!
Jaunekļi — Cingačguks tūlīt nāca draugam palīgā — nebija otrreiz mudināmi, bet metās darbā, pierādīdami, ka tīri labi saprot, cik bīstams stāvoklis. Sākumā bija grūtāk, jo vajadzēja pārvarēt lielas masas inerci, bet iekustinātai liellaivai jau varēja viegli piešķirt nepieciešamo ātrumu.
— Velciet, Zvērkāvi, dieva dēļ! — Džūdita atkal izsaucās pie lodziņa. — Negantnieki traucas ūdenī kā suņi pēc medījuma! Ā, laiva kustas! Tagad priekšējam ūdens sniedzas līdz padusēm, taču viņi traucas tālāk un grib sagrābt šķirstu!
Atskanēja īss kliedziens, un tam sekoja līksmi smiekli: Džūditu izbiedēja vajātāju niknā neatlaidība, bet tūlīt viņa saprata, ka tie cietuši neveiksmi; platdibene jau bija labi iekustināta, peldēja pa dziļu ūdeni, un tās ātrums izjauca ienaidnieku nodomus. Būda neļāva abiem vīriem redzēt, kas notiek aizmugurē, tāpēc viņiem vajadzēja par stāvokli jautāt meitenēm.
— Kā ir, Džūdit? Kā būs? Vai mingi vēl dzenas pakaļ, vai šoreiz esam atkratījušies no viņiem? — Zvērkāvis prasīja, izdzirdējis meitenes kliedzienu un smieklus gandrīz reizē. Virve padevās viegli — tātad platdibene slīdēja ātri.
— Viņi ir izgaisuši… jā, pats pēdējais iejož piekrastes krūmos, nu tas nozuda koku ēnās! Jūsu draugs ir pie mums, un mēs visi esam drošībā!
Abi vīri vēlreiz saņēma spēkus, aši pievilka šķirstu pie žākara, izcēla to, un, kad platdibene bija papeldējusi kādu gabalu un tās gaita kļuvusi lēnāka, viņi atkal izmeta enkuru; pēc tam, pirmo reizi kopš tikšanās, viņi atpūtās. Tā kā peldošais mājoklis atradās dažus simtus pēdu no krasta un deva pilnīgu patvērumu pret lodēm, briesmas vairs nedraudēja un pagaidām nebija nekāda iemesla pūlēties.
Draugu apsveicināšanās bija ļoti raksturīga. Cingačguks, garš, izskatīgs, spēcīgs, raženi noaudzis indiāņu karavīrs, vispirms rūpīgi aplūkoja savu šauteni; viņš attaisīja pannu, lai pārliecinātos, vai pulveris nav savildzis. Noskaidrojis šo svarīgo jautājumu, viņš sāka mest apkārt slepenus, bet vērīgus skatienus — uz savādo mitekli un abām meitenēm; taču viņš nerunāja, it īpaši vairījās izrādīt sievišķīgu ziņkārību, uzdodot jautājumus.
— Džūdit un Hetij, — Zvērkāvis teica ar vienkāršu, nemākslotu laipnību. — Šis ir mohikāņu virsaitis, par kuru jums stāstīju; Cingačguks ir viņa vārds, kas nozīmē «lielā čūska» un ko viņš izpelnījies ar savu gudrību, apdomu un viltību. Viņš man vecu vecs draugs, otra tāda nav. Ka stāvētājam uz klints jābūt Cingačgukam, es zināju no vanaga spalvas, jo viņš to nēsā virs kreisās auss, turpretī lielākā tiesa indiāņu karavīru — pie paša cekula.
To pasacījis, Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās — droši vien vairāk aiz līksmes, ka tādos grūtos apstākļos izdevies uzņemt laivā draugu sveiku un veselu, nekā aiz lielības. Viņa jūtu izpausme bija īpatnēja, jo šim priekam trūka skaļuma. Lai gan Cingačguks saprata un runāja angliski, viņš, tāpat kā vairākums indiāņu, nelabprāt izteica savas domas šinī valodā. Ar virsaiša pieklājību atbildējis uz Džūditas sirsnīgo rokas spiedienu un Hetijas lēnīgo sveicienu, viņš atgāja sānis, acīmredzot lai nogaidītu brīdi, kad draugs atzīs par vajadzīgu darīt zināmus savus turpmākos nodomus un pastāstīt, kas noticis kopš viņu šķiršanās. Zvērkāvis saprata indiāni un šinī sakarībā uzrunāja meitenes.
