Dziļi uzelpodama, Mērija izgāja aukstajā un tumšajā naktī.
No ugunskura puses, kā gaismā staigāja daži pārīši, skanēja jautras čalas, smiekli un dziesmas. Kad Mērija gribēja doties uz turieni, Enoks viņu atturēja.
«Man ļoti žēl, ka man tas tev jāsaka,» viņš teica, «bet man stāsta, ka tava māsa mazliet… jā, mazliet par daudz uzkrītoši izturas pret Bidu Hetfīldu. Tā kā Tims ir piedzēries un arī Kals atnācis, tad tas var būt ļoti bīstami.»
«Jā, Dieva dēļ, bet ko mēs tur varam darīt?»
«Labākais būtu parūpēties, ka viņa paliek telpā un vairs neiziet ārā.»
«Ceru, ka to varēšu veikt.»
«Tad jau viss būs kārtībā. Mēs runāsim ar viņu — tā sēžot mūsu automobilī kopā ar Hetfīldu, kas, protams, arī neder.»
Mērija apstājās.
«Uzgaidi šeit,» viņa lūdza, «es labāk iešu viena.»
Dusmās un apkaunojumā drebēdama, viņa steidzās garām pārīšiem, kas izbrīnījušies nolūkojās viņai nopakaļ. Tumsā nebija viegli atrast īsto virzienu, tomēr drīz vien Džordžijas balss viņu noveda pareizajā vietā.
«Tā tu nedari,» balss sauca, «tu taču saburzīsi manu kleitu!»
«Bet, sirsniņ,» Hetfīlds smiedamies atbildēja, «no tās jau nav nekas daudz ko saburzīt!»
Mērija devās pie auto — Džordžijas baltais stāvs bija skaidri saredzams. Hetfīlds mēģināja to apskaut un noskūpstīt, viņa, likās, vēl pretojās, bet tikai rūpēs par kleitu.
«Džordžija, tūlīt kāp ārā no auto un ej atpakaļ uz skolu!» Mērija sauca tādā balsī, kādu viņa vairs nepazina par savu.
Hetfīlds atlaida Džordžiju un izlēca, bet viņa mirkli sēdēja, kā triekas ķerta.
«Vai esmu kāds bērns, ka tu mani tā komandē?» Džordžija beidzot jautāja.
«Tava izturēšanās ir kaut kas neredzēts!» Mērija bija ārkārtīgi uztraukusies. «Ja tev nav pašcieņas, tad vismaz varēji padomāt par mani!»
«Bet Mērij!…» Džordžija iekliedzās un izkāpusi no auto, aizsteidzās uz skolas pusi. Mērija gribēja tai sekot, tomēr Hetfīlds nostājās ceļā.
«Patiesībā jums vajadzēja bārt mani, mis Stokvela,» viņš teica, «jo Džordžija nemaz negribēja nākt šurp.»
«No jums nav vajadzīga nekāda atvainošanās, mister Hetfīld,» viņa mierīgi teica. «Nekādā ziņā jūs nepelnāt pārmetumus. Bet, ja tomēr gribat dzirdēt manu padomu: pēc iespējas mazāk interesējieties par manu māsu, citādi jūs radāt nenovēršamu naidošanos.»
«Es pateicos, bet ja Džordžija mani mīl, tad vienalga kaušos ar visiem pasaules Termeniem.»
«Bet Džordžija jūs nemīl un nemīlēs,» Mērija uzbudināta teica. «Tiešām, es ļoti vēlos, lai tā būtu, tad man nevajadzētu viņas dēļ kaunēties!»
«Bet, atļaujiet, mis Stokvela! Var jau būt, ka Džordžijā vēl ir maldināšanas tieksmes, varbūt viņai patīk joka dēļ sagrozīt zēniem galvas, bet ja viņa tā izceļ kādu vīrieti, kā mani, tad tur jābūt mīlai!»
«Par to viņa pat nedomā. Ar jums viņa dzen to pašu koķetēšanas rotaļu, ko ar pārējiem!»
«To sakāt jūs, viņas māsa?»
«Diemžēl man tas jāsaka — tā ir taisnība.»
«Katrā ziņā tas maina visu lietas būtību. Un ja nu tagad drīkstu dot jums kādu padomu, tad: sūtiet savu māsu atpakaļ, no kurienes tā nākusi! Šādai melei Tonto apvidū nav īstā vieta!»
Viņš palocījās un pazuda un Mērija devās uz skolu. Spriežot pēc visas izturēšanās, Hetfīlds acīmredzot nemaz nebija tik slikts kā viņa slava. Viņa to saprata un domāja, ka arī viņa padoms bija vietā. Džordžija tiešām neiederējās starp šiem vienkāršajiem, taisnā ceļa gājējiem.
Pie ieejas viņu sagaidīja Enoks.