— Tā kā saule ir norietējusi, šis vējiņš drīz vien aprims pavisam, — viņš sacīja. — Nav vērts airēt pret to. Pēc kādas pusstundas nebūs ne dvesmas vai celsies dienvidu vējš, un tad dosimies atpakaļ uz cietoksni. Pa to starpu mēs abi ar delavēru pārrunāsim savas gaitas un apspriedīsimies, kas darāms tālāki.
Neviens neiebilda pret šo ierosinājumu, un meitenes iegāja būdā gatavot vakariņas, turpretī jaunekļi apsēdās platdibenes priekšgalā un sāka sarunu. Ta notika delavēru valodā, ko maz zina pat mācīti cilvēki, tāpēc šoreiz un turpmāk vietas, kuras sniedzamas vārdu pa vārdam, mēs brīvi tulkosim, pēc iespējas saglabādami runas īpatnības, lai spilgti atveidotu gleznas.
Nav vajadzības atkārtot īso pārskatu, ko sākumā Zvērkāvis deva par notikumiem, kuri lasītājam jau zināmi. Varbūt derētu tomēr piezīmēt, ka viņš stāstīja vispārīgos vilcienos, it sevišķi noklusēdams sadursmi un gūto uzvaru, kā arī savas pūles neaizsargāto jaunavu labā. Kad Zvērkāvis bija beidzis, valodu savukārt uzņēma delavērs. Cingačguks runāja ar lielu cieņu un kodolīgi, indiāņa stāsts bija īss un skaidrs, viņš tanī neiepina nekādus atgadījumus, kas īsti neattiecās uz viņa aiziešanu no savējo ciemiem un ierašanos Saskvihanas lejā. To sasniedzis tikai pusjūdzi dienvidos no pašas iztekas, viņš drīz uzgājis pēdas, kas liecinājušas, ka tuvumā var būt ienaidnieks. Tā kā saskaņā ar sprausto uzdevumu Cingačgukam tieši vajadzējis piekļūt irokēziem, kas devušies sirojumā, viņš bijis sagatavojies šādam gadījumam un pat nopriecājies par šo atklājumu; lai to izmantotu savā labā, viņš spēris parastos piesardzības soļus. Aizgājis gar upi līdz iztekai un noskaidrojis klints atrašanās vietu, viņš pamanījis vēl citas pēdas un stundām ilgi malies ap ienaidniekiem, gaidīdams izdevību sastapties ar savu iecerēto vai dabūt skalpu, — viņš nezinot, ko esot kārojis karstāk. Viņš turējies pie ezera un lāgu lāgiem aizlavījies līdz kādai vietai, no kuras varējis redzēt, kas notiek uz tā. Kolīdz parādījies šķirsts, jaunais virsaitis sācis to vērot, lai gan, protams, neesot zinājis, ka tanī tiksies ar savu draugu. Bijis skaidrs, ka šķirstu vada baltie cilvēki; šis apstāklis un virziena maiņa uzvedinājuši Cingačguku uz pareizām domām, un viņš sagatavojies, lai kāptu liellaivā, ja rastos piemērots gadījums. Kad saule taisījusies rietēt, viņš devies uz klinti; iznācis no meža, Cingačguks apmierināts pārliecinājies, ka šķirsts piebraukts — acīmredzot ar nolūku uzņemt viņu. Kā viņš parādījās uz klints un brīdi vēlāk ielēca laivā — tas jau zināms.
Lai gan Cingačguks vairākas stundas cieši vērojis ienaidniekus, to pēkšņais un gandrīz sekmīgais uzbrukums platdibenei esot nācis viņam tikpat negaidīti kā Zvērkāvim. Izskaidrojums varot būt vienīgi tāds, ka ienaidnieku vēl vairāk, nekā delavērs sākumā domājis; viņš nebūšot pamanījis visus sirotāju pulciņus. Irokēzu kārtējā pastāvīgā nometne — ja par pastāvīgu saucama nometne, ko ierīkojuši indiāņi, kuri, redzams, nodomājuši sirot tikai dažas nedēļas, — esot netālu no vietas, kur Haters un Nerimša krituši gūstā, un, protams, avota tuvumā.
Cingačguks bija beidzis savu īso, bet spilgto stāstu.
— Labi, Čūska, — Zvērkāvis sacīja delavēru valodā, no kuras vienīgi lasītāju labad mēs tulkojam viņa īpato runu, — labi, Čūska. Tu ložņāji ap mingiem. Vai vari ko pastāstīt par abiem gūstekņiem — par šo jaunavu tēvu un otru, kuram, man domāt, viena no viņām kutina sirdi?
— Cingačguks tos redzēja. Sirmgalvis un jauns karavīrs — krītošs hemloks un stalta priede.
— Tev gandrīz taisnība, delavēr, jā, gandrīz taisnība. Vecais Haters trup, tur nav vārdam vietas; tomēr no šī stumbra vēl varētu izcirst daudz cietu bluķu; un Harijs Nerimša ar savu slaikumu, spēku un izskatīgumu ir īsts cilvēku meža lepnums. Vai šie vīri bija sasieti? Vai viņus mocīja? Es vaicāju šo jaunavu dēļ, droši vien viņas to ļoti gribētu zināt.
— Nē, Zvērkāvi. Mingu tik daudz, ka viņi nebāž savu medījumu būrī. Daži sardzē, citi guļ, daži izlūkos, citi medī. Šodien pret bālģīrnjiem izturas kā pret brāļiem; rīt viņus skalpē.
— Džūdit, Hetij, jums nomierinošas vēstis! Delavērs saka, jūsu tēvu un Hariju Nerimšu nebūt nemokot; viņiem klājoties tikpat labi kā mums, vienīgi brīvības neesot. Protams, viņus turot nometnē, bet citādi viņiem esot pilna vaļa.
— Esmu līksma, to dzirdēdama, Zvērkāvi, — Džūdita atsaucās. — Tagad, kad mums piebiedrojies jūsu draugs, man nav nekādu šaubu, ka atradīsim iespēju izpirkt gūstekņus. Ja nometnē ir sievietes, sadabūšu apģērba gabalus, kas iekvēlinās viņām acis. Ļaunākajā gadījumā varam atvērt lepno lādi, kurā, cerams, glabājas lietas, kas iekārdinās virsaišus.
— Džūdit, — jauneklis teica, to uzlūkodams ar smaidu un možu ziņkāri, ko acīgā meitene pamanīja, par spīti augošai krēslai, — vai nebūs žēl šķirties no saviem greznumiem, kauc arī viens gūsteknis ir jūsu tēvs un otrs — dedzīgs jūsu pielūdzējs?
Meitene pietvīka aizvainojumā, bet droši vien vēl vairāk no maigām, jaunām jūtām, kas untumainā iecirtībā lika vēlēties, kaut tikai šis mednieks būtu labās domās par viņu, — citu uzskati viņai rūpēja mazāk. Ātri, gluži instinktīvi apvaldījusi dusmas, viņa atbildēja žigli un patiesīgi. Hetija ieinteresēta pienāca tuvāk, lai gan viņas mazais prāts nepavisam nespēja aptvert, kas norisēja šīs izlutinātās un pie glaimiem pieradušās skaistules sirdī, kura bija tīk strauja, mānīga un nenoteikta.
— Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, — pret jums es būšu atklāta. Atzīstos: bija laiks, kad greznus tērpus vērtēju augstāk par visu citu, bet tagad sāku domāt savādāk. Kaut arī man Harijs Nerimša nav itin nekas un tā paliks vienmēr, es atdotu visu, lai viņš tiktu brīvībā. Ja esmu gatava to darīt šī skaļā, pļāpīgā, bramanīgā Nerimšas dēļ, kuru izceļ vienīgi skaista āriene, tad varat spriest, ko es darītu sava tēva labad.
— Tas skan jauki un atbilst sievietes iedabai. Nu jā! Šādas jūtas nav svešas arī delavēru jaunavām. Esmu bieži jo bieži redzējis, ka viņas upurē lepnumu, klausīdamas sirdij. Tā jābūt, man domāt, tā jābūt — vai ādas krāsa balta vai sarkana. Sieviete radīta jūtām, un tās valda pār viņu.