«Nu, tas gāja visai ātri, viņš smaidot teica. «Viņa at- brāzās kā zibens. Es viņu aizturēju un teicu, ka nu mums jākļūst labiem draugiem. Kā viņas vecākais svainis, es taču savā veidā tagad būšu tai vectēvs. Un zini, ko viņa atbildēja?»
«Pat iedomāties nevaru.»
«Tad jūs riebīgi apsvilināsiet pirkstus!» viņa nošņāca tik nikni, kā es vēl nekad no tās nebiju dzirdējis!»
Viņš labsirdīgi pasmējās, bet Mērijai tuvāk bija asaras, nevis smiekli.
Tiem atgriežoties deju zālē, aina bija izmainījusies, jo bērni bija nolikti gulēt. Tie mierīgi gulēja kādā kaktā, viens blakus otram. Pieaugušie priecājās par atbrīvoto telpu, kura tagad atļāva ātrāku un līksmāku dejošanu.
Tad paziņoja atspirdzināšanās starpbrīdi. Dāmas pasniedza sviestmaizes, kūkas un tortes, kuras apēda slavējot un ar kāri. Pēkšņi Henrijs Termens atkal uzsita lociņu vijoles stīgām un paziņoja:
«Dāmas un kungi, kāds bēdīgs paziņojums: visas ledus vafeles ir apēstas!»
«Māksla!» Tims Matjūzs rūca. «Vess Termens viens pats aprija, vismaz divdesmit!…»
«It kā citi būtu ēduši mazāk,» Vess aizskarts sauca. «Jūs visi piekrāvāt pilnus vēderus ar ledus krēmu!»
«Un dažs labs arī kādu mazliet bīstamāku vielu,» Enoks piebilda. Visi smējās un starpgadījums bija aizmirsts.
Vispār Mērijai bija sajūta, ka nopietnas sadursmes briesmas pagaidām nedraud. Kals sēdēja blakus tēvocim Gardam, ar ko nopietni sarunājās. Bids Hetfīlds bija apmeties uz kādas palodzes un noturēja manāmi saistošu priekšlasījumu. To sasprindzinātā uzmanībā noklausījās bars jaunu meiteņu, kuras Mērija nepazina.
Džordžija bija apsēdusies zem kādas spuldzes, kas pēc Mērijas pārliecības, nebija noticis nejauši, bet darīts ar aprēķinu. Tuks Merrijs, ieguvis savā īpašumā pielūgto dāmu, likās laimīgs. Viņai neviens cits vairs neiedrošinājās tuvoties. Tims Matjūzs gan bija ieguvis sārtus vaigus un aizdomīgi kustīgu mēli, bet viņa reibums likās neliels. Visādā ziņā, pāris reižu tas gan gribēja lēkt kājās, savilcis aizdomīgus vaibstus, tomēr tad viņu savaldīja biedri, ar kuriem sarunādamies, tas sēdēja pie durvīm.
Kad viss bija apēsts, Henrijs Termens atkal ņēma nokās vijoli un sauca:
«Kājās, bērni! Lai nebūtu nekāda noguruma! Tagad paskatīsimies, kurš ir izturīgāks: Ādams un Ieva!»
Katrā šādā ballē abi dzimumi centās viens otru nodejot «zem galda», kā mēdza teikt, un tieši šodien jauno meiteņu godkārei bija izredzes gūt sekmes. Kovbojiem aiz mugurām bija visa gada smagākā un grūtākā darba nedēļa, kuru pavadīja gūstot ganāmpulkus. No tiem rudenī izšķiroja pārdodamos lopus. Meitenes gavilējot apsveica vecā vīra saucienu. Izaicinājums tika pieņemts un dejots ar sakostiem zobiem, bezgala enerģiski.
Tuks lūdza Mēriju parādīt viņam to godu un apdējot pāris reižu ap zāli,» un viņa, nevēlēdamās būt nepieklājīga, neatteicās. Par laimi, drīz garais cilvēks, velti izmēģinājies pieskaņoties viņas solim, pats pārtrauca deju un smiedamies veda to atpakaļ uz tās vietu. Viņa izmantoja gadījumu, lai pajautātu.
«Vai taisnība, ko Enoks Termens man stāstīja — jums iznākusi kaušanās?»
«Tā to gandrīz nevarētu saukt,» viņš vīpsnādams atbildēja. «Tur tikai daži kovboji uzdūrās manu dūru kauliņiem. Tā bija skaidra bērnu mocīšana — trīs džentlmeņi, kas gribēja aizliegt, ka dejoju pēc savas patikas, vēl tagad guļ ārā — mežā.»
«Bet tas taču šausmīgi!»
«Tik slikti jau nav! Līdz darba sākumam viņi jau sen būs tikuši kājās.»