— Vai mežoņi atsvabinās tēvu, ja mēs ar Džūditu atdosim viņiem visas mūsu labākās mantas? — Hetija naivi un lēnīgi jautāja.
— Viņu sievietes varētu iejaukties, labā Hetij, jā, viņu sievietes varētu iejaukties, izdzirdējušas šādu piedāvājumu. Saki, Čūska, — cik skvo25 ir šo neģēļu nometnē?
Delavērs dzirdēja un saprata visu, taču, novērsis seju, sēdēja ar indiāņa cienību un viltību, it kā nesekotu sarunai, kas tieši neattiecās uz viņu. Uz drauga jautājumu viņš, kā parasti, atbildēja kodolīgi.
— Sešas, — viņš teica, turēdams paceltus vienas rokas visus pirkstus un otras īkšķi, — ja atskaita šo. — «So» zīmējās uz Cingačguka līgavu, ko viņš dzejiski un reāli notēloja, likdams roku pie sirds.
— Vai tu viņu redzēji, virsaiti? Uzmeti mirkli viņas mīlīgajai sejai? Varbūtās piegāji tik tivi, ka nodziedāji savējai dziesmu, kas viņai tā patikas?
— Nē, Zvērkāvi, koku bija pārāk daudz, un lapas klāja zarus kā vētras mākoņi debesis. — Pēkšņi jaunais karavīrs pievērsa draugam tumšo seju, kurā uzplauka smaids, rotādams ar cilvēcisko jūtu gaišo atspulgu tās baisīgo karakrāsu un pēc dabas stingros vaibstus. — Bet Cingačguks dzirdēja Vahtavahas smieklus. Viņš tos atšķīra no irokēzu sieviešu smiekliem. Tie skanēja viņa ausīs kā pa- ceplītes vīterošana.
— Jā, mīlnieka ausīm var ticēt šādā reizē; un delavēra ausis saklausa visas skaņas, kas dzirdamas mežā. Nezinu, Džūdit, kā tas izskaidrojams: kad jauneklis un jaunava iedegas viens pret otru maigās jūtās, tad taisni brīnums, cik tīkami viņiem liekas mīļumiņa smiekli un valoda. Esmu redzējis cietsirdīgus karavīrus klausāmies meiteņu čalošanā un smieklos kā mūzikā, ko dzird vecajā holandiešu baznīcā Olbani galvenajā ielā; ne reizi vien esmu gājis uz šo pilsētu pārdot ādas un medījumu.
— Un jūs, Zvērkāvi, — Džūdita strauji sacīja ar nopietnību, kāda nebija parasta viņas aušīgajai un bezrūpīgajai runai, — vai jūs nekad neesat jutis, cik patīkami klausīties mīļotās meitenes smieklos?
— Ak tu tētīt! Nē, nekad, meitene! Es taču neesmu tik ilgi uzturējies starp savas krāsas ļaužiem, ka varētu samīlēties. Tās liekas labas un dabiskas jūtas, bet man visjaukākā mūzika ir vēja nopūtas koku galotnēs un ūdens urdzēšana, ko dzirdu pie strauta, kurš plūst no vēsa un dzirkstoša dabas skaidravota. Jā, varbūtās tomēr, — viņš turpināja un uz bridi domīgi pielieca galvu, — varbūtās tomēr vēl jaukākas ir krietna dzinējsuņa rejas, kad esmu uz pēdām taukam briedim. Sliktu suņu vaukšķēšanā es daudz neklausos, jo tie ņaukst arī tad, kad briedis nemaz nav tivumā.
Džūditai paspruka viegla, dreboša nopūta, kurā nebija itin nekā no viņas allažīgās apsvērtās koķetības, un viņa lēni un domīgi aizgāja. Hetija klausījās ar vientiesīgu uzmanību; viņas naivo prātu mulsināja tas, ka jauneklim labāk patīk mežu melodijas nekā meiteņu dziesmas vai līksmi un sirsnīgi smiekli. Taču, ieradusi pakļauties māsai, drīz arī viņa devās būdā, kur apsēdās un palika sasprindzināti prātojam par kādu gadījumu vai lēmumu, vai uzskatu, — domas, kas bija viņas noslēpums. Atstāti vieni, Zvērkāvis un viņa draugs atsāka sarunu.
— Vai ilgi, kopš jaunais baltais mednieks atnāca pie šī ezera? — delavērs prasīja, pēc tam kad bija pieklājīgi gaidījis, lai otrs uzņem valodu pirmais.
— Tikai vakar pusdienā, Čūska; tomēr jau redzēts un darīts daudz.
Skatiens, ko Cingačguks pievērsa biedram, bija tik ass, ka šķita urbjamies cauri briestošai tumsai. Zagšus palūkojies indiānī, Zvērkāvis ieraudzīja divas melnas acis, kas spīdēja viņam pretī līdzīgi pumas vai sagūstīta vilka acīm. Viņš saprata šo kvēlojošo skatienu un atbildēja izvairīgi.
— Tā ir. Tu nemaldies, Čūska. Jā, uz to pusi jau ir. Es patiešām sastapu naidnieku, un, man liekas, var sacīt, ka arī cīnījos ar to.
Indiānim izlauzās prieka un apbrīna sauciens. Strauji uzlicis plaukstu uz drauga rokas, viņš jautāja, vai ņemti skalpi.
— Tas runā pretī baltā cilvēka iedabai, un tāpatās es teiktu vecajam Tamenundam, tavam tēvam lielajam Un- kasam — visai delavēru ciltij! Kā redzi, Čūska, mans skalps palicis pie galvas, un apdraudēts bija tikai šis skalps.
— Vai neviens karavīrs nekrita? Savu vārdu Zvērkāvis nav izpelnījies ar miglainu aci un nedrošu roku!
— Sinī ziņā tev taisnība, virsaiti. Varu sacīt, ka viens mings krita.
— Virsaitis? — indiānis aizgūtnēm iejautājās.
— To gan nemāku teikt. Tāds viltīgs, nodevīgs un dūšīgs mings patiešām varēja kļūt visnotaļ pazīstams starp savējiem un tikt šādā godā. Sis vīrs cīnījās labi, tomēr viņam acs nebija tik skadra kā tam, kas mācījies kopā ar tevi, delavēr.
— Mans brālis un draugs skalpēja līķi?
— Nē. Mings nomira manās rokās. Patiesības labad tūlītās jāteic, ka viņš cīnījās tā, kā lika sarkanādaiņa iedaba, un es cīnījos, kā piederas baltajam.
— Labi! Zvērkāvis ir bālģīmis, un viņam bāl ģīmja rokas. Delavērs uzmeklēs šo skalpu. Kad dosimies atpakaļ pie savējiem, viņš to pacels kārtsgalā un par godu Zvērkāvim dziedās dziesmu. Godu nedrīkst zaudēt, tas pieder ciltij.
—. To vieglāki pateikt nekā izdarīt; minga līķis palika viņa draugiem, kas visādā ziņā to nobāzuši kādā caurumā, kur skalpu nedabūs pat viltīgais delavērs.
Zvērkāvis draugam īsi un skaidri pastāstīja par rīta notikumu. Viņš neslēpa itin neko svarīgāku, taču visu skāra atturīgi, vairīt vairīdamies no dižošanās, kas raksturīga indiāņiem. Cingačguks vēlreiz izteica prieku, ka draugam tāds gods, un pēc tam abi piecēlās, jo bija pienācis laiks, kad drošības labad šķirstu vajadzēja aizbraukt tālāk no krasta.
Jau melnoja nakts; debess bija apdugusi, zvaigznes paslēpušās. Kā parasti, pēc saules rieta ziemeļu vējš bija aprimis, un no dienvidiem dvesa viegla dzesma. Šī pārmaiņa sekmēja Zvērkāvja nodomu, viņš izcēla žākaru, un tūlīt platdibene sāka manāmi slīdēt uz ezera vidu. Uzvilka buru; liellaivas ātrums pieauga turpat līdz divām jūdzēm stundā. Airēšana bija lieka, pie tam šis darbs indiānim droši vien nepatiktu, un Zvērkāvis, Cingačguks un Džūdita apsēdās laivas pakaļgalā. Turēdams airi, Zvērkāvis vadīja platdibeni. Visi trīs apsprieda savu turpmāko rīcību, kā arī iespējas atbrīvot draugus.