Labsirdīgi smaidīdams viņš atvainojās. Bet tagad Mērija nodevās dejas vērošanai, kura pamazām kļuva vienmēr mežonīgāka. Abu dzimumu cīņa ap izturības palmas zaru kļuva vienmēr dedzīgāka.
Vecais Henrijs Termens nepazina noguruma. Gandrīz bez pārtraukuma viņš spēlēja un piedziedāja dejas ritmam pašsacerētas dziesmiņas. Vienkāršie klausītāji tās katrreiz uzņēma ar gavilējošu piekrišanu. Vispirms viņš griezās pie dāmām:
«Stingri, meitenes, nepalaidieties, Nodejojiet viņus, ar kaunu, zem galda! Stipros radības kungus, Kuri jau gurdumā elso.»
Noliecis sirmo galvu sāņus, viņš smaidīdams pateicās par dārdošiem aplausiem. Tad, brīdi pārdomājis, dziedāja: «Klausieties, zēni, kas sakāms man,
Tuks Merrijs nogāza trīs no jums,
Raugieties, ka nekrītiet visi,
Ka Ieva neuzvar Ādamu! …»
Ap trijiem rītā deja bija kļuvusi neapvaldīta, tomēr skatītāji sāka nogurt. Apklusa sarunas, skanēja tikai mežonīgā rīboņa un švīksti, vijoles melodija un ritmu sitējas nūjiņas. Pie tām kovboji mainījās.
Mēriju bija pārņēmis miers. Viņa noteikti cerēja, ka svētku atlikusī daļa aizritēs bez starpgadījumiem, jo nu Džordžija izturējās — vismaz pret saviem pielūdzējiem — pietiekami atturīgi. Te pienāca Enoks un viņai teica:
«Paskaties, ko tava māsa tur dara.»
Mērijai nebija ilgi jāmeklē. Džordžija un Diks Termens, vecā Henrija jaunākais dēls, dejoja fokstrotu. To kā Mērija zināja, viņa bija iemācījusi daudziem jauniešiem.
Cik šausmīgi nepiemērots šeit, aizmežnieku skolā, bija šis fokstrots! Mērija bija sadusmota, tomēr arī apburta no Džordžijas kustību grācijas un piemīlības. Tā droši vien ļoti labi manīja, kādu ievērību sacēlusi, bet izlikās, ka redz tikai savu partneri.
«Tas jau nemaz nebūtu tik ļauni, ja viņa neievilktu tur arī citus,» Enoks iečukstēja savai saderinātajai. «Bet visi izsakās ļoti ļauni par to, ka viņa pavedusi arī citus jaunos nelgas.»
Pa to laiku no Džordžijas cītīgākajiem skolniekiem bija izveidojušies trīs pāri. Viņu mēģinājumi atdarināt savu skolotāju, tiešām bija uzjautrinoši un skatītājos sacēla jautrību.
Mērija sēdēja kā uz oglēm un atviegloti uzelpoja, kad deja beidzās. Viņa klusu jautāja Enokam, vai nebūtu labāk dot Džordžijai mājienu, lai tā nedejo. Tomēr viņš deva padomu to nedarīt.
«Tu padarīsi lietu vēl ļaunāku,» viņš teica, «jo izsauksi viņas spītību. Un bez tam, viņa pati arī drīz sapratīs, cik mazu atbalsi tā atradīs pie mums ar savu ķēmošanos.»
Kad īsais starpbrīdis beidzās, Bids Hetfīlds šķērsoja zāli, dodamies pie Džordžijas. Acīmredzot viņš domāja to uzlūgt uz nākamo deju. Tagad arī apdomīgais Enoks kļuva nemierīgs. Turklāt jo vairāk, kad uzlūkoja tuvumā sēdošā Kala drūmo seju, ar kādu tas vēroja abus — Bidu un Džordžiju.
«Tas izskatās kā izaicinājums, kas domāts mums, Ter- meniem,» viņš uztraukti čukstēja Mērijai. «Ja tie abi tagad dejos to nēģeru deju, tad būs tracis.»
Pašlaik sāka spēlēt vecā Henrija vijole, pāri nostājās, bet vilcinājās sākt. Visi lūkojās uz Hetfīldu un Džordžiju. Acīmredzot tie abi nemaz nekautrējās atrasties vispārējās uzmanības centrā, bet uzņēma to kā joku. Tad viņi cieši apskāvušies, uzsāka tādu deju, kādu šīs telpas nekad vēl nebija redzējušas.
Mērija satraukti tos uzlūkoja. Vai nu Hetfīlds jau prata šādu dejas stilu vai tam bija iedzimtas dāvanas, bet katrā ziņā viņš bija Džordžijai apbrīnošanas cienīgs partneris. Aizrāvusies dejā, viņa nemaz nenojauta, ka ved bīstamu rotaļu. Turklāt Bids Hetfīlds to apzinājās ļoti labi, jo lūkojās apkārt zobgalīgiem un nekautriem skatieniem.