Džūdita dzīvi piedalījās šinī sarunā; delavērs žigli aptvēra visu, ko viņa sacīja, un Zvērkāvis laiku pa laikam pārtulkoja drauga nedaudzās, bet saturīgās atbildes un piezīmes. Nākamajā pusstundā Džūdita stipri cēlās sava biedra acis. Viņas ātrie, lietderīgie padomi un ierosinājumi liecināja par drosmi un attapību, — īpašības, ar kurām iemanto robežnieku simpātijas. Pēdējie notikumi un vientulības un atkarības apziņa pamudināja meiteni pieķerties Zvērkāvim kā senam draugam, nevis kā cilvēkam, kuru pazīst kopš vakardienas; Džūditu savaldzināja šī jaunekļa nemākslotība, viņa pirmo reizi satika patiesīgu vīrieti, un šis īpatnis ieinteresēja skaistuli un iedvesa viņai uzticību. Saejoties ar vīriešiem, Džūditai agrāk vajadzēja uzmanīties, bet šis jauneklis, kura sabiedrībā un aizsardzībā meitene pēkšņi bija nokļuvusi, acīmredzot neturēja ļaunus nodomus pret viņu, it kā būtu viņas brālis. Zvērkāvja taisnprātība, jūtu poēzija un patiesums, runas savdabība — viss atstāja iespaidu un modināja interesi, kas viņai šķita tikpat tīra, cik dziļa un piepeša. Nerimšas skaistā seja un brašais augums neizpirka viņa skaļo, rupjo uzvešanos; salīdzinādama viņu ar virsniekiem, Džūdita atzina, ka paliek ēnā pat viņa lielās priekšrocības, ko devusi daba. Bet šī pati saiešanās ar virsniekiem, kas reizumis ieradās pie ezera zvejot un medīt, bija veicinājusi viņas jūtu mošanos pret svešo jaunekli. Virsnieku sabiedrība apmierināja Džūditas tukšo godkāri un glaimoja viņas patmīlībai, taču viņai bija dibināts iemesls rūgti nožēlot šo pazīšanos un klusībā pat raudāt par to. Apveltīta ar asu prātu, meitene gribot negribot ievēroja, cik liekulīgas bija attiecības starp augstāko un zemāko; arī paši krietnākie no viņas pielūdzējiem sarkanajos mundieros uzskatīja viņu par jauku laika īsinātāju, nevis par draugu un līdzīgu cilvēku. Turpretī Zvērkāvim it kā bija logs krūtīs, pa kuru allaž spīdēja viņa godīguma gaisma; pat jaunekļa vienaldzība pret burvīgo daiļumu, kas tik bieži bija radījis sajūsmu, mazināja meitenes lepnumu un iekairināja viņā interesi, kuru nebūtu modinājis vīrietis, kam daba piešķīrusi skaistāku ārieni nekā Zvērkāvim.
Tā pagāja pusstunda; šķirsts lēnām slīdēja pa ūdeni, apkārt brieda tumsa. Tomēr varēja redzēt, ka melnais meža masīvs dienvidu krastā paliek arvien tālāk aiz muguras un kalni, kas slējās gar skaistā ovāla sāniem, ar savām ēnām gandrīz sasniedzas pār ezeru. No debesīm vēl plūsmoja blāva gaisma, krizdama uz šauru strēli, kas, atgādinot Piena Ceļu, stiepās pa ezera vidu ziemeļu un dienvidu virzienā. Stūres vīrs ieturēja kursu pa šo bālo svītru, labi zinādams, ka tā aizvedīs pie gala mērķa. Taču lasītājam nav jādomā, ka pareizais virziens citādi nebūtu zināms. Ja ari kalnus neredzētu, to varētu noteikt pēc vēja vai blāva ieroba dienvidos — tur atradās ieleja un virs garo koku galotnēm vīdēja debesis, atšķirdamās no meža melnuma. Ipata ainava beidzot saistīja Džūditas un Zvēr- kavja uzmanību, saruna pārtrūka, un viņi ļāvās šim svinīgajam klusumam un dziļajam dabas mieram.
— Kāda tumša nakts, — meitene pēc laiciņa piezīmēja.
— Es ceru, mēs atradīsim cietoksni.
— Par to nav bēda, mums tikai nevajag noklīst no šīs tekas, kura ved pa ezera vidu, — jauneklis atbildēja.
— Pati daba uztaisījusi mums ceļu; kauču tas patumšs, nav grūti turēties pa to.
— Vai jūs neko nedzirdējāt, Zvērkāvi? Likās, tepat tuvumā nošļakstēja ūdens!
— Patiešām… kauč kas stipri saviļņoja ūdeni. Man domāt, tā bija zivs. Tās medī cita citu tāpatās kā cilvēki un sauszemes zvēri. Viena zivs laikam izšāvās gaisā un smagri iekrita atpakaļ savā valstībā. Nav vērts, Džūdit, rauties ārā no savas valstības, to katram noteikusi daba, un daba paliek pie sava. Ā! Izklausās, kāds tīri piesardzīgi airē!
Šinī brīdī delavērs saliecās uz priekšu un zīmīgi rādīja pret tumsas robežu, it kā viņš piepeši būtu ko ieraudzījis. Zvērkāvis un Džūdita vērās norādītajā virzienā, un abi reizē saskatīja laivu. Šī negaidītā kaimiņa apveidi bija izplūduši, un mazāk acīgi cilvēki droši vien netiktu gudri, kas īsti tur rēgojas. Bet šie trīs skaidri izšķīra laivu, kurā kāds stāvēja visā augumā un airēja. Protams, nevarēja zināt, cik paslēpušies tās dibenā. Par bēgšanu nebija ko domāt, tā bija zivs. Tās medī cita citu tāpatās kā cil- vīri satvēra šautenes, gaidīdami sadursmi.
— Es viegli varētu noguldīt airētāju, — Zvērkāvis čukstēja, — bet vispirms uzsauksim un noprasīsim, kas šim prātā. — Pēc tam viņš paceltā, iespaidīgā balsī turpināja:
— Stāt! Ja tu airēsies tivāki, man gribot negribot būs jāšauj, un tad tev nāve droša. Apstājies un atbildi!
— Šauj un nogalini neaizsargātu nabaga meiteni, — atskanēja maiga, dreboša sievietes balss, — un dievs nekad tev nepiedos! Ej savu ceļu, Zvērkāvi, un ļauj man iet savējo!
— Hetija! — Zvērkāvis un Džūdita izsaucās vienā mutē. Jauneklis metās uz vietu, kur bija piesējis laivu, ko viņi vilka līdzi. Tā bija nozudusi, un viņš saprata visu. Draudu iebiedēta, bēgle pārtrauca airēšanu un palika stāvam, — neskaidrs, spocīgs cilvēka tēls uz ūdens. Nākamajā brīdī buru nolaida, lai šķirsts neaizpeldētu garām laivai. Tomēr jau bija par vēlu. Smagā platdibene pēc inerces slīdēja pa vējam tālāk. Hetija palika vēja pusē un bija vēl redzama palsāja gaismas svītrā.
— Ko tas nozīmē, Džūdit? — Zvērkāvis vaicāja. — Kāpēc jūsu māsa atraisījusi laivu un aizbraukusi?
— Jūs zināt, ka viņai maz prāta. Nabaga meitene! Māsai pašai savas domas par to, kas darāms. Viņa mīl tēvu vairāk, nekā lielākā tiesa bērnu mīl savus vecākus … un bez tam …
— Kas vēl, meitene? Šādā grūtā brīdī jāzina patiesība!
Džūditu pārņēma nožēla, ka jāatklāj māsas noslēpums, un viņa vilcinājās. Tomēr meitene nespēja klusēt, jo Zvērkāvis uzstāja pa otram lāgam un viņa pati pilnā mērā apzinājās briesmas, kas draudēja Hetijas neprātīgās rīcības dēj.
— Es baidos, ka nabaga vientiesīgā Hetija nepavisam nav ievērojusi to vējību, tukšumu un muļķību, ko slēpj Harija Nerimšas skaistā seja un brašais augums. Māsa runā par viņu miegā un dažkārt izpauž savu slieksmi arī nomoda brīžos.