Mērija pašķielēja pāri uz Termeniem. Nekas nenodeva, kā viņi uzņem šo izaicinājumu. Tomēr pēkšņi piecēlās vecais Termens, Enoka tēvocis un, piegājis pie sava brāļa Henrija, iečukstēja tam ausī.
Mūzika tūlīt apklusa. Gards uzrāpās uz kādas kastes. Viņa saules nobrūninātā, pelēku bārdu apaugušajā sejā bija manāmas lielas iekšējas dusmas. Par spīti tām viņš teica mierīgā, bet dārdošā basā:
«Dāmas un kungi, mīļie draugi! Man sakāmi tikai daži vārdi. Mēs esam šajā skolā jau daudzus svētkus svinējuši, esam bijuši jautri, dejojuši un trakojuši. Mēs nebijām nekādi murkšķi un ļāvām jaunatnei, kas tai pienācās — viņai jāiztrakojas! Mūsu dejas nekad nebija ļoti mākslinieciskas, bet tās bija pieklājīgas. Taču, ja šeit iespiežas sveši elementi, lai mūs aplaimotu ar nepieklājīgām dejām, tad sakām tiem tieši acīs: paldies, kaut ko tādu mēs nevēlamies! — Tā, to es, vecs vīrs un jūsu draugs, gribēju teikt jauniešiem.»
Sai runai sekoja dziļš klusums. Gards Termens vēl brīdi palika stāvot, paraustīja varenos plecus un uzmeta abiem dejotājiem savu acu zibeņus. Tie negribot nolieca galvas. Tad vecais nokāpa no kastes. Henrijs sāka atkal čīgāt un tik mežonīgi, it kā vēlētos atgūt zaudēto laiku. Patiesībā tas notika līdzjūtībā pret apkaunotajiem vaininiekiem. Viņš gribēja tiem dot izdevību pazust dejotāju burzmā. Tomēr Džordžija pat nedomāja to darīt. Viņa steidzās telpas kaktā, kur karājās novilktie mēteļi un cepures. Hetfīlds tai sekoja un žestikulēdams rokām, pūlējās kaut ko iestāstīt, taču bez manāmām sekmēm.
Mērija ātri piecēlās un palūkojās apkārt — Enoks bija pazudis. Cik ātri iespējams, viņa spiedās cauri dejotāju pāriem uz durvīm. Tur bija viņas saderinātais, kas nopietni sarunājās ar Kalu, kura seja bija tikpat balta kā krekla krūtis.
Pa to laiku Džordžija bija skarbi atraidījusi Hetfīldu un kad tas vilcinoties vēl kavējās viņas tuvumā, meitene viņam neuzmeta ne skatiena. Uzvilkusi mēteli, viņa apņēma ar vieglu šalli matus un gāja uz durvīm. Mērija devās tai pretī un jautāja:
«Kurp tu gribi iet?»
Džordžija neatbildēja. Varbūt viņa uztraukumā nemaz nebija dzirdējusi jautājumu. Viņa gāja tālāk .. .
Ap Kalu un Enoku jau bija sastājusies ziņkārīgo grupa, un kad Džordžija apstājās pie Kala, visi skatījās.
«Vai tu būsi tik labs,» viņa teica, «un aizvedīsi mani mājās? Tims ir piedzēries, par Hetfīldu nevar būt runa, tādēļ varu griezties tikai pie tevis. Vai tu izdarīsi man šo pakalpojumu, Kal?»
Mērija juta viņai līdzi, jo tā bija tuvu sabrukumam. Bet nevilšus viņai radās izbrīns, ka pēc visa notikušā māsai vēl bija drosme runāt ar Kalu. Lai arī kā, viņš varēja to atraidīt.
Kā tagad izturēsies Kals? Augstsirdīgi vai zemiski? Vai viņš izmantos gadījumu, lai atriebtos?
Mērija vēl nebija visus jautājumus izdomājusi, kad Kals mierīgi atbildēja:
«Pats par sevi saprotams, ka es aizvedīšu tevi mājās — tikai tādēļ es ierados.»
Mērija staroja — viņš tomēr bija lielisks zēns, tik savaldīgs un pieklājīgs, gluži kā viņas Enoks. Tas slepenā sajūsmā slepus spieda viņas roku.
Džordžijas seja pārāk skaidri rādīja, ka tā nemaz nav bijusi droša, ka saņems tādu atbildi. Kad tas piedāvāja savu elkoni, viņa, mazliet nokaunējusies, nolieca galvu. Tomēr tad viņa atkal saņēmās un ar augsti paceltu galvu soļoja cauri pūlim, kas atbrīvoja viņiem ceļu.
«Hē, Kal!» Enoks sauca tam nopakaļ, «neaizmirsti atsūtīt mums auto!»