— Jūs domājat, Džūdit, māsa, gribēdama glābt tēvu un Nerimšu, ieņēmusies galvā kādu aplamīgu nodomu, tā ka mingi, šitie mūdži, tagad droši vien dabūs laivu?
— Baidos, ka tā būs, Zvērkāvi. Nabaga Hetija diezin vai pārspēs viltībā mežoni.
Joprojām varēja vīdēt laivu un Hetiju, kas stāvēja tās galā; tomēr, šķirstam slīdot tālāk, laivas apveidi izplūda aizvien vairāk. Bija skaidrs, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli, citādi tā pilnīgi izzudīs skatienam. Vīri nolika šautenes, kas bija kļuvušas nevajadzīgas, un, ķērušies pie airiem, sāka griezt platdibenes priekšgalu pret bēgles laivu. Džūdita metās pie stūres aira, ar kuru bija paradusi rīkoties. Šī trokšņainā gatavošanās izbiedēja Hetiju, un viņa traucās projām kā putns, kās ceļas spārnos, piepeši jauzdams briesmas.
Tā kā Zvērkāvis un viņa biedrs airēja, cik jaudas, un Hetijas spēkus mazināja uztraukums, bēgli drīz notvertu, ja vien meitene vairākas reizes spēji nemainītu virzienu. Ar šiem pagriezieniem viņa ieguva laiku, šķirsts un laiva pamazām iepeldēja tumšajās pakalnu ēnās, un attālums starp bēgli un vajātājiem lēnam auga. Beidzot Džūdita uzsauca biedriem, lai metot airēšanai mieru, jo laivu vairs neredzot.
Kad Džūdita pateica šo bēdīgo vēsti, Hetija īstenībā atradās tik tuvu, ka saprata katru māsas vārdu, kaut gan pēdējā aiz piesardzības nerunāja skaļāk, kā šinīs apstākļos nepieciešams. Tanī pašā brīdī Hetija pārtrauca airēšanu un aizelsusies gaidīja, kas notiks. Tūlīt uz ezera iestājās nāves klusums. Visi trīs šķirstā sasprindzināja uzmanību, cenšoties nosacīt laivas atrašanās vietu. Džūdita saliecās uz priekšu un klausījās, cerēdama uztvert skaņas, kas liecinātu, kādā virzienā māsa zogas projām; abi viņas biedri sakņupuši skatījās gandrīz līdztekus ūdens līmenim, ar acīm meklēdami peldošu priekšmetu. Taču visi šie pūliņi palika bez sekmēm. Hetija neattapa slēpties laivas dibenā, bet, piespiedusi pirkstu pie lūpām, stāvēja visā augumā, raudzīdamās uz to pusi, no kurienes bija dzirdējusi balsis, un atgādinādama statuju, kas pauž dziļu un biklu uzmanību. Viņai bija gan pieticis apķērības atraisīt laivu un klusītēm aizirties no šķirsta, bet pēc tam viņas gara spējas šķita acumirklī izsīkušas. Pat laivas straujos pagriezienus drīzāk bija noteikusi nedroša roka un nervozs uzbudinājums nekā veiklība un apdoms.
Vairākas minūtes ilga šis pārtraukums, kura laikā Zvērkāvis un Cingačguks apspriedās delavēru valodā. Pēc tam viņi atkal mērca airus ūdenī un, cik klusi vien varēdami, īrās projām. Šķirstu vadīja uz dienvidrietumiem — ienaidnieka nometnes virzienā. Nokļuvuši krasta tuvumā, kur melnoja dziļa tumsa, viņi apstājās un gandrīz stundu gaidīja Hetiju, jo bija domājams, ka tā steigsies uz šejieni, kolīdz jutīsies droša no vajātājiem. Sī mazā blokāde tomēr nevainagojās panākumiem; laivu nemanīja tuvojamies. Apzinādamies, cik svarīgi ir tikt cietoksnī, kamēr to nav sagrābis ienaidnieks, Zvērkāvis, sarūgtināts par neveiksmi, uzņēma kursu uz šo fortu. Jauneklis bažījās, ka mazprātīgās Hetijas satraucošā un bezrūpīgā rīcība padarīs veltīgas visas viņa pūles, ar kādām bija savāktas laivas